žeina Korija - Mana vīra sieva

– Kas ir bīstami? – Man aiz muguras bija nostājies tētis.

Daniels ātri iegrūda pierādījumus džinsu kabatā. Klusē, viņa skatiens lūdzās. Klusē.

– Braukt ar piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, ja ir jābrauc ar četrdesmit jūdžu ātrumu. – Es paņēmu no galda ”Jaunā autovadītāja rokasgrāmatu”.

– Protams, ka to nedrīkst darīt, dēls. Ja tev tas nav skaidrs, tu nemūžam nevarēsi nokārtot braukšanas eksāmenu. Godīgi sakot, man šķiet, ka tev to vispār nevajadzētu darīt.

– Kāpēc tad ne? – Daniela acis nikni zvēroja.

– Tavs instruktors teica, ka tu brauc pārāk ātri.

– Vismaz es nedaru to, ko tu.

Klusums.

– Par ko tu runā?

Daniels samiedza acis.

– Tu zini, par ko es runāju. Es pacēlu otru klausuli, kamēr tu runāji pa telefonu. Patiesībā pat vairākas reizes. Un es visu izstāstīšu mammai.

Tētis sastinga.

– Es nesaprotu, par ko tu runā.

Es arī neko nesapratu.

– Tas nav svarīgi, – mans brālis atteica, kad es viņu izvaicāju. Iegalvoju sev, ka Daniels kārtējo reizi bija samelojis, lai glābtu savu ādu un pievērstu uzmanību kādam citam. Tā jau daudzreiz bija gadījies.

Tovakar Daniels atteicās nākt lejā uz vakariņām. Viņš palika savā istabā un klausījās mūziku tik skaļi, ka tā atbalsojās cauri griestiem un mums sāka džinkstēt ausis.

– Pagriez klusāk! – tētis uzkliedza, piedauzījis pie durvīm.

Daniels pat neatbildēja. Kā jau parasti, viņš bija aizbīdījis gultu priekšā durvīm, lai neviens nevarētu tikt iekšā.

Vēlāk, ejot garām vecāku guļamistabas durvīm, es izdzirdēju, ka viņi briesmīgi strīdas. Protams, to viņi bija darījuši arī agrāk. Daniela dēļ. Kas tam puikam vainas? Kā lai mēs tiekam ar viņu galā? Apmēram tā.

Tomēr šis strīds bija citāds. To dzirdot, man pārskrēja saltas trīsas.

– Es dzirdēju, ko Daniels teica. Ar ko tu runāji pa telefonu? Kas viņa tāda ir? – mana māte noprasīja.

– Ne ar vienu.

– Vai tu vari apzvērēt? Pie bērnu dzīvības?

Iestājās klusums. Tad tētis ierunājās tik klusi, ka man vajadzēja piespiest ausi pie durvīm, lai dzirdētu visu pārējo.

– …tava vaina. Vai tad tu nesaproti?.. Visu savu uzmanību veltīji Danielam… bija jāmeklē citur.

Mammas izmisusī balss skanēja pavisam skaidri.

– Tātad tā ir patiesība? Kā tu varēji? Vai tu viņu mīli? Vai tu grasies mūs pamest?

Atbildi es nesadzirdēju. Tikai izmisīgas raudas. Stāvēdama aiz durvīm, es sarāvos čokurā. Gandrīz izvēmos. Vai tētim bija mīļākā?

Tad es ieraudzīju viņu. Daniels gāja augšā pa kāpnēm. Daniels smaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. Daniela acu zīlītes bija milzīgas un melnas.

Es metos viņam pakaļ un iesteidzos viņa istabā.

– Mamma un tētis grib šķirties, un tu esi pie visa vainīgs.

Viņš paraustīja plecus.

– Viņai tas bija jāzina.

Redzot šādu vienaldzību, es neizturēju.

– Ja tu nebūtu tik briesmīgs, ar mammu un tēti viss būtu kārtībā.

Protams, ka Daniels izskatījās satriekts. Vai tad es nebiju viņu allaž sargājusi un mīlējusi? Un gādājusi par viņu tieši tā, kā man bija pavēlēts, kopš tās dienas, kad viņš bija ienācis mūsu dzīvē. Par spīti tam, ka mēs visi dažbrīd tikām novesti līdz baltkvēlei.

Tomēr tēva dēkas radītais satricinājums bija mani pavisam nokaitinājis. Un tad es pateicu vēl kaut ko.

– Mums vispār nevajadzēja tevi adoptēt. Tad tu nebūtu varējis nodarīt pāri arī man. Es tevi ienīstu.

