– Ak vai, tam gan tur nevajadzētu atrasties! Dodiet, es to aizvākšu.
– Slepkavība, – ierunājās kāda cita meitene, kura gaidīja savu kārtu rindā. – Tā tur ir rakstīts.
– Ko tas nozīmē?
– Slepkavība, mīļā, ir tad, kad kāds atņem citam dzīvību, tieši tāpat, kā tika laupīta dzīvība mūsu mīļajam Kungam. Tas ir grēks. Nāves grēks.
Karla izdzirdēja, kā satricinājuma pilnajā klasē atskanēja viņas balss.
– Vai tai noteikti ir jābūt cilvēka dzīvībai?
Māsa Agnese papurināja galvu.
– Nē, mīļā. Tas attiecas arī uz visu mīļo Dieva radību dzīvību. Atceries, kā svētais Francisks gādāja pat par visniecīgāko dzīvo būtni.
Karlai mutē savilkās rūgtums. Čārlijs bija bijis dzīvs. Viņa bija noslepkavojusi jauno Čārliju tikai tāpēc, ka viņš bija vecmodīgs un draudzene viņu bija pažēlojusi.
– Ko cilvēki var darīt, lai nožēlotu slepkavību? – viņa klusi pavaicāja.
Māsas Agneses piere savilkās vienās grumbās.
– Skaitīt lūgšanas. – Tad viņa nopūtās. – Tomēr ir tādi noziegumi, par kuriem Dievs mums nevar piedot. – Mūķene pārmeta krustu. – Atcerieties, meitenes, slepkavas nonāk ellē.
Drīz vien Karlai atkal sāka rādīties murgi. Dažreiz Karla tajos redzēja jauno Čārliju, kurš, sadalīts trijos gabalos, rāpoja pa debesīm. Viņa galva meklēja asti. Citreiz meitene redzēja, kā Čārlijs skatās uz viņu. ”Tu mani noslepkavoji. Tu mani noslepkavoji.” Dažreiz viņai rādījās vecais Čārlijs, un tas bija vēl ļaunāk.
– Kas tev noticis, mazulīt? – mamma nemitīgi taujāja. – Skolā tu taču esi laimīga, vai ne?
Karla pamāja.
– Ļoti.
– Tavas draudzenes izturas pret tevi tik labi. – Mamma paņēma sārto penāli, ko Karla patlaban grasījās likt somā. – Un mūķenes tev māca pieklājīgi uzvesties. Tagad tev ir jābeidz sapņot par savu veco skolu. Pateicoties Lerijam, tā ir palikusi pagātnē.
Ja reiz mamma gribēja ticēt, ka meitai murgos rādās vecā skola, bija lieki viņai kaut ko skaidrot. Vismaz tā bija teikusi Kitija. Tava draudzene tagad esmu es. Tu vairs nedrīksti uztraukties par Čārliju.
Karla mēģināja viņai klausīt, tomēr tas nemaz nebija tik viegli, kā varētu šķist. Karla bieži bija pamanījusi: tad, kad viņa iemācījās kādu jaunu vārdu, tas sāka parādīties visur. Tas pats notika arī ar šo jauno vārdu. Slepkavība. Karla sāka to ievērot avīzēs, ko citi lasīja autobusā. Viņa to dzirdēja televīzijā. Un katru nakti tas atkal un atkal uzradās viņas sapņos.
Tagad viņai un mammai nācās izbraukt agrāk, jo mammai vajadzēja nokļūt darbā pirmajai un aizņemties dažas jaunās lūpu krāsas, lai mājās varētu tās izmēģināt.
Kādā rītā viņu autobusā iekāpa arī Lilija! Karla no prieka nezināja, kur likties.
– Vai jums patīk mana jaunā skolas forma? – viņa noprasīja, noglauzdama savu brūno jaku. – To vajadzēja pirkt īpašā veikalā, un tā maksāja lielu naudu. Labi gan, ka Lerijs…
– Kuš, – mamma asi norāja. – Tu nedrīksti traucēt Liliju. Skaties, viņa strādā.
– Būs jau labi. – Lilija nolika savu lielo papīru kaudzi un jauki uzsmaidīja gan Karlai, gan mammai. – Tas ir tikai mājasdarbs. Arī tev tādi ir jāpilda.
Karla ieskatījās vērīgāk.
– Vai tā ir aritmētika? Ja gribat, es varētu jums palīdzēt. Iepriekšējā skolā es to nesapratu, taču tagad mūķenes man visu paskaidroja un… – Viņa aprāvās.
– Kas tev notika? – mamma noprasīja.
Karla manīja, ka Lilija bija visu sapratusi. Viņa steidzīgi lika savus papīrus atpakaļ somā. Un tomēr bija jau par vēlu. Karla atkal bija ieraudzījusi to briesmīgo vārdu.
Slepkavība.
Kā tas bija iegadījies Lilijas mājasdarbā? Vai tas nozīmēja, ka viņas draudzene bija kādu nogalinājusi? Dzīvu cilvēku, nevis tikai penāli?
Karlai pār muguru lēni pārlaidās saltas trīsas. Vēl pavisam nesen skolas sanāksmē vecākā mūķene bija teikusi:
– Jauki cilvēki ne vienmēr ir tik labi, kā izskatās. Viņu ādā var ielavīties sātans. Mums visiem jābūt modriem.
Karla nebija zinājusi, ko nozīmē vārds ”modrs”. Viņai bija nācies to uzmeklēt vārdnīcā. Tagad viņa piesardzīgi atvirzījās. Vai tiešām Lilija, kura palīdzēja viņai cept kūkas un ļāva izlaizīt bļodu, bija slikta? Vai tāpēc viņa visu laiku strīdējās ar Edu? Tāpēc, ka arī viņš domāja, ka Lilija ir slikta?
– Kas tev notika? – mamma atkārtoja.
– Nekas. – Karla paskatījās pa logu uz parku. No kokiem bija nokritušas pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas. Nu tās dejoja pār dubļaino zāli.
Pēkšņi Lilija vairs nemaz nelikās tik jauka.
Varbūt – un tā bija baisa doma – viņa izturējās pret Karlu jauki tikai tāpēc, lai varētu nodarīt pāri arī viņai.
Kopš tā laika svētdienās Karlai sāka sāpēt vēders.
– Es gribu palikt mājās, – pirmajā reizē viņa pavēstīja mammai.
– Bet Lilija un Eds taču tevi gaida.
Karla pagriezās uz sāniem un novaidējās.
– Lilija vienmēr pilda savus mājasdarbus, bet Eds liek man sēdēt nekustīgi, lai varētu mani zīmēt. Es negribu nekur iet.
Mamma lūdzās un labinājās, taču veltīgi. Paliec pie sava, Kitija mudināja, grozīdama melnās acis. Beigu beigās viņai nāksies tev noticēt. Paklausies! Tas jau sāk notikt. Tagad viņa zvana Lerijam, lai pateiktu, ka nevar ar viņu satikties, jo tu esi saslimusi.
Vēlāk pēcpusdienā Karla sāka justies pietiekami labi, lai varētu doties uz parku, taču mamma par to nemaz nepriecājās.
– Tavas vēdersāpes ir pārgājušas ļoti ātri, – viņa piezīmēja. – Nu jau tu vari skraidīt un lēkāt.
Toties nākamajā svētdienā Karlai atkal sāpēja vēders. Šoreiz Lerijs tomēr atnāca, kaut gan viņa bija slima. Izskatīdamies nopietns, viņš apsēdās uz Karlas gultas malas.
– Kā tev šķiet, ar ko varētu izārstēt tavas vēdersāpes? – viņš klusi apvaicājās.
Varbūt ar divriteni, ieminējās Kitija viņai blakus. Ar sārtu, tādu pašu kā Meraijai.
– Varbūt ar divriteni, – Karla atkārtoja. – Sārtu. Ar zvaniņu. Un grozu.
Lerijs pamāja.
– Nu, tad paskatīsimies, kas otrdien notiks tavā dzimšanas dienā, labi?
Karla juta, ka viņai kaut kas ieķeras rīklē.
– Manuprāt, tev paliks desmit gadi.
Viņa pamāja.
– Tu būsi pietiekami liela, lai izbeigtu visādas bērnišķīgas spēlītes, – Lerijs runāja klusi, tomēr stingri. – Pēc tam vairs nebūs nekādas muļķošanās. Vai dzirdi, ko es saku?
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
2000. gada decembris
Lai arī es braši paziņoju savam vīram, ka pati varu parūpēties par sevi, liels paldies, mani tomēr ir satriekusi gan anonīmā zīmīte, gan viss, kas pēc tam ir noticis. Šodien no rīta es pieķēru sevi pārkāpjam savu zvērestu. Biju devusies uz autobusa pieturu. Kaut kas lika man atskatīties. Šajos aukstajos ziemas rītos ir tumšs, un noslēpties krūmu ēnās ir pavisam viegli.
