žordžeta Heiere - Frederika

– Manuprāt, jūs bijāt sākusi runāt par laiku, kad nomira jūsu māte.

– Jā, nudien. Lūk, tas mūs ietekmēja visai ļauni. Man ir pamats domāt… nē, patiesībā es to zinu… mans tētis bija tik ļoti satriekts, ka radās nopietnas aizdomas par viņa spēju saglabāt veselo saprātu. Es biju pārāk jauna, lai to aptvertu, taču saprotu, ka viņš ilgu laiku bija sasirdzis… vai arī man tā šķiet. Atlabis viņš vairs nebija tāds kā iepriekš. Jāteic, viņš bija kļuvis par tādu kā svešinieku un tikpat kā neuzturējās mājās. Tētis nespēja tur atrasties, ja blakus nebija mammas. Pat ja mums tas tolaik nemaz īpaši nepatiktu, es šad un tad iedomājos, ka viņam vajadzēja apprecēties vēlreiz, tas nāktu viņam par labu. Es apzinos, ka man nav piedienīgi tā runāt, taču viņš bija visai nepastāvīgs, jūs jau saprotat.

– Jā, – attrauca Olverstoks. – Es saprotu. Vai viņš patiešām jūs atstāja pašus savā ziņā? Tam ir visai grūti noticēt.

– Nē, nē, protams, tā viņš nerīkojās. Manas mammas neprecētā māsa Serafīna pārcēlās dzīvot pie mums un kopš mammas nāves ir bijusi ar mums kopā.

– Viņa joprojām ir pie jums?

– Jā. Mīļais Dievs, kā gan mēs bez viņas atbalsta būtu varējušas atbraukt uz Londonu!

– Jums nāksies mani atvainot. Tā kā es neredzēju un… līdz šim brīdim neko arī nebiju dzirdējis par jūsu mātesmāsu, tad man radās priekšstats, ka esat nolēmušas iztikt bez pavadones.

– Es neesmu tik neapdomīga! Kālab gan jūs apgalvojat… Ak! Jūs uzskatāt, ka nav piedienīgi, ja es pieņemu jūs, klāt neesot manai pavadonei! Mana krustmāte Skrebstere brīdināja, ka tā tas varētu būt, bet ziniet, es jau neesmu tik viegli ietekmējama meitene. Lai gan mēs esam jau diezgan pieraduši pie Serafīnas, man būtu grūti noticēt, ka jums viņa varētu patikt. Pirmām kārtām, viņa ir gluži kurla, otrkārt, viņa ir mazliet ekscentriska. Ja viņa ienāk, lūdzu, tikai neiesaistieties ķildā ar viņu!

– Es jums varu pilnīgi droši apsolīt, ka to nekādā ziņā nedarīšu! – Olverstoks sacīja. – Vai viņa ir tik ķildīga?

– Nē, bet ienīst vīriešus, – paskaidroja Frederika. – Mēs domājam, ka jaunībā viņa droši vien piedzīvojusi dziļu vilšanos. Uzdrošinos apgalvot, ka, ieraudzījusi jūs šeit, viņa nekavējoties dotos projām.

– Būtu sarežģīti šādu dāmu nosaukt par ideālu pavadoni, – marķīzs secināja.

– Nekādā ziņā! Un ir pat vēl ļaunāk, jo viņai pamazām sāk nepatikt arī Harijs, lai gan agrāk tā nebija. Viņa neieredzēja tēti, taču tas bija visai saprotams, jo viņš pret Serafīnu izturējās gaužām necivilizēti, turklāt patiesi ļauni un šokējoši ātrā tempā bija sācis izputināt savu īpašumu. Laimīgā kārtā tēti ķēra trieka, iekams viņš bija paguvis šo procesu novest līdz galam.

– Tiešām laimīga sagadīšanās, neko neteiksi! – lords secināja, saglabājot īpaši nopietnu sejas izteiksmi.

– Jā, vai ne? Lai gan tēvs lielā mērā izārstējās, tomēr ne smadzenes, ne locekļi vairs viņam neklausīja tik labi kā senāk. Es nevēlējos sacīt, ka viņš bija zaudējis saprātu, nē, viņš tikai kļuva ļoti izklaidīgs un… pavisam citāds! Viņš nebija ne mežonīgs, ne kūtrs, ne arī nelaimīgs. Nē, nudien, pirms tam man viņš nepatika ne pustik labi! Viņš nodeva manā pārziņā īpašuma pārvaldīšanu un visus savus darījumus, ko es uzņēmos ar prieku, un ar lielu advokāta mistera Solkoma palīdzību man izdevās paglābt mūsu īpašumu no sabrukuma. Tas notika pirms pieciem gadiem. Manuprāt, Harijs noturēs saimniecību kaut dažus gadus, tad atradīsies visai komfortablā situācijā, turklāt varēs pat nodrošināt Džesamiju un Feliksu, un to viņš ir apņēmies darīt, jo uzskata par netaisnību to, ka viss vēlāk pāries viņa īpašumā. Saprotiet, tētis nebija atstājis testamentu.

