– Domāju, ka man nāksies darīt tāpat, – sacīja Frederika un smagi nopūtās.

– Taisnība, – bilda lords Olverstoks. – Jūs taču nevarat dzīvot visu vasaru kopā ar lejkannu! Jūs un Lukrēcija dosiet savu svētību šiem neciešami garlaicīgajiem Romeo un Džuljetai, bet es papūlēšos panākt, lai Romeo vairs nesastrādā muļķības, un aizsūtīšu uz avīzi paziņojumu par viņu saderināšanos.

– Ļoti labi, – vārgi noteica Frederika.

– Jā, bet man liekas, ka vispirms būtu jāparādās ziņai par tavu saderināšanos, Vērnon! – aizrādīja lēdija Elizabete, izsmējīgi skatīdamās uz brāli. – Un arī tavām kāzām vajadzētu notikt vispirms! Harita un Endimions mierīgi var paciesties kādu mēnesi vai divus līdz oficiālajai saderināšanās ceremonijai. Tad varēsim sarīkot pieņemšanu viņiem par godu, un laulību svinības notiks Olverstoku namā. Vai jūs man piekrītat, Čārlz?

Misters Trevors mierīgi uztvēra sava savaldību zaudējušā darba devēja skatienu un atbildēja: – Patiesību sakot, kundze, es arī pats domāju tieši tā.

– Tā gan, ko? – nikni apvaicājās lords.

– Ser, jūs taču nevarējāt sagaidīt, ka es būšu kļuvis pilnīgi akls! – sacīja Čārlzs.

– Par ko jūs runājat? – piepeši nobālējusi ievaicājās Frederika. – Tas pat nav apspriežams!

– Muļķības, meitenīt! Skaidrs, ka jūs apprecēsieties ar lordu Olverstoku! – ātri attrauca lēdija Elizabete, vilkdama cimdus. – Augusta man to pateica jau pirmajā dienā pēc manas ierašanās Londonā! Tā uzskata arī Sallija Džersija un…

– Elizabete, varbūt tu vismaz atļausi man pašam bildināt līgavu? – biedējoši mierīgi vaicāja lords Olverstoks.

– Pats par sevi saprotams, dārgo brālīt! Tikai lūdzu, nesāc tagad gudrot, vai šis ir piemērots brīdis un vai nebūtu prātīgāk pagaidīt, līdz Frederika nomierināsies, – smaidīdama atteica lēdija Elizabete. – Čārlz, vai jūs neesat pārāk noguris, lai pavadītu mani uz Samersithausu?

– Nē, nekādā ziņā! Es ar prieku to darīšu! – nekavējoties atsaucās misters Trevors.

– Tad tūdaļ arī dosimies ceļā! – Viņa pagriezās un apskāva Frederiku. – Uz redzēšanos, dārgā! Rīt es aizbraucu no Londonas, tālab laimi jums novēlēšu jau tagad! Ceru, Čārlz, jūs pievērsīsiet manu uzmanību gleznām, par kurām īpaši jājūsmo?

– Manas māsas… – ar riebumu iesāka teikumu lords Olverstoks, kad bija aizvēris durvis aiz lēdijas Elizabetes un mistera Trevora, bet piepeši atskārta, ka šajā brīdī viņam jārīkojas piesardzīgi, tāpēc apcerīgi piebilda: – Un, protams, ka Elizabetei bija taisnība! Viņa ir ļoti vērīga. Es baidījos runāt ar jums par to, kamēr visas jūsu domas bija pievērstas tikai Feliksam. Un patiesi, kāpēc mums būtu jāgaida, lai parūpētos par divu jaunu idiotu ērtībām?

Frederika bija gluži kā sastingusi un balsī, ko viņa pati nemaz neatzina par savējo, sacīja: – Tas taču ir smieklīgi, brālēn Olverstok! Tik… absurda ideja man ne prātā nenāca!

– Tas nu man ir pat pārāk labi zināms, mans bērns! – sērīgi noteica lords Olverstoks.

– Es pat neesmu domājusi par laulībām!

– Arī to es zinu pēc pieredzes. Jūs domājat tikai par cūkgaļas želeju, mana mīla!

– Par cūkgaļas želeju? Ak!.. – Viņas acīs uzmirdzēja jautras liesmiņas. – Jūs mēģināt pateikt, ka jau toreiz pūlējāties mani bildināt?

– Tāds bija mans nolūks, bet tajā cūkgaļas želejā ir kaut kas tāds, kas atņem drosmi.

