žeina Korija - Mana vīra sieva

Es sāku prātot, vai man tiešām vajadzētu te atrasties. Galu galā es viņam jau esmu visu izstāstījusi. Tagad viss ir viņa ziņā.

– Lūdzu, sazinieties ar savu advokātu biroju, lai tad, kad es apmeklēšu klientu, jūs varētu būt man līdzās, – Tonijs saka. – Jūsu pieredze varētu izrādīties ļoti noderīga. Jūs taču zināt, ka šai lietai būs piesaistīta liela sabiedrības uzmanība. – Viņš vēlreiz uzlūko mani. Laipni, gandrīz tēvišķīgi. – Mēs nevienam nepatiksim, – viņš piebilst. – Mēs ar jums būsim īsts sātana iemiesojums. Sabiedrības acīs slepkava vienmēr būs un paliks slepkava arī tad, ja tiks pierādīts, ka viņš nav bijis vainīgs. Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.

– Zinu, – es atbildu un saprotu, ka tā nav taisnība. Tomēr es nedrīkstu izrādīt savu neziņu. Es gribu būt pieaugusi. Es gribu labi veikt savu darbu. Es gribu būt laba sieva. Es tikai nezinu, kā to izdarīt.

Izeju no skaistās ķieģeļu mūra ēkas. Pēc lietus zāliens ap to ir kļuvis koši zaļš. Soļoju starp dienas vidū saradušos tūristu pūļiem. Man patīk staigāt pa Londonu. Pēc atrašanās piesmakušā kabinetā ir patīkami ieelpot svaigu gaisu, turklāt tad man ir laiks padomāt.

Dodos uz Vestminsteras tilta pusi un brīdi pakavējos, lai atzinīgi nopētītu skaisto skatu. ”Uz zemes nav skaistāka skata par šo…”

Danielam ļoti patika dzeja. Viņš apbrīnoja tās kārtību. To, kā vārdi sakrita tieši īstajās vietās. Kad viņš bija par kaut ko satraucies – par pazudušu mozaīkspēles gabaliņu vai kurpi, kas neatradās savā īstajā vietā, – es dažreiz lasīju viņam priekšā. Man vajadzēja izvēlēties dzejnieku, kura darbos bija jūtama noteikta struktūra un kaut kas neparasts. Šādos brīžos vienmēr noderēja Edvarda Līra dzeja.

– Piedodiet, – es nosaku, kad kāds uzgrūžas man virsū, un noskumusi paberzēju elkoni. Cik tipiski, ka es atvainojos par kāda cita nepieklājību. Savulaik es vienmēr atvainojos Daniela vietā. Tikmēr vīrietis pat nav apstājies, lai pieņemtu manu atvainošanos. Es atskatos, taču viņš jau ir nozudis pūlī.

Un tad es kaut ko atskārstu. Mana soma. Ne jau tā, ko esmu uzmetusi plecā, bet mazākā, tā, kuru biju pasitusi padusē, ar visiem dokumentiem, kas attiecas uz Džo Tomasu. Ar viņa dotajiem skaitļiem un manām piezīmēm no nupat notikušās apspriedes. Tā ir pazudusi.

Es steidzos uz biroja pusi, un man prātā ataust Tonija Gordona nesen teiktie vārdi: ”Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.”

Tobrīd es uztvēru viņa vārdus kā mājienu, ka mums jābūt uzmanīgiem, lai gūtu uzvaru. Tagad es sāku prātot, vai tikai viņš drīzāk nerunāja par mūsu personisko drošību. Vai pastāv iespēja, ka tas bija apzināts uzbrukums? Vai vīrietis uz tilta – cilvēks, kura seju es gandrīz neatceros, – uzgrūdās man tīšām, lai varētu nozagt būtiski svarīgus pierādījumus?

Es jau gandrīz skrienu, mans elkonis smeldz aizvien vairāk. Man vajadzēs visu pastāstīt priekšniekam. Un arī Tonijam Gordonam…

Joņodama augšā pa kāpnēm ar skaistajām, senlaicīgajām sarkankoka margām, es gandrīz saskrienos ar vienu no sekretārēm.

– Man jums jānodod divas ziņas.