– Augstais Dievs! Kas pienāksies jums un jūsu māsai?

– O, mēs esam ideāli nodrošinātas! – mis Merivila paskaidroja Olverstokam. – Mammas īpašums tika sadalīts meitām, un mēs katra saņēmām piecus tūkstošus mārciņu. Pieļauju, ka jums šī summa nešķiet pārmēru liela, tomēr mums tā dod zināmu neatkarību, turklāt tas nozīmē arī to, ka Harita nebūs līgava bez pūra.

– Tātad viņa ir saderināta?

– Nē, pagaidām vēl ne. Tieši tālab, kad mūsu tēvs pirms gada nomira, es apņēmos aizvest māsu uz Londonu. Jūs taču saprotat, ka atstāt viņu Greinārdā nozīmētu aprakt viņu dzīvu! Mūsu māju tuvumā nav pat neviena kūrorta; kā gan Harita varētu nodibināt jelkādas pieņemamas pazīšanās? Viņa… viņa būtu vienkārši zudusi, lord Olverstok! Kad jūs viņu ieraudzīsiet, jūs sapratīsiet, kālab es uzskatīju par savu pienākumu māsu atvest uz Londonu. Viņa ir vispiemīlīgākā meitene! Un viņai ir tik gaišs raksturs! Viņa nemēdz būt untumaina vai dusmoties bez iemesla. Un viņa ir patiešām pelnījusi pašu izcilāko laulību.

– Mans sekretārs arī ziņoja, ka viņa esot īsts dārgakmens, – lords neizteiksmīgi pavēstīja. – Tomēr izcilas laulības galvenokārt nosaka izcils pūrs.

– Taču ne vienmēr! – Frederika spēji iebilda. – Atcerieties māsas Ganingas! Viena no viņām izgāja par sievu pat pie diviem hercogiem. Un es labi zinu, ka viņa nebija nekāda bagātā mantiniece, jo tētis man stāstīja par viņām un apgalvoja, ka Harita viņas pārspētu, pat īpaši nepūlēdamās. Ar to es nevēlējos sacīt, ka alkstu, lai Harita apprecētos ar hercogu… vai vispār ar kādu augstmani… protams, ja kāds viņu bildinātu… Taču es nudien sagaidu, ka viņa varētu atrast ļoti labu partiju un apprecēties, ja vien man izdotos viņu pienācīgi ievest sabiedrībā. Par to es esmu ļoti daudz domājusi, bet diemžēl nesaprotu, kā to labāk izdarīt. Un piepeši, kad es jau jutos gluži vai iestrēgusi bezizejā, misters Solkoms ieradās pie manis un jautāja, vai es būtu gatava apsvērt iespēju uz gadu noīrēt jau mēbelētu ēku. Viņu bija uzrunājis kāds nesen pensionējies kungs, kurš vēlējās iegādāties īpašumu Herefordšīrā, bet pagaidām vēl nebija atradis neko sev pa prātam; lai labāk pakalpotu šim kungam un ik reizi, kad parādītos kāds apskates vērts īpašums, viņam nenāktos braukt visu tālo ceļu no Londonas, kas allaž izrādās visai neparocīgi, viņš bija iedomājies, ka varētu izīrēt mitekli laukos. Jūs varat iedomāties, cik labprāt es devu viņam pajumti!

– Jā, gan. To es patiesi varu iztēloties. Gluži tāpat kā to, ka jūsu brālim šajā jautājumā nekas nebija sakāms!

– Tobrīd viņš vēl nebija pilngadīgs, bet, pats par sevi saprotams, bez viņa piekrišanas es neko neizlēmu. Iesākumā viņam tāds risinājums nepatika, man liekas, bija aizskarts viņa lepnums. Patiesības labad jāteic, ka arī man pašai tas nemaz nešķita tik brīnišķīgs darījums, bet kas gan varētu būt vēl muļķīgāks par turēšanos pie sava lepnuma, ja nākas dzīvot no rokas mutē? Joprojām, tikai pateicoties visstingrākajai taupībai, mēs varam izvairīties no iekrišanas parādos. Kamēr misters Ports nebija uzsācis pārrunas par mājas iegādi, man pilnībā nebija iespējams uzņemties šo izaicinājumu un doties uz Londonu. Man nebija vēlēšanās palikt atkarīgai no nabaga Harija. – Viņa nopietni paraudzījās uz lordu. – Tā nedrīkstētu būt, jūs taču saprotat. Viņam es to nesacīju, jo viņš vēl ir ļoti jauns un uzskata, ka mums visiem nekas nevarētu būt vēl dabiskāks kā palikšana Greinārdā. Taču tas nebūtu liels pārsteigums, ja pēc gadiem diviem viņš vēlētos apņemt sievu. Jau tikai doma par to, cik ļoti jaunajai sievai varētu nepatikt Harija māsas, kuras gluži vai iesakņojušās Greinārdā… Mums visiem tā būtu ārkārtīgi neērta situācija.

