– Jau sākumā vajadzētu paziņot, – Tonijs turpina, – ka manas komandas pārstāves vajāšana, lai arī ir ļoti nopietna, būtiski neietekmē lietas virzību. Tomēr kādu izmaiņu gadījumā es noteikti lūgšu iespēju informēt zvērinātos par šādiem pierādījumiem.

Jūtu, ka tumši piesarkstu. To nu es no Tonija neesmu gaidījusi.

Kaut gan Tonijs ir pateicis, ka vajāšanai nav nekāda sakara ar konkrēto lietu, viņš tomēr turpina to pieminēt. Vai tā ir daļa no viņa stratēģijas?

– Ir saņemtas draudu vēstules. Uz ielas ir nolaupīta soma ar būtiski nozīmīgiem dokumentiem. Visļaunākais, ka, mēģinot panākt, lai mēs atsakāmies no šīs lietas, ir noindēts vienai no manām kolēģēm piederošs zirgs.

Netiek minēts ne mans vārds, ne arī fakts, ka pirmo vēstuli atsūtījis Sāras tēvocis, tomēr gan mana sarkanā seja, gan Tonija ašais, daudznozīmīgais skatiens uz manu pusi skaidri liecina, par kuru kolēģi viņš runā.

Visi noelšas. Uz apsūdzēto sola sēdošais Džo Tomass aši ieskatās man acīs. Tajās ir redzama līdz šim nemanīta līdzcietība. Kaut ko tādu pagaidām nav nācies piedzīvot, pat ne tad, kad viņš runāja par nabaga Sāru.

Kā Tonijs uzdrošinās mani tā izcelt? Tad es saprotu – viņš to ir darījis tīšām. Viņš grib, lai zvērinātie redzētu, ka man acīs ir asaras. Viņš grib, lai viņi redzētu sāpes, ko izraisījuši nezināmi spēki, kuri nevēlas, lai šī lieta nonāktu tiesā. Var jau būt, ka Džo Tomasa augstprātīgā izturēšanās zvērinātos nekādi nespēj ietekmēt, toties tāda jauna sieviete kā es var viegli atmodināt viņos līdzjūtību.

Labu brīdi cenšos domāt vienīgi par to, ka man jāizturas kā profesionālei. Runa ir par Džo Tomasa nākotni. Par cilvēku, kura ieradumi jebkuram citam varētu likties dīvaini. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par valsts mēroga skandāla upuri.

Kad beidzot atkal esmu savaldījusies, pieķeru sevi lūkojamies visapkārt. Šajā tiesas zālē es vēl nekad neesmu bijusi. Līdz šim mana darbība advokātu birojā ir aprobežojusies ar tribunāla tiesām. Šī tiesa ir atšķirīga. Lielāka. Gandrīz vai līdzīga baznīcai.

Telpas iekārtojumā ir izmantots sarkankoks. Džo Tomass sēž stikla būrī virs mums, ar rokām cieši ieķēries plauktā, kas atrodas viņam priekšā. Zālē ir karsti, kaut gan šorīt, kad pusdeviņos nācu uz tiesu, zeme bija tā apsarmojusi, ka man gandrīz paslīdēja kāja.

Pēkšņi es iedomājos, ka no ārpuses šī tiesa, tāpat kā daudzas citas, izskatās pēc parastas, lielas, atsvešinātas pašvaldības ēkas ar netīri baltu fasādi. Tās āriene nekādi neliecina par to cirku un teātri, kas šobrīd te norisinās.

Uz spēles ir likta cilvēka nākotne.

Tā ir tik liela atbildība!

Es sāku svīst.

Gluži tāpat kā Džo Tomass.

Mēs noskatāmies, kā Tonijs un apsūdzības puse iztaujā boileru speciālistus, statistiķus, veselības un drošības jomas darbiniekus, abu dzimumu policistus, kuri bijuši izsaukti slepkavības vakarā. Tad Tonijs nomet kārtējo granātu, kam es neesmu sagatavojusies. Viņš izsauc liecinieku – to vīrieti, kurš pēc Sāras nāves bija ievācies Džo dzīvoklī. Sākumā uzdevis dažus nevainīgus jautājumus, viņš ķeras pie lietas.

– Vai varat aprakstīt savus jaunos kaimiņus, Džonsa kungu un kundzi? – Tonijs jautā.

Jaunais vīrietis skaļi nopūšas.

