žeina Korija - Mana vīra sieva

– Kā viņu sauc tagad?

Eda ogles stienītis atkal sāka ātri skrāpēties, taču Lilija bija no jauna pagriezusies pret cepeškrāsni, ar muguru pret Karlu.

– Es vairs negribu runāt par viņu. – Sievietes balss negaidot bija kļuvusi dusmīga.

Karlas mute vienā mirklī kļuva sausa. Sviesta, miltu un cukura saldums bija pagaisis. Un tomēr tai pašā laikā viņa sajuta satraukuma trīsas. Tā mēdza gadīties, ja notika kaut kas slikts – bet ar kādu citu.

– Vai kāds nodarīja viņam pāri? – Karla atcerējās nabaga Čārliju ar saplosīto kažoku līdzās nepareizi uzrakstītajam vārdam ZAGGLE.

– Manuprāt, šodien jau pietiks uzdot jautājumus. – Eds piecēlās. – Nāc paskaties, Karla. Ko teiksi?

Uz papīra uzzīmētā meitene bija tieši tāda pati kā viņa! Meitene lika pie lūpām karoti ar kūkas mīklu. Viņas acis mirdzēja. Un vienlaikus viņa izskatījās nedaudz skumja. Kā gan Eds varēja zināt, ka klusībā viņa vēl aizvien skuma pēc Čārlija? Jaunais Čārlijs smaržoja citādi. Viņš nemīlēja Karlu tikpat stipri kā īstais Čārlijs. To varēja just.

– Kur ir Lilija? Viņa te nemaz nav uzzīmēta.

Lilijas smiekli izklausījās dobjāki nekā parasti. Viņa vienmēr mēdza smieties spalgi un melodiski.

– Par to tu vari neuztraukties, Karla. Es pie tā jau esmu pieradusi.

Karlai pēkšņi kļuva neomulīgi. Vai tad arī mamma nemēdza runāt tāpat, kad Lerijs nokavējās vai vispār neatnāca? Es pie tā jau esmu pieradusi. Esmu pieradusi, ka tava sieva ir pirmajā vietā. Par mani tu vari neuztraukties.

– Izbeidz, – Eds klusi noņurdēja. – Ne jau bērna klātbūtnē.

Karla jau grasījās iebilst, ka nav nekāds bērns, taču Eds iegrūda zīmējumu viņai rokās.

– Ja gribi, vari to paturēt sev.

Patiešām? Tas piederēja viņai? Karla nolēma, ka to ieliks tajā īpašajā kastē, kur jau bija noglabājusi pirmo Eda dāvināto zīmējumu. Viņa noteikti bija Edam iepatikusies.

– Kāpēc gan ne? Tā būs labāk, nekā paturēt to šeit, citādi mana dārgā sieva varētu kļūt greizsirdīga arī uz šo zīmējumu, nevis tikai uz visiem pārējiem.

– Manuprāt, tu teici – ne jau bērna klātbūtnē.

Lilija dusmīgi mazgāja traukus. Putas šķīda uz visām pusēm. Tās uzkrita arī uz Karlas kurpes. Tās viņai spieda, taču mamma varēja saņemt algu tikai nākamajā mēnesī. ”Es vairs nevaru Lerijam neko prasīt,” viņa bija teikusi.

Toties Karla varēja gan. Kopš dienas, kad ieraudzīja Leriju kopā ar sarkanlūpu dāmu, viņai radās aizdomas, ka varēja Lerijam prasīt daudz ko. Ar jauno Čārliju viss bija tikai sācies.

– Vai mēs varam iziet pastaigāties? – viņa pajautāja, ar kreiso roku saņemdama aiz plaukstas Edu, bet ar labo – Liliju. Tad viņa atcerējās kaut ko tādu, ko aiz sienas bija dzirdējusi sakām mammu pēc dejošanas ar Leriju. – Lūdzu? Mīļi lūdzu?

Kad pēcpusdiena bija galā, Karla bija tikusi pie vēl pieciem zīmējumiem. Karla parkā uz šūpolēm. Karla baro pīles. Karla skrien. Karla domā, atspiedusi zodu plaukstā. Karla ēd saldējumu ar lipīgo zemeņu mērci, ar ko viņu bija uzcienājusi Lilija.

– Kāpēc jūs nekad nezīmējat Liliju? – viņa pajautāja Edam.

Izrunājusi šos vārdus, viņa saprata, ka nevajadzēja to sacīt. Viņa bija tikai gribējusi noskaidrot, kāpēc Lilija ir tik bēdīga.

