– Zemē, Lufra! – nokomandēja māsters Džesamijs Merivils stingrā balsī. Neizrādīdams nekādas neveiklības pazīmes, gluži tāpat kā viņa māsa, jauneklis piebilda: – Izlūdzos piedošanu, ser! Es nebūtu ņēmis suni līdzi, ja zinātu, ka pie manas māsas ir viesis.

– Tas nav nekas ļauns. Man suņi patīk, – atbildēja lords, pilnīgi pakļaudams dzīvnieku, jo bija sācis ar pirkstiem kasīt tam muguru vietā, kurai viņš pats nespēja piekļūt. – Kā jūs viņu nosaucāt?

– Lufra, ser, – Džesamijs atbildēja, un pie viņa matu saknēm parādījās tumšs pietvīkums. – Lai gan es šādu vārdu neesmu devis. Tā bija manas māsas muļķīgā iedoma. Es viņu saucu par Vilku, kad viņš bija pavisam maziņš. Bet viņi uzstāja, un galu galā suns vairs neatsaucās uz savu īsto vārdu. Un tā taču nemaz nav kuce!

Redzēdama, ka lordam ir nepieciešami paskaidrojumi, Frederika sacīja: – Tas vārds ir ņemts no Valtera Skota poēmas “Ezera jaunava”. Uzdrošinos apgalvot, ka jūs atceraties to fragmentu, kurā runāts par monarhu un drosmīgo suni Lufru, kas metās briedim pie rīkles.

– Un dzēra viņa asinis… – ar baudu iestarpināja Felikss.

– Ak, izbeidz! – dusmīgi ieteicās vecākais brālis. – Tas nemaz nebija briedis, ser. Tikai jauns vērsēns, kuru viņš neuzskatīja par bīstamu. Un, ja runājam par to asiņu dzeršanu… nieki.

– Nu jā, bet tu taču nevarēsi noliegt, ka Lufs tevi paglāba no sabadīšanas! – atgādināja Frederika. Viņa paraudzījās uz Olverstoku. – Jūs tikai padomājiet! Viņš tik tikko bija izaudzis no kucēna vecuma, bet tomēr metās uz priekšu un pieķērās vērsim pie rīkles, bet Džesamijs tostarp paguva pārrāpties pāri žogam un nokļūt drošībā! Un es esmu dziļi pārliecināta, ka pat smadzeņu kauls nespētu aizvilināt viņu projām no Džesamija. Vai ne, dārgo Luf?

Laimīgs par šādu cieņas izrādīšanu, uzticamais suns pieglauda ausis, paluncināja asti un, mazliet iesmilkstēdamies un smagi elsodams, apsēdās viņai pie kājām.

Suņa saimnieks pēc šādiem vārdiem jutās visai neomulīgi un labprāt būtu devies projām kopā ar Lufru un brāli, ja vien Frederika nebūtu viņu aizkavējusi un sacījusi: – Nē, lūdzu, neskrien projām! Es vēlos iepazīstināt tevi ar lordu Olverstoku. Ser, šie ir mani brāļi Džesamijs un Felikss.

Lords, pieņemdams viņu paklanīšanos, pamanīja, ka tiek novērots. Džesamijs, kuram bija apmēram sešpadsmit gadu, vērtējoši viņu nopētīja, un to darīja arī Felikss, trīs vai četrus gadus jaunāks par savu brāli; viņa skatienā vēl jautās zināms bērnišķīgums. Marķīzs nebija radis pie tā, ka tiek vērtēts, un viņa skatienā uzzibsnīja jautrība.

Olverstoks nosprieda, ka Felikss ir ļoti līdzīgs savai māsai, tikai viss viņā ir vairāk akcentēts – mati tumšāki nekā Frederikai, deguns vēl izteiktāk līdzinājās ērgļa knābim, mutes un zoda forma liecināja par ietiepību, skatiens likās tikpat ciešs kā vecākajai māsai un brālim, turklāt kautrība piemita vēl mazākā mērā. Tieši viņš pārtrauca klusumu ar vārdiem: – Ser, vai jūs kaut ko zināt par “Noķeriet mani, kas to spēj”?

– Protams, ka viņš to nezina! Nezaudē taču pieklājību! – brālis viņam aizrādīja. – Izlūdzos jūsu piedošanu, ser! Viņš ir tik vieglprātīgs, gatavs ķert vējdzirnavas.

– Te ir runa nevis par vējdzirnavām, bet gan par dzelzceļa lokomotīvēm, – iejaucās Olverstoks un paraudzījās uz Feliksu. – Vai man ir taisnība? Par tādu kā tvaika lokomotīvi?

– Jā, tieši tā! – Felikss kaismīgi apliecināja. – Trevitika izgudrojums. Es nerunāju par “Šņācošo velnu”, kas pārvietojās pa ceļiem; tas sadega.

– O, tas arī ir visai labs izgudrojums! – iesaucās Džesamijs. – Tvaika dzinēji uz mūsu ceļiem. Ak, tie taču visus zirgus iedzīs pilnīgās šausmās!

– Nu nezinu gan, uzdrošinos sacīt, ka zirgi visai drīz pie tiem pieradīs. Turklāt es nemaz nerunāju par to. Es biju domājis to, kas skrien pa sliedēm ar ātrumu piecpadsmit jūdžu stundā. Ļoti iespējams, pat vēl vairāk. – Viņš atkal pievērsās Olverstokam. – Es zinu, ka tā ir atvesta uz Londonu, jo misters Rašberijs, mans krusttēvs, man to pateica. Turklāt, samaksājot šiliņu, ar lokomotīvi var doties izbraucienā. Viņš teica, ka tas esot Ņūrodas ziemeļos, netālu no Montagjū nama.

– Esmu pārliecināts, ka tieši tā arī bija, – sacīja Olverstoks. – Tādu vai citādu iemeslu pēc es ne reizi tur neesmu bijis, bet man atmiņā palicis, ka tas izgudrotājs… kāds bija viņa vārds?

– Trevitiks! Pirmajai viņa izgudrotajai lokomotīvei bija piestiprināti pieci vagoni! Un tā spēja vest desmit tonnas dzelzs un septiņdesmit vīru, taču tikai ar ātrumu piecas jūdzes stundā. Tā ir Velsā… vietas vārdu es esmu aizmirsis… taču tai lokomotīvei, kas ir šeit, ir tikai viens vagons un…

– Vai tu varētu iekost sev mēlē, mazais, riebīgais dūdiniek? – Džesamijs pārtrauca brāli. – Ja tu šādi turpināsi pļāpāt, tevi ikkatrs noturēs par īstu niekkalbi, kurš neļauj lordam Olverstokam ne vārda bilst.

Šāda pārmetuma apmulsināts, Felikss steidzās atvainoties marķīzam Olverstokam, taču lords, kuru jaunekļa runas plūdi bija uzjautrinājuši, atteica: – Kādas muļķības! Es allaž spēju bilst kādu vārdu, ja vien pats to vēlos. Tāda lokomotīve patiešām bija, Feliks, taču diemžēl man laikam jānorāda, ka tā jau ir pagātne. Sliecos domāt, ka Trevitiks iznomāja zemi pie Ficroja laukuma, aplika tam apkārt žogu un izvietoja apļveida sliedes. Cik atceros, tas izraisīja īstu furoru; lai gan daudz cilvēku devās to apskatīt, tikai daži ļāvās pierunāšanai ar to braukt. Un drīzumā tādu vairs nebija vispār, jo sliedes salūza, bet lokomotīve apgāzās! Tāpēc par to nācās aizmirst. Tas bija apmēram pirms desmit gadiem. – Viņš pasmaidīja, ieraudzījis vilšanos Feliksa sejā. – Es atvainojos, vai jūs esat tik ļoti ieinteresēts šajā lokomotīvju lietā?

– Jā… nē… mani interesē dzinēji! – viņš izstomīja. – Saspiests gaiss! Ser, vai esat redzējis to pneimatisko pacēlāju Soho lietuvē?

– Nē, – atbildēja lords. – Un jūs?

– Viņi jau man neatļautu, – skumīgi noteica Felikss, un piepeši viņam prātā iešāvās kāda doma. Acīm dedzīgi kvēlojot, zēns paraudzījās uz Olverstoku un vienā elpā izgrūda: – Ja jūs vēlētos to redzēt… vai jūs varētu?

Frederika jau atkal bija apsēdusies un sacīja: – Nē, nē, Feliks! Lords Olverstoks to nevēlas. Tu nedrīksti uzmākties viņam ar lūgumiem tevi turp aizvest.

Viņai bija taisnība. Olverstokam nebija ne mazākās vēlēšanās novērtēt sazin kādu pneimatisko liftu, taču viņš nespēja turēties pretī lūgumam jaunekļa acīs, kas cieši vērās viņā. Lords atkal apsēdās un mazliet skumīgi pasmaidīja, bet pēc tam sacīja: – Pieļauju, ka es to varētu. Taču jums nāksies par to izstāstīt mazliet vairāk.

To izdzirdējis, Džesamijs, labi apzinādamies, pie kā varētu novest šāds aicinājums, uzmeta māsai sāpjpilnu skatienu. Lai arī viņas acis uzzibsnīja, Frederika pat nemēģināja apklusināt mazo brāli.

Un šis uzdevums viņai nemaz nebūtu pa spēkam. Ļoti reti gadījās, kad Felikss sastapās ar iedrošinājumu plašāk iztirzāt tematu, ko saprata tikai daži cilvēki, savukārt lielākā daļa uzskatīja par visai garlaicīgu. Zēna skatienā iekvēlojās gaisma, viņš sāka runāt un mēģināja izskaidrot pneimatiskā pacēlāja darbības principus. No viņa vārdiem izrietēja, ka tas ir neliels dzinējs, ko darbina gaiss no kompresora tajā pašā lietuvē. Jau pēc īsa brīža Olverstoks tika gluži vai apbērts ar dažādiem terminiem, Felikss runāja par cilindriem, virzuļa stieņiem, vārstu mehānismiem un vilkmes caurulēm. Feliksa izpratne par šiem procesiem gan bija tāla no ideālas, un viņš ne vienmēr izteicās pilnīgi skaidri, toties alkas pēc zināšanām mudināja puisi teju vai noslīcināt marķīzu Olverstoku jautājumu jūrā. Un uz dažiem jautājumiem lordam pat izdevās atbildēt samērā izsmeļoši. Viņš šo tematu pārzināja kaut vai tik lielā mērā, lai Feliksa acīs brālis un māsa izskatītos pēc nicināmiem nelgām un Olverstoku no gluži nejauša viesa stausa pārceltu iemīļota ciemiņa lomā. Viņš bija visinteliģentākais klausītājs, kādu vien Feliksam bija gadījies sastapt un kuram tika piedots pat tas, ja viņš atvainojoties laiku pa laikam sacīja: – Vai saproti, Feliks, es par zirgiem zinu daudz vairāk nekā par dzinējiem!

Šīs atzīšanās dēļ Olverstoka spožums Feliksa acīs mazliet nobālēja, savukārt Džesamijs sāka marķīzu cienīt vairāk. Viņš tūlīt vēlējās noskaidrot, vai kariete, ko viņš bija pamanījis uz ielas un par kuru bija gatavs izteikties gari un plaši, pieder lordam. Uzzinājis, ka tā patiešām ir, viņš atstūma brāli malā un ievilka lordu sarunā par augstākās klases zirgiem.

Ja kāds marķīzam būtu sacījis, ka viņš pusstundu būs spiests pavadīt pusaudžu sabiedrībā, viņš bez mazākās vilcināšanās būtu nekavējoties atvainojies un devies projām. Tik ļoti reti gadījās, ka lords nesāka garlaikoties jebkādā sabiedrībā, taču šajā reizē viņam nebija garlaicīgi. Olverstoks bija pārsmalcinātu vecāku bērns, turklāt jaunākais no viņu pēcnācējiem, un nebija pieredzējis šādu dzīvi, kādu vadīja Merivili. Olverstoka māsu bērnus, kad tie vēl bija mazi, saģērbtus labākajās drānās, veda viņam atrādīt un piedraudēja ar sodiem, ja viņi neuzvedīsies pieklājīgi. Viņam šie bērni bija likušies garlaicīgi, dumji un nespējīgi ne vārda pateikt, bet jaunie Merivili viņam sagādāja patīkamu pārsteigumu. Māsas, visticamāk, neatbalstītu nedz tik tiešu un nepiespiestu izturēšanos, nedz arī to, ka puišiem ne vismazākajā mērā nepiemita kautrīgums, ko viņas uzskatīja par gluži vai neatņemamu skolnieku rakstura īpašību. Olverstoks abus vērtēja kā labi audzinātus un interesantus, tālab apbalvoja ar iecietību, kura būtu ārkārtīgi izbrīnījusi tos, kas lordu pazina labāk.

Lordam šie puiši patika, tomēr arī viņa izturībai bija robežas. Kad Felikss ar elkoni pagrūda Džesamiju, lai atsāktu sarunu par cauruļu katliem, dzinējiem un propelleriem, viņš iesmiedamies piecēlās un sacīja:

– Manu dārgo zēn, ja tu vēlies kaut ko vairāk uzzināt par tvaikoņiem, dodies izbraucienā pa Temzu, bet nevaicā man! – Viņš pagriezās pret Frederiku, tomēr nepaguva atvadīties, jo atvērās durvis un telpā ienāca divas sievietes. Lords pagriezās, un vārdi izdzisa uz viņa lūpām.

Abām sievietēm mugurā bija pastaigu tērpi, taču ar to arī abu līdzība beidzās. Viena bija drūma kundze nenosakāmā vecumā, visumā nepievilcīga; savukārt otra bija valdzinošākā meitene, kādu lordam ar viņa visai plašo pieredzi jelkad bija nācies skatīt vaigā. Olverstoks saprata, ka viņš raugās uz mis Haritu Merivilu un ka viņa sekretārs ne nieka nebija pārspīlējis, runādams par šās jaunavas daili.

Sākot ar viņas mirdzoši zeltsprogoto galviņu un beidzot ar skaisti veidotajām pēdām, kas bija ieautas smalkādas zābaciņos… šāda aina liktu aizrauties jebkura vīrieša elpai. Viņas stāvs bija elegants, potītes šķita gluži kā izvirpotas, sejas āda būtu rosinājusi apbrīnotājus salīdzināt to ar Damaskas rozes ziedlapiņu maigumu vai ar nobriedušiem firziķiem, viņas maigās lūpas bija vilinoši izliektas, deguns – diezgan taisns un ar smalkām nāsīm. Acis bija debesu zilgmes krāsā un nevainības pilnbriedā uzlūkoja pasauli, skatienā kavējās vaļsirdība un tikko jaušams domīgums. Galvā meitenei bija vienkārša neapoliešu stila cepurīte, bet kleitu apslēpa debeszila kašmira mētelis. Marķīza roka gluži instinktīvi tvēra pēc monokļa, un Frederika, ar māsas lepnumu to pamanījusi, steidzās iepazīstināt lordu ar radinieci.

Mis Serafīna Vinšema, kurai Olverstoku skaļās balsīs stādīja priekšā abi jaunie Merivili, apveltīja viņu ar naidīgu skatienu un ar riebumu noteica: – Uzdrošinos sacīt… – Tad viņa piebilda: – Ak, ej jel projām! – Taču šie vārdi acīmredzot bija veltīti Lufram, kurš lēkāja viņai apkārt.

Lords palika stāvam. Viņš viegli paklanījās, taču arī šis žests izpelnījās tikai īsu galvas mājienu un skatienu, kurā bija vēl vairāk riebuma. Pavēstījusi Frederikai, ka viss ir tieši tā, kā viņa gaidījusi, mis Vinšema steigšus devās projām.

– Mīļo stundiņ! – izsaucās Frederika. – Viņa ir vienā no saviem īpaši īdzīgajiem noskaņojumiem. Kas gan viņu tik ļoti sakaitinājis, Harita? Ak, piedodiet! Lord Olverstok, šī ir mana māsa.

Harita uzsmaidīja lordam un pastiepa roku pretī.

– Esiet sveicināts! Un, atbildot uz tavu jautājumu, Frederika… tas bija kāds ārkārtīgi pieklājīgs jauns vīrietis Hukema bibliotēkā, kurš man no plaukta pasniedza grāmatu, jo es īsti nespēju līdz tai aizstiepties. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, pat noslaucīja no tās putekļus ar savu nēzdogu un pasniedza grāmatu man. Taču mūsu radiniece nosprieda, ka viņš ir švītīgs āksts. Un bibliotēkā mums nevarēja piedāvāt “Ormondu”, tālab es paņēmu “Svētā Džona bruņinieku”, jo iedomājos, ka mums tas patiks tikpat labi.

Šie vārdi tika pateikti maigā, rāmā balsī; un marķīzs, kura kritiskās acis bija redzējušas daudzu sezonu daiļavas, secināja, ka šī ir vissatriecošākā no visām, ko viņam jelkad nācies uzlūkot. Meitene nekādi necentās vairot savu pievilcību; gluži otrādi – pat šķita, ka viņa īsti neapzinās, cik apburoša ir. Lords jau daudzus gadus tika uzskatīts par vienu no iekārojamākajiem neprecētajiem vīriešiem laulību tirgū; viņš bija pieredzējis itin daudzas viltības viņa ievilināšanai slazdos un tagad ar lielu patiku atskārta, ka mis Merivilai šādi triki ir absolūti vienaldzīgi.