žeina Korija - Mana vīra sieva

– Kas ir Eds?

– Jūs taču zināt, – Karlas balsī bija dzirdams izsmiekls. – Tas kaimiņš, kurš kopā ar savu sievu mani pieskata, kamēr mamma strādā. – Pēdējo vārdu viņa uzsvēra, lai nebūtu nekādu šaubu, kas ar to domāts. Patiesībā mamma svētdienās nemaz nestrādā. Viņa pavada laiku kopā ar tevi, nevis ar mani.

Lerija skatiens aizslīdēja pie viņas plaukstas locītavas.

– Vai tad tu nenēsā savu pulksteni?

– Tas neiet.

– Ak tā gan?

Kāpēc viņš izklausījās uzjautrināts, nevis dusmīgs?

No niknuma Karla kļuva pārdroša.

– Vai savai meitai jūs arī tādu nopirkāt?

Labi vien bija, ka mamma nupat bija iegājusi virtuvē, lai uzliktu vārīties tējkannu. Lerijs pieliecās viņai pavisam tuvu klāt. Karla sajuta viskija smaku.

– Tu domā, ka esi ļoti gudra, Karla?

Nē, viņa gribēja atteikt. Nē. Es neko nesaprotu no matemātikas, kaut gan mana jaunā draudzene man tagad palīdz. Atbildes vietā viņa sāka uzmanīgi pētīt dzimumzīmi uz Lerija kakla. Tā izskatījās pēc kečupa traipa. Varbūt tad, ja viņa tā darīs, viņai vairs nebūs jārunā.

– Ak tad tev nav ko teikt, ko? – Lerijs atkāpās, kā vēlēdamies viņu vērtējoši nopētīt. – Visu cieņu. Tu domā, ka esi gudra, jo tu patiešām tāda esi, Karla. Varbūt tu to nemaz nezini, tomēr tā ir taisnība. Tu tālu tiksi. – Tad viņš samiedza acis. – Es tikai nezinu, uz kuru pusi. Vai nu tu kritīsi, vai pacelsies. Viss ir tavā ziņā.

Pēc divām nedēļām Karla atgriezās no skolas, no satraukuma nezinādama, kur likties.

– Mana draudzene Meraija uzaicināja mani ciemos uz tēju, – viņa gavilēja.

Mamma stāvēja pie durvīm. Abas bija vienojušās, ka tagad, kad Karlai bija desmit gadu, viņa drīkstēs viena pati nākt mājās no skolas, ja vien nekad, nekad nerunās ar svešiem cilvēkiem. Turklāt šī skola atradās daudz tuvāk, tāpēc Karla nekad neapmaldījās.

– Tas nu gan ir liels gods! – mamma bija pietvīkusi, un uz mirkli Karlai ienāca prātā, ka varbūt bija ieradies Lerijs. Viņa klātbūtnē mamma vienmēr sarka vairāk.

Nē. Dzīvoklis bija tukšs.

– Nākamajā trešdienā! – Karla nesakarīgi stāstīja. – Viņas māte, viņa mani paņems no skolas. Pēc tam atkal atvedīs mājās. Mēs rotaļāsimies ar viņas bārbijām.

– Viņas mātei ir automašīna? – Mammas acīs parādījās skaudība.

Karla pamāja.

– Visām mātēm ir. Lūdzu, mamma. Lūdzu, saki, ka es varēšu iet.

– Bet protams. – Mamma atkal smaidīja kā saulīte. – Labi, ka tev ir jaunas draudzenes. Jaukas draudzenes tavā jaunajā skolā. Māte, kurai ir automašīna, noteikti ir arī ļoti bagāta, vai tev tā nešķiet?

Tā bija taisnība. Meraijas māja bija tik liela, ka tajā būtu atradusies vieta gan trešajam, gan septītajam, gan varbūt vēl kādam dzīvoklim no viņu mājas.

Ēdiens bija tik gards. Tie nebija makaroni.

– Bifšteks, – draudzenes māte paskaidroja, ievērojusi, cik kāri Karla ēd. – Tev garšo?

Karla vēlreiz pamāja, nevēlēdamās runāt ar pilnu muti. Viņa centās turēt nazi un dakšiņu tāpat, kā to darīja draudzene un viņas māte. Pēc maltītes viņa piedāvāja noslaucīt traukus.

Meraijas māte staroja.