Lilija savādi iesmējās.

– Tāpēc, ka es neesmu gleznošanas vērta.

Eds klusēja. Bet, kad Karla nākamajā svētdienā atkal atgriezās, pret sienu bija atbalstīta jauna glezna. Lilija skatījās ārā pa logu. Šķita, ka viņa tūlīt nokāps no papīra!

Un tad Karla saprata, ka mammai nav bijusi taisnība. Kaut gan Lilijai bija citāds augums nekā mammai, viņa bija skaista. Laba. Gādīga. Karlu pārņēma aizkustinājums. Viņa tik ļoti mīlēja Liliju!

– Cik brīnišķīgi! – viņa izdvesa.

Eds izskatījās apmierināts. Lilija arī. Viņi aplika rokas viens otram ap vidukli. Pēdējā laikā Karla vēl nekad nebija redzējusi abus tik laimīgus. Nu arī Karla jutās labi. Viņa zināja, ka nespētu pārdzīvot garo nedēļu, ja nebūtu šo svētdienu. Pirmdiena… otrdiena… trešdiena… Mammai vairs nevajadzēja likt zīmītes zem Lilijas durvīm. Šķiet, jau bija pieņemts, ka Tā Kunga dienā Karla devās pie Eda un Lilijas, bet mamma tikmēr gāja uz darbu.

– Drīz es tevi atkal uzzīmēšu, – Eds apsolīja, kad Karla bija beigusi apbrīnot uzgleznoto Liliju. – Bet tagad man jāiziet.

– Ak tā? – Lilija noprasīja, paceldama galvu. – Uz kurieni?

Eds paraustīja plecus.

– Tāpat vien. Man vajadzīga iedvesma.

Karlai nebija iebildumu, ka viņš aiziet. Eds viņai nemaz tik ļoti nepatika. Lilija gan. Lilija vienmēr ar viņu nodarbojās, nevis nemitīgi kaut ko zīmēja un vilka ārā skiču bloknotu brīžos, kad vajadzēja iet pastaigāties.

Tomēr drīz vien arī Lilija kļuva aizņemta.

– Man jāpārskata daži darba dokumenti, – viņa sacīja. – Vai tu tikmēr vari kādu laiciņu palasīt viena pati?

Karla uzmeta lūpu. Tā viņa parasti varēja panākt to, ko vēlas.

– Bet es neesmu paņēmusi līdzi savu grāmatu.

– Vai tev ir atslēga?

– Tā ir uz durvju aplodas virs dzīvokļa durvīm.

– Tātad tu to vari sadabūt? – Lilija noprasīja, pat lāgā nepaceldama galvu.

– Jā.

– Paldies. – Lilija viņai sirsnīgi uzsmaidīja. Karlu tūlīt atkal pārņēma siltums. – Vai man jāiet tev līdzi?

– Jūs esat aizņemta. – Karla dedzīgi vēlējās viņai izpatikt. – Es pati varu to izdarīt.

Iebāzusi atslēgu slēdzenē, Karla izdzirdēja vaidus. Kādam sāpēja! Vai mamma bija saslimusi un no darba atsūtīta mājās? Skaņas nāca no mammas istabas. Karla atvēra durvis un sastinga. Uz grīdas mētājās Lerija cepure. Viņš pats gulēja mammai virsū, taču mamma izskatījās pavisam svešāda. Viņas seja bija sarkana. Viņas mati bija slapji. Un viņas acis bija tik plati ieplestas, ka šķita – tās tūlīt izsprāgs ārā un nokritīs uz grīdas. Vai Lerijs darīja mammai pāri? Bet mamma taču nemaz neizskatījās bēdīga. Patiesībā viņa nemaz neizskatījās pēc mammas.

Karla pagriezās un metās bēgt.

– Kur tad tava grāmata? – Lilija noprasīja, ieraudzījusi viņu.

– Es nevarēju to atrast.

– Vai kaut kas noticis? Tu esi tik klusa.

– Vai es varu vienkārši paskatīties televizoru?

– Protams.

– Un vai es varētu te palikt? Visu nakti?

Lilija viņu apskāva.

– Mums ir tikai viena guļamistaba, lellīt.

Lellīt? Lilija viņu jau reiz bija tā nosaukusi. Karla nezināja, ko šis vārds nozīmē, tomēr tas izklausījās jauki.

Tad Lilija aizvēra savas grāmatas.

– Zini ko? Es to pabeigšu vēlāk. Varbūt mēs varētu atkal pagatavot krējumkonfektes? Tad tu varēsi kādu gabaliņu iedot arī mammai, kad viņa pārnāks no darba.

