žeina Korija - Mana vīra sieva

Slimnīcā? Džīna Viljamsa? Tā meitene, kura iepriekšējā dienā bija izturējusies tik nejauki? Tā, kurai Karla bija pateikusi, ka viņa nomirs?

Karla neomulīgi manīja, ka pārējās meitenes no viņas atvirzās. Vairāki skolēni pagriezās atpakaļ, lai piesardzīgi uzlūkotu viņu. Todien rotaļu laukumā neviens viņu vairs nekaitināja. Neviens ar viņu nerunāja.

Nedēļas beigās Karla vairs nespēja ne ēst, ne gulēt. Beidzot ieslīgusi miegā, viņa redzēja sapni par Džīnu, kura pakrita zem Lerija spīdīgās automašīnas riteņiem. Tad viņa kliegdama pamodās.

– Kas noticis, cara mia? – māte jautāja, glāstīdama viņas pieri. – Vai tu esi uztraukusies par to nabaga meitenīti?

Visi vecāki par to jau zināja. Uz mājām bija atsūtīta vēstule par satiksmes noteikumu ievērošanu.

Tas notika manis dēļ, Karlai gribējās sacīt, taču kaut kas lika viņai apvaldīties. Ja izdotos panākt, lai mamma turpina viņu žēlot, viņas plāns varētu izdoties.

– Tie pārējie izturas pret mani nejauki, – Karla sacīja. – Džīna… Džīna vienīgā bija laba.

Šie meli pārslīdēja pār viņas lūpām tik viegli, it kā tā būtu patiesība.

– Manu mīļumiņ, – mammai acīs saskrēja asaras. – Ko lai es izdaru, lai tu justos labāk?

Nu bija īstais brīdis!

– Es gribu iet citā skolā! Tajā, kurā ir jānēsā brūnas skolas formas un kurā nepieņem zēnus.

– Bet es taču tev jau teicu, piccola, mūķenes mūs nepieņems.

Karla caur skropstām uzlūkoja māti.

– Palūdz Lerijam. Viņš spēj visu.

Mamma nosarka.

– Pat viņš nevar to izdarīt. Bet varbūt viņš varētu apsvērt iespēju sūtīt tevi kādā privātskolā…

Tovakar, kad Lerijs atnāca uz vakariņām (kaut gan tā bija sestdiena!), Karlai nebija divreiz jāsaka par gulētiešanas laiku. Piespiedusi ausi pie sienas, viņa saklausīja apslāpētas balsis.

– Es zinu, ka lūdzu tik daudz, bet…

– Tas nav iespējams! Ko teiks mana sieva, ja atklās, ka reizi semestrī no mūsu konta pazūd liela naudas summa?

Atkal apslāpētas balsis.

– Kaut ko es tomēr varētu izdarīt. Par to klosteri, kuru tu nupat pieminēji. Mūsu firma reizi gadā atvēl noteiktu summu vietējiem ziedojumiem. Es neko nevaru solīt, bet varbūt man izdosies izmantot savu ietekmi dažās jomās. Pat par labu tādai nerātnai, grēcīgai katolietei kā tu, mana dārgā…

Mūzika apklusa, pirms vēl Karla bija paguvusi saklausīt kaut ko vairāk. Aizvērās durvis. Viņi bija iegājuši guļamistabā. Drīz vien Lerijs iznāks ārā un dosies uz vannas istabu.

Tur jau viņš nāca. Karla ātri izlēca no gultas un atvēra savas istabas durvis.

– Lerij, – viņa čukstus uzsauca.

Tad viņa šausmās aprāvās. Uzvalka vietā viņam mugurā bija tikai atpogāts krekls, bet zemāk… fui!

Lerijs izmisīgi aizsedzās ar rokām. Viņa seja liecināja, ka viņš jūtas tikpat satriekts kā Karla.

– Tev taču jau vajadzēja būt aizmigušai! – Izklausījās, ka viņš ir dusmīgs.

Karla uzmeta skatienu aizvērtajām mammas guļamistabas durvīm.

– Ja jūs man nepalīdzēsiet iekļūt skolā ar brūnajiem formastērpiem, es pastāstīšu mammai par to sievieti automašīnā.

Viņš nikni saviebās.

– Tu, mazā…

– Lerij! – no guļamistabas atskanēja mammas balss. – Kur tu esi?

Karla dusmīgi paskatījās uz Leriju.

