žeina Korija - Mana vīra sieva

– Tādu solījumu, ko vairs nav iespējams glābt, – mamma bija nošņaukājusies.

Gluži tāpat kā skaisto, zilo tējas tasīti ar zeltīto rokturi, Karla bija nodomājusi. Pagājušajā nedēļā, kad viņa bija piedāvājusies noslaucīt traukus, tā izslīdēja viņai no rokas. Mamma apraudājās, jo tasīte bija nākusi no Itālijas.

Cik bēdīgi, ka tētis bija pie eņģeļiem! Bet viņai taču vēl aizvien bija mamma! Reiz kāds vīrietis autobusā bija noturējis viņas par māsām. Mamma bija iesmējusies.

– Viņš man tikai glaimoja, – mamma bija sacījusi, pietvīkdama pavisam sarkana. Bet pēc tam viņa par godu šim īpašajam notikumam bija atļāvusi Karlai ilgāk palikt nomodā. Karla bija sapratusi, ka tad, kad mamma jutās ļoti laimīga, bija īstais brīdis kaut ko palūgt. Tas izdevās arī tad, kad mamma bija bēdīga.

Gluži kā tagad. Bija sācies jauns gadsimts. Par to bija mācīts skolā.

Jau kopš ceturkšņa sākuma Karlai bija smelgusi sirds, kārojot pēc jauna penāļa. Tas bija darināts no mīksta, zaļa, pūkaina auduma un izskatījās pēc kāpura. Skolā visiem tāds bija. Varbūt tad pārējie pārstās viņu ķircināt. Būt atšķirīgai bija slikti. Būt atšķirīgai – tas nozīmēja būt augumā mazākai par pārējiem klasesbiedriem. Sīkā! (Tas bija dīvains vārds, kuru nevarēja atrast bērnu vārdnīcā, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt lietotu grāmatu veikalā uz ielas stūra.) Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija biezas, melnas uzacis. Spalvainā! Būt atšķirīgai – tas nozīmēja, ka viņai bija tāds vārds, kāda nebija nevienai citai. Karla Kavoleti. Citi bērni viņu bija iesaukuši par Spagoleti. Spalvainā Karla Spagoleti!

– Kāpēc mēs šodien nevaram palikt mājās? – viņa nerimās. Mūsu īstajās mājās, viņa gandrīz piebilda. Ne jau Itālijā, par kuru mamma nespēja vien beigt runāt un kuru viņa, Karla, nekad nebija pat redzējusi.

Mamma uz brīdi apstājās. Garām pagāja viņu kaimiņiene ar zeltainajiem matiem, uzmezdama viņai nosodošu skatienu.

Karla zināja, ko nozīmē šāds skatiens. Tādu pašu viņa mēdza izpelnīties arī no skolotājām tad, ja neprata kaut ko sareizināt ar deviņi.

– Arī es neprotu labi rēķināt, – mamma mēdza noraidoši sacīt, kad Karlai vajadzēja palīdzēt pildīt mājasdarbus. – Bet tas nemaz nav svarīgi. Galvenais, lai tu neēstu kūkas un nekļūtu resna. Tādām sievietēm kā mēs ir jābūt skaistām.

Vīrietis ar spīdīgo automašīnu un lielo, brūno cepuri vienmēr teica mammai, ka viņa ir skaista.

Kad viņš nāca ciemos, mamma nekad neraudāja. Viņa izlaida pār pleciem garo matu tumšās cirtas, apsmidzinājās ar savu iecienīto smaržu ”Ābeļzieds” un zibināja acis. Tika ieslēgts atskaņotājs, visi viegli klaudzināja ar apavu purngaliem, kaut gan Karla to nedrīkstēja darīt pārāk ilgi.

– Jāiet gulēt, cara mia, – mamma dziedoši noskandēja. Un tad Karlai vajadzēja iet prom, un mamma palika divatā ar savu viesi, lai klaudzinātu ar apavu purngaliem pa mazo dzīvojamo istabu, kamēr no saplaisājušajām sienām uz viņiem nikni noraudzījās mātes ģimene. Bieži vien šo cilvēku saltās sejas rādījās Karlai murgos. Tad dejošana tika iztraucēta, un mamma dusmojās. – Tu esi pārāk liela, lai redzētu tādus sapņus. Tu nedrīksti traucēt mūs ar Leriju.