– Var redzēt, ka tu esi labi audzināta! Patiesībā mums ir trauku mazgājamā mašīna, bet jūs, meitenes, varat man palīdzēt salikt tajā traukus.

Tā nu gan bija gudra mašīna!

– Šķīvji jāliek iekšā sāniski. Tieši tā! – Viņa sniedza Karlai nākamo šķīvi, turpinādama tērzēt ar viņu kā ar pieaugušu.

Tā bija patīkama sajūta.

– Meraija teica, ka tava māte esot no Itālijas, tāpat kā mans vīrs. No kuras vietas viņa ir nākusi?

Karla saminstinājās, nevēlēdamās izrunāties aplami. Kad Karla mammai kaut ko pajautāja par viņas ģimeni, mamma vienmēr ļoti nobēdājās, un Karlai nemaz negribējās daudz vaicāt.

– Neesmu pārliecināta, taču zinu, ka tā ir ieleja starp kalniem. Esmu dzirdējusi viņu sakām, ka tā vieta esot aptuveni stundas braucienā no Florences pa ļoti stāvu, līkumainu ceļu.

– Patiešām? Noteikti pajautāšu vīram, vai viņš zina, kur tas atrodas. Zini, viņš ir nācis no paša Florences centra. Tur mēs iepazināmies. – Viņas acis kļuva sapņainas. – Vai tu tur kādreiz esi bijusi?

– Nē, – Karla papurināja melnās cirtas. – Bet mamma teica, ka mēs kādu dienu uz turieni aizbrauksim.

Tā gan īsti nebija patiesība, tomēr viņa laikam bija kaut ko pateikusi pareizi, jo tad draudzenes māte lika viņām paņemt no saldētavas saldējumu. Karla sev sacīja: kādu dienu arī viņai būs saldētava, trauku mazgājamā mašīna un skaists tualetes galdiņš, tāds pats kā draudzenes guļamistabā. Tad viņas abas ar mammu beidzot būs laimīgas.

Vēlāk Meraijas māte aizveda viņu līdz mājai. Tur, kā jau parasti, stāvēja bariņš zēnu. Viņi nedarīja neko, vienīgi spārdīja mājas sienu.

– Es labprāt ienāktu pie jums, mīļā, taču man negribas te atstāt automašīnu.

Kad viņas bija aizbraukušas, Karla kļuva nomākta. Viņu mājoklis tagad šķita tik mazs!

– Vai tev gāja jautri? – mamma no virtuves uzsauca.

Karla pamāja.

– Vai mēs varam palūgt Lerijam, lai viņš mums nopērk trauku mazgājamo mašīnu? Meraijas mātei tāda ir.

– Bet tas ir tāpēc, ka viņai ir vīrs, piccola mia.

– Varbūt…

Karla aprāvās, jo iezvanījās telefons.

– Es pacelšu klausuli, – mamma sacīja.

Taču Karla pasteidzās pirmā. Viņa nolēma, ka vēlāk palūgs Lerijam, lai tas mammai nopērk trauku mazgājamo mašīnu, bet viņai – tualetes galdiņu.

– Hallo?

Šoreiz klausulē kāds patiešām elpoja, nebilzdams ne vārda.

Viņa steidzīgi nometa klausuli.

Lilija

2001. gada janvāra beigas

Viss, kas ir noticis kopš pagājušā septembra, ir virzījies uz šo mērķi. Nu atlikušas tikai dažas nedēļas. Spriedze kļūst aizvien lielāka. Ne vien tikai man krūtīs, bet arī birojā.

Pat tad, ja pēc Ziemassvētku brīvdienām es būtu gribējusi biežāk satikties ar Edu, tas nebūtu iespējams. Kopš mirkļa, kad atgriezos pie sava rakstāmgalda, neesmu varējusi ne elpu atvilkt.

Telefona zvani. Vēstules. Gājieni uz cietumu.

Cik var noprast, tad Džo Tomass bija sacēlis traci, jo Tonijs bija ieradies bez manis. Džo bija atteicies ar viņu runāt.

– Es gribu, lai atnāk arī Makdonalda kundze, – viņš bija paziņojis.

Tā nu es devos uz cietumu. Satraukums manī mijās ar bažām. Gandrīz neklausījos ierastajos jautājumos par kartupeļu čipsiem, cukuru, līmlenti un asiem priekšmetiem. Sacīdama sev, ka noteikti esmu zaudējusi prātu, iedevu Džo kaudzi juridisku dokumentu, lai viņš varētu tos parakstīt. Zem otrās mapes bija pabāzts vēl viens uzlīmju albums no mana brāļa kolekcijas.