– Otrreiz es to vairs neatkārtošu.

Otrreiz es to vairs neatkārtošu. Tā bija teikusi viena no skolotājām, kad Karla bija palaidusi gar ausīm stundas vielu. Nu bija pienākusi Karlas kārta izturēties bargi.

Nākamajā rītā pie brokastu galda mamma smaidīja vien. – Mīļā, uzmini, kas noticis! Es pastāstīju Lerijam, cik tu esi nelaimīga, un viņš mēģinās tevi iedabūt tajā klostera skolā. Vai tas nav brīnišķīgi?

Urrā! Urrā!

Karla nosvērti uzlūkoja Leriju.

– Paldies, – viņa klusi sacīja.

– Vai tad tu nemaz nenoskūpstīsi viņu uz vaiga, lai izrādītu pateicību?

Karla saņēmās, piegāja pie Lerija un ar lūpām viegli pieskārās viņa ādai. Tā šķita veca. Sausa.

– Mamma, – Karla mīļi ievaicājās, kad atkal bija apsēdusies, – vai tu esi vēlreiz padomājusi par to, ko es tev pirmīt lūdzu? Par to, ka tu varētu svētdien pastrādāt, lai es varētu aiziet pie Lilijas un Eda?

Viņas māte un Lerijs aši saskatījās.

– Vai tu to gribētu? – mammas balsī bija jūtams satraukums.

– Jā, lūdzu.

– Tad es pavaicāšu, vai viņiem nebūtu iebildumu.

Iebildumi? Protams, ka viņiem tādu nebija. Karla varēja dzirdēt, kā pa gaiteni atplūst Lilijas balss.

– Mums ļoti patīk, ja viņa pie mums ciemojas. Kad iesiet prom, atvediet viņu pie mums.

Kaut kas bija mainījies. Karla to sajuta, tiklīdz bija ienākusi dzīvoklī. Eds un Lilija gandrīz nesarunājās. Un Lilija nebija sarūpējusi ne jaunu kūkas recepti, ne dzijas kamolu pušķu darināšanai. Viņa sēdēja pie virtuves galda, apkrāvusies ar grāmatām.

– Viņa ir aizņemta ar kādu lietu, – Eds paskaidroja, palūdzis, lai Karla īpašā pozā apsēžas uz dīvāna. – Mēs taču nedrīkstam viņu traucēt, vai ne?

– Tieši tāpat kā mēs nedrīkstam traucēt tevi, kad tu glezno, – Lilija atcirta.

Karla sāka justies neomulīgi.

– Man likās, ka lieta ir kaut kas tāds, ko nes rokās.

Eds iedzēra no sev priekšā noliktās glāzes. Tajā bija tumši brūns šķidrums, kas smaržoja pēc viskija. Ar tādu pašu dzērienu mamma cienāja Leriju, kad viņš nāca ciemos.

– Tici man, mums šobrīd ir jānes daudz smaguma.

– Vai tev nešķiet, ka vienreiz pietiks? – Lilija melodiski noprasīja, taču viņas acis izskatījās tukšas.

– Protams. – Eds pagriezās pret Karlu. – Un tagad es gribu, lai tu sēdi, nekusties un domā par kaut ko jauku.

Karla paklausīja. Viņa domāja par mācībām jaunā skolā, kur neviens nedarītu viņai pāri. Un par pastkarti ar Londonas autobusa attēlu, ko viņa un mamma bija aizsūtījušas nonno uz Itāliju, nemaz necerēdamas saņemt atbildi. Un vēl viņa iedomājās par to, vai…

Kas tur noskrapstēja zem durvīm? Aploksne! Dedzīgi vēlēdamās izpatikt, Karla aizskrēja pēc tās un atdeva aploksni Lilijai. Eds izskatījās neapmierināts – ak vai, viņa bija pavisam aizmirsusi, ka nedrīkstēja kustēties!

– Ed? – Lilija runāja tāpat kā mamma, kad Lerijs vakarā nevarēja atnākt ciemos. – Paskaties.

Eda seja sastinga.

– Mums vajadzēs piezvanīt policijai. – Tad viņš paskatījās uz Karlu. – Paskatīsimies, vai tava mamma jau nav pārnākusi no darba, labi?

Kad Eds man pasniedz vēstuli, es vispirms iedomājos, ka to noteikti sūtījusi Sāra. Zibenīgi atceros ziņu, ko pirms nedēļas man bija nodevusi sekretārei.

– Kāda tā zvanītāja izklausījās? – es toreiz pavaicāju.

Meitene paraustīja plecus.

– Nezinu. Parasta.

Es gandrīz pajautāju: vai tad viņa nebija mirusi?

Ar trīcošiem pirkstiem uzgriezu numuru.

– Sāra Evansa klausās.

Nu vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Ar mani runāja Sāra Evansa. Kas te īsti notika?

– Mani sauc Lilija Makdonalda, – es iesāku, pēdējā brīdī atcerējusies savu jauno uzvārdu. – Es jums zvanu par…

Viņa dusmīgi pārtrauca:

– Par manu meitu.

Mani pārpludināja atvieglojums. Sāra Evansa noteikti bija nosaukta savas mātes vārdā.

– Kā jūs varat aizstāvēt to cilvēku? – viņa nošņāca. – Kā jūs uzdrošināties?

Manu atvieglojumu drīz vien aizstāja neomulīga sajūta. Vai arī es nejustos tāpat, ja man būtu meita? Līdz šim es vairāk biju raizējusies par to, vai mums varētu izdoties atbrīvot Džo Tomasu, taču šī izmisusī balss atsauca man atmiņā mātes balsi pirms daudziem gadiem. Kā tu varēji tā izdarīt, Lilij? Kā tu varēji tā izdarīt?

Man nosvīda pirksti. Nabaga sieviete. Tad es atcerējos to avīžrakstu un sajutos vēl nelāgāk. Viņai bija vēzis.

– Man ir ļoti žēl, Evansa kundze, taču es nevaru ar jums runāt par šo lietu.

Tad, ienīzdama pati sevi, es noliku klausuli un devos paziņot priekšniekam nelāgos jaunumus par to, ka biju ”pazaudējusi” zināmus dokumentus, kas bija būtiski nepieciešami Džo Tomasa lietas pārsūdzēšanai.

Tagad, mūsu dzīvoklī lasot zīmīti, kas nupat uzradusies zem mūsu durvīm, es pieņemu, ka to rakstījusi viņa.

– Kā viņa ir mani atradusi? – es drebēdama vaicāju.

– Kā viņa zina, kur mēs dzīvojam?

– Viņa? – Eds drūmi sakniebj lūpas. – Tu zini, kas to ir rakstījis?

Es īsti pastāstu par notikušo. – Kāpēc tu man neko neteici?

– Tāpēc, ka mums nav tādas attiecības. – Šie vārdi izlaužas man pār lūpām kā verdoša vannas ūdens šalts. (Šī aina mani vajā kopš brīža, kad piekritu uzņemties Džo lietu.) – Tu nekad nejautā, kā man šodien ir gājis. Kad tu pārnāc, tu tikai zīmē vai glezno.

– Lūdzu, nestrīdieties, Lilij un Ed.

Smalkā balstiņa man līdzās liek atcerēties, ka te ir vēl kāds. Bērns, par kuru mēs esam atbildīgi, kaut vai tikai šad tad un vienu dienu.

– Piedod, lellīt. – Es viņu apskauju. – Edam ir taisnība. Mums tagad jāpaskatās, vai tava māte ir atgriezusies mājās. Ir svarīgi, lai es tagad kādam piezvanītu.

– Vai es tikmēr nevaru palikt pie jums?

Tumši brūnās acis skatās lūdzoši.

– Šodien ne, – Eds stingri saka. Tad viņš palūkojas uz mani. – Vai gribi, lai es piezvanu šai sievietei?

– Kāpēc?

– Es esmu tavs vīrs.

Kas tas par vīru, kurš tikai pēc kāzām pasaka savai sievai, ka pirms tam ir bijis saderinājies? Un tomēr bērna klātbūtnē es nedrīkstu to teikt. Tas nebūtu pareizi.

– Nu tad iesim, labi? – Eds uzrunā Karlu. Es dzirdu, kā viņi aizsoļo pa gaiteni. Eda gaita ir lēna un nosvērta, bet Karla ik uz soļa viegli palecas. Tad es atkal paskatos uz zīmīti. Tā ir uzdrukāta ar vairākām pareizrakstības kļūdām. Man nešķiet, ka Sāra Evansa, kura izklausījās pēc izglītotas sievietes, varētu uzrakstīt kaut ko tādu. Bet neko jau nekad nevar zināt.

ja mēģināsi palīcēt tam cilvēkam, teu būs jānožēlo

Pūlos apvaldīt trīsas, taču veltīgi. Edam ir taisnība. Man par to jāziņo policijai, kamēr vēl nav noticis kaut kas ļaunāks.