– Tā taču ir stiprinoša! – Frederika nenovaldīja smieklus. Pamanījusi, ka Olverstoks tuvojas viņai, Frederika pakāpās atpakaļ. – Es visu saprotu. Jūs uzskatāt, ka jūsu pienākums ir mani bildināt, jo, paliekot kopā ar mani Monka fermā, esat mani kaut kā kompromitējis, taču varu jums apliecināt…

– Monka fermā es nemaz nepaliku, un, atceroties, kādas mocības izcietu, braukādams turpu šurpu uz fermu un to briesmīgo viesnīcu, kādā vēl nekad nebiju dzīvojis, man atliek vien pabrīnīties par jūsu nepateicību, Frederika!

– Es jums esmu neizsakāmi pateicīga par rūpēm un atbalstu, bet jūs taču no tiesas nemaz negribat precēties un pats to lieliski apzināties.

– Protams, ka gribu! – viņš atteica. – Divas manas māsas un mans nolādētais sekretārs, kā arī divi mani senākie draugi ir pārliecināti, ka tieši tāds ir mans mērķis, lai cik es arī nopūlējos visiem aizmiglot acis. Tātad es lūdzu jūs, Frederika, pieņemiet manu bildinājumu! Ja jūs mani atraidīsiet, tādu pazemojumu es vienkārši neizturēšu!

– Nē, nē, nē! Lūdzu, nē! – viņa lūdzās. – Jūs taču labi zināt, kādā situācijā es esmu nonākusi. Man jādomā par Džesamiju un Feliksu! Harija aizgādībā taču es viņus atstāt nevaru.

– Es taču nemaz nelūdzu, lai jūs viņus nodotu Harija gādībā. Viņi, protams, brīvdienās varēs paviesoties pie Harija, bet dzīvos, neapšaubāmi, kopā ar mums. Gluži tāpat kā mans cienījamais māsasdēls, mana mīļā, es jūtu, ka viņiem būs nepieciešams vīrieša padoms un vadība. Protams, es apzinos, ka morāles jautājumos labāks padomdevējs ir lords Baksteds un es ar viņu sacensties nevaru. Tomēr… es jūsu brāļiem patīku daudz vairāk.

– Man taču nebija ne mazākā nolūka precēties ar lordu Bakstedu!

– Man tas šķiet visai saprātīgi, – atzinīgi noteica lords Olverstoks. – Feliksam un Džesamijam viņš kādu iemeslu pēc nemaz nepatīk. Un diezin vai viņš būs gatavs izrādīt viesmīlību arī Beludžistānas medību sunim. Nē, jūsu vietā es neprecētos ar lordu Bakstedu. Un pat ar Dārsiju ne; viņš man vakar vakarā pavēstīja, ka esot izdarījis visu iespējamo, lai mani apsteigtu. Viņš ar zēniem netiktu galā.

Frederiku plosīja pretrunīgas emocijas, viņa juta prieku, bet tajā pašā laikā arī lielu satraukumu, un sacīja:

– Jūs runājat tik pārliecināti, it kā uzskatītu, ka man jāprecas tieši viņu dēļ. Tā nu gan es nekad nerīkotos!

– Ak, to es patiešām zinu! Tikai es zinu arī to, ka jūs nemūžam neprecētos ar kādu, kurš viņiem nepatīk un kurš nebūtu gatavs viņus pieņemt savās mājās. Es vienkārši pūlējos padarīt sevi jūsu acīs pieņemamāku par pārējiem. Tomēr Feliksam un Džesamijam es patiešām esmu pieķēries; man ir interesanti kopā ar viņiem. Turklāt es esmu tik ļoti pieradis uzstāties kā viņu aizbildnis, ka nu jau visiem spēkiem pretotos, ja kāds mēģinātu viņus izsvītrot no manas ietekmes sfēras.

– Jūs nudien esat īsts laipnības paraugs! – viņa nedroši sacīja. – Es tomēr nezinu… neesmu pārliecināta, kālab jūs mani bildinājāt. Vai nu tiešām domājat, ka esat mani kompromitējis, vai aiz līdzcietības, kas, starp citu, ir pilnīgi lieka, taču reizēm nav jums sveša…

– Nu jau gan, Frederika! Patiešām brīnos, ka man no jūsu mutes jādzird šādas aplamības! – aizrādīja Olverstoks. – Es nekad neesmu izcēlies ar īpašu laipnību un neesmu jūs sakompromitējis, bet, ja būtu jūs uztvēris kā līdzcietības vērtu objektu, tad jau sen būtu nogarlaikojies un jūs man būtu apnikusi! Bet jūs mani nekad neesat garlaikojusi. Man nebija ne jausmas, ka tāda sieviete vispār eksistē, Frederika! – Viņš satvēra Frederikas rokas un cieši turēja. – Jūs esat vienīgā man pazīstamā sieviete, kura mani vēl ne reizi nav garlaikojusi!

