žeina Korija - Mana vīra sieva

– Man likās, ka tu grasies iet uz darbu, – viņš klusi sacīja.

– Es pārdomāju. Pastrādāšu guļamistabā. Braucot no mājām uz darbu, es zaudēju laiku. – Lilija pasmaidīja, taču tas, kas pazibēja viņas acīs, nebija smaids. – Ja vien tu neiebilsti.

– Dari tā, kā tev ir ērtāk. – Eds runāja ļoti pieklājīgi. Šķiet, tā mēdza darīt pieaugušie, kuri viens otram nemaz nepatika. Skatīdamās mammas iecienīto televīzijas seriālu, Karla to bija daudzreiz pamanījusi. Lilija nozuda guļamistabā.

– Varbūt apsēdies uz dīvāna, Karla.

Viņa paklausīja. Trīcēdama.

– Vai Lilija grib jūs noslepkavot? – viņa čukstus pajautāja. Eds cieši paraudzījās uz viņu un tad sāka smieties. Viņa smiekli bija tik jauki, sirsnīgi un piesmakuši… Karlai gandrīz uznāca vēlēšanās viņam pievienoties.

Tad viņš aprāvās.

– Kāpēc tu tā jautā?

Karla pēkšņi sajutās muļķīgi.

– Tāpēc… tāpēc, ka autobusā es viņas mājasdarbu papīros ieraudzīju vārdu ”slepkavība”. Un es nobijos… – Meitenei iedrebējās balss. – Es nodomāju, ka viņa grasās mani nogalināt… un varbūt jūs arī… un…

– Kuš, kuš. – Eds apsēdās Karlai blakus un aplika roku viņai ap pleciem. – Tu esi visu pārpratusi, mīļā.

Mīļā? Lerijs dažreiz tā mēdza saukt mammu. Tas bija patīkami. It kā viņa būtu pieaugusi sieviete, nevis bērns.

– Lilija ir advokāte. Viņa palīdz uzvarēt taisnībai. – Eds nosprauslojās, it kā pats nepiekristu saviem vārdiem.

– Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka viņa mēģina palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir nodarīts pāri, un gādāt par tiem, kuri ir apsūdzēti par to, ka nodarījuši pāri citiem, kaut gan tā nemaz īsti nav. Vai saproti?

Karla neko nesaprata, tomēr nolēma, ka vajadzētu pamāt ar galvu, lai Eds nenodomātu, ka viņa ir dumja.

– Šobrīd mana sieva mēģina palīdzēt kādam cilvēkam, kurš sēž cietumā. Viņš ir apsūdzēts par slepkavību, taču patiesībā ir labs cilvēks. Vismaz viņa tā uzskata.

– Bet kāpēc tad viņš ir ielikts cietumā?

Eds bija atgriezies pie molberta un sācis skicēt. Palikusi bez viņa apskāviena, Karla juta, ka viņai kļūst auksti.

– Tas ir labs jautājums. Lilija ir arī nobēdājusies, jo ir nobeidzies viņas brāļa zirgs.

Karla saviebās.

– Man ir bail no zirgiem. Kad mēs gājām skolas ekskursijā uz zoodārzu, viens zirgs mēģināja man iekost. – Tad viņa atcerējās traipu uz paklāja. – Vai tāpēc Lilija izlēja to kafiju?

Eds uz audekla sāka kaut ko dzēst.

– Nē. Tas notika tāpēc, ka… nu, tāpēc, ka es izdarīju kaut ko tādu, ko man nebūtu vajadzējis darīt.

Viņš izklausījās tik noskumis. Karla jau grasījās pielēkt kājās, lai viņu apskautu.

– Lūdzu, nekusties.

Meitene atkal apsēdās un sastinga.

– Vai es varu runāt?

Viņa roka slīdēja pār lapu. Karla to neredzēja, toties varēja dzirdēt.

– Protams.

– Es arī izdarīju kaut ko tādu, ko man nevajadzētu darīt. Es… es sagriezu jauno Čārliju.

– Ko?

– Savu penāli – kāpuru.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es gribēju kaut ko labāku.

Eda roka sāka kustēties straujāk. Šķita, ka viņa balss nāk no liela tāluma, it kā viņš patiesībā nemaz neklausītos.