Es guļu gultā, pūlēdamās nedomāt par savu jauno realitāti. Pasaulē ir kāds, kurš grib nodarīt man pāri. Tā ir biedējoša sajūta.

– Izstāstiet man vēlreiz, kas īsti notika, – pavēlēja Tonijs Gordons, kad es nākamajā dienā viņam piezvanīju. Es paklausīju. Izstāstīju visu to pašu, ko biju teikusi policijai un savam priekšniekam. Bērns, kurš pie mums ciemojās, izdzirdēja, kā zem durvīm tiek pabāzta aploksne. Nē, mēs neredzējām, kurš to izdarīja, kaut gan pirms pāris dienām man piezvanīja cietušās sievietes māte. Tai pašā dienā tika nozagti būtiski svarīgi dokumenti. Jo vairāk esmu spiesta to atkārtot, jo vairāk jūtos kā apsūdzētā. Mani pārņēma dīvains kārdinājums nedaudz izpušķot šo notikumu, lai tas izklausītos interesantāks vai ticamāks. Vai tā jutās noziedznieki? Vai tā viņi iekūlās vēl lielākās nepatikšanās? Tāpat kā Daniels?

Protams, neviens neko nespēja līdzēt. Kā gan viņi varētu noskaidrot, no kurienes nākusi nezināma sūtītāja drukāta vēstule bez pastmarkas? Viņi varēja vienīgi brīdināt mani, lai uzmanos, it kā ar to kaut kas būtu līdzēts. Patiesībā viņiem izdevās panākt pilnīgi pretēju iespaidu. Pat tad, kad dodos uz autobusu un aiz muguras atskan soļi, es apzināti neatskatos.

Es negrasos baidīties. Es negrasos ļaut, lai mani iebiedē. Tieši tāpēc es strādāju jurisprudences jomā. Man ir jātic kaut kam tādam, kas ir stiprāks par ļaunumu. Ja es ļaušu sevi iebiedēt, tad būšu zaudējusi.

Nemierīgi sagrozos, skatīdamās griestos. Tur atspīd garāmbraucošas automašīnas priekšējie lukturi.

Un tad es to izdzirdu. Pavisam skaidri.

– Lūdzu. Davina, – Eds saka. Un tad jau skaļāk. – Davina. – Viņš runā miegā.

– Es neesmu nekāda Davina. – Sāku viņu purināt. Viņš satrūcies pamostas.

– Kas ir? Kas noticis?

– Tu nosauci mani par Davinu.

– Nerunā muļķības.

– Es nerunāju muļķības. Tu vēl aizvien pret viņu kaut ko jūti. Vai tad ne?

– Velns parāvis, Lilij, guli un izbeidz izdomāt visādus niekus.

Bet es taču zinu, ka neesmu neko izdomājusi.

Šoreiz viņš ir tas, kurš melo.

Gandrīz tai pašā mirklī starp mums nolaižas vēl nepiedzīvots vēsums. Mēs izturamies tā, it kā otrs nemaz neeksistētu; mēs cenšamies paspraukties viens otram garām mūsu mazītiņajā dzīvoklī un gultā guļam tik tālu viens no otra, cik vien iespējams, it kā nejauša saskarsme varētu mums abiem izrādīties nāvējoša.

Man nekad nav bijis tuvu draugu. Es vienmēr esmu centusies izvairīties no pārliekas tuvības, lai man nerastos pārāk daudz iespēju atklāt savus noslēpumus, taču nu mani pārņem izmisīga vajadzība ar kādu parunāt. Ar kādu, kas varbūt varētu dot man kādu padomu par Edu. Man padomā ir tikai viens cilvēks.

Pusdienlaikā piezvanu Rosam. Pastāstu viņam par Edu un davinām viņa miegā. Un, tā kā viņš ir tik saprotošs un līdzjūtīgs, pieķeru sevi stāstām viņam par nezināmā sūtītāja draudu vēstuli un par to, ka policija man tikai pieteica uzmanīties. Ross klausās, nepiedāvādams nekādus ātrus risinājumus. (It kā tādi vispār būtu!) Ir tik labi dalīties savās bailēs ar kādu citu.