Tovakar Eds pārnāk vēlu.

– Es biju bārā, – viņš paziņo.

– Ar Davinu? – es noprasu. Mana sirds strauji pukst. Tātad viņš tomēr grasās mani pamest. Par spīti visam, mani pārņem briesmīgas bailes. Nu man vajadzēs sākt visu no jauna. Kurš gan mani vēl kādreiz iemīlēs?

– Patiesībā ar Rosu. – Viņš saņem manas rokas – Paklau, es zinu, ka mūsu laulība nav sākusies labi, tomēr es tevi patiešām mīlu, Lilij. Un es esmu noraizējies par tevi. Tā vēstule… tas cilvēks, kurš paņēma tavu somu… tavi gājieni uz cietumu pie tā noziedznieka… man tas viss nepatīk. Man ir bail.

– Slikti gan, jo tas ir mans darbs.

Mani vārdi izskan asi, tomēr klusībā es jūtos atvieglota, ka neesmu viņam vienaldzīga.

– Zinu, un es tevi par to apbrīnoju. Ross teica, ka tādas kā tu esot tikai viena no miljona. Un viņam ir taisnība.

Ja vien viņš zinātu…

– Pietika tikai parunāt ar viņu, – Eds turpina, – lai saprastu, cik ļoti man paveicies. – Viņš cieši saspiež manas rokas. Viņa plaukstas ir siltas, kaut gan ārā ir ledaini auksts.

– Sāksim visu no jauna, labi? Lūdzu.

– Un kas būs ar Davinu?

– Kam tad jābūt? – viņš skatās man tieši acīs. – Ar viņu man viss ir beidzies, Lilij. Esmu apprecējis tevi – un gribu, lai tā arī paliek. Kā tu domā, vai mēs varam sākt visu no jauna?

Man vairs nav spēka. Esmu pamatīgi nomocījusies darbā. Man nemitīgi zvanīja Tonijs Gordons. Par laimi, viņam ir nozagto dokumentu kopijas – viņš apgalvo, ka vienmēr nokopē visus dokumentus vismaz divas reizes: kaut gan ir ”nelāgi”, ka pie oriģināliem ir ticis kāds cits.

Un vēl es esmu pamatīgi nomocījusies ar Edu.

Rodas sajūta, ka šoreiz viņš patiešām redz mani, nevis kādu citu. Viņš sauc vārdā mani, nevis viņu. Es pamazām sāku uzticēties savam vīram, un mans ķermenis sāk attiecīgi reaģēt.

Un tomēr gadās brīži, kad es nenovaldos un Eda vietā iztēlojos kādu citu.

Vainas apziņa padara mani īgnu. Nemitīgā darba spriedze padara mūs abus kašķīgus.

– Tev ir no tā visa jāatslēdzas, – Eds aizrāda, kad es pie vakariņu galda sāku pārskatīt kādu mapi. – Šonedēļ es ar tevi nemaz neesmu parunājies.

Uzmetu skatienu viņa skiču bloknotam, kas nolikts līdzās šķīvja paliktnim.

– Vismaz man par to maksā. Tas nav nekāds vaļasprieks.

Tas ir ļauns izsmiekls. To ir izraisījis mans aizkaitinājums par to, ko patlaban lasu, taču nu jau ir vēlu ņemt savus vārdus atpakaļ.

– Kādu dienu, – Eds saka balsī, kas izklausās kā izspiesta ar varu, – man noteikti maksās par darbu, ko vēlos darīt vairāk par visu. Bet tikmēr man visu nedēļu jānomokās ienīstā darbā, lai nopelnītu mums iztiku.

– Arī es pelnu naudu.

– Un to nu tu nevienam neļauj aizmirst.

Es gribu, lai mūsu laulība būtu veiksmīga, bet, par spīti visam, kas notiek guļamistabā, mani sāk mākt šaubas, vai tas vispār ir iespējams.

Varbūt pie visa ir vainīga Džo Tomasa lieta. Kad tā būs atrisināta, es atkal spēšu skaidri domāt. Bet pagaidām ne. Notikumu ir tik daudz.

Es nekādi nespēju aizmirst to dienu. Divdesmit ceturto novembri. Pirms astoņiem gadiem. Katru gadu tas pienāk ātrāk, nekā esmu gaidījusi.

– Man jāapciemo vecāki, – es saku Edam nākamajā dienā, kad guļam viens otra apskāvienos. Ir nozvanījis modinātājpulkstenis. Mēs abi pūlamies saņemties, lai izkāptu no siltās gultas (dzīvoklī ir auksts kā ledusskapī) un dotos uz darbu. Bet vispirms man ir jāizdara tas, ko esmu centusies atlikt. – Šodien ir Daniela nāves gadadiena, – es piebilstu.

Viņš apskauj mani ciešāk.

– Tev vajadzēja man to pateikt. Gribi, lai braucu tev līdzi? Es varu piezvanīt uz darbu un pateikt, ka esmu saslimis.

Es vairs negribu nekādus melus.

– Paldies, bet man liekas, ka būs labāk, ja es braukšu viena.

Atkal atceros to notikumu versiju, ko esmu pastāstījusi Edam. Toreiz, kad mēs iepazināmies. Kopš tā laika vairs par to neesam runājuši.

Esmu brīdinājusi arī savus vecākus.

Viņi ar mani ir vienisprātis.

Ir kaut kas tāds, ko neviens no mums nevēlas atklāt pasaulei.

Biju cerējusi, ka pēc Daniela nāves mamma un tētis pārcelsies uz citu dzīvesvietu. Veltīgi. Viņi palika turpat. Visai nobružātā, tomēr vēl aizvien skaistā deviņpadsmitā gadsimta lauku mājā, kuru pirms daudziem gadiem nopirka mani vecvecāki.

Tā atrodas starp klinšu virsotnēm, mājas priekšā aug glīti apgriezti mūžzaļi krūmi, bet pa taciņu aiz mājas var noiet līdz jūrai.

Tur ir arī staļļi.

Un rēgi.

– Mēs negribam zaudēt atmiņas, – mana māte tolaik paskaidroja.

Atmiņas! Vai tad tieši no tām mums nevajadzēja atbrīvoties?

– Zini, ir jau arī labas atmiņas, – mans tēvs saudzīgi atgādināja.

Ejot pa grantēto ceļu uz savas vecās mājas pusi, pieķeru sevi domās par to, cik labi būtu, ja Eds tagad atrastos līdzās un turētu manu roku. Tagad es nožēloju, ka neesmu viņam visu izstāstījusi toreiz, kad man vēl bija tāda iespēja.

Bet tad viņš noteikti būtu mani pametis.

– Lilij! – Mans tēvs sagrābj mani lāča apskāvienā. Pretoties ir bezjēdzīgi. Es atkal esmu bērns. Esmu atgriezusies tajos laikos, kad vēl jutos droši.

– Lilij. – Atskan manas mātes vārgā balss. Viņa cenšas runāt drosmīgi. – Tu tik sen neesi pie mums bijusi.

– Piedodiet, – es iesāku.

– Būs jau labi. Mēs zinām, ka tev ir daudz darba.

Tēvs jau ved mani uz dzīvojamo istabu. Es apsēžos uz apdilušā dīvāna. Kaut gan mani vecāki ir mantojuši šo skaisto māju, viņiem nepietiek naudas, lai to uzturētu. Centrālā apkure tiek ieslēgta tikai retu reizi. Es nodrebinos, nožēlodama, ka neesmu uzvilkusi biezāku džemperi.

– Es lasīju par tavu jauno lietu, – tētis saka. – Izklausās ļoti interesanti.

Viņš pavicina Daily Telegraph numuru, un mana sirds iepukstas straujāk. Tur jau tas ir. Liels raksts otrajā lappusē.

Verdošā vannā mirušās meitenes māte dodas uzbrukumā

Aši pārskatu rakstu. Tur ir ierastais, atbaidošais nozieguma paraksts, Sāras Evansas fotogrāfija, uz kuru es cenšos neskatīties, un viņas mātes vārdu citāts: ”Es nesaprotu, kā vispār kāds var aizstāvēt to ļauno briesmoni…”

Zemāk ir divas fotogrāfijas. Es un Tonijs Gordons. Mēs abi smaidām. Pašreizējā situācijā tas neizskatās īsti piemēroti. Skaisti. Kur viņi tās ņēmuši? Varbūt no kāda reģistrēta, publiski pieejama darba profila?

– Izklausās, ka tu esi uzņēmusies kaut ko ļoti nozīmīgu. – Tēva balsī ir skaidri manāms lepnums. Viņš ielej man džinu ar toniku.

– Kā tu zini, ka tas cilvēks nav vainīgs? – māte klusi vaicā, apsēzdamās man blakus uz dīvāna. Viņai rokā jau ir glāze. Viņa skumji skatās ārā pa logu, pāri dārzam ar kailajiem kokiem, aiz kura ir zirgu aploks.