Karlai pirms kāda laika skolā bija uzdots mājasdarbs ”Mana mamma un tētis”. Kad viņa, aizrautības pārņemta, bija pārnākusi mājās, mamma bija ilgi klakšķinājusi mēli un tad pēkšņi nolikusi galvu uz virtuves galda un apraudājusies.

– Man obligāti jāatnes kāds priekšmets klases izstādei, – Karla bija uzstājusi. – Es nevaru palikt vienīgā, kura to nav izdarījusi.

Beidzot mamma bija noņēmusi no sienas fotogrāfiju, kura bija redzams stīvi izslējies vīrs ar baltu apkaklīti un bargu skatienu.

– Sūtīsim uz skolu manu tēti, – viņa paziņoja balsī, kas izklausījās tā, it kā viņai rīklē būtu iestrēgusi ledene. Karlai garšoja ledenes. Vīrietis ar spīdīgo automašīnu bieži vien atnesa viņai baltu papīra maisiņu ar konfektēm, taču tās lipa viņai pie rokām un pēc tam viņai veselu mūžību vajadzēja mazgāties, lai atbrīvotos no traipiem.

Karla, godbijīgi saņēmusi fotogrāfiju rokā, vaicāja:

– Vai tas ir mans vectēvs?

Viņa jau zināja atbildi. Mamma bija par to stāstījusi pietiekami bieži, tomēr tik un tā bija jauki to zināt. Jauki apzināties, ka arī viņai bija savs vectēvs, gluži tāpat kā pārējiem klasesbiedriem, kaut gan viņas vectēvs dzīvoja daudzu jūdžu attālumā kalnos virs Florences un nekad neatbildēja uz viņu vēstulēm.

Karlas māte bija ietinusi fotogrāfiju oranži sarkanā zīda šallē, kas oda pēc naftalīna. Karla nespēja vien sagaidīt, kad varēs to aiznest uz skolu.

– Tas ir mans nonno, – viņa bija lepni paziņojusi.

Taču visi bija viņu apsmējuši.

– Nonno, nonno, – kāds puika bija skandējis. – Kāpēc tev nav vectēva, tāpat kā mums? Un kur ir tavs tēvs?

Tas bija noticis tieši pirms tās svēto dienas, kad Karla bija pierunājusi māti piezvanīt uz darbu un aizbildināties ar slimību. Tā bija viena no labākajām dienām viņas mūžā! Abas kopā bija devušās piknikā uz kādu vietu, ko sauca par Haidparku. Tur mamma bija dziedājusi dziesmas un stāstījusi viņai par savu bērnību Itālijā.

– Brāļi veda mani peldēties, – viņa sapņaini sacīja. – Dažreiz mēs saķērām zivis vakariņām un pēc tam dziedājām, dejojām un dzērām vīnu.

Karla, reibdama no laimes par iespēju tikt vaļā no skolas, tina ap mazo pirkstiņu mātes tumšo matu šķipsnu.

– Vai toreiz tur bija arī tētis?

Pēkšņi mammas tumšās, zibošās acis pārstāja zibēt.

– Nē, mazā. Nebija gan. – Tad viņa sāka vākt kopā termosu un sieru no sarkani rūtotās segas, kas bija noklāta zemē. – Nāc. Mums jāiet mājās.

Un pēkšņi Karlas mūža labākajai dienai pienāca gals.

Arī šī diena neizskatījās īpaši laba. Skolotāja bija brīdinājusi, ka pirmajā stundā būs jāraksta kontroldarbs. Matemātikā un pareizrakstībā. Abos priekšmetos, kas viņai visvairāk nepadevās. Tuvojoties autobusa pieturai, Karla aizvien ciešāk ieķērās mātei rokā.

– Kaut arī tu esi maza auguma, – vīrietis ar spīdīgo automašīnu bija sacījis aizvakar, kad Karla bija atteikusies agrāk likties gulēt, – toties ļoti apņēmīga, vai ne?

Un kāpēc gan ne, viņa gandrīz bija atcirtusi.

– Tev jāizturas jauki pret Leriju, – mamma vienmēr atgādināja. – Ja nebūtu viņa, mēs nevarētu te dzīvot.

– Lūdzu, vai mēs varam kopā palikt mājās? Lūdzu? – Karla tagad lūdzās.

Taču mamma palika nelokāma.

– Man jāiet uz darbu.

– Bet kāpēc? Lerijs taču nedusmosies, ja tu ar viņu neaiziesi pusdienās.

