žeina Korija - Mana vīra sieva

– To izdarīji tu, vai ne? – Karla nošņāca, pavicinādama viņai priekšā ar flomāsteru uzrakstīto zīmīti.

Meitene nevērīgi uzmeta tai skatienu.

– Zagle, – viņa skaļi paziņoja. – Tu esi zagle. Mēs zinām, ko tu izdarīji.

– Zagle, zagle, – pievienojās kāds cits.

Un tad jau sāka skandēt visi.

– Zagle, zagle, Karla Spagoleti ir zagle!

No šī trokšņa Karlai galvā kaut kas sāka kliegt.

– Kas tas par troksni? – Skolotāja ar kaulaino degunu bija atgriezusies.

– Ko jūs izdarījāt ar manu Čārliju? – Karla iešņukstējās.

– Ja tu runā par to veco, sabojāto penāli, tad tas ir izmests atkritumos. Tava māte noteikti nopirks tev citu. Un tagad uzvedies kā nākas, jaunā dāma, citādi es tevi atstāšu pēc stundām.

Čārlijs nemaz nebija miris. Viņš bija tikai iejaukts starp olu čaumalām, Briseles kāpostu mizām un tējas maisiņiem. Karlai vajadzēja ierakties dziļi atkritumu tvertnē, lai viņu sameklētu, un, kad tas beidzot izdevās, viņas formastērps bija viscaur notraipīts un nelāgi oda.

– Neuztraucies, – meitene nočukstēja. – Viss būs labi. – Un tad viņa uzmanīgi, ļoti uzmanīgi saņēma Čārliju rokās un devās gaidīt mammu uz ielas stūra. (Ja viņa būtu palikusi pie skolas vārtiem, kāds būtu gribējis zināt, ko viņa tur dara.)

Tas nekas, ka Čārlijs vairs nerunāja. Vajadzēja nogaidīt trīs dienas, un tad viņš atkal atdzīvosies. Tā notika ar visiem. Mācītājs bija tā teicis.

Bet, jo vairāk Karla mīņājās no vienas kājas uz otru, jo vairāk viņai sāka likties, ka varbūt viņas abas ar mammu nebija viena otru pamanījušas. Visi pārējie bērni jau bija aizgājuši mājās. Un pat skolotāji arī.

Debesis satumsa. Mājās, ielejā, drīz būs ziema. Mamma bieži vien skumji stāstīja, ka aukstajos mēnešos tur esot brīnišķīgi! Tur vienmēr dega uguns, pie kuras sēdēja visi mīļie cilvēki. Viņu sarunas un apskāvieni bija tik silti, no tiem vēderā iedegās liesmas. Ne jau kā šeit, kur alkatīgie elektrības skaitītāji rija monētas.

Sāc soļot! Sākumā Čārlija balss bija tik klusa, ka viņa to gandrīz nesadzirdēja. Tad tā kļuva skaļāka.

– Es jau zināju, ka tu izveseļosies, – Karla sacīja, maigi glāstīdama viņa nabaga saplosīto, notraipīto kažociņu.

Bet kur lai tagad iet? Varbūt krustojumā pa labi. Un kur viņa tagad atradās? Varbūt tagad vajadzētu nogriezties pa kreisi. Parasti, kad mamma viņu sagaidīja, viņas dejoja pa ietvēm tik ātri, ka bija grūti saprast, kurā brīdī jānogriežas pa kreisi, tad pa labi un atkal pa kreisi. Viņas tērzēja par dienas notikumiem. (”Ir uzradušās jaunas smaržas, mazā. Mana priekšniece iedeva man pavisam jaunu pudelīti, lai es tās varētu izmēģināt. Pasmaržo! Vai tev patīk?)

Un viņa stāstīja mammai par to, ko bija darījusi, vienlaikus sakrustodama pirkstus. (”Man matemātikā atkal bija vislabākā atzīme.”)

Nu viņa bija pagājusi garām parkam. Vai tas bija tas pats parks, kurš atradās līdzās viņu mājām? Varbūt. Varbūt arī ne. Ja viņa turpinātu iet tālāk, tad varbūt pamanītu to veikalu, kur viņas abas ar mammu reizēm iegriezās, lai apskatītu žurnālus. ”Ja gribat skatīties, jums tie jānopērk,” vīrietis aiz letes vienmēr aizrādīja. Pagaidām ne vīrietis, ne viņa veikals nekur nebija redzams. Karla juta, ka viņai sažņaudzas krūtis un nosvīst plaukstas. Kur viņa īsti atradās?

Skaties, Čārlijs vārgi nočukstēja. Tur.

Spīdīga automašīna! Tā pati spīdīgā automašīna, kas dažreiz bija novietota pie viņu mājas otrdienu vai ceturtdienu vakaros – un reizēm arī svētdienās.

Bet šodien taču bija pirmdiena.

Tas ir Lerijs, Čārlijs atkal pačukstēja. Vai redzi to cepuri?

Taču sieviete, kura sēdēja viņam blakus, nebija mamma. Viņas mati bija vēl gaišāki nekā Lilijai – dzeltenīgi balti –, un viņai bija koši sarkana lūpu krāsa.

Lerijs spēcīgi uzspieda muti dāmai uz lūpām. Skolotāja bija rādījusi viņiem filmu par to, kā tas darāms. Ja kāds pārstāja elpot, vajadzēja sajaukt savu elpu ar viņējo, lai šo cilvēku atdzīvinātu.

Karla drudžaini pieklauvēja pie automašīnas loga.

– Kas jums noticis?

Sieviete ar dzelteni baltajiem matiem un Lerijs vienā mirklī atsprāga viens no otra. Arī Lerija mute nu bija sarkana. Karla juta, ka viņas sirds skaļi dauzās.

– Velns parāvis, ko tu te dari? – viņš uzkliedza.

Kliedziens bija tik skaļš, ka meitene to sadzirdēja pat caur aizvērto logu. Viņai iesāpējās ausis.

– Es apmaldījos. – Karla nebija gribējusi raudāt, bet nu, kad vairs nekas nedraudēja, meitene varēja atzīties, ka viņai bijis briesmīgi bail tumsā staigāt pa ielām. – Čārlija dēļ es aizkavējos, un mamma neatnāca pie vārtiem. Viņa laikam ir aizgājusi uz mājām. Vai arī atkal nokavējusies, nākdama no darba…

– Ko viņa tur runā, mīļo Lerij?

Tikai tad Karla atjēdzās, ka bija sākusi runāt savā dzimtajā valodā.

– Pagaidi.

Pirmajā brīdī Karla nodomāja, ka Lerijs runā ar viņu, taču tad viņa pamanīja, ka Lerijs vēršas pie dāmas ar sarkano muti. Pēkšņi viņa tika aizvilkta prom no automašīnas uz ielas stūra pusi.

– Ko tu redzēji? Pasaki man.

Viņa balss vairs nemaz neizklausījās tā kā otrdienās, ceturtdienās un dažreiz arī svētdienās. Tā bija cieta, gluži kā vecā āda uz papēžiem, ko katru vakaru vajadzēja noberzt. Mamma to darīja dušā ar pelēku akmeni. (”Tikai angļi iet vannā, mazā. Viņi ir tik netīri!”)

Karlai bija tik ļoti izkaltusi mute, ka viņa tikai pēc brīža atkal spēja parunāt.

– Es redzēju, kā jūs spiežat savu muti pie tās sievietes mutes. Tagad arī jums visas lūpas ir sarkanas, tāpat kā viņai.

– Par ko tu runā? – Viņa tvēriens kļuva aizvien ciešāks.

Karla juta, ka nobīstas aizvien vairāk.

– Par to krāsu uz jūsu apkaklītes, – viņa nočukstēja.

Lerijs aši palūkojās lejup un noslaucīja sarkano traipu. Vīrieša elpa bija tik tuvu, un Karla varēja sajust, kā viņa mute ož pēc viskija. Reizēm mamma neēda vakariņas, lai viņas varētu atļauties nopirkt Lerijam viskiju. Tas bija svarīgi. Vīrietim vajadzēja justies mīļi gaidītam. Viskijs un dejas. Un par to tika samaksāta īre. Un elektrības rēķins. Lerijs atkal bija samaksājis par telefonu. Tas ir tā vērts, cara mia. Tici man.

– Ha! – Tad Lerija seja pievirzījās vēl tuvāk. Karla varēja redzēt spalvas viņa nāsīs. – Ļoti atjautīgi, – viņš noteica, steidzīgi soļodams pa ietvi un vilkdams viņu sev līdzi. – Ja jau tu esi tik gudra, Karla, tad varbūt pasaki, kādu mazu dāvaniņu es tev varu nopirkt, lai mums nav jāstāsta tavai mātei, kas šodien notika.

Atceries, Čārlijs pačukstēja, atceries to filmu?

Protams. Aizvakar Karla un mamma bija skatījušās televīzijas filmu. Bija jau vēls, un Karla nebija varējusi iemigt, tāpēc viņa bija izlavījusies no gultas un saritinājusies uz dīvāna pie mammas. Filma bija par puiku, kurš bija redzējis, kā kāds pāris apzog veikalu. Pāris par klusēšanu bija iedevis viņam naudu.

Tas ir tāpat, Čārlijs čukstēja. To sauc par šantāžu.

– Vai tā ir šantāža? – Karla noprasīja.

Uz Lerija sejas sāka parādīties sīkas ūdens lāsītes.

– Izbeidz muļķoties. Ko tu gribi?

Tas bija viegli. Karla sniedza viņam Čārliju.

– Izārstē viņu.

Lerijs sarauca pieri.

– Kas tas tāds?

– Mans kāpurs. Kāds viņam nodarīja pāri.

Lerija tvēriens atkal kļuva ciešāks.

– Es tev nopirkšu visu, ko vien vēlies, ja tu turēsi muti ciet.

Visu? Karla sajuta satraukuma trīsas.

– Lūk, kā mēs rīkosimies. – Tvēriens vilka viņu atpakaļ uz automašīnu. – Es tevi aizvedīšu uz mājām. Un pa ceļam mēs apstāsimies pie rotaļlietu veikala. Es pateikšu tavai mātei, ka atradu tevi pēc stundām klīstam pa ielām un nopirku tev dāvanu. Un par to tu vispār neko neteiksi. Dzirdēji? Neko. Tu taču negribi apbēdināt savu māti, vai ne?

Karla apņēmīgi papurināja galvu tā, ka matu cirtas piekrītoši iesitās viņai sejā.

Lerijs atvēra automašīnas durvis.

– Ārā! – Tas tika sacīts sievietei ar dzelteni baltajiem matiem, kura atradās priekšējā sēdeklī.

– Bet, Lerij, ko…

– Es teicu – ārā.

Lerijs pabrauca atpakaļgaitā tik sparīgi, ka viņa automašīna atsitās pret akmens stabu ielas malā. Braucot uz mājām, viņš nespēja vien beigt lādēties, it kā vainīga būtu Karla, nevis viņa paša nepacietība.

– Tu viņu atradi. Tu atradi manu dārgumiņu, – māte žēli iesaucās, kad abi pārradās mājās. – Es tā uztraucos. Pie skolas vārtiem viņas nebija, es nodomāju, ka viņa jau aizgājusi, un…

Karla klusi aizlavījās uz savu istabu, lai netraucētu mātei apskaut Leriju. Viņas somā bija jauns Čārlijs – vecā Čārlija aizvietotājs.

Mācītājs bija kļūdījies. Lai kādu atdzīvinātu, nemaz nebija jāgaida trīs dienas.

Pietika ar trim stundām.

Man sāp galva.

Es nespēju skaidri domāt.

Dažreiz man šķiet, ka esmu par piecpadsmit gadiem jaunāka.

Dažreiz man šķiet, ka manis te vispār nav, ka es no augšas skatos uz visu, kas turpina notikt.

Varbūt augšāmcelšanās patiešām pastāv.

Bet ne jau tādā veidā, kā mums māca baznīcā.

Varbūt tā ir iespēja visu izdarīt vēlreiz. Nu jau pareizi.

Vai arī tā nesakarīgi tērgā mirstoša dvēsele.

Dvēsele, kura vairs nekad neatgriezīsies.

Džo Tomass, kuram 1998. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums, grasās pārsūdzēt savu sodu par slepkavību. Tomass apgalvo, ka viņa draudzenes Sāras Evansas nāves iemesls ir bojāts boilers.

Uzzinājuši šo jaunumu, Evansas jaunkundzes vecāki sacīja, ka jūtas satriekti. ”Tas cilvēks mums atņēma mūsu mazo meitiņu,” teica Džofs Evanss, piecdesmit četrus gadus vecs skolotājs no Eseksas. ”Viņš ir pelnījis sapūt ellē.”

Piecdesmit trīs gadus vecajai Evansa kundzei patlaban tiek veikta ķīmijterapija, jo viņai ir krūts vēzis.

Uzmanīgi izlasījis rakstu šīsdienas Times otrajā lappusē, mans priekšnieks skaļi ievelk elpu.

– Tā! Viņi jau ir sākuši kaukt pēc tavām asinīm. Vai esi pārliecināta, ka viņu kāds būs ar mieru pārstāvēt tiesā?

– Pilnīgi. Tonijs Gordons ir piekritis to darīt bez atlīdzības, tieši tāpat kā mēs. Viņš apgalvo, ka šī lieta varētu izrādīties valstiski nozīmīga.

Mans priekšnieks domīgi saviebjas.

– Es negribu, lai to dara kāda sieviete, – Džo bija stingri paziņojis. – Tā nav nekāda necieņa. Var jau būt, ka zvērinātajiem patīk noskatīties, kā sieviete cienīgi staigā apkārt, un iztēloties, kas viņai ir zem kleitas, taču viņus spēj ietekmēt vienīgi vīrieša argumenti.

Es novaldījos, lai neko nepateiktu.

– Esmu vairākas reizes redzējusi, kā viņš darbojas tiesā, – es apgalvoju savam klientam. – Tonijs spēj ietekmēt cilvēkus.

Turklāt ir labi, ka viņš ir izskatīgs, savā ziņā pat līdzīgs Ričardam Bērtonam. Viņš prot likt sieviešu dzimuma zvērinātajām sajusties tā, it kā viņas tiesas zālē būtu vienas, bet vīriešu dzimuma zvērinātajiem justies pagodinātiem, ka tieši viņiem ir uzticēta uz apsūdzēto sola nosēdinātā cilvēka dzīvība.

Ja paveiksies, viņš dabūs gatavu šo triku. Cik var noprast, tad mums vispirms jāiesniedz apelācijas lūgums Krimināllietu pārskatīšanas komisijai. Ja tiks nolemts, ka pārsūdzības pamatojums ir pietiekams, lieta tiks nosūtīta uz arbitrāžu. Tonijs teica: ja tur tiks atļauts lietu pārsūdzēt, mēs to darīsim. Tikmēr viņš ir gatavs vispirms ”pamatīgi pastrādāt ar lāpstu”, lai ietaupītu laiku. Šobrīd lietas tiesā tiek izskatītas ļoti ātri. Mums ir pienācīgi jāsagatavojas.

Es atgriežos pie sava rakstāmgalda, lai turpinātu rakstīt piezīmes Tonijam. Šajā kabinetā man ir jāsēž ar vēl vienu nesen eksāmenu nokārtojušu advokātu jeb jauniņo, kā mūs mēdz dēvēt, taču mans kolēģis, jauneklis, kurš nupat pabeidzis Oksfordu, ir saslimis stresa dēļ.

Jurisprudences jomā tas notiek bieži. Ir tik viegli kļūdīties, pievilt klientus un savu firmu. Mums visu laiku ir jābaidās par to, ka varam tikt iesūdzēti tiesā par kādu nejaušu kļūdu. Es atceros, ko mums pirmajā studiju gadā sacīja viens no pasniedzējiem: ”Ticiet vai ne, taču likums ne vienmēr ir taisnīgs. Daži pamanās tikt cauri sveikā. Citi nonāk cietumā par noziegumiem, ko nav izdarījuši. Un zināma daļa šo šķietami nevainīgo cilvēku jau iepriekš nav tikuši notiesāti par kādu noziegumu. Tāpēc varētu sacīt, ka beigās viss nonāk līdzsvarā.”

Noliekdamās pār savu datoru, es to visu jau zinu. Un tomēr manas dumpīgās domas atgriežas pie Eda.

– Varbūt mēs varētu sarīkot viesības ar vakariņām? – es ieminējos viņdien pie vakariņu galda. Mans vīrs, ar kuru esmu precējusies gandrīz divus mēnešus, atrāva skatienu no ēdiena paplātes. Tieši tā. Mēs esam sākuši ieturēt vakariņas pie televizora. Eda mātei tas nepavisam nepatiktu.