Pirmā ir no Tonija. Īsajā laika sprīdī kopš brīža, kad izgāju no viņa kabineta, viņš ir saņēmis atbildi no Krimināllietu pārskatīšanas komisijas. Mums ir atļauts pārsūdzēt lietu. Vareni. Tagad ir nepieciešama tikai tiesas atļauja, un tad varam cerēt uz atkārtotu lietas izskatīšanu.

– Ne tagad, lūdzu, – es saku sekretārei, kura pavicina man priekšā otru ziņu.

– Tas ir steidzīgi. – Viņa iespiež man rokā papīra lapiņu. – Jums nekavējoties viņai jāpiezvana.

Sāra Evansa.

Kāpēc šis vārds izklausās tik pazīstams?

Un tad es atceros. Tā sauca Džo Tomasa mirušo draudzeni.

Karla pavilka māti aiz rokas. Atpakaļ. Atpakaļ. Prom no autobusa pieturas. Prom no ceļa, kas veda uz skolu. Prom no ļaunajiem skatieniem un smiekliem, kas lika viņai sajusties vēl dumjākai.

Jaunais Čārlijs klusēja, un no viņa nebija nekāda labuma. – Tev jāpasteidzas, – mamma sacīja, un viņas balsī ieskanējās tonis, kas parasti liecināja vai nu par dziedāšanu, vai par histēriju. – Mēs nokavēsim. – Kamēr viņa runāja, aiz stūra parādījās autobuss. – Tas jau ir klāt! – Mammas skaistajā sejā ievilkās rievas, un viņa sāka izskatīties veca. – Ātrāk!

Karla negribīgi ļāva, lai viņu aizvelk pa ietvi. Viņa šļūkāja pa slapjajām, lipīgajām lapām ar melnajām lakādas kurpēm, par kurām bija samaksājis Lerijs. Bez Lilijas un Eda nedēļas nogale bija izrādījusies nelāga.

– Tu nedrīksti iet pie viņiem katru svētdienu, – mamma bija sacījusi, it kā pati nemaz nebūtu iepriekš par to vienojusies.

Karla labi zināja, kāpēc mamma patiesībā tā teica. Viņa bija redzējusi mammu un Leriju mājās, kaut gan mammai bija vajadzējis atrasties darbā. Mamma jutās vainīga. Sākumā Karlai bija licies, ka tas ir labi, jo nu mammu varēja piespiest darīt to, ko gribēja viņa, taču tad viss bija kļuvis slikti, jo mamma bija atcēlusi svētdienas kopā ar Liliju. Vairs nekādas kūku cepšanas un bļodas izlaizīšanas! Vairs nekādas cilvēciņu darināšanas no čiekuriem un kniepadatām. Vairs nekādu vilnas bumbuļu, ko Lilija bija darinājusi bērnībā. Vairs nekādas sēdēšanas Edam priekšā un tās īpašās sajūtas, kad Eds viņu zīmēja. Vairs nekādas skraidīšanas pa parku vai šūpošanās Lilijai un Edam pie rokām. Nu viņai bija jāsēž mājās pie mammas un jāgaida Lerijs, kaut gan pagājušajā svētdienā viņš nemaz nebija atnācis. Un viņas Lerijam par godu bija pagatavojušas lazanju.

– Kāp iekšā! – Mammas balsī bija skaidri dzirdams atvieglojums. Viņas galu galā tomēr bija paguvušas. Karla steigšus iekāpa autobusā un apsēdās savā ierastajā vietā pašā priekšā. Pēdējā laikā viņas draudzene Lilija vairs nebrauca ar šo autobusu. Viņa bija paskaidrojusi, ka tagad viņai jābūt darbā agrāk. Eds gan vēl aizvien bija turpat. Viņš gaidīja otrā ielas pusē ar savu skiču bloknotu rokā un kaut ko skicēja. Varbūt viņš zīmēja Karlu! Viņa sparīgi pieklauvēja pie loga.

– Karla! – mamma izklausījās aizkaitināta. – Es tev jau teicu, lai tu tā nedari.

Bet Eds bija viņu izdzirdējis! Viņš māja Karlai ar savu skiču bloknotu! Karlai kļuva silti ap sirdi. Viņa Edam patika. To varēja redzēt pēc tā, kā viņš pētīja Karlas seju, katru tās sīkumu. Dažreiz viņa drīkstēja apskatīt zīmējumus. Eds bija uzzīmējis viņas biezās uzacis tā, ka tās izskatījās gandrīz skaistas! Žēl gan, ka pārējie bērni skolā nespēja tās saskatīt šādi. Varbūt tad viņi vairs neizturētos tik briesmīgi.