Tomēr tur neviena nebija.
Jau labu laiku neesmu redzējusi arī Karlu. Cerams, ka viņai vairs nesāp vēders. Pagājušajā svētdienā mums ar Edu viņas pietrūka. Viņa starp mums ir kļuvusi par tādu kā amortizatoru, uzmanības novirzītāju, kas ļauj mums nesarunāties. Viņa ir pārtapusi par Eda mūzu – vīrs ir patiešām aizrāvies, gleznojot meitenes portretu, – un es varu netraucēti nodarboties ar lietu.
Man šobrīd nav laika darīt neko citu. Gordons piezvana, lai paziņotu, ka ir saņemta atļauja pārsūdzēt lietu un ir pat noteikts tiesas datums. Viņš izklausās satraukts, tomēr arī aizņemts un nedaudz nobažījies.
– Martā. Mums vairs nav daudz laika, taču tiesā jau tāpat ir daudz iekavētu lietu. Esiet gatava aizmirst par Ziemassvētku svinēšanu.
Man ir aizdomas, ka tas nav nekāds joks. Nu vairs nav ilgi jāgaida. Katru rītu, ejot garām akmeņozoliem, var redzēt, ka tie jau ir pilni ar ogām.
Tās ir sarkanas kā asinis. Sarkanas kā dusmas. Sarkanas kā jaka, kas tonakt bija mugurā Danielam.
– Ziemassvētki ir kā kaujas lauks, kas pilns ar maltās gaļas pīrāgiem, – brālis reiz man sacīja. Man radās aizdomas, ka viņš to bija kaut kur dzirdējis, kaut gan viņš runāja tā, it kā šo teicienu būtu izdomājis pats.
Lai nu kā, viņam ir taisnība. Eds grib, lai mēs Ziemassvētku dienu pavadām pie viņa vecākiem. Es gribu, lai mēs braucam pie maniem vecākiem.
– Viņiem taču nav neviena cita, – es aizrādu. Mēs vēl aizvien neesam vienojušies.
Runājot man ienāk prātā: kā gan Džo Tomass pavadīs tā dēvēto svētku laiku? Vai viņu kāds apciemos? Ar novēlošanos nodomāju: kaut nu mūsu pēdējās tikšanās laikā es nebūtu viņam devusi Daniela veco uzlīmju albumu. Es biju pārkāpusi robežu. Kas man bija uznācis?
Šodien visam jābūt citādi.
Džo Tomasa acis zvēro. Viņš līdzinās tīģerim. ”Tīģer, tīģer, tu, kas spīdi.” Viens no Daniela iemīļotākajiem pantiņiem. Runādams Džo gandrīz vai ņurd.
– Kāds ir pabāzis draudu zīmīti jums zem durvīm?
Torīt pa ceļam uz cietumu Tonijs bija paziņojis, ka nu ir īstais laiks visu izstāstīt.
– Tagad, kad ir noteikta tiesas sēdes diena, mums viņš ir pamatīgi jāizspiež, – Tonijs saka, sakniebdams lūpas. – Lai viss sāk virzīties uz priekšu. Izaicināsim viņu, paskatīsimies, ko vēl var no viņa izdabūt. Mums jānoskaidro, vai viņam nav kāda vājā vieta.
Viss ir izdevies. Var skaidri redzēt, ka Džo ir sakodis zobus. Viņa rokas, kuras ir noliktas uz galda starp Toniju un mani, savelkas cietās, lodēm līdzīgās dūrēs. Plakāts ar vārdiem par cerību ir noslīdējis zemāk pa sienu.
– Kas tur bija rakstīts?
– Ja mēģināsi palīdzēt tam cilvēkam, tev būs jānožēlo. – Tonijs izrunā katru vārdu ļoti skaidri, it kā ap tiem būtu liels tukšums. – Vajadzētu piebilst, – Tonijs gandrīz iesmejas, – ka tas bija uzrakstīts diezgan nepareizi.
– Atstājiet to manā ziņā. – Džo acis kļūst vēl tumšākas, ja vien tas vispār ir iespējams. Esmu jau agrāk lasījusi par to, ka acu krāsa var mainīties, taču man likās, ka tas ir tikai tāds dzejisks izteiciens. Un nu manā priekšā ir īsts piemērs. – Es pats visu noskaidrošu.
Tonijs pamāj.
– Paldies.
Es pēkšņi visu saprotu. Tonijs grib uzzināt, vai Džo brīvībā ir kāda kontaktpersona. Izspēlējot kārti, ko pats ir nosaucis par klienta acīmredzamo empātiju pret mani, viņš ir pārliecinājies, ka viņa aizdomas ir bijušas pareizas.
– Kā jūsu sakari varētu mums palīdzēt uzvarēt šajā lietā? – Tonijs jautā, atbalstīdamies pret metāla galdu un sašūpodams to. Viena no galda kājām noslīd gar manu stilbu, uzplēšot zeķbikses.
Džo tūlīt atlaižas krēslā un sakrusto rokas uz krūtīm.
– Ko tas nozīmē?
– Tie skaitļi, kas jums tika atsūtīti pa pastu, – Tonijs klusi saka. – Tos taču atsūtīja kāds zinātājs, vai ne? Tā tam noteikti jābūt. Kāds, kurš strādā gāzes kompānijā, boileru ražotnē vai kādā citā līdzīgā vietā. Vai jūs šiem cilvēkiem maksājat, vai arī viņi jums ir pateicību parādā?
Džo sejā nav itin nekādas izteiksmes. Kaut ko tādu jau esmu redzējusi sava vīra gleznās. Tas ir tikai apveids, ko Eds aizpilda ar izjūtām. Izliekta uzacs, kas liecina par neticību vai uzjautrinājumu, savilkta lūpa, kas liek domāt par aizkaitinājumu vai ilgām. Džo sejā tā visa nav.
– Kāpēc man vajadzētu tā darīt? – viņš jautā. – Un kāpēc jūs pieņemat, ka es to apstiprināšu, kaut gan tā nemaz nav taisnība?
– Tāpēc, – Tonijs noskalda, – ka jums ir mums jāpalīdz, lai palīdzētu sev pašam. Es jums ļaušu kādu laiku apdomāties, Džo. Kad atnākšu nākamreiz, būtu labi, ja jūs man pastāstītu, kas ir jūsu slepenais ziņotājs, un varbūt tad mums varētu rasties iespēja uzvarēt jūsu lietā. Un, kamēr vēl neesat sācis blēt par zagļu godu, es jums vēlos kaut ko pajautāt. Vai jūs patiešām gribat sagaidīt vēl vienus Ziemassvētkus šajā vietā? – Viņš pārlaiž skatienu tukšajai telpai ar pulksteni, zem kura ir uzrakstīts ”neaiztikt”, un saplēstajam linolejam uz grīdas. – Es jūsu vietā to negribētu.
Ejot ārā no telpas, es uzmetu Džo vainīgu skatienu. Tas notiek pats no sevis. Viņa reakcija, uzzinot par zīmīti, ir palīdzējusi man pilnīgi un galīgi pārliecināties, ka viņš nav vainīgs. Kaut ko tādu nav iespējams notēlot.
– Paldies par tām bildītēm, – viņš nočukst, kad eju viņam garām. Es sastingstu, cerēdama, ka pie atvērtajām durvīm stāvošais apsargs to nav sadzirdējis. – Man te neviens neko nedāvina.
Es neuzdrošinos atbildēt.
Tad Džo skatiens noslīd pie manām kājām; viņš ir ievērojis, ka manas zeķbikses ir saplēstas.
– Jums tur ir neliela ķibele.
To teicis, viņš nesteidzīgi aizsoļo pa gaiteni pretējā virzienā, it kā es viņu būtu personiski aizskārusi.
Ceļgaliem trīcot, es sekoju Tonijam pa gaiteni, garām vīru ciešajiem skatieniem. Žēl, ka es nespēju izskatīties tik pārliecināta kā mans kolēģis, kurš ir taisni izslējies un izturas tik uzpūtīgi.
Kad mēs nododam savas caurlaides apsardzei, es vēl aizvien drebu.
– Jums viss izdevās lieliski, – saka Tonijs, pavirši uzlikdams plaukstu man uz pleca. – Cietumā nav viegli. Neuztraucieties. Starp mani un Džo ir izveidojusies sapratne. Turpmāk jums vairs nevajadzēs nākt man līdzi. Pietiks ar sekretāri. Nākamreiz jūs šo cilvēku redzēsiet tikai tad, kad mēs visi būsim tiesā.
"Mana vīra sieva" отзывы
Отзывы читателей о книге "Mana vīra sieva". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Mana vīra sieva" друзьям в соцсетях.