– Paldies. – Džo skatiens ieurbās man acīs ar gandrīz vai metālisku klikšķi.

Tik vienkārši! Un tomēr manu sajūsmas pilno uzbudinājumu tūlīt nomainīja satriecošas bailes un pašpārmetumi.

Kāpēc es turpināju tā rīkoties?

Par laimi, Tonijs tobrīd bija pārāk aizņemts, kricelējot piezīmes, lai pamanītu, ko esmu izdarījusi. Biju ievērojusi, ka kopš brīvdienām viņš kļuvis izklaidīgs. Laiku pa laikam viņš atkārtoti uzdeva Džo vienu un to pašu jautājumu.

– Es vairs neturpināšu viņu iztaujāt par to, kā viņš ticis pie tiem datiem par boileriem, – Tonijs pirms tikšanās bija man teicis. Es nodomāju, ka tas nu ir kaut kas nedzirdēts. – Manuprāt, mēs no viņa izdabūsim vairāk, ja izturēsimies draudzīgāk. Turklāt es liku tos datus vēlreiz pārbaudīt, un tie pavisam noteikti ir nekļūdīgi. Ziniet, mēs laikam patiešām varētu būt uzdūrušies kaut kam ļoti nozīmīgam.

Ļāvu Tonijam rīkoties. Viņš taču ir lietpratējs.

Runādams viņš pieglauda matus – to viņš mēdz darīt bieži. Nespēju nepamanīt, ka viņam uz kakla zem auss ir zili violets plankums. Vai pāri, kuri ir precējušies jau trīsdesmit gadus (viens no personiskās dzīves faktiem, ko biju pamanījusies izvilināt no Tonija), vēl aizvien mēdz viens otram uzsūkt zilumus?

Nosolījos sev – kad lieta būs galā, sākšu risināt arī savas laulības problēmas.

Bet šobrīd man ir nevainojams aizbildinājums, lai uzkavētos darbā ilgāk un nāktu mājās tikai tad, kad Eds jau liekas gulēt. Bez šaubām, pamezdams pie gultas kārtējo tukšo vīna pudeli.

Arī plašsaziņas līdzekļu spiediens pamazām pieaug.

– Atkal zvana Daily Telegraph, – saka viena no sekretārēm. Vēl pirms pāris mēnešiem viņa vis nerunāja ar tādu cieņu. Arī viņa sēž darbā līdz tumsai. – Vai gribat ar viņiem runāt?

Nē. Kā jau parasti. Pirmkārt, mēs nedrīkstam runāt par šobrīd izskatāmu lietu. Un pat tad, ja viņi grib rakstīt par ieslodzītajiem, kuri pārsūdzējuši savas lietas, uzvarējuši tiesā un turpinājuši dzīvot tālāk, es negribu par to runāt.

Tiktāl mēs vēl neesam tikuši.

Man no satraukuma tirpst pirksti, kad es vēl un vēlreiz pārskatu visus argumentus, skaitļus un liecības.

– Tu taču saproti, cik šī lieta ir svarīga, vai ne? – mans priekšnieks viņdien pajautāja. Arī viņš, tāpat kā sekretāres, beidzot ir sācis izturēties pret mani daudz pieklājīgāk. – Ja mēs uzvarēsim, visi gribēs nākt pie mums. Es jau neko nesaku, Lilij, taču var izrādīties, ka no tā visa būs labums ne vien firmai, bet arī tev.

Prese un mans priekšnieks nav vienīgie, kas pamazām sāk aizrauties. To pašu var teikt arī par Džo Tomasu, kaut gan viņš visiem spēkiem pūlas neizrādīt emocijas.

– Kā jums šķiet, vai mums ir izredzes? – viņš apvaicājās pēdējās tikšanās laikā. Patiesībā tā patiešām ir mūsu pēdējā tikšanās pirms tiesas noklausīšanās.

Tonijs strupi pamāja.