– Svēta patiesība! – marķīzs piekrita. – Ja vispār kāda sieviete šādos apstākļos vēlētos iziet par sievu pie viņa, un par to es ļoti šaubos.

Mis Merivilas nopietnība pagaisa, un viņa atkal iesmējās. – Viņa baidītos, ka vadības groži vienmēr būtu manās rokās, vai ne? Un acīmredzot tā arī būtu, jo es tur visu esmu pārraudzījusi jau tik ilgi… Senus ieradumus ir grūti mainīt. Nē. Haritai pats piemērotākais risinājums būtu laba laulība. Un zēniem, mūsu mātesmāsai un arī man pašai vajadzētu domāt par to, kā iekārtoties, tiklīdz Harijs būs saderinājies. To es esmu izlēmusi jau sen. Tomēr visspiedīgākā vajadzība pašlaik ir Haritas dzīves nokārtošana. Man šķiet ļoti netaisni, ja kādai tik daiļai būtnei jānīkst vecmeitās. Un tieši tas taču ar viņu notiktu, ja vien viņa neapprecētos ar kādu no tiem biedējoši trulajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu apvidū un jau bija sākuši mest kārus skatienus uz viņu; vai pat vēl ļaunāk… kāds pilnīgi nepiemērots radījums, kurš vispār nav nekā vērts. Tādi apsvērumi lika man uzskatīt mistera Porta piedāvājumu par laimīgu likteņa pavērsienu. Jūs tikai padomājiet, ser! Viņš īrē tikai māju, bet piemājas saimniecība, ko es neuzdrošinājos viņam piedāvāt, un pārējā īpašuma daļa, kas jau atkal pamazām sāk jukt un brukt, paliek Harija ziņā, jo, pats par sevi saprotams, misteram Portam nav ne mazākās intereses sevi apgrūtināt ar tās pārvaldīšanu. Svarīgi ir tas, ka misters Ports bija ieinteresēts paturēt kalpotājus, izņemot virssulaini un saimniecības vadītāju. Tas bija vēl viens laimīgs likteņa pavērsiens, jo misis Hērlija un dārgais, vecais Badls nekad nepiekristu palikt Greinārdā, ja saimnieki nebūtu Merivili. Tā nu mums bija iespējams paņemt viņus uz Londonu. Lai arī viņi nicina galvaspilsētu, nemitējas man sacīt, ka šī ir viena briesmīga māja ar biedējoši noplukušām mēbelēm, un žēlojas, ka šejienes kalpotāji ir īsti dīkdieņi, viņu klātbūtne man sniedz lielu mierinājumu. Man ir jāteic, – Frederika atklāti piebilda, – šī nudien ir briesmīga māja un, kā esmu atklājusi, neatrodas pilsētas modernajā daļā. Tā kā nekad agrāk nebiju Londonā uzturējusies, es palūdzu krustmāti Skrebsteri sameklēt mums jau mēbelētu māju. Un tā bija kļūda. Viņa pati dzīvo Hārlijstrītā, un es sapratu, ka šajā rajonā galvenokārt apmetušies tie, kas nodarbojas ar tirdzniecību. Lai kā arī būtu, man ir stāstīts, ka visnesamērīgākās īres maksas tiek pieprasītas par namiem Meifērā, turklāt ir jāmaksā par iebraukšanu. Tā nu es nežēlojos. Un tomēr mana lielākā kļūda bija gluži cita. Es diemžēl noticēju, ka mūsu krustmāte ir gana ietekmīga un ka viņai būs arī vēlēšanās mūs ievest augstākajā sabiedrībā! – Frederika pasmaidīja. – Mana mēle gan šaudās kā adata, vai ne? Īsumā stāsts ir šāds. Tā kā Skrebsteriem nav bērnu, viņi nekad nebija pat mēģinājuši dzīvot moderni; un nabaga krustmāte Amēlija izrādījās gluži pārbiedēta, kad es viņu informēju par savu lēmumu ierasties Londonā, lai te pavadītu sezonu. Lūk, ser, tieši tālab es biju spiesta vērsties pie jums.