Kad Eda seja vairs nebija redzama, Karlu pēkšņi pārņēma tukšuma sajūta.

– Vai tad tu negrasies pacelt Čārliju? – mamma noprasīja, rādīdama uz netīro autobusa grīdu, kur Karla bija viņu nometusi starp veciem konfekšu papīriņiem un dzēriena skārdeni.

– Viņu nesauc Čārlijs. Viņš ir parasts kāpurs, – Karla atteica tādā pašā balsī, kādā mēdza runāt pārējie bērni, kad viņa klasē pateica kaut ko muļķīgu.

Varēja skaidri redzēt, ka mamma ir apjukusi.

– Bet agrāk viņš taču tev tik ļoti patika.

Karlai gribējās pateikt, ka tas ir bijis vecais Čārlijs. Tas, kuru viņa bija paņēmusi no skolas varmākas un kuru bija tik nežēlīgi noslepkavojis cits varmāka. Tomēr viņa klusēja. Šis kāpurs, ko bija nopircis Lerijs, smaržoja citādi. Tas bija pārāk kluss. Tas neuzklausīja viņas noslēpumus.

– Klāt esam! – mamma moži paziņoja, ieraudzījusi skolu. Gandrīz vai likās, ka mamma grib pēc iespējas ātrāk no viņas atbrīvoties, lai varētu iet uz darbu, smieties, jauki smaržot un varbūt pusdienlaikā satikties ar Leriju.

Karla skatījās uz bērnu straumi, kas plūda pa skolas vārtiem. Zēnu sejas līdzinājās cietiem riekstiem. Meitenes bija atņirgušas zobus kā žurkas.

– Lūdzu, Karla. Lūdzu. – Mamma mēģināja novilkt viņu lejā pa autobusa kāpnēm. Čārlijs bija pasists viņai padusē un nemaz nemēģināja pretoties.

– Es iešu tikai tad, ja tu palūgsi Lilijai, lai viņa šosvētdien paņem mani pie sevis.

Mātes acis nozibsnīja.

– Tu gribi būt pie svešiem cilvēkiem, nevis pie manis?

– Viņi nav sveši cilvēki. Viņi ir mani draugi. Es gribu būt kopā ar viņiem, tāpat kā tu gribi būt kopā ar Leriju.

– Vai jūs vienreiz kāpsiet ārā vai ne? – konduktors uzkliedza. Kāda sieviete ar iepirkumu somu cieši skatījās uz viņām. Tāpat kā meitenes brūnajos formastērpos, kuras mācījās daudz jaukākajā skolā, kas atradās nedaudz tālāk. Tajā, kurā nebija zēnu un kurā neviens nespļaudījās un neizturējās nepieklājīgi. Mamma teica, ka tā esot klostera skola, kurā skolotājas esot mūķenes. Viņa bija mēģinājusi panākt, lai tur tiktu pieņemta arī Karla, taču mūķenes viņu negribēja, jo viņas nemēdza regulāri iet uz dievkalpojumu.

– Vai tad mēs nevarētu sākt to darīt? – Karla bija jautājusi?

– Es teicu, ka mēs to darīsim, bet mūķenes iebilda, ka esot jau par vēlu.

Atlika vienīgi cerēt, ka vēl nebija par vēlu svētdienās atsākt satikties ar Liliju un Edu.

– Es viņiem pajautāšu, – mamma nopūtās, un izklausījās, ka viņa nopūšas otrādi, ka elpa ieplūst viņas platajā, sarkanajā mutē, nevis iznāk no tās. – Bet tev nekavējoties jāiet uz skolu. Apsoli?

Karla pamāja.

– Apsolu.

Mamma pavērsa pret viņu vaigu skūpstam, taču Karla izlikās to neredzam. Viņa devās uz skolas vārtiem, aiz kuriem viņu gaidīja vēl viena nožēlojama diena.

– Īītāliete!

– Kāpēc tu tik jocīgi runā?

– Kāpēc tavas rokas ir spalvainas kā vīrietim?

– Tās ir tikpat spalvainas kā tavas uzacis!

Ņirgas bira straumēm vien. Tagad tas notika katru dienu.