– Ja vien jūs rīkosieties tā, kā esam izmēģinājuši. Skatieties zvērinātajiem acīs. Atcerieties, ka viens no mūsu būtiskākajiem argumentiem ir tāds, ka jums ir oficiāli diagnosticēts Aspergera sindroms, kā arī vajadzība visu pārbaudīt un ievērot noteiktus rituālus un paradumus. Tieši tāpēc policijas ierašanās brīdī viņi jūs noturēja par saltu un vienaldzīgu. Apvienotajā Karalistē katram ceturtajam iedzīvotājam ir kādas problēmas ar garīgo veselību. Pastāv iespēja, ka vismaz kāds no zvērinātajiem izrādīsies līdzcietīgs. Un pārējos mēs pārliecināsim ar faktiem par boileriem. Skaidri un gaiši.

Tomēr Džo rauc pieri.

– Tas, ka es visu pārbaudu, nav nekas slikts. Un es nebiju ne salts, ne vienaldzīgs. Es vienkārši viņiem pastāstīju par notikušo. Jūs runājat tā, it kā es būtu kaut kāds izdzimtenis.

– Viņš tā nedomā, – es steidzos iejaukties. – Tonijs vienkārši grib, lai jūs pastāstāt visu patiesību. Paskaidrojiet, ka Sāra bija nokavējusi vakariņas, ko jūs vienmēr pagatavojat tieši laikā. Ka viņa apvēmās, jo bija pārāk daudz izdzērusi. Jums riebjas netīrība, un tāpēc jūs viņai ieteicāt nomazgāties vannā. Viņa neļāva jums salaist vannā ūdeni, kā jūs to parasti darāt, jo tas ir viens no jūsu rituāliem. Jūs bijāt sarūgtināts un devāties mazgāt traukus, lai savaldītos. Pēc pusstundas jūs sākāt uztraukties, jo nedzirdējāt, kā viņa šļakstinās. Jūs iegājāt vannas istabā, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss ir kārtībā. Jūs ieraudzījāt viņu ūdenī. Viņa bija viscaur klāta ar čulgām… Tas bija briesmīgs negadījums.

Es apklustu. Abi vīrieši mani vēro.

– Gandrīz vai rodas sajūta, ka jūs tur esat bijusi, – Tonijs nesteidzīgi saka.

Man atmiņā ataust stallis. Siena smarža. Apsarmojušās sijas. Merlina karstā elpa uz mana aukstā kakla. Mammas mokpilnais kliedziens: nē! Tas nevar būt. Tu noteikti kļūdies.

– Vai varam turpināt? – es asi izmetu.

Kaut nu tas būtu tik viegli.

2001. gada marts

– Kā jau jūsu gaišība zina, šī lieta ir diezgan nozīmīga un ietekmīga; tas attiecas ne vien uz apsūdzēto, kurš visu šo laiku ir apgalvojis, ka nav vainīgs, cietušās ģimeni un plašāku sabiedrības daļu, bet arī uz manas aizstāvības komandas darbinieci, kurai ir nācies pārciest pamatīgu vajāšanu. Par to ir ziņots gan Karaliskajai prokuratūrai, gan arī visiem pārējiem, un, ja šajā tiesas zālē atrodas kāds, kuram ir bijusi saikne ar vainīgo, viņam vajadzētu zināt, ka atkārtota rīcība var novest pie bēdīgām sekām.

Tonijs Gordons ietur pauzi, lai ļautu visiem pa īstam aptvert šos vārdus. Visu cieņu. Viņš patiešām ir īsts taisnības aizstāvis. Viņš staigā platiem soļiem, vicina rokas un ieskatās acīs katram zvērinātajam pēc kārtas. Man viņu vietā tas šķistu pārliecinoši. Kā jūtas sieviete, kura ir precējusies ar tādu vīrieti kā Tonijs? Man rodas aizdomas, ka mūsu aizstāvis lieliski spēj pielāgot patiesību savām vajadzībām un iegalvot sev, ka viņam ir pilnīgas tiesības tā rīkoties.

Apsūdzības puse jau ir pateikusi visu, kas tai sakāms. Apsūdzība ir iespaidīga. Viņi apgalvoja, ka Džo esot valdonīgs varmāka un aukstasinīgs slepkava, taču aprāvās brīdī, kad pienāca laiks runāt par bijušo draudzeni, kura reiz bija apsūdzējusi Džo par vajāšanu. Izrādās, ka viņa pirms gada mirusi no plaušu vēža. Tik jauna? Jūtos satriekta, apjaušot, ka mani pārņēmis atvieglojums, bet tā nu tiesā mēdz gadīties. Citu nelaimes var nākt par labu lietas aizstāvībai.