– Ar viņiem nav viegli. Mēs esam sūdzējušies par troksni, ko saceļ viņu televizors. Vispirms runājām ar viņiem pašiem, pēc tam rakstījām uz pašvaldību, taču nekas nav mainījies. Tas ir kļuvis pavisam neizturami. Mēs esam sākuši meklēt sev citu mājvietu.

– Vai jūs varētu noticēt viņu apgalvojumiem par to, ka no cietušās mājokļa bijuši dzirdami kliedzieni?

– Godīgi sakot, es ļoti brīnītos, ja sava televizora trokšņa dēļ viņi vispār spētu kaut ko sadzirdēt.

Es jau zināju, ka Tonijs ir izcils, taču kaut ko tādu nebiju gaidījusi.

Tad par liecinieku tiek izsaukta Sāras kādreizējā priekšniece. Viņa negribēja liecināt, aizbildinādamās, ka abas esot bijušas draudzenes. Kad zvērests ir nodots, viņa tomēr atzīst, ka Sārai bijušas problēmas ar dzeršanu. Izrādās, ka Sārai par atrašanos darbā dzērumā ir bijis izteikts pēdējais brīdinājums.

Tas viss palīdz veidot vispārīgāku ainu, kurā Džo vairs nav tāds dēmons, par kādu viņš bija padarīts pirmās tiesas laikā.

Tad nāk vēl viena medicīnas eksperte. Jā, viņa apstiprina, ir pilnīgi iespējams, ka cilvēks, kura organismā ir pārāk daudz alkohola, var ierāpties vannā, pats to neapjauzdams, un pēc tam reibuma dēļ netikt no vannas ārā. Jā, zilumus, ko šis cilvēks sev radījis, krītot un mēģinot izkāpt no vannas, varētu būt grūti atšķirt no zilumiem, ko atstājis kāds cits.

Kāpēc šādi eksperti netika izsaukti jau pirmās tiesas laikā? Esmu jau teikusi, ka advokāti ir dažādi: gan labi, gan ne tik labi. Un vēl, protams, ir vajadzīgs laiks (ko var pielīdzināt naudai) un attapība, lai piesaistītu vajadzīgos ekspertus.

Tiek izsauktas vēl divas kaimiņienes. Padzīvojušas māsas. No Tonija puses tas ir atjautīgs gājiens. Abas māsas viena pēc otras liecina, ka bieži redzējušas – Džo izturas pret Sāru kā īsts džentlmenis. Vienmēr atvēris automašīnas durvis, lai viņa varētu iekāpt vai izkāpt. Nesis viņas iepirkumus un tamlīdzīgi.

– Mēs bieži nodomājām, ka tai jaunajai dāmai ir ļoti paveicies, – vecākā māsa muļķīgi smaida.

Tiek izsaukta Sāras draudzene. Viņa ir naidīga lieciniece – tā, kura nevēlas liecināt, taču ir spiesta paklausīt, jo tiesa tā pieprasa. Jā, viņa atzīst, Sārai patiešām bija problēmas ar dzeršanu, un viņa reibumā darīja visādas muļķības. Vai var minēt kādu piemēru? Kā būtu ar piektdienu pirms Sāras nāves? Draudzene negribīgi pastāsta, ka darba ballītē piedzērušos Sāru gandrīz sabraukusi automašīna. Kāds cits kolēģis par to jau noteikti ir stāstījis. Un vai ir iespējams, ka Sāra dzērumā būtu varējusi iekrist pārāk karstā vannā? Vēl viens negribīgs ”jā”.

Šodien uzstāsies daži medicīnas speciālisti autisma spektra jomā. Džo riebsies katrs vārds, tomēr viņš zina, ka tas ir vajadzīgs viņa aizstāvībai. Cik var noprast, tad šādi traucējumi skar vienu no katriem simt cilvēkiem. Cerams, ka tiesas zālē atradīsies kāds, kurā modīsies līdzcietība.

Un beigās mēs izsauksim par lieciniekiem tās ģimenes, kuru mīļotie cilvēki ir applaucējušies, taču izdzīvojuši. Kā taktiski izsakās Tonijs, atstāsim vislabāko uz pašām beigām.

Visvairāk es priecājos par to, ka ne reizi kopš tiesas sākuma neesmu iedomājusies par Edu.

Man būs jāpieņem sarežģītākais lēmums manā mūžā.

Dziļi sevī es jau zinu, kas man jādara.

