žeina Korija - Mana vīra sieva

Neticami.

– Mēs apprecējāmies tieši pirms Eda trīsdesmitās dzimšanas dienas, – es lēni saku. – Man likās, ka tas ir sasteigti, taču es jutos glaimota, ka viņš ir tik dedzīgs…

– Par to nu es nemaz nešaubos.

– Toties man šādas pārliecības nav. Vienmēr esmu brīnījusies, ko gan Eds manī ir atradis. Es viņam vispār nederu. Kāpēc viņš neizvēlējās kādu, kura būtu viņam piemērotāka?

– Vai tu esi saklausījusies to, ko runā mūsu vīramāte? Nudien, Lilij, tev vajadzētu būt pārliecinātākai par sevi. Visiem taču ir skaidrs, ka Eds tevi mīl. Tu esi tieši tas, kas šai ģimenei ir vajadzīgs. Normāls cilvēks.

Normāls cilvēks! Ha! Tas ir tik ironiski, ka es gandrīz nedzirdu viņas turpmākos vārdus.

– Protams, kad Eds mums par tevi pastāstīja, mēs sākumā bijām satriekti. It īpaši tāpēc, ka jau tik drīz bija gaidāmas kāzas. Bet, kad mēs ar tevi iepazināmies, kļuva skaidrs, kāpēc viņš ir izvēlējies tevi. Tu esi tieši tāda meitene, kāda viņam vajadzīga. Uzticama. Pievilcīga, bet ne piedauzīga. Tikai neapvainojies. Es viņam teicu: ja tur nekas neiznāks… Henrij, izbeidz!

– Ko tu viņam teici? – es uzstājīgi noprasu.

Viņai pietiek pieklājības, lai nokaunētos.

– Es teicu: ja tur nekas neiznāks, pēc pieciem gadiem viņš taču varēs no tevis izšķirties. Tas ir tāds mūsu, fonda sievu, jociņš.

– Skaidrs. – Esmu tik apstulbusi, ka vispār vairs nezinu, ko teikt.

– Saņemies. – Viņa viegli papliķē man pa roku. – Uztver to visu no gaišās puses.

– Vai tu par mani smejies?

– Ne gluži. Teiksim tā: tas nozīmē, ka pēc vectēva nāves mēs visi mantosim krietnu naudu. Starp citu, viņš šobrīd ir aprūpes namā. Vecuma plānprātība. Nabaga cilvēks. Un nevaino Edu. – To viņa saka jau nopietnāk. – Viņš bija iedzīts stūrī. Tev būtu vajadzējis dzirdēt, kā Artemīda vāvuļoja par to, ka viņš zaudēs visu naudu, ja nepasteigsies. Starp citu, es patiešām uzskatu, ka viņam vajadzēja tev to pateikt.

Eds noteikti labi zināja, ka tādā gadījumā es nebūtu pieņēmusi bildinājumu. Mūsdienu pasaulē kaut kas tāds izklausās nenormāli. Bet Eda ģimenei jau ir pavisam cita izcelsme. Es vienmēr esmu to zinājusi. Man tikai nebija ienācis prātā, cik atšķirīgi mēs esam, ja runa ir par patiesību.

Vai arī – cik līdzīgi.

– Protams, – mana svaine turpina, – tas, ka Davina lauza saderināšanos ar to otru puisi, bija drusku nelāgi…

Man uzmetas zosāda.

– Kad?

– Henrij! Kamēr jums bija medusmēnesis…

Nu es beidzot visu saprotu.

– Skaidrs, – es truli nomurminu.

– Kas tev ir skaidrs?

Pie mums no aizmugures ir pienācis Eds. Viņš ir ģērbies tumši zilā žaketē, iestīvinātā, baltā kreklā un gaiši brūnās auduma biksēs un izskatās kā īsts bijušais privātskolas skolēns. Būtībā viņš ir noziedznieks. Vai tad viņš nav atņēmis man dzīvi?

– Tu mani apprecēji, lai nezaudētu mantojumu, – es nošņācu. – Patiesībā tu gribēji Davinu. Tagad es vairs nebrīnos, ka tu biji tik nobēdājies, kad mēs atgriezāmies no medusmēneša un tu uzzināji, ka viņa tomēr neprecēsies.

Eda sejā ir skaidri redzams nemiers. Uz brīdi biju cerējusi, ka šis muļķīgais stāsts tomēr ir nepatiess. Bet mans vīrs ir kļuvis biedējoši kluss. Viņš nemēģina neko noliegt. Kā jau visi labi advokāti, arī es esmu noskaidrojusi patiesību, taču tā man nedara prieku.