– Zini, mēs visi laiku pa laikam gribam kaut ko labāku, Karla, bet, ja mēs apdomātos, lai novērtētu to, kas mums jau ir, pasaule varētu kļūt labāka. Tagad nāc paskaties!

Karla pielēca kājās, pieskrēja pie molberta un ieraudzīja sevi. Viņa sēdēja uz dīvāna, skatījās taisni uz priekšu un viegli smaidīja. Bet viņas rokas! Tās bija savītas, it kā būtu noticis kaut kas nelāgs, kaut gan viņas seja izskatījās priecīga.

– Te tu esi atainota no citas puses, – Eds uzmundrinoši sacīja. – Tiesnešiem ir apnikušas salkanas glezniņas. Ja paveiksies, mums varētu palaimēties.

Palaimēties? Kad cilvēkiem televīzijā palaimējās, viņi kļuva slaveni! Karla jutās tik satraukta, ka, palūgusi atļauju aiziet uz tualeti, pat nespēja novaldīties, paņēma no plaukta smaržas un apsmidzinājās. Tad viņa paņēma arī nedaudz Lilijas lūpu spīduma, kas bija nolikts turpat līdzās.

– Tu jauki smaržo, – Eds piezīmēja, kad Karla atkal apsēdās savā vietā.

Cerēdama, ka viņš nepamanīs melus, Karla atteica:

– Tās ir tikai ziepes. – Tad, smaržu un portreta dēļ sajutusies ļoti pieaugusi, viņa mēģināja sēdēt izslējusies tik taisni kā īsta angļu lēdija.

Glezna tika nosūtīta tā lielā konkursa tiesnešiem, par kuru Eds jau bija viņām stāstījis, taču vajadzēja paiet ilgam laikam, kamēr tiks izlemts, kura glezna saņems galveno balvu.

– Nākamgad mēs to uzzināsim, – Eds apsolīja, aši paspiezdams Karlas roku.

Tikmēr visur bija iestājies drudžains Ziemassvētku satraukums. Mamma bija atnākusi noskatīties skolas ludziņu, kurā Karla un viņas jaunā draudzene Meraija tēloja eņģeļus. Vēlāk mamma apraudājās. Viņai bija žēl, ka nonno nebija to visu redzējis, jo varbūt tad viņš varētu viņai piedot.

– Par ko? – Karla bija noprasījusi.

– Tu tāpat nesapratīsi. – Tad mamma atkal sāka raudāt. Karlai sametās kauns, jo tā bija pēdējā ceturkšņa diena un viņas brauca no skolas uz mājām ar autobusu. Mamma bija ģērbusies savā darba tērpā, kas smaržoja pēc parfīma.

– Lerijs Ziemassvētkos nevar atnākt pie mums, – viņa šņaukājās.

Karlai salēcās sirds. Labi gan.

– Kāpēc ne?

Mamma atkal nošņaukājās.

– Tāpēc, ka viņam jābūt kopā ar sievu.

Tad priekšā sēdošā sieviete pagriezās un paskatījās uz viņām abām tik nejauki, ka mamma sāka raudāt vēl stiprāk. Kad viņas pārnāca mājās, mamma vēl aizvien raudāja.

Ejot garām trešā dzīvokļa durvīm, Karla nodomāja: varbūt viņas draugi iznāks ārā paskatīties, kas tas par troksni.

– Vai mēs varam pavadīt Ziemassvētkus kopā ar Edu un Liliju? – viņa pajautāja. Tagad, kad Eds bija paskaidrojis, ka Lilija nav nekāda slepkava, Karlai viņa atkal patika, kaut gan vairs ne tik ļoti. Galu galā viņa bija apbēdinājusi Edu, un Eds taču bija Karlu uzzīmējis.

– Viņi brauks pie savām ģimenēm. – Mamma ciešāk apskāva Karlu ap pleciem. – Mēs ar tevi būsim divas vien, mazulīt.

Kad Karla savā Adventa kalendārā atvēra divdesmit ceturtās durtiņas, mamma vēl aizvien nebija izraudājusi visas asaras. Ziemassvētku eglīte, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt tirgū, bija skumīgi atslieta pret sienu. Neizrotāta.

– Mums vajag to izpušķot, – Karla bija lūgusies, taču mamma bija aizmirsusi nopirkt vizuļus, un vispār viņām tiem nepietika naudas, tāpēc Karla bija samierinājusies un izkarinājusi savu lielāko balto sporta tērpa zeķi.