Nošķindēja durvju zvans, un kāda balss pa pastkastītes spraugu nodūdoja:

– Piccola? Tā esmu es.

Karlai sažņaudzās sirds. Viņa instinktīvi nojauta, ka mamma bija atnākusi, jo Karla viņu ieraudzīja mājās, kaut gan viņai vajadzēja būt darbā. Un, kaut gan mammas balss izklausījās jauki, palikusi divatā ar Karlu, viņa noteikti būs dusmīga.

– Nu re, – Lilija moži noteica, – izskatās, ka viņa ir pārnākusi agrāk.

Es parkā skrienu pakaļ Davinai. Viņa kaut ko tur rokās, un man tas viņai jāatņem, citādi manai laulībai ar Edu pienāks gals. Viņa sāk skriet lēnāk, taču ikreiz, kad es pielieku soli, viņa aizšaujas man priekšā. Tad viņa sāk šķaudīt. Tik skaļi, ka tas, ko viņa tur rokās, nokrīt zemē. Es noliecos, lai to paceltu, taču tas nemitīgi izslīd man no pirkstiem. Beidzot mēnessgaismā man izdodas to pacelt. Tas ir laulību gredzens. Tieši tāds pats, kādu man uzdāvināja Eds. Tas pats, kurš reiz piederējis viņa vecvecmāmiņai. Pēkšņi tas sadrūp manā plaukstā. Es mēģinu to salikt atpakaļ, taču veltīgi. Gredzens izšķīst putekļos. Tad Davina sāk smieties. Viņas smiekli ir spalgi un spiedzīgi…

– Vai tu vari to izslēgt? – No otras gultas puses atskan Eda miegainā balss.

Es pamazām aptveru – ak, kāds atvieglojums! – Davinas smiekli patiesībā ir modinātājpulksteņa zvans. Gaisma, kas ieplūst pa logu, patiešām ir no mēness, tomēr man tik un tā ir laiks celties. Pulkstenis rāda seši. Man jātiek uz agrāku autobusu, jo esmu norunājusi tikšanos ar Toniju Gordonu. Ar cilvēku, kurš varētu vai nevarētu man palīdzēt atbrīvot Džo Tomasu no cietuma.

– Pārskatīsim faktus vēlreiz.

Tonijs Gordons ir no tiem iespaidīgajiem liela auguma vīriešiem, kuri vienlīdz omulīgi justos gan kinoekrānā, gan savā advokātu birojā. Ne jau tikai tāpēc, ka viņam ir plati pleci un savu tumši pelēko uzvalku viņš nēsā pārliecinoši. Arī tādēļ, ka viņa dobjā, valdonīgā balss ir nedaudz asa. Viņa gaita liecina par iedzimtu pašpārliecību. Viņš valkā svaigi izgludinātus, dārgus kreklus (šodien viņš ir izvēlējies maigi sārtu, svītrainu kreklu, kas jebkura cita mugurā izskatītos sievišķīgi). Pat spriedzes brīžos viņš uz telefona zvaniem atbild nesteidzīgi. Esmu gatava saderēt, ka zvanītājam tas šķiet nomierinoši. Vismaz par mani to var teikt pavisam droši. Jo ilgāk es strādāju kopā ar viņu, jo vairāk pārliecinos, ka šis cilvēks zina, ko dara, vai viņš stūrē automašīnu, piekarina gleznu, cīnās par notiesāta slepkavas atbrīvošanu vai mīlējas ar sievieti.

No kurienes uzradusies šī pēdējā doma? Es klausos, kā Tonijs stāsta par statistikas datiem – boileriem un negadījuma laiku –, un manas domas aizsteidzas pie Eda vaiga, kuram es šorīt atvadoties gandrīz nemanāmi pieskāros ar lūpām.

Man jau ir bail atgriezties mājās pie sava vīra. Ārēji viss šķiet pilnīgā kārtībā. Piektdienu vakaros mēs dodamies uz lielveikalu iepirkties, pēc darba iekārtojamies uz dīvāna viens otram līdzās un skatāmies savus iemīļotos televīzijas šovus, bet svētdienās pieskatām mazo Karlu. Es cenšos Edam netraucēt, lai viņš savā brīvajā laikā varētu gleznot, jo tas ir viss, ko viņš vēlas darīt. Viņam tik ļoti riebjas visu nedēļu strādāt ”pie tiem stulbeņiem”. Tomēr ir grūti nepamanīt, ka tās divas vīna glāzes, ko viņš vakaros ir paradis izdzert, nu ir pārvērtušās par trim vai četrām. Un viņš vairs gandrīz nemaz nemēģina man pieskarties.