Bērnībā viņa mani neprātīgi mīlēja. Es vēl atceros, ka viņa kopā ar mani cepa kūkas, tāpat kā es tagad to daru kopā ar Karlu. Mēs saspiedāmies kopā un dziedājām dziesmas. Devāmies garās pastaigās un lasījām kastaņus. Taču tad uzradās Daniels un visām šīm ierastajām lietām vairs neatlika laika.

Kā es zinu, ka Džo nav vainīgs? Mātes jautājums ir pavisam negaidīts.

Tāpēc, ka viņš ir līdzīgs Danielam, man gribas sacīt. Tāpēc, ka viņš nespēj nepateikt patiesību pat tad, ja tas ir nepieklājīgi. Un tāpēc, ka mana intuīcija liek viņu glābt.

Es izvēlos vienīgi tos vārdus, ko viņa varētu saprast.

– Ir uzradušies jauni pierādījumi, kas liecina… – Tad es apraujos.

– Viņa nedrīkst par to runāt. Tu taču zini, mīļā.

Kaut gan mans tēvs ir aizgājis no darba (pēc Daniela viņš vairs nespēja turpināt strādāt), viņam kā sociālajam darbiniekam ir nācies bieži sadarboties ar juristiem. Viņš saprot, kā ir pieņemts rīkoties. Tomēr man viņš vienmēr būs tētis. Cilvēks, kurš vakaros man lasīja pasakas un apgalvoja, ka zem gultas neviens neslēpjas.

– Vai tu pie mums pārnakšņosi? – To atkal vaicā māte.

– Diemžēl man ir jādodas atpakaļ pie Eda.

Vecāku vilšanās ir skaidri sajūtama.

– Pusdienas ir jau gandrīz gatavas. – Viņa pieceļas un pa ceļam uz virtuvi iztukšo savu glāzi.

Maltīte ir īstas mocības. Mēs runājam par visu, izņemot iemeslu, kura dēļ es šeit atrodos. Mana māte bieži piepilda savu glāzi. Es tikmēr knibinos ap zivju pīrāgu, mana brāļa mīļāko ēdienu.

Pēc tam māte nozūd, lai atpūstos. Tēvs izskatās noguris. Viņš ir tik ļoti pūlējies saglabāt mieru.

– Vai neiebilsti, ja es uz brīdi uziešu augšā? – es pajautāju.

Viņš pateicīgi pamāj.

Kāpnes čīkst. Gluži tāpat kā tolaik, kad Daniels nakts melnumā nāca pa tām lejā un es viņam sekoju, lai pārliecinātos, ka viņam nekas nedraud. Brāļa istaba izskatās tieši tāpat kā tolaik, kad viņš tur vēl dzīvoja. Grāmatplauktos rūpīgi sarindotas rotaļu automašīnas, Pelgreiva ”Zelta dārgumi” un veci komiksi Beano, ko viņš lasīja pat vēl pusaudža gados. Pie sienām ir plakāti ar trūcīgi ģērbtu modeļu fotogrāfijām. Atvilktnē kārtīgi salocītas drēbes – galvenokārt džemperi un daži sporta krekli.

Paņemu vienu no tiem un iespiežu tajā degunu. Sākumā šie apģērba gabali smaržoja pēc viņa, taču gadu gaitā smarža ir izvējojusies.

Nespēdama novaldīties, pagriežos pret skapi, kur mans brālis glabāja savus īpašos dārgumus. Tur nevainojamā kārtībā ir salikti albumi ar uzlīmēm, sākot ar pasaules okeāniem un beidzot ar zvaigznājiem. Tur ir arī lego modeļi, ko viņš mēdza darināt stundām ilgi. Lai nolādēts tas, kurš tiem pieskārās! Atceros, ka reiz kāda apkopēja nolēma tos nedaudz sakārtot. Viņai nācās izmaksāt krietnu sāpju naudu, lai viņa nevērstos policijā par zilumu, ko mans brālis atstāja uz viņas plaukstas locītavas.