Nu varēja redzēt, ka pašā zeķes galā bija uzradušās divas dāvanas.

– Tās mums ir no Lerija, – mamma paskaidroja. Tad viņa cieši satvēra Karlas roku. – Mums noteikti jāaiziet viņam pateikties.

Bet ārā taču bija tumšs un auksts. Mamma teica, ka tas neesot svarīgi. Viņa teica, ka pārstās raudāt – ”Goda vārds, mazulīt!” –, ja vien varēs paiet garām mājai, kurā dzīvoja Lerijs. Tā nu viņas gāja jūdzēm tālu – autobuss tā arī neatbrauca, jo bija taču svētki un arī šoferiem vajadzēja atpūsties. Dažas no mājām, kurām viņas gāja garām, bija tik lielas, ka tajās varētu ietilpināt desmit tādus dzīvokļus kā viņējais. Un tad viņas beidzot apstājās pie augstas, baltas mājas, kura sniedzās vai līdz debesīm. Otrā stāva logā spīdēja gaisma. Aizkari nebija aizvilkti.

Pār mammas seju sāka plūst asaras.

– Kaut nu es varētu būt tur, pie Lerija. Karla mēģināja aizvilkt mammu prom.

– Vēl tikai mirklīti, – mamma lūdzās, nekustēdamās ne no vietas. Karla gaidīja. Kļuva garlaicīgi, un viņa sāka spārdīt lapas.

– Nē! – mamma izdvesa, tverdama ar roku sev pie kakla. Karla paskatījās tur, kur lūkojās mamma. Pie loga stāvēja maza meitene un raudzījās lejup uz viņām.

– Kas tā tāda? – Karla noprasīja.

– Tas ir viņa bērns.

– Viņam ir meita un sieva? – Karla noprasīja, juzdama, ka viņai salecas sirds.

Mamma pamāja. Viņas asaras sāka plūst straujāk.

Tāda pati meita kā viņa?

– Ko viņas dara svētdienās?

Mammas rokas trīcēja tik stipri, ka Karla bija spiesta tās saņemt, lai noturētu mierīgi.

– Tad viņa ģimene esam mēs. Viņām ir vieta citās dienās. Nāc, iesim.

Abas kopā aizsoļoja atpakaļ pa ielu garām laternām un rotājumiem citu cilvēku mājokļu logos. Atpakaļ pie savas neizrotātās eglītes un divām dāvanām Karlas zeķē.

– Ko tu dari? – mamma noprasīja, kad Karla iegrūda savu neatvērto dāvanu atkritumu spainī.

– Es to negribu. – Karlas seja svila no dusmām. Viņa klusībā nozvērējās, ka tiks vaļā no Lerija. Mammai no viņa nebija nekāda labuma. Viņai vajadzēja izdomāt, kā no Lerija varētu atbrīvoties. Tieši tāpat kā viņa bija izdarījusi ar Čārliju.

Kaut arī tā darīt bija slikti.

Cik labi, ka man nav jāmirst Ziemassvētkos.

Tas visiem būtu pārāk smagi.

Tikmēr, kamēr visa pasaule gavilē, nevajadzētu notikt nekam sliktam.

Tiem, kuri sēro, ir divkārt grūtāk.

Un atmiņas par to sabojā visus turpmākos Ziemassvētkus.

Vai kādreiz vispār pienāk nāvei piemērots brīdis?

Man pat prātā nebija ienācis, ka tas varētu notikt šādi. Savādas sāpes un pārdomas, apsūdzības pret citiem un sevi – viss ir sastājies dīvainos slāņos.

Protams, ir arī bailes. Jo, spriežot pēc klusajām skaņām ap mani, kāds vēl aizvien ir tepat.

Mēs mājās vienmēr esam kārtīgi svinējuši Ziemassvētkus.