Frederika nodrebēja, un viņas domas nekārtīgi joņoja prātā.

– Tas taču nav iespējams! Jūs neesat… jūs neesat manī iemīlējies! Kā gan jūs varētu manī iemīlēties? Jūs vienkārši cenšaties panākt, lai es noticu, ka tā ir.

– Nē, nē, pat ne mazākajā mērā! – viņš smiedamies mierināja iecerēto. – Es tikai piepeši konstatēju, ka bez jums vairs nespēju dzīvot, mana dievinātā Frederika!

Gluži neapzināti Frederika paspieda marķīza pirkstus. Skatīdamās viņa smejošajās acīs, viņa kautri sacīja: – Vai tiešām tā būtu mīlestība? Saprotiet, es nekad neesmu bijusi iemīlējusies, tālab nemaz nezinu, kā tas ir. Un es jau ļoti sen biju nolēmusi, ka neprecēšos, ja neiemīlēšos no sirds. Man allaž likās, iemīlējusies sieviete džentlmenī vairs nesaskata nevienu viņa trūkumu; kā Harita, piemēram, neredz nevienu sliktu īpašību Endimionā. Es lieliski redzu visus jūsu trūkumus un nebūt neuzskatu par pareizu itin visu, ko jūs sakāt vai darāt. Tomēr… man vienmēr ir kaut kā neomulīgi, ja jūsu nav tuvumā!

– Tad jau, mana mīļā, – lords Olverstoks sacīja un apskāva Frederiku, – varat nešaubīties, ka esat iemīlējusies.

– Ak! – Frederika atbrīvojās no ciešajām skavām, jo baidījās, ka tūdaļ nosmaks. – Tagad es zinu, ka tā tas ir! Pēc kāda laika istabā ieskrēja jaunākais Merivils un ieraudzīja abus kopā sēžam uz dīvāna.

– Badls sacīja, lai es jums netraucēju, bet es jau zināju, ka tās ir tīrās blēņas! – viņš nicīgi noteica. – Brālēn Olverstok, man jālūdz jums kas ļoti svarīgs! – Pamanījis, ka brālēns ar vienu roku ir apskāvis Frederiku, Felikss apklusa. Viņš bija nemierā ar šādām maiguma izpausmēm, neizpratnes pilnu skatienu paraudzījās uz savu elku un strikti vaicāja: – Brālēn Olverstok, kāpēc jūs tā apskaujat manu māsu?

– Tāpēc, ka mēs grasāmies precēties, – lords Olverstoks rāmi paskaidroja. – Redzi, nākas… apskaut lēdiju, ar kuru grasies saistīties laulības saitēm. Tas ir tāds kā pienākums.

– Ak tā? – noteica Felikss. – Tad es laikam nevienu nebildināšu… Atzīšos ser, man ne reizi neienāca prātā, ka jūs… – Viņš atkal nepateica līdz galam, it kā piepeši būtu par kaut ko iedomājies. – Tad jau viņa būs… marķīziete? Klau, Džesamij, Frederika grasās kļūt par marķīzieti!

– Ne jau par marķīzieti, bet gan par marķīzi! Tu, neizglītotais mērkaķēn! – viņam strikti aizrādīja brālis un aizvēra durvis. Viņš paskatījās uz Frederiku un mulsi noteica: – Mums tevis pietrūks… bet es vienalga par tevi priecājos!

Frederika pastiepa roku viņam pretī. – Dārgais Džesamij! Jums nenāksies pēc manis ilgoties, jo mēs dzīvosim visi kopā. Vienīgā atšķirība būs tā, ka tu, Felikss un es… mēs dzīvosim pie lorda Olverstoka, nevis Greinārdā, taču jūs jau neiebildīsiet, vai ne?

Džesamijs paraudzījās uz lordu Olverstoku un sacīja:

– Pateicos! Bet… jūs taču nevarētu gribēt labprātīgi paciest mūsu sabiedrību?

– Tā, protams, nav visai spoža perspektīva, – piekrita lords Olverstoks. – Bet lieta tāda, ka jūsu māsu ar vieglākiem noteikumiem es nevaru dabūt.

Džesamija sejā uzplauka viens no viņa retajiem smaidiem. – Jūs… jūs esat vienkārši lielisks, ser!

– Nē, nav gan! – iebilda Felikss. – Kāpēc lai viņš negribētu ar mums kopā dzīvot? Varētu nodomāt, ka mēs viņam sagādājam kādas īpašas raizes. Brālēn Olverstok, es patiešām gribu jums vaicāt, vai es drīkstēšu Olverā ierīkot sev darbnīcu, kur veikt eksperimentus? Es no sirds solos, ka neuzspridzināšu māju! Vai jūs, lūdzu… Brālēn Olverstok…