– Ko tad tu tagad grasies nozagt? Mans tētis teica, ka visi itālieši esot zagļi. Romā viņi nozaga manai krustmātei somu.

Šo pēdējo piezīmi bija izteicis kāds drukns puika. Viņa seja bija tāda pati kā sunim, ko Karla bija redzējusi parkā. Eds to bija nosaucis par buldogu.

– Es visu nezogu.

– Neko, Karla. – Sarunā iejaucās kalsnās skolotājas kaulainais deguns. – Pareizi ir jāsaka – neko. Un kas tās par runām par zagšanu?

– Karla nozaga mana drauga penāli. Es jums jau teicu, bet neviens man negrib ticēt, jo viņš viņai iemeta ar bumbu.

Tur vairs nekas nebija līdzams. Karla juta, ka pār viņas seju pamazām pārlaižas sārtums.

– Tā nav taisnība.

Skolotāja samiedza acis.

– Vai tu par to esi pārliecināta?

Karla izslējās.

– Pilnīgi.

– Skaidrs. – Skolotāja pamāja un devās pie nākamā galda.

– Mele, mele, – bērni skandēja.

Ja te būtu atradies Čārlijs – īstais Čārlijs –, viņš būtu pateicis Karlai, lai viņa nemaz neklausās. Taču viņai bija tikai aizvietotājs (šo vārdu viņa bija atradusi savā vārdnīcā), kurš tikai sēdēja viņai klēpī un neko nedarīja.

– Mele, mele!

– Ja tu neapklusīsi, Dievs tevi sodīs, – Karla uzzibināja skatienu Džīnai, meitenei, kura atradās vistuvāk un klaigāja visskaļāk. – Tu mirsi!

Iestājās satricinājuma pilns klusums. Arī pati Karla jutās satriekta. Viņa pat īsti nezināja, no kurienes bija uzradušies šie vārdi.

– Karla Kavoleti! Tūlīt pat ej nost no galda!

Labi. Tieši to viņa bija gribējusi. Augstu pacēlusi galvu, viņa cēli izsoļoja no ēdamzāles gaitenī.

– Tev būs te jāsēž visu atlikušo pēcpusdienu.

Vēl labāk. Ja viņa neatradīsies klasē, neviens viņai nedarīs pāri. Un tad Karlai kaut kas ienāca prātā. Nu bija skaidrs, ko viņa tagad pieprasīs no Lerija.

– Es ienīstu skolu, – tovakar Karla vairākas reizes paziņoja. Protams, skolotāja bija pastāstījusi mammai par Karlas atstāšanu pēc stundām. Karla bija mēģinājusi paskaidrot, kāpēc tas noticis, taču mamma dusmojās.

– Es tev jau teicu, cara mia. Tev ir jāiekļaujas starp tiem angļiem.

Karlu pirmo reizi pārņēma vēlēšanās, kaut Lerijs vakarā ierastos ciemos. Tad viņa varētu īstenot savu plānu. Mamma gaidīja Leriju, jo viņa bija uzvilkusi sārto kleitu un uzsmidzinājusi uz krūtīm smaržas ”Ābeļzieds”. Tad bija iezvanījies telefons. Lerijs tomēr bija vajadzīgs savai sievai. Mamma jutās izmisusi, un Karla tāpat.

Nākamajā rītā, kad Karla negribīgi ievilkās pa skolas vārtiem, rotaļu laukumā valdīja savāds klusums. Pārējie bija sapulcējušies bariņos un briesmīgi skatījās uz viņu. Skanēja čuksti. Vairākas reizes tika pieminēts Džīnas vārds.

– Kas noticis? – Karla pajautāja vienai no meitenēm, kura sēdēja pirmajā solā un nebija tik nejauka kā pārējās, taču meitene atrāvās tā, it kā Karla būtu bīstams suns.

– Nenāc man klāt.

Kad tika sasaukta skolas sapulce, Karla beidzot visu saprata.

– Diemžēl man ir jāpavēsta nelāga ziņa, – skolas direktore iesāka. Viņas acis bija tikpat sarkanas kā mammai, kad Lerijs iepriekšējā vakarā bija viņai piezvanījis. – Vakar vakarā, atgriežoties no gaidu nodarbībām, Džīnu Viljamsu notrieca automašīna. Viņa atrodas slimnīcā, un man ir bail atzīties, ka viņai ir ļoti slikti.