Daniela seja savilkās. Es tūlīt sapratu, ka esmu viņu sāpinājusi. Nē. Es biju viņu iznīcinājusi.

Pastiepu roku, mēģinādama salīgt mieru. Viņš to rupji atgrūda un tad, šķiet, pārdomāja. Viņš saņēma manu roku un spēcīgi saspieda manus pirkstus. Tas bija tik sāpīgi, ka es iekliedzos. Tad viņš pievilka mani sev klāt un ieskatījās man sejā ar savām neprātīgi melnajām acīm.

Es sajutu viņa elpas smaržu.

Sirds ielēca man kaklā. Uz mēles nogūla vārdi, gatavi nākt pār lūpām. Vārdi, kuriem vajadzēja pārvērst mūsu dzīvi uz visiem laikiem.

– Tu esi slikts cilvēks, Daniel. Visi tā saka, un viņiem ir taisnība. Tu esi ļoti slikts.

Tad viņš iesmējās. Un es sapratu, ko šie smiekli nozīmēja.

Es viņam iecirtu pļauku. No visa spēka. Vispirms pa vienu vaigu un tad pa otru.

– Zini ko? Kaut tu vispār nebūtu piedzimis.

– Un kas tad notika?

Džo ir uzlicis plaukstu man uz rokas. Mēs esam pieliekušies viens otram tuvāk. Mana galva ir noliekta no bēdām. Viņa galva ir noliekta no līdzcietības. Es sajūtu to pašu strāvas triecienu, kas caururba mani toreiz, kad es cietumā iedevu viņam uzlīmju albumus.

Esmu pārliecināta, ka arī viņš to jūt.

Tādi cilvēki kā Džo un savā ziņā arī tādi kā Daniels dažreiz mēdz neizrādīt vajadzīgās jūtas pienācīgā brīdī, bet, ja viņus noved pietiekami tālu, tad arī viņus var ievainot vai saraudināt. Tieši tāpat kā mūs, pārējos.

– Es izgāju no mājām, – es nomurminu.

– Uz kurieni?

– Es… negribu par to runāt.

Viņš pamāj.

– Labi.

– Kad pārnācu, mamma bija briesmīgi uztraukusies. Daniels bija atstājis zīmīti ar vienu vienīgu vārdu – ”aizgāju”. Mēs pārmeklējām visu. Bet… nu, mums ir liela māja. Un vairāki akri zemes. Un… staļļi. Tieši tur es viņu arī atradu. Viņš bieži mēdza turp doties. Mēs bieži mēdzām turp doties… Bet šoreiz viņš bija… pakāries. Ap siju apmestā virvē.

Džo saspiež manu roku ciešāk.

Nu jau es runāju raudādama.

– Es viņu novedu tiktāl. Viņš bija slims…

Džo saudzīgi pavaicā:

– Kas tieši viņam kaitēja?

Es papurinu galvu.

– Tā dēvētie speciālisti to nosauca par tīšu nepaklausību, ko droši vien bija izraisījusi grūta bērnība, – es piesmakusi iesmejos. – Viņam ne reizi nebija noteikta oficiāla diagnoze, tomēr dažreiz es patiešām iedomājos, ka varbūt…

Es apraujos, nevēlēdamās Džo aizskart.

– Ka varbūt arī viņš bija autisks?

– Iespējams. – Es neveikli lauzu rokas. – Bet viņa rīcība bieži atšķīrās no parastu cilvēku darbībām.

Džo izskatās domīgs. – Tad tāpēc jūs mani saprotat. – Tas nav jautājums.

Es pamāju ar galvu. Jūtos nokaunējusies. Un vienlaikus pateicīga par to, ka arī viņš mani saprot.

– Man patiešām žēl, ka tā notika ar zirgu. – Džo balsī ieskanas vēl nedzirdēts maigums.

Es paraugos uz viņu. Džo acis tagad izskatās brūnas. Kā gan viņam tas izdodas? Panākt, lai acis no melnām pārtop brūnās un pēc tam no brūnām atkal melnās?

– Vispār tas bija Daniela zirgs, – es piebilstu, somā meklēdama kabatlakatiņu. – Tieši tāpēc jau viss bija tik sarežģīti.

– Iesim pastaigāties, – Džo piedāvā. Un, kad mēs pieceļamies, šķiet tikai dabiski, ka viņš saņem manu roku.

Dažas dienas pēc Karlas ciemošanās Meraija skolā pacēla roku un palūdza, lai viņu pārsēdina citā solā.

– Kāpēc? – Karla čukstus pajautāja, kaut gan ar smagu sirdi jau bija nopratusi atbildi.

Meraija izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Tā, it kā Karla vispār neko nebūtu teikusi.