– Un tagad, – es nikni turpinu, – viņa nepārprotami vēlas, kaut būtu tevi pagaidījusi. Tāpat kā tu viņu.

Eds saņem mani aiz rokas.

– Paiesimies.

Mana svaine kopā ar bērnu ir nozudusi. Mēs sākam soļot pa grantēto celiņu, gar kura malām aug pirmās sniegpulkstenītes.

Eda balsī ir manāmas sāpes.

– Viņai nevajadzēja tev to stāstīt.

– Vajadzēja gan. – Es nokratu viņa roku. – Tu mani apprecēji naudas dēļ. Manā vietā būtu varējusi izrādīties jebkura cita. Galvenais bija pagūt pirms tavas dzimšanas dienas.

Viņš novēršas un sāk skatīties uz ezeru.

– Tas nebija tā. Jā, es negribēju zaudēt mantojumu. Es zināju, ka, to saņēmis, es varēšu aiziet no darba un nodoties gleznošanai. Varbūt pat atvērt pats savu galeriju. Tai pašā laikā tu man šķiti neviltoti pievilcīga. Kad tu man stāstīji par sava brāļa nāvi un to, kā viņš nomiris, tavā sejā bija redzams kaut kas īpašs. Pēc pirmā vakara es mēģināju to uzzīmēt, tomēr nespēju. Tavas bēdas bija pārāk lielas.

– Tu mani apprecēji žēluma dēļ?

Nu jau Eds runā pavisam lūdzoši.

– Es tā negribēju teikt. Es tevi apprecēju, jo tu man šķiti intriģējoša, un arī tāpēc, ka man bija skaidrs – tu esi laba un mīļa. – Viņš saviebjas. – Toreiz viesībās tu uzstāji, ka pati vēlies uzslaucīt to vīnu. Tu neizlikies, ka to ir izlējis kāds cits. Davina būtu vienkārši visu pametusi. Tu esi daudz labāka par viņu. Es to saku godīgi.

Godīgi? Jau kuro reizi mani pārņem kārdinājums viņam visu izstāstīt. Vainas apziņa guļ manī kā smags akmens. Bet, ja šis stāsts par fondu mani ir apbēdinājis, kā justos Eds, uzzinājis, ko esmu izdarījusi?

Mēģinu pakāpties atpakaļ, taču nepagūstu. Eds jau ir saņēmis plaukstās manu seju.

– Tu esi skaista, Lilij. Caurcaurēm. Un visbrīnumainākais ir tas, ka tu pati to nesaproti. Tas ir vēl viens iemesls, kura dēļ es tevī iemīlējos. Tu esi drosmīga. Uzticīga. Gudra. Es zinu, ka neesmu izturējies pret tevi pārāk jauki, jo tu tik daudz strādā, taču patiesībā es ļoti lepojos ar tevi, jo tu palīdzi tādiem dzīves upuriem kā tas tavs cietumnieks.

Tu esi visu pārpratis, man gribas kliegt.

– Kāpēc tad tu pret mani esi izturējies tik drausmīgi?

– Tāpēc… tāpēc, ka es jutos aizvainots, jo tu tik nepārprotami atstūmi mani. Fiziskā ziņā. Un tad Davina lika skaidri noprast, ka vēl aizvien interesējas par mani, un mani pārņēma… nu, kārdinājums. Nekas nenotika, es zvēru. Un tad vēl tā tava lieta. Man šķiet, ka tu par to vien domā, un…

Es sajūtu krūtīs tukšumu. Jau manā advokātu birojā vien ir pietiekami daudz šķirteņu, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nodarbošanās ar jurisprudenci atstāj nelāgu iespaidu uz ģimenes dzīvi.

Viņš pieglauž matus.

– Saproti, Lilij, var jau būt, ka mēs sagājām kopā pārāk ātri, taču tagad es esmu tevi iepazinis labāk un… nu, es gribu būt kopā ar tevi. Patiešām.

Vai viņš saka taisnību? Vai arī ar viņa muti runā nauda? Pieci laulības gadi, lai tiktu pie mantojuma.

– Pasaki man, ka arī tu mani mīli, – Eds lūdz, pievilkdams mani sev klāt.

Mīlestība? Kas tā tāda ir? Vismaz es to noteikti nezinu. – Mēs varētu pamēģināt vēlreiz, – viņš lēni saka un saudzīgi paslej augšup manu zodu, lai man nāktos ieskatīties viņam acīs. Šķiet svarīgi nenovērsties. – Ko tu par to domā? Mēs par to jau esam runājuši. Pēc katra kārtējā strīda. Taču šobrīd es atceros divas brūni melnas acis. Ej prom, man gribas kliegt.

– Nezinu, – es bēdīgi saku Edam. – Es nespēju skaidri domāt. It īpaši tagad, kad man ir jānoņemas ar to lietu.

Tā ir taisnība. Starp citu, Ziemassvētkos satiekoties ar vecākiem un vēlreiz ienākot tukšajā stallī, mani ir pārņēmusi vēl lielāka apņēmība rīkoties. Gūt uzvaru. Darīt visu, kas ir manos spēkos, lai uzvarētu taisnība. Tā ir daudz svarīgāka par manu personisko dzīvi. Pēc Daniela citādi nemaz nevar būt.

Tad es paskatos uz sava vīra rokām, kuras vēl aizvien tur manas plaukstas. Un es no tām atbrīvojos.

– Es tev atbildēšu, kad viss būs beidzies. Piedod.

Visus otros Ziemassvētkus Karla noskatījās, kā mamma raud. Viņa raudāja, izsaiņodama Lerija dāvanu, un turpināja raudāt, nespēdama to aplikt.

Sākumā Karla mēģināja viņu mierināt.

– Es tev palīdzēšu tikt galā ar to aizdari.

Bet, paskatījusies spogulī uz sudraba ķēdīti ar piekariņu, kas bija aplikta ap viņas slaido, brūno kaklu, mamma sāka raudāt vēl vairāk.

Karla padevās. Interesanti, vai arī karaliene mēdz raudāt, viņa sev vaicāja, ar sakrustotām kājām apsēdusies pie televizora. Viņa skatījās, kā šī ļoti vecā sieviete ar sirmajiem matiem un jauko smaidu runā par ģimenes vērtību nozīmi. Karla nemaz nebūtu centusies sameklēt vajadzīgo televīzijas kanālu, lai noskatītos karalienes uzrunu, ja vien viņas jaunā skolas draudzene nebūtu pateikusi, ka viņu ģimene to vienmēr skatās. Tobrīd abas meitenes bija mielojušās ar krējuma īrisiem, ko viena no mūķenēm ar šķirbainajiem zobiem bija izdalījusi skolniecēm pēc ceturkšņa beigu dievkalpojuma.

Dažreiz Karla vainīgi pieķēra sevi nožēlojam, ka viņa nepiederēja pie Meraijas ģimenes. Pateicoties draudzenei, viņai tagad vismaz bija Kitija. Viņa bija ieslēgusi nepieciešamo televīzijas kanālu. Vēl bija vajadzīga vienīgi māte, kuras seja nebūtu saraudāta sarkana un plankumaina.

Ja vien Lerijs nepadarītu mammu tik nelaimīgu, viss būtu labi, Karla sev sacīja, skatīdamās uz karalienes mierinošo seju.

Viņa bija pārliecināta, ka drīz kaut kam jānotiek. Vajadzēja tikai paciesties.

– Kā tu domā, vai Eds un Lilija jau būs atgriezušies? – viņa pajautāja šņukstošajai mammai.

Māte papurināja galvu. Ja Lerijs tagad ieraudzītu melnos traipus, kas bija izsmērējušies zem mammas acīm, viņam vairs nemaz neliktos, ka viņa ir skaista.

– Viņi vēl aizvien ciemojas pie savām ģimenēm, – mamma paskaidroja. – Tieši tāpat kā mums vajadzētu ciemoties pie savējām.

Karla atcerējās ar vizuļiem rotāto Ziemassvētku kartīti ar Jēzus bērniņu, ko viņas bija nosūtījušas uz Itāliju, un tā arī nesagaidīto atbildi.

Mamma atkal apraudājās.

– Es pati esmu pie visa vainīga…

– Kāpēc, mamma?

– Tā vienkārši ir. – Tad mamma pamanīja otru sainīti, kas bija nolikts zem eglītes. – Vai tad tu negrasies atvērt dāvanu no Lerija? Es katram gadījumam to izņēmu no atkritumu spaiņa.