– Zvērinātie bija izgājuši tikai uz piecdesmit divām minūtēm! Jūs teicāt, ka būs jāgaida vairākas stundas!

Džo seja izskatās pavisam citādi nekā cietumā. Viņš staro. Viņa sejā ir redzama pacilātība un arī pārgurums.

Arī mēs ar Toniju jūtamies tāpat.

– Viņi saprata, ka es neesmu vainīgs. – Uz Džo augšlūpas ir alus putas. Viņš teica, ka alus esot pirmais, ko viņš vēloties dabūt. Kauss alus krodziņā ”kopā ar brīvību un tiem abiem cilvēkiem, kuri izdarīja visu, lai man šī brīvība būtu”.

Vēl nekad nebiju dzirdējusi viņu izsakāmies tik emocionāli. To sacīdams, viņš skatījās uz mani. Tagad šis satraucošais nevainīgums reibina mani tik ļoti, it kā es pati nupat būtu tikusi attaisnota. Arī Tonijs jūtas tāpat. To var redzēt pēc viņa pietvīkušās sejas, kurā skaidri var lasīt, ka esam uzvarējuši.

– Jurisprudence ir kā spēle, – viņš sākumā bija man teicis. – Tas, kurš uzvar, ir karalis. Tas, kurš neuzvar, ir zaudētājs. Neviens nevar atļauties kļūt par zaudētāju. Tieši tāpēc tas ir tik neatvairāmi. Tieši tāpēc mēs sēžam uz apsūdzēto sola blakus saviem klientiem.

Tagad es varētu piemetināt: tieši tāpēc advokāts izjūt vajadzību uzvarēt arī savas privātās dzīves strīdos. Jo neveiksmes gadījumā to (pareizi vai nepareizi) var uztvert kā mājienu, ka šis advokāts nespēj pienācīgi veikt savu darbu. Vai Tonijs mājās uzvar strīdos? Man ir aizdomas, ka jā. Par sevi es nemaz negribu domāt.

Ārā pie tiesas bija pilns ar reportieriem. Tie klaigāja, plaiksnīja zibspuldzes, žurnālistu vilnis bāza mums pie deguna mikrofonus. Tonijs uzstājās ar īsu runu.

– Šis ir gandarījuma brīdis ne vien Džo Tomasam, kurš beidzot ir atzīts par nevainīgu, bet arī visiem pārējiem cietušajiem. Mēs paredzam, ka tas vēl nebūs viss.

To teicis, viņš ierasti veikli aizvadīja mūs līdz automašīnai, kas mūs jau gaidīja, un lika šoferim braukt uz Haigeitas krodziņu, kuru mēdz apmeklēt nevis preses pārstāvji, bet gan turīgi sabiedrības pārstāvji. Es lūkojos apkārt, meklēdama Edu, taču viņa nekur nebija. Par viņu varēšu padomāt vēlāk. Tagad mums ir svētki.

Džo būtu vajadzējis pateikt paldies par visu. Tā būtu darījis jebkurš normāls cilvēks, taču arī Daniels nekad nemēdza pateikties.

– Ko jūs tagad darīsiet? – Tonijs jautā, iztukšodams glāzi un uzmezdams skatienu savam pulkstenim. Dzirdot, kā viņš runā, kļūst skaidrs, ka viņš ir nedaudz apvainojies, jo nav saņēmis nekādu pateicību. Tas daiļrunīgi liecina, ka mūsu klients, kurš būtībā vairs nav mūsu klients, viņam ir vienaldzīgs.

Džo Tomass parausta plecus.

– Izmantošu to naudu, lai kaut kur citur sāktu jaunu dzīvi.

Protams, viņš runā par tiem atbalsta ziedojumiem, kas tika saņemti tiesas laikā, kad Džo paziņoja, ka nevēlas nekādu kompensāciju. Viņš gribēja vienīgi tikt attaisnots. Kāds no labvēļiem uzrakstīja izdevumam The Times: ”Mūsdienu sabiedrību glābj vienīgi tas, ka tajā vēl aizvien pastāv krietni cilvēki, lai gan viņu rīcība savulaik ir tikusi pārprasta.”

– Man gribētos arī sameklēt citu darbu, – viņš piebilst.

Man atmiņā pazib klienta apraksts, ko pirms daudziem mēnešiem lasīju vilcienā. Rodas sajūta, ka tas ir noticis citā dzīvē.

Džo Tomass, trīsdesmit gadus vecs apdrošināšanas aģents. 1998. gadā apsūdzēts par divdesmit sešus gadus vecās Sāras Evansas, modes preču pārdevējas un apsūdzētā draudzenes, noslepkavošanu…

– Vai jūs jau zināt, uz kurieni tagad dosieties?

To dzirdot, Tonijs uzmet man brīdinošu skatienu. Es nedrīkstu izturēties pārāk draudzīgi. Mēs savu darbu esam jau paveikuši.

– Droši vien uz kādu viesnīcu vai pansiju. Galu galā man vairs nav māju, kur atgriezties.

Kārtējo reizi mani satriec tas, cik burtiski viņš ir sapratis manu jautājumu.

– Es drīzāk jautāju par nākotni kopumā, – es saudzīgi ieminos.

– Vēl neesmu izdomājis. – Džo cieši skatās man acīs.

– Vai varat man kaut ko ieteikt?

Man aizžņaudzas rīkle.

– Es jūsu vietā droši vien brauktu uz ārzemēm. Varbūt uz Itāliju. – Dievs vien zina, kāpēc man prātā pēkšņi iešāvusies vieta, kur esmu pavadījusi medusmēnesi.

Džo noslauka alus putas piedurknē. – Vai tā neizskatīsies pēc bēgšanas?

Tonijs pieceļas.

– Nevēlos, lai jūs domātu, ka arī es grasos bēgt, taču man ir jābūt kaut kur citur. – Viņš paspiež man roku. – Bija prieks ar jums sadarboties, Lilij. Jūs tālu tiksiet. – Tad viņš paskatās uz Džo un it kā saminstinās. Es aizturu elpu.

Dažreiz man uznāk šaubas, vai Tonijs patiešām domā, ka Džo nav vainīgs. Un vai viņam tas šķiet svarīgi.

Tonijam ir vajadzīga slava. Uzvara svarīgā lietā, par kuru raksta avīžu pirmajās lappusēs. Kad mēs gājām ārā no tiesas zāles, es redzēju, cik priecīgs viņš jutās kameru priekšā. Un arī es jūtos laimīga. Mēs esam iekļuvuši vēsturē. Tā ir brīnišķīga sajūta.

– Lai jums turpmāk veicas!

Kad Tonijs beidzot paspiež Džo roku un aiziet, es klusībā atviegloti nopūšos, taču mūsu klientam Tonija minstināšanās nav palikusi nepamanīta.

– Es viņam nepatīku. – Džo to paziņo kā faktu, negaidīdams, ka es to noliegšu.

Es klusēju.

– Toties jūs mani saprotat. – Džo vēlreiz uzlūko mani un tad uzmet skatienu somai, kas viņam ir izsniegta. Tajā ir viņa mantas no cietuma. Interesanti, vai tur ir arī Daniela uzlīmju albumi? Es negribu tos ņemt atpakaļ. Tie man pārāk daudz ko atgādina.

Iespējams, vainīgs ir dubultais džins ar toniku, ko Tonijs man izmaksāja, kaut gan es lūdzu viņam parastu dzērienu. Iespējams, vainīgs ir atvieglojums, ko radījusi uzvara. Iespējams, Džo ir pārāk līdzīgs Danielam. Lai kā arī būtu, es pēkšņi dzirdu sevi paziņojam:

– Man reiz bija brālis.

Mans skatiens aizslīd pāri ielai – vai es jau teicu, ka mēs sēžam ārā? Kaut gan ir jau vēla pēcpusdiena, ārā ir ļoti silts, turklāt mēs visi bez vārdiem bijām vienojušies, ka pēc tiesas zāles mums vajadzīgs svaigs gaiss. Garām paiet rokās sadevies pāris. Es sajūtu sievietes dārgo parfīmu. Tad tas manā prātā pārtop par citu smaržu. Par salmu un nāves smaržu.

Nedēļu pirms Daniela septiņpadsmitās dzimšanas dienas es atklāju, ka viņš lieto narkotikas. Māte aizsūtīja mani uz brāļa istabu, lai es pasaucu viņu vakariņās. Daniels ar virtuves nazi smalcināja kaut ko baltu.

– Tas taču ir bīstami! – Skolas tualetēs biju redzējusi dažas meitenes darām kaut ko līdzīgu, lai gan pati nekad nebiju lietojusi narkotikas.

– Nu un tad?