Parasti Karla nemēdza saukt viņu vārdā. Meitene jutās labāk, ja varēja viņu dēvēt par vīrieti ar spīdīgo automašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš bija svešs.

Mamma uz ielas pagriezās atpakaļ, gandrīz uzskriedama virsū laternai. Pirmajā mirklī viņa izskatījās gandrīz dusmīga.

– Tāpēc, mazā, ka man vēl ir savs lepnums. – Viņai iemirdzējās acis. – Turklāt man patīk mans darbs.

Mammai bija ļoti svarīgs darbs. Viņa padarīja neglītas sievietes par skaistām! Viņa strādāja lielā veikalā, kur pārdeva lūpu krāsas, skropstu tušas un īpašus krēmus, kas padarīja ādu ”skaisti gaiši brūnu” vai ”sērīgi bālu”, vai arī par kaut ko līdzīgu abām šīm krāsām, un tas bija atkarīgs no sejas toņa. Dažreiz mamma atnesa mājās paraudziņus un uzkrāsoja Karlu tā, ka viņa sāka izskatīties daudz vecāka. Tas viss piederējās pie skaistuma, lai kādu dienu arī viņa varētu iepazīties ar vīrieti, kuram pieder spīdīga automašīna un kurš kopā ar viņu dejotu pa dzīvojamo istabu.

Tieši tā mamma bija iepazinusies ar Leriju. Todien viņa bija strādājusi smaržu nodaļā, jo kāda pārdevēja bija saslimusi. Mamma bija teikusi, ka tas ir labi, jo tad viņa varēja kādu aizvietot. Lerijs bija atnācis uz veikalu nopirkt smaržas savai sievai. Arī viņa bija slima. Un tagad mamma izpalīdzēja Lerija sievai, gādādama, lai viņš atkal būtu priecīgs. Viņš taču labi izturējās arī pret Karlu, vai ne? Viņš nesa Karlai konfektes.

Bet tagad, kad viņas devās uz autobusa pieturu, kur jau gaidīja sieviete ar zeltainajiem matiem (kaimiņiene, par kuru mamma bija teikusi, ka viņa noteikti ēd pārāk daudz kūku), Karla gribēja kaut ko citu.

– Vai es varu palūgt Lerijam kāpuru penāli?

– Nē. – Mamma izteiksmīgi pamāja ar savām garajām rokām un sarkani krāsotajiem nagiem. – Nevari vis.

Tas nebija godīgi. Karla domās noglāstīja kāpuru un gandrīz sajuta tā mīksto vilnu. Gandrīz vai varēja dzirdēt, kā kāpurs saka: man vajadzētu piederēt tev. Tad mēs visiem patiktu. Saņemies, Karla! Izdomā kaut ko!

Lilija

Lai nokļūtu līdz cietumam, ir jātiek līdz Apgabala metro līnijas galapunktam un vēl labu gabalu jābrauc ar autobusu. Maigi zaļā Apgabala metro līnija kartē man rada drošības sajūtu; tā nemaz nav līdzīga sarkanajai Centrālajai līnijai, kura ir bezkaunīga un biedējoši kliedzoša. Nu mans vilciens apstājas Bārkingas stacijā, un es sastingstu, caur lietus izraibinātajiem logiem pētīdama peronu un meklēdama kopš bērnības pazīstamas sejas. Nekā tāda tur nav. Tikai bariņš sagurušu, lietusmēteļos ģērbtām vārnām līdzīgu pasažieru un kāda sieviete, kura uzmana mazu puiku smalkā, pelēki sarkanā pelēkā skolas formastērpā.

Savulaik es netālu no šejienes vadīju parastu dzīvi. Domās es vēl aizvien redzu to māju: piecdesmitajos gados celtu, ar oļainu javu apmestu ēku, kurai bija prīmulu dzelteni logu rāmji, kas nepavisam nesaderējās ar kaimiņu mājas daudz tradicionālāko gaiši brūno krāsojumu. Es joprojām atceros, kā roku rokā ar māti rikšoju pa galveno ielu uz bibliotēku. Biedējoši skaidri atminos, kā tēvs man paziņoja, ka drīz man būs mazs brālītis vai māsiņa. Beidzot! Nu es varēju būt tāda pati kā pārējie klasesbiedri, tie, kuriem bija aizraujošas, trokšņainas, rosīgas ģimenes, kas tik ļoti atšķīrās no mūsu klusās trijotnes. Nez kāpēc man atmiņā ataust no rīta redzētās kaimiņienes – mazā, čīkstošā meitenīte tumši zilajā skolas formastērpā un viņas māte ar biezajām lūpām, melnajām matu krēpēm un nevainojami baltajiem zobiem. Viņas bija sarunājušās itāliski. Man gandrīz bija gribējies apstāties un pateikt viņām, ka nupat bijām pavadījuši medusmēnesi Itālijā.

Es bieži prātoju par citu cilvēku dzīvi. Ar ko nodarbojas tā skaistā sieviete? Varbūt viņa ir modele? Tomēr šodien es nekādi nespēju atvairīt domas par sevi. Par savu dzīvi. Kāda izveidotos mana dzīve, ja es būtu kļuvusi par sociālo darbinieci, nevis par juristi? Ja nu pēc pārcelšanās uz Londonu es kopā ar savu jauno dzīvokļa biedreni nebūtu aizgājusi uz to ballīti, kaut gan parasti nemēdzu tā darīt? Ja nu es nebūtu izlējusi vīnu uz gaiši brūnā paklāja? Ja nu tas laipnais, gaišmatainais vīrietis (”Sveika, mani sauc Eds!”) ar tumši zilo kravati un izglītota cilvēka balsi nebūtu palīdzējis man visu uzslaucīt, sacīdams, ka, pēc viņa domām, tas paklājs tik un tā ir bijis ļoti garlaicīgs un to ir vajadzējis atsvaidzināt. Ja nu es nebūtu tā piedzērusies (uztraukuma dēļ) un, kad viņš apvaicājās par manu ģimeni, nebūtu viņam pastāstījusi par sava brāļa nāvi? Ja nu šis jautrais vīrietis, kurš prata mani sasmīdināt un vienlaikus arī uzklausīt, jau otrajā tikšanās reizē nebūtu mani bildinājis? Ja nu viņa mākslinieciskā, īpašā pasaule (tik nepārprotami atšķirīga no manējās) nebūtu simbolizējusi glābiņu no visām manas pagātnes šausmām…

Vai tu man stāsti patiesību par savu brāli, cauri braucēju vārnu vāliem izlaužas manas mātes balss, ar neredzamu tauvu aizvelkot mani no Londonas uz Devonu, uz kurieni mēs pārcēlāmies divus gadus pēc Daniela uzrašanās. Es ietinos savā pieauguša cilvēka mētelī un izmetu viņas balsi ārā pa logu uz sliedēm. Nu man vairs nav tajā jāklausās. Esmu pieaugusi. Precējusies. Man ir kārtīgs darbs ar saviem pienākumiem. Ar pienākumiem, par kuriem man tagad vajadzētu domāt, nevis kavēties pagātnes atmiņās.

– Ir jāiztēlojas, par ko domā apsūdzības puse, – vecākais partneris vienmēr saka. – Jātiek viņiem vienu soli priekšā.

Sagrozījusies, lai mēģinātu izbrīvēt sev vietu starp diviem spēcīgu, pelēkās biksēs ģērbtu ceļgalu pāriem – pa vienam katrā mana sēdekļa pusē –, es atveru savu melno, piebāzto portfeli. Pārpildītā vagonā to izdarīt nemaz nav viegli. Ar roku aizsegusi lietas apkopojumu (mēs nedrīkstam publiskās vietā lasīt privātus dokumentus), es to aši pārskatu, lai atsvaidzinātu atmiņu.

KONFIDENCIALI

Lieta pro bono

Džo Tomass, 30 gadi, apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par to, ka nogalinājis 26 gadus veco Sāru Evansu, modes preču veikala pārdevēju un apsūdzētā draudzeni, iegrūžot viņu ar verdošu ūdeni pilnā vannā. Nāves iemesls: sirds mazspēja un stipri apdegumi. Kaimiņi liecinājuši, ka dzirdējuši niknu strīdu. Ievainojumi liecina par varmācīgu grūdienu.

Visbiedējošāk ir lasīt par ūdeni. Slepkavību vajadzētu veikt ar kaut ko nejauku, piemēram, ar asu nazi, akmeni vai indi, kā to darīja Bordžas, toties vannai vajadzētu būt drošai. Mierinošai. Kā zaļajai Apgabala metro līnijai.