Lords bija domīgi bungojis ar pirkstu galiem pa šņaucamās tabakdozes vāciņu, tad viņš to atvēra un, mazliet saraucis pieri, paņēma šķipsniņu tabakas pirkstos. Frederika, ne uz ko īpaši necerēdama, vēroja viņu. Olverstoks aizvēra dozes vāciņu, notīrīja pirkstus un beidzot paraudzījās uz meiteni; vīrieša piere joprojām bija saraukta. – Jūs izturētos ļoti saprātīgi, ja samierinātos ar kaut ko mazāku par augstāko sabiedrību, – viņš neizteiksmīgi noteica.

– Vai tad mēs esam tik neatbilstīgas? – viņa noprasīja.

– Par izcelšanos nevarētu būt iebildumu. Taču, runājot par citiem aspektiem… jā, esat. Es nezinu, kādi varētu būt jūsu finanšu resursi, bet…

– Pietiek!

– Ja jūs sapņojat par savas māsas ievešanu galmā, būtu saprātīgi naudu iekrāt. Lai arī šis ieguldījums nenestu dividendes.

– To es zinu un par to nemaz nedomāju.

– Par ko tad?

Viņa saņēma kopā klēpī saliktās rokas un, mazliet aizturējusi elpu, sacīja: – Par iekļūšanu Olmaka klubā!

– Mis Merivila, jūs mērķējat pārmēru augstu. Neviena mana rekomendācija nebūs pietiekama, lai jūs varētu pārkāpt šo svētīto slieksni. Ja vien jūsu paziņu vidū neatradīsies kāda matrona, kam ir iespēja tur iekļūt un kas būtu gatava jūs atbalstīt…

– Nē, tādu man nav. Ja būtu, man nenāktos vaicāt pēc jūsu palīdzības. Tomēr es negrasos padoties! Kaut kā es tomēr panākšu… Jums atliks vien noskatīties.

Marķīzs pieklājīgi piecēlās un sacīja: – Es ceru, ka jūs to spēsiet. Ja jūs kaut nedaudz uzskatāt manu padomu par vērā ņemamu, tad atļaušos piebilst, ka jums noteikti būs labāki panākumi, ja dosieties uz kādu no kūrortiem. Piemēram, uz Bātu vai Tanbridžvelsu, kur varēsiet piedalīties sarīkojumos un neapšaubāmi sastapsiet piemērotus cilvēkus.

Piecēlās arī mis Merivila, taču viņa nepaguva atbildēt, jo uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi. Jau nākamajā mirklī telpā ieskrēja spēcīgas miesasbūves puisis skolas vecumā un iesaucās: – Tas bija vistīrākais izdomājums! Mēs visur izmeklējāmies, un es izvaicāju cilvēkus, bet neviens par to neko nezināja!

Mis Merivila ne mazākajā mērā nesatraucās par to, ka viņas istabā iebrāzies jauns džentlmenis, kuru viņa iepriekš bija redzējusi pirms trijām stundām; viņa apkaklīte bija saburzīta un netīra, nankina bikses notraipītas ar dubļiem. Jaunā dāma ar labi saklausāmu līdzjūtību balsī sacīja: – Ak, nē! Cik žēl! Tomēr tā nevarētu būt tikai izdoma, Feliks. Tev to teica misters Rašberijs, un viņš taču nebūtu tevi mānījis!

Tobrīd māsters Felikss Merivils jau bija paguvis veltīt marķīzam paviršu skatienu un neapšaubāmi grasījās māsai pavēstīt vairāk par savu rīta odiseju, taču tas neizdevās, jo ieradās vēl viens, mazliet vecāks jauneklis, kurš bija sekojis viņam pa pēdām un noteikti grasījās atgādināt, kā pieklātos uzvesties. Liels, pinkains suns, par kura izcelsmi nebija īstas skaidrības, skrēja puisim aiz muguras. Kad brālis atvainojās māsai par šādu ielaušanos, kamēr viņa sarunājas ar viesi, suns arī bija nolēmis izrādīt visaugstākā līmeņa pieklājību un apsveicināties ar marķīzu. Dzīvnieka spalvainās astes kūļāšanās norādīja, ka nolūki ir visai draudzīgi; suns neapšaubāmi grasījās lēkt viesim klēpī. Olverstoks diezgan labi zināja, kā apieties ar suņiem, un pasargāja seju no dāsnas apglāstīšanas ar slapju suņa mēli un savu dārgo mēteli no dubļainu ķepu nospiedumiem. Viņš gluži vienkārši satvēra suni aiz priekšķepām un turēja izstieptas rokas attālumā. – Jā, labs suns! – viņš teica: – Man prieks, ka es tev patīku, bet tomēr es negribu, lai tu laizītu manu seju!