Domās uzskaitot šīs sūdzības, es apzinos, ka tās izklausās pēc sen precēta, neapmierināta pāra litānijas. Patiesībā mēs esam precējušies tikai divus mēnešus. Ar ko tas viss beigsies?

– Kā jums šķiet?

Pēkšņi es pamanu, ka Tonijs Gordons cieši skatās uz mani. Jūtu, ka lēni nosarkstu kaunā. Viņš ir slavens jurists. Tieši viņš varētu palīdzēt izglābt nevainīgu cilvēku. Vismaz mana intuīcija apgalvo, ka Džo nav vainīgs, kaut arī viņš man nemaz nepatīk. Un es te sēžu un prātoju par savu neveiksmīgo laulību.

– Es par to neesmu īsti pārliecināta. – Tā varētu būt droša atbilde.

– Saņemieties, Lilij, klausieties, ko es saku. Tajā psihologa ziņojumā, ko es liku sagatavot papildus, ir teikts, ka mūsu klientam ir novērojamas Aspergera sindroma un arī uzmācīgas uzvedības pazīmes. – Tonijs Gordons uzmet skatienu savām piezīmēm. – Abi šie apzīmējumi ir visai nekonkrēti, un katru reizi tie nozīmē kaut ko citu, taču šajā gadījumā viena no mūsu klienta īpatnībām ir tāda, ka viņam patīk, lai viss būtu glīti un kārtīgi. Ja kāds priekšmets nav nolikts īstajā vietā, viņš kļūst nemierīgs. Valodu viņš uztver burtiski. Viņš ne vienmēr reaģē uz situācijām tāpat kā citi cilvēki. Viņam ir saziņas problēmas. Viņam nepatīk jebkādas pārmaiņas. Un vēl viņš prot labi rēķināt.

– Arī mans brālis savā ziņā ir tāds pats, – es dzirdu sevi sakām, un, to darot, apjaušu, ka man būtu vajadzējis pateikt ”bija”, nevis ”ir”. Patiesībā es tā mēdzu darīt bieži. Tad man ir vieglāk izlikties, ka Daniels joprojām ir dzīvs.

– Patiešām? – Tonijs Gordons uzreiz ieinteresējas. – Vai viņš mēdz uzvesties dīvaini?

– Kad viņš bija jaunāks, – es nesteidzīgi saku, – mums tika pateikts, ka viņam ir attīstības problēmas. Nekas konkrēts netika minēts. Viņš vienubrīd spēja izturēties valdzinoši, bet jau nākamajā – rupji vai strupi. Viņam nepatika pārmaiņas… – Domās es pārlaižu plaukstu pār gludajiem segliem. Sajūtu koka smaržu. Sāku aijāt Amēliju. Nē.

– Vai ar jums viss ir kārtībā, Lilij?

Es paskatos uz savu trīcošo roku.

– Jā.

Jā, Daniels mēdza rīkoties dīvaini. Nē, ar mani itin nekas nav kārtībā.

Taču Tonijs Gordons jau ir atsācis runāt.

– Šajā ziņā mums jābūt uzmanīgiem, – viņš pie sevis nomurmina. – Jāuzsver nevis emocijas, bet gan fakti un skaitļi. Mana pieredze liecina, ka iepriekšējā reizē aizstāvības puse to nav darījusi pietiekamā apjomā. Turklāt nenāktu par ļaunu, ja starp zvērinātajiem būtu cilvēki, kuriem patīk statistikas dati; tiem ir jābūt ļaudīm, kuri klausa prātam, nevis sirdij, ne otrādi. Un vēl mums ir jāparāda, ka visiem, kam konstatēts Aspergera sindroms, piemīt vienādas uzvedības un rakstura iezīmes, taču viņi visi ir dažādi. Neatkārtojami. Šo cilvēku personība ietekmē viņu rīcību tieši tikpat daudz, cik pats sindroms. Saskaņā ar maniem pētījumiem nekur nav teikts, ka viņa lietā aprakstīto salto, vienaldzīgo, uzmācīgo uzvedību būtu jāuzskata par Aspergera sindroma sekām. Tā ir apšaubāma nianse. It īpaši tad, ja kāda zvērinātā personīgā pieredze neatbilst tai, kas ir attiecināma uz Džo. Vai arī tad, ja mūsu lietas izklāsts kādam var šķist aizvainojošs.