Karlai nemaz negribējās to darīt, tomēr tad viņu pārņēma ziņkāre…

– Ver vaļā, – mamma mudināja. Viņas acis kļuva gaišākas. Karla saprata, par ko viņa domā. Ja tā būs laba dāvana, tas nozīmēs, ka Lerijs mammu mīl vairāk nekā savu sievu un to meiteni, kuru viņas bija redzējušas pa logu.

Papīru bija grūti atknibināt vaļā. Kāds to bija tik stingri nostiprinājis ar līmlenti, it kā dāvinātājs vispār nebūtu gribējis, lai Karla šo dāvanu dabū. Beidzot viņai izdevās to izņemt. Kastīte. Gara, šaura kastīte. Un tajā bija…

– Pulkstenis, – mamma noelsās. – Lerijs ir tik laipns! – Nu viņa smējās caur asarām. – Tas ir dārgs, ja? Kas rakstīts kartītē?

Karla izlasīja kartīti un ielika to kabatā.

– Kas tur bija rakstīts? – mamma nerimās. – Nekas. Tikai ”priecīgus Ziemassvētkus”.

Karlai bija kļuvis karsti. Vārdi bija rūpīgi uzrakstīti ar melnu pildspalvu, lai viņa tos spētu pareizi izlasīt.

Esi laba meitene.

Lerijs brīdināja, lai viņa uzvedas pienācīgi, taču uzmanīties vajadzēja viņam pašam.

– Telefons! – mamma izdvesa. – Ātri, kamēr tas nav beidzis zvanīt. Tas noteikti būs Lerijs. Paņem klausuli. Lūdzu. Man jānomierinās. Parunā ar viņu pirmā. Pasaki paldies par pulksteni. Pēc tam runāšu es.

Karla negribīgi pagājās uz telefona pusi. Lēni, lēni pacēla klausuli.

– Jā?

– Vai tava mamma ir mājās? – Lerijs runāja tik klusi, it kā nevēlētos, lai kāds viņu sadzird.

– Vairs nekad nezvaniet, – Karla klusi nočukstēja un nometa klausuli.

– Tas nebija viņš? – Mammas bēdīgā balss kļuva pavisam skaļa.

– Manuprāt, tas bija tas pats cilvēks, kurš jau reiz zvanīja, – Karla atteica, skatīdamās uz paklāju. Ielūkojoties vērīgāk, sarkanbrūnajā rakstā varēja samanīt lauvas purnu.

Mamma nodrebinājās.

– Tas, kurš neko nesaka?

– Jā.

Lauva no paklāja cieši raudzījās uz Karlu. Mele, mele, tas sacīja.

Tad mamma pārstāja raudāt un apskāva Karlu.

– Tu nedrīksti uztraukties, mazā. Es pati esmu vainīga. Nākamreiz es pacelšu klausuli.

Taču telefons vairs nezvanīja. Divas dienas pēc kārtas. Divas dienas Karla, Kitija un lauvas purns uz paklāja domāja, ka varbūt viss būs izdevies.

Un tad tas notika.

– Kāpēc tu sameloji savai mātei?

Lerija acis bija spīdīgas un cietas. Kā mammas maizes nazis. Parasti mamma cepa maizi pati, jo veikalā pirktu ēdienu nevarēja dot pat sunim. Karlai ļoti patika maizes smarža. Tagad viņa mēģināja to atsaukt prātā, lai sajustos labāk, taču smarža nekādi nevēlējās uzrasties.

Ne jau tagad, kad Lerijs kopā ar mammu stāvēja viņai tieši priekšā. Viņi abi pret Karlu.

Karla uz mirkli palika bez elpas.

– Es jau teicu. Es nodomāju, ka tur zvana tas svešais cilvēks. Tas, kurš zvana un nerunā.

– Tā ir taisnība, – mamma iejaucās. Viņa izskatījās satraukta un izbijusies, gluži tāpat kā tad, kad pa pastu tika atsūtīta kāda brūna aploksne, kurā bija lapa ar sarkaniem vārdiem ”rēķins nav samaksāts laikus”. – Man pašai ir gadījies to dzirdēt. Mums ir bail.

Lerija acīs kaut kas uzzibsnīja.

– Tad jums tas jāpasaka policijai.

Mamma spalgi iesmējās.

– Vai tad viņiem nav vienalga? Viņi nevar noķert pat tos bērnus, kuri izsit logus. Šī vieta nav laba. Pat Eds tā saka. Lerija seja noraustījās, it kā pie viņa garā, šaurā deguna gala kāds būtu piesējis auklu un to viegli pavilcis augšup.