Tagad es bijīgi izvelku kādu uzlīmju albumu. Tas ir par putniem. Daniels mēdza krāt kabatas naudu, lai pirktu neskaitāmas uzlīmju paciņas. Viņš stundām ilgi tās rūpīgi līmēja precīzi atzīmētajās vietās. Sarkankrūtīši. Strazdi. Melnie strazdi. Baloži. (Šo pēdējo vārdu viņš rakstīja ar diviem ”L”, apgalvodams, ka tā tam būtu jābūt.) Aši iebāžu albumu somā. Tad vēl divus. Paskatos ārā pa logu uz veco bēri, kurš plūc ziemas zāli. Man vajadzētu iziet ārā un apraudzīt Merlinu. Piekļaut vaigu pie viņa purna. Tomēr man trūkst spēka.

Pie durvīm atskan troksnis. Tas ir mans tēvs.

– Es gribēju ar tevi drusku parunāt.

Man sažņaudzas sirds. Kas tad nu? Kādi nelāgi jaunumi tad mani atkal sagaida?

– Kā tev klājas laulībā? – viņš jautā.

Es saminstinos. Pietiekami ilgi, lai viņš to pamanītu.

– Skaidrs, – viņš nopūšas un pievelk mani sev klāt. Es atkal sajūtos kā pusaudze. Izmisusi un nobēdājusies. – Vai atceries, ko es tev teicu? – viņš vaicā. – Tev jāsāk jauna dzīve. Jāaizmirst pagātne. Citādi tu kļūsi tāda pati kā mēs. – Viņam vairs nekas nav jāsaka. Es atceros, kā pirms nepilna gada atzinos tētim, ka gandrīz nekur neeju un gandrīz visu laiku tikai strādāju.

– Tev ir vajadzīga izklaide, – viņš ieteica. – Tūlīt sāksies jauns gadsimts, Lilij. Ir laiks sākt dzīvot tālāk, Daniels būtu gribējis, lai tu tā dari.

Un tad toreizējā dzīvokļa biedrene piedāvāja man nākt viņai līdzi uz ballīti. Tur es iepazinos ar Edu. Tas bija tik neticami, kad šis izskatīgais gara auguma vīrietis uzrunāja mani un brīnumainā kārtā uzaicināja mani uz satikšanos. Ko gan viņš manī bija saskatījis? Es jau grasījos viņu atraidīt, zinādama, ka tik un tā nāksies piedzīvot vilšanos.

Taču tolaik šķita, ka viņš varētu būt mans glābiņš, ceļš atpakaļ pie veselā saprāta.

– Kartupeļu čipsi? Līmlente? Cukurs? Asi priekšmeti? – pēc nedēļas noskalda kārtējais apsargs.

Es noskatos, kā Tonijs Gordons paveic šo procesu. Var skaidri redzēt, ka viņš pie tā ir jau pieradis, gluži tāpat kā pamazām sāku pierast arī es. Šurpceļā Tonijs sacīja, ka cietums var pamazām sākt likties ierasts. Uzmetis man brīdinošu skatienu, viņš piebilda, ka tas var sākt šķist arī savādi neatvairāms.

Es to jau esmu sapratusi, bet tikmēr mēs sekojam apsargam. Pāri pagalmam, iekšā pa dubultajām durvīm un restēm, pa garo gaiteni garām vīriešiem zaļās treniņbiksēs un visbeidzot uz D spārnu.

Plakātam ar uzrakstu par cerību kāds ir ieplēsis labo apakšējo stūri. Džo Tomass ir sakrustojis rokas uz krūtīm, it kā viņš pats būtu mūs izsaucis pie sevis.

– Tas ir Tonijs Gordons, – es saku, savilkdama seju smaidā, lai slēptu satraukumu. Pēc brauciena pie vecākiem es Džo vietā spēju redzēt vienīgi Danielu. Tāda pati gudra seja, kas vienlaikus šķiet arī viegli ievainojama. Tāds pats iesāņus uzmests skatiens, kas cenšas noprast, vai šim cilvēkam var uzticēties vai ne.

– Viņš jūs pārstāvēs tiesā, – es nevajadzīgi piebilstu, jo Džo tas jau ir pateikts.

– Ko tad jūs gribat man sacīt?

Man gandrīz vai sametas kauns par Džo, jo viņš izturas tik nepieklājīgi, taču Tonijs nober visu, kas viņam ir sakāms par aizstāvību: par boileru ražotāja datiem, par mūsu vēlmi vēlreiz nopratināt Džonsus (tos kaimiņus, kuri iepriekšējā reizē liecināja pret Džo) un pārējos ekspertus. Tad viņš sāk uzdot Džo jautājumus. Dažus no tiem esmu vēlējusies uzdot arī es, taču man nav pieticis drosmes. Daži no tiem man nemaz nav iešāvušies prātā.