– Danielam tie ļoti patīk, – mana mamma vienmēr bija taisnojusies par desmit pēdas garo egli un dāvanu kaudzi zem tās. Mums nebija daudz naudas, taču mamma to krāja visu gadu. Reiz mans brālis dabūja elektrisko vilcienu. Viņš to izjauca un atkal salika kopā, lai redzētu, kā tas ir darināts. Ar šo vilcienu viņš noņēmās trīs dienas no vietas, atteikdamies piedalīties visās ģimenes maltītēs, tai skaitā arī Ziemassvētku pusdienās, aizbildinādamies, ka ir aizņemts. Neviens nemēģināja viņu atrunāt. Ja Daniels kaut ko bija ieņēmis galvā, pārliecināt viņu vairs nebija iespējams. Varbūt tieši tāpēc Daniels sākumā dabūja visu, ko vien vēlējās. Tikai tad, kad viņa vēlmju saraksts jau sāka kļūt pretlikumīgs, mani vecāki pamazām nosprauda zināmas robežas, taču bija jau par vēlu.

Mēs Ekseteras stacijā gaidām, kamēr mums pretī atbrauks tētis, un es prātoju: kas šogad notiks? Dažu pēdējo gadu laikā mamma uzreiz pēc pamošanās ir apņēmīgi savilkusi seju stingā, starojošā izteiksmē, kas vēsta, ka viss taču ir labi. Neviens viņai nenotic. Kad mamma pirms pusdienām ir izdzērusi trešo džina glāzi, viņa sāk runāt par Danielu tagadnes formā.

– Viņam taču noteikti patiks šīs jaunās gaismiņas, vai ne? – viņa jautā, it kā mans brālis kuru katru brīdi grasītos nokāpt lejā.

Tēta sejā būs lasāma uzspiesta samierināšanās. Tai pašā laikā viņš gādās par mammu ar maigumu, kurā būs nomanāma vainas apziņa. Pāris, kas piedzīvojis traģēdiju, vai nu satuvinās, vai vēl vairāk atsvešinās. Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka mani vecāki beidzot ir nolēmuši satuvināties.

Stacijas uzgaidāmajā telpā ir auksti. No durvīm pūš caurvējš. Es nodrebinos. Ne jau tikai nabaga Merlina dēļ. Viņš ir miris manis dēļ. Ne jau viņa nezināmā slepkavas dēļ. (Policija apgalvo, ka Sāras tēvocim ir pārliecinošs alibi, kaut gan Tonijs uzskata, ka viņa uzdevumā to varēja veikt kāds cits.)

Nē. Tādēļ, ka dažkārt – un jums tas varētu likties muļķīgi – es sāku prātot, vai tikai neattaisnoju savu vārdu. Lilijas mēdz aptraipīt to, kam pieskaras ar saviem ziedputekšņiem. Šo vielu ir grūti notīrīt. Man ir sajūta, ka es aptraipu visus, ko mēģinu mīlēt. Danielu, Daniela zirgu, Edu… Kurš būs nākamais?

Džo?

Nerunā niekus, es sevi asi norāju.

Pamanījis, ka esmu nobēdājusies, Eds mēģina aplikt roku man ap pleciem, taču es izvairos. Kā gan man, pēc viņa domām, vajadzētu reaģēt, ja viņš zīmē sievieti, ar kuru reiz bijis saderinājies?

– Vai viņa tev vēl aizvien nav vienaldzīga? – biju uzkliegusi, noliedama ar kafiju visu paklāju.

– Tā nav tiesa. – Eds izskatījās neviltoti apmulsis kā mazs, apmaldījies zēns. – Viņa… viņa vienkārši nemitīgi uzrodas manos darbos.

– Darbos? – es biju kliegusi. – Tavs darbs ir reklāmas joma! – Nikni norādīju uz viņa skici, kurā Davina ar atmestu galvu piesmakusi smējās. Nespēju novaldīties. – Vai jums ir dēka?

– Kad tad es to būtu paguvis? Bet, ja tā būtu, vai tev nebūtu vienalga? Tev rūp vienīgi tava lieta, nevis mūsu laulība. – Nu arī Eds bija sadusmojies. Strīdēdamies nepaguvām ne atjēgties, kad jau bijām sākuši viens uz otru kliegt. Šķiet, pēdējā laikā tā notika aizvien biežāk.

Kopš tā laika mēs gandrīz nesarunājamies, izņemot to brīdi, kad norunājām, kā pavadīsim Ziemassvētkus. Pašu Ziemassvētku dienu pie maniem vecākiem Devonā. Otros Ziemassvētkus pie viņa vecākiem, gabaliņu tālāk pa šoseju, Glosteršīrā.

Eda siltā roka aicina mani svētkos salīgt mieru, taču es esmu pārāk nodevusies savām domām. Par Danielu. Par Merlinu. Par zīmīti.