– Kura gribētu sēdēt blakus Karlai? – noprasīja mūķene ar šķirbainajiem zobiem.

Neviena meitene nepieteicās. Visas klusi izklīda. Meitene ar zirgastēm, tā, kura parasti mēdza uzaicināt Karlu spēlēt klasītes, kaut ko klusi iečukstēja savai kaimiņienei ausī, aizlikusi mutei priekšā saliektu plaukstu. Otra meitene klusi noelsās.

Viss atkal bija tieši tāpat kā vecajā skolā. Karla tik ļoti nobēdājās, ka nespēja pabeigt savu matemātikas uzdevumu, kaut gan tagad viņai šajā priekšmetā bija izcilas sekmes. Viņas prātā skaitļi karājās gaisā kopā ar milzīgām jautājuma zīmēm. Kas īsti bija noticis?

– Tevi boikotē, – paskaidroja kāda cita meitene, kuru mūķene bija nosēdinājusi blakus Karlai Meraijas vietā. Viņai bija netīri mati, jo māte ļāva tos mazgāt tikai reizi mēnesī. Meitene bija paskaidrojusi Karlai, ka tā tiekot saglabātas dabiskās taukvielas. Komandu sporta spēlēs viņa vienmēr tika izraudzīta pēdējā. Sēdēt viņai blakus – tas bija viens no visbriesmīgākajiem apvainojumiem.

– Boikotē? – Karla nesaprata. – Ko tas nozīmē?

Meitene ar taukainajiem matiem paraustīja plecus.

– Tas nozīmē, ka neviens ar tevi nerunā. – Tad viņa pastiepa roku. – Tagad, kad mēs esam divas, mums klāsies daudz labāk.

Taču Karla negribēja būt draudzene meitenei ar taukainajiem matiem, kuru visas pārējās nicināja. Viņa vēlējās draudzēties ar Meraiju, kuras māte bija uzaicinājusi viņu uz tēju skaistajā, lielajā mājā, kas atradās ielā ar plato ietvi, uz kuras neviens nespārdīja alus skārdenes.

Starpbrīdī Karla uzmeklēja Meraiju rotaļu laukumā.

– Pasaki, ko sliktu es esmu izdarījusi, – viņa lūdzās.

Meraija pirmo reizi visas dienas laikā pacēla galvu un paskatījās uz Karlu. Viņas skaistās, zilās acis raudzījās salti. Nievājoši.

– Tētim ir tēvocis, kurš dzīvo kalnu pakājē netālu no Florences. – Meraija runāja tā, it kā Karla nejauki ostu. – Viņš pazīst tavus vecvecākus. Viņus pazīst visi. Un cilvēki stāsta, ka tava māte ir slikta sieviete.

Mamma? Slikta sieviete? Mamma, kura mīļi un sirsnīgi smaidīja un smaržoja pēc ”Ābeļziediem” un visām pārējām skaistajām smaržām, ko pati dārgā veikalā katru dienu pārdeva citu vīriešu sievām? Tā nevarēja būt patiesība.

– Meraija! Meraija! – Mūķene ar šķirbainajiem zobiem platiem soļiem tuvojās abām meitenēm. Ap kaklu apliktais krusts šūpojās. Viņas lūpas bija sakniebtas. – Tava māte man pavēlēja, lai es tev neļauju runāt ar to meiteni.

Karlai acīs saskrēja asaras.

– Kāpēc?

Mūķene aši pārmeta krustu savām lielajām krūtīm, par kurām Karla un Meraija vēl tikai pirms nedēļas bija ķiķinājušas.

– Pavisam drīz tu to uzzināsi. Kad pēcpusdienā iesi mājās, noteikti paņem no skolas kancelejas vēstuli, kas adresēta tavai mātei.

Izlasījusi vēstuli, mamma sāka raudāt un žēloties.

– Skolas priekšniece grib redzēt tavu dzimšanas apliecību, – saķērusi galvu, viņa šņukstēja pie ļodzīgā virtuves galda. – Es pati esmu vainīga, man nevajadzēja tevi sūtīt uz katoļu skolu. Vecajai skolai kaut kas tāds nebūtu rūpējis.

Karla apskāva mammu.

– Varbūt tā apliecība ir zem tavas gultas, tur, kur tu glabā savas īpašās mantas?

Mammas lūpas savilkās. Uz mirkli viņa kļuva līdzīga ļaunajai raganai no Karlas iemīļotās bibliotēkas grāmatas.

– Kā tu uzdrošinies tur rakņāties?

Karla atcerējās izskatīgo vīrieti ar jocīgo cepuri. