– Re, kur tavs tēvs, – Eds paziņo. Viņa balsī ir dzirdams atvieglojums, jo nu mums vairs nevajadzēs diviem vien stāvēt aukstajā vējā un dusmīgi klusēt.

– Jaunā pāra pirmie Ziemassvētki, ko? – tētis starodams saka un atver sava vecā lendrovera durvis, lai mēs varētu iekāpt.

Mēs pārmijam dažus jautrus vārdus, taču es nespēju pat paskatīties uz Edu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka mani vecāki izmantos mūsu melīgo laulību par aizbildinājumu, lai varētu izrādīt prieku un aizmirst gan tukšo vietu pie galda, gan seglus, kas vēl aizvien karājas saimniecības telpā, jo neviens nevar saņemties, lai tos izmestu.

Man uznāk vēlēšanās vecākiem pastāstīt, cik nožēlojami jūtos, taču tas nav iespējams. Mans pienākums ir visiem spēkiem atlīdzināt viņiem par to, kas noticis.

– Mīļie! – Mana māte stāv pie durvīm. Viņas acis nedabiski mirdz. Roka trīc. Glāze, ko viņa nolikusi uz priekšnama galda, ir pustukša. – Kā es priecājos, ka esat atbraukuši!

– Varena egle, – Eds piezīmē, pagriezdamies, lai nopētītu šo milzeni, kas cauri vītņu kāpnēm sniedzas līdz pat otrajam stāvam. – Kā jūs to dabūjāt iekšā?

Māte staro.

– Mums palīdzēja Daniels. Viņš tūlīt nokāps lejā. Nāciet nu iekšā un jūtieties kā mājās.

– Kas te notiek? – es pirmajā izdevīgajā brīdī uzšņācu tēvam.

Viņš izskatās nelaimīgs.

– Tu taču zini, kāda viņa Ziemassvētkos ir.

– Bet viņai taču kļūst aizvien ļaunāk, tēt. Vai tad viņai nevajadzētu pamazām atlabt?

Edam par godu jāteic, ka viņš izturas kā īsts džentlmenis. Kad mamma sadabū albumu, lai parādītu manas un Daniela fotogrāfijas, viņš izrāda neviltotu interesi, taču jautājumi – ”Un kur tas ir uzņemts?” – ir adresēti tikai manai mātei. Mani viņš izliekas neredzam.

Mūsu mazā ciema pusnakts dievkalpojumā pie manis nāk sen neredzēti ļaudis, lai apskautu mani un pirmo reizi sasveicinātos ar Edu. Tā kā mana vīramāte bija uzstājusi, ka visi Makdonaldi vienmēr precoties sava īpašuma mazajā ģimenes kapelā, tur bija pieticis vietas vienīgi tuvākajiem radiem.

– Tātad šis ir tas laimīgais vīrietis, – saka viens no vecajiem zēniem, kuri tolaik, kad vēl dzīvoju mājās, katru vakaru mēdza balstīt vietējā krodziņa bāra leti. – Zini, mēs visi mīlam Liliju. – Tad viņš uzsit Edam pa plecu. – Skaties, ka nedari viņai pāri.

Šoreiz tā esmu es, kas nespēj uz viņu paskatīties. Mēs klusēdami lēni ejam aiz maniem vecākiem uz māju pusi, vilkdami plaušās sāļo gaisu. Pusaudzes vecumā man briesmīgi gribējās tikt prom no šīs pilsētas. Es to nicināju, uzskatīdama par aprobežotu. Tikai tagad es beidzot saprotu, cik tā ir dārga un cik aizkustinošas ir rūpes par visiem, kas pieder pie savējo bara. Šī mazā pilsētiņa ir īstu, stabilu vērtību iemiesojums. Te nav ne neslēptu melu, ne puspatiesību, ne arī spēļu, lai kādas tās arī būtu.

Man šķiet, ka Džo Tomass ir palicis kādā citā pasaulē.

– Nu, kurš aizies apraudzīt Merlinu? – mana māte noprasa, kamēr tētis taustās zem akmens mūra pēc tur pabāztās pagalma puses durvju atslēgas. – Kādam jāpārliecinās, vai viņš atkal nav apgāzis savu ūdens spaini.

– Mammu, – es saudzīgi iesāku. – Merlins…

Tētis mani steidzīgi pārtrauc.

– Es to izdarīšu, mīļā. Tu tikmēr liecies gulēt. Neuztraucies. Tītars jau ir cepeškrāsnī, un šis jaunais pāris gribēs likties gultā.

Es nodrebu. Ne jau tikai tēta melu vai mūsu izlikšanās dēļ. Mani ir pārņēmušas arī bailes. Pēc tam, kad biju saņēmusi zīmīti, es brīdināju tēti, lai viņš drošības jomā ir piesardzīgāks, un tomēr viņš vēl joprojām atstāj atslēgu ierastajā vietā, kur to var paņemt jebkurš.

Likdamās gultā, es apņemos nākamajā rītā parunāties ar tēti. Eds vēl aizvien ir vannas istabā. Kad viņš būs beidzis tur rosīties, es jau būšu izslēgusi gaismu un izlikšos aizmigusi.

– Man ir tik žēl. – Vīra balss skaidri liecina, ka mana uzgrieztā mugura un tēloti vienmērīgā elpa viņu nav piemuļķojusi.

Es pieceļos sēdus un atbalstos pret spilvenu.

– Pieņemu, ka mēs tagad runājam par Davinu. Vai tu nožēlo, ka viņu mīli? Vai arī tev ir žēl, ka tu esi apprecējis mani? Vai arī…

– Man ir žēl, ka ar Danielu ir tā noticis. Jums visiem noteikti ir ļoti grūti.

Eda vārdi nogrimst klusumā. Vai viņš tā teiktu, ja zinātu visu, kas patiesībā noticis?

– Es negribu par to runāt, – nosaku un uzgriežu viņam muguru.

Tad es aizmiegu. Ātri. Cieši. Gadiem ilgi neesmu tik labi gulējusi. Es pa smiltīm dzenos pakaļ Danielam. Viņš joprojām ir jauns. Viņš smejas. Lēkā pa ūdeni. Vāc gliemežvākus, lai tos precīzā kārtībā saliktu uz savas guļamistabas palodzes. Tad kāds manā sapnī (kurš tas ir?) tos pārvieto. Daniels sāk kliegt, jo gliemežvāki ir sabojāti. Viņš tos izmet pa logu un sāk vākt citus…

Satrūkusies pamostos. Ir nakts. Uz jumta kaut kas savādi skrāpējas. Droši vien kaija. Interesanti, ko šobrīd dara Džo Tomass? Vai viņš ir nomodā? Vai viņš atkal un atkal pārskata savus skaitļus? Prāto, vai vajadzētu atklāt slepeno avotu, no kura viņš tos saņēmis?

Un Tonijs Gordons? Ko viņš tagad varētu darīt? Vai viņš ir gultā ar sievu? Viņš gandrīz nemaz nepiemin savu privāto dzīvi. Tikai vienu vienīgu reizi viņš ir ieminējies par bērnu, un tikai tāpēc, ka viņam piezvanīja sieva, lai atgādinātu, ka viņš ir nokavējis skolas ludziņu. Viņš gan to nepateica; es to nopratu, nejauši noklausījusies abu sarunu. Viņš bija izteicis nožēlu, bet, kad saruna bija galā, viss tika ātri aizmirsts un mēs atkal ķērāmies pie dokumentiem.

Man ir aizdomas, ka Tonijs Gordons ir cilvēks, kurš vienā mierā spēj nodalīt savas dzīves notikumus.

No manas satrauktās grozīšanās pamostas arī Eds. Viņš pastiepj roku un noglāsta man muguru. Tad viņa rokas pasniedzas zemāk. Es nekustos. Pār manu seju sāk ritēt asaras. Es nezinu, kuru viņš šobrīd redz – mani vai Davinu. Pašcieņa prasa, lai es atraujos un nogaidu, kamēr abi būsim pamodušies un zināsim, ko darām, taču sapnis par Danielu ir mani satraucis. Es jūtos vientuļa. Skumja. Un tā nu es ļauju Edam ienākt sevī, bet, kad mani aiznes aizliegta uzbudinājuma vilnis, tas nav viņš, par kuru es domāju.

Sava vīra atstātās pēdas es no rīta nomazgāju vecmodīgajā vannā. Tās emaljā ir plaisa, jo reiz Daniels izņēma noteces sietiņu un iestūķēja caurulē milzīgu zilgani sudrabainu lodīti, lai redzētu, vai tā izies cauri.

Lai salabotu aizsprostoto cauruli, nācās samaksāt lielu naudu.

– Priecīgus Ziemassvētkus, – Eds saka, sniegdams man spīdīgu, sarkanu sainīti.

Vai viņš vispār atceras, ka naktī ir mīlējies ar mani? Vai arī viņš jūtas vainīgs, jo bija iztēlojies Davinu?

Pati savu fantāziju es varu attaisnot vienīgi tā, ka vainas apziņa Daniela dēļ mani ir tik ļoti nomākusi, ka es nedrīkstu atļaut sev justies laimīgai. Es iznīcinu pati sevi. Un tāpēc es iztēlojos, ka man ir sekss ar kādu, ar kuru darba dēļ tas ir aizliegts.

Sarkanajā papīrā ir iesaiņota maza kārbiņa. Pildspalva. Klusībā biju cerējusi saņemt smaržas. Mana medusmēneša pudelīte ir gandrīz tukša. Kā gan mākslinieks vienā brīdī spēj būt tik vērīgs, bet jau nākamajā – pavisam akls?

– Tu vienmēr raksti. Nodomāju, ka tā tev varētu noderēt.

– Paldies, – es nosaku un sniedzu viņam dāvanu, ko esmu noglabājusi savā koferī. Tā ir eļļas pasteļkrītiņu kārba. Eds tos izņem no kārbas citu pēc cita. Viņa sejā ir bērnišķīgs prieks.

– Cik lieliski!

– Tagad tu varēsi uzzīmēt vēl kādu Davinu, – es nespēju novaldīties. Bet kā gan reaģētu mans vīrs, ja es viņa priekšā lepotos ar citu vīrieti?

Viņa seja satumst.

– Mums agri nākamajā rītā jābrauc prom, – Eds salti paziņo, kad esam pieņēmuši mammas piedāvāto automašīnu, jo svētku laikā vilcienu skaits ir ierobežots. – Mani vecāki mūs jau gaida.

Manas bērnības mājas ir brīnišķīgas, bet, kad es neilgi pirms kāzām pirmo reizi ieraudzīju Eda ģimenes mājokli, tas šķita neaptverams. Īstenībā tā bija muiža.

– Patiesībā tā nemaz nav tik liela, kā izskatās, – viņš piezīmēja, kamēr es sēdēju automašīnā, pūlēdamās saņemt drosmi, lai no tās izkāptu. Es bijīgi pētīju senlaicīgās mūra sienas, tornīšus, ģimenes ģerboni virs ieejas durvīm, sīkrūšu logus un mauriņu, kas aizstiepās nepārredzamā tālumā.

Ko gan viņš mēģināja apmānīt? Sevi pašu? Pamazām biju sākusi saprast, ka māksliniekiem tas labi padevās. Kaut gan advokātiem arī. Gan vienam, gan otram ir jāizliekas. Jātēlo sava loma, lai iekļūtu kādam citam dvēselē…

Patiesībā liela Eda mājas daļa ir norobežota un atvēlēta publiskai apskatei; apmeklētāju maksātā nauda tiek izmantota mājokļa uzturēšanai. Otrā daļā, kurā valda tik liels aukstums, ka pat pirksti stingst, dzīvo viņa vecāki un brālis ar savu sievu. Otrs brālis strādā Honkongā un šogad nevarēs ierasties uz Ziemassvētkiem.

Cik labi, ka tā. Man jau tāpat pilnīgi pietiek. Eda māte ir atturīga, kalsna gara auguma sieviete, kuru es neesmu redzējusi kopš kāzām un kura vēl nav lūgusi mani saukt viņu vārdā. Artemīda. Šis vārds viņai piestāv.

Arī brālis ir tikpat uzpūtīgs, kaut gan Eda tēvs ir visnotaļ pieklājīgs. Viņš apvaicājas par manu lietu ”ar to slepkavu”. Ir skaidrs, ka viņš par to ir lasījis.

– Tu saejies ar noziedzniekiem? Tev nu gan ir briesmīgs darbs, dārgā, – nodrebinās mana vīramāte. Pirms vakariņām mēs iedzeram pa glāzei bibliotēkā – vēl vienā stindzinoši aukstā telpā, kur ādas vākos iesietajām grāmatām ir atlupušas muguriņas. – Vai tad tu negribēji nodarboties ar kaut ko jaukāku? Ja manā laikā mums pirms apprecēšanās vajadzēja strādāt, mēs gājām par skolotājām vai kopām slimniekus. Protams, daudzu manu draudzeņu meitas nodarbojas ar to, ko, manuprāt, sauc par sabiedriskajām attiecībām vai pasākumu organizēšanu… – Pamanījusi Eda skatienu, viņa apraujas, taču ir jau par vēlu.

– Patiesībā, – es atbildu, – man šķiet, ka šādi darbi ir daudz piemērotāki tādām sievietēm kā Davina.

Iestājas klusums. Es biju gribējusi pajokot, taču neviens nesmejas, kur nu vēl Eds. Arī es ne. Eda māte veikli ierunājas par kaut ko citu (par savu vecāko dēlu, kurš nesen ir paaugstināts darbā kādā milzīgā apdrošināšanas kompānijā), taču ir jau par vēlu.

– Man vajag paelpot svaigu gaisu, – klusi pasaku Edam, paķeru savu kašmira apmetni – vīra vecāku dāvanu – un izeju uz terases, no kuras var redzēt dārzus. Tie ir brīnišķīgi. Šajā ziņā manai vīramātei neviens nespēj līdzināties. Cik var noprast, tad viņa dārzā pavada katru brīvu brīdi.

– Artemīda tā nedomāja.

Pagriežos, izdzirdējusi sev aiz muguras klusu balsi. Tā ir mana svaine. Viņa tur rokās druknu bērnu, kurš šņaukājas. No visiem Eda radiem šī sieviete man patīk visvairāk. Man šķiet, ka viņa no visiem ir visnormālākā. Viņai ir nedaudz netīri nagi, droši vien tāpēc, ka viņa ir pašnodarbināta dārzu iekārtotāja.

– Diemžēl Artemīda saka to, kas pagadās uz mēles. Gan tu vēl pieradīsi.

Bērns man uzsmaida. Tam starp priekšzobiem ir plata sprauga. Es neesmu mātišķais tips, jo šajā jomā esmu visai nepieredzējusi, lai gan ar pārsteigumu atskārstu, ka man Karlas klātbūtne ir sagādājusi patiesu prieku.

– Neesmu pārliecināta, ka gribu pie tā pierast, – es atsaku.

Mana svaine sarauc pieri.

– Ko tas nozīmē?

– Es nezinu, kāpēc Eds mani apprecēja. – To sakot, man rodas sajūta, ka es runāju pati ar sevi, nevis ar šo sievieti, kuru nemaz tik labi nepazīstu. Varbūt vainīgs ir pirms vakariņām iedzertais šerijs. Es to kāri riju, jo man izmisīgi vajadzēja gan sasildīties, gan nomierināties. – Var skaidri redzēt, ka viņam vēl aizvien ir jūtas pret Davinu. Kāpēc tad viņš izvēlējās mani, nevis viņu?

Uz brīdi iestājas klusums. Es skaidri redzu, ka svaines sejā pazib nedrošība.

Bērns pūlas tikt zemē un tiek saudzīgi nolikts.

– Bet tu taču zini par to aizbildnības fondu, vai ne?

– Par kādu fondu?

– Nevar būt, ka tu to nezini. Tu taču joko, vai ne? – Viņa vērīgi ielūkojas man sejā. – Nē, tu runā nopietni. Sasodīts. Viņš mums teica, ka tu zini… – Svaine izskatās neviltoti noraizējusies.

– Lūdzu, – es saku, – tu esi vienīgā, kura man kaut ko var pastāstīt. Vai tad tev šķiet, ka man nav tiesību to zināt? Viņa aši atskatās pār plecu. Tur neviena nav. Bērns sēž viņai pie kājām un no puķupoda ēd sasalušas zemes pikučus, taču viņa nav to pamanījusi, un es šobrīd negribu, lai viņa apklust.

– Kad Davina pameta Edu un saderinājās ar kādu baņķieri, ar kuru bija slepus satikusies jau veselu mūžību, viņš bija galīgi satriekts. Nabaga vecais Eds viņu patiešām mīlēja. Piedod. Bet tas jau vēl nebija viss. Vairs nebija daudz laika. Henrij, spļauj ārā, vai arī…

– Kādā ziņā vairs nebija daudz laika?

– Es mēģinu tev to pastāstīt. Par to fondu. Henrij, TŪLĪT PAT spļauj to ārā! To fondu nodibināja abu puišu vecvecāki. Viņiem visiem ir jāapprecas līdz trīsdesmit gadu vecumam un jānodzīvo laulībā vismaz piecus gadus, jo citādi viņi netiks pie mantojuma. Zinu, tas izklausās pavisam muļķīgi, bet, cik var noprast, tad Artemīdas tēvam ļoti nepatīk vīrieši, kuri neprecas. Viņa brālim bija citas noslieces, ja vien tu saproti, ko es gribu teikt, un tolaik tas ģimenē izraisīja briesmīgu skandālu. Es par to zināju, taču mēs ar Endrū būtu apprecējušies arī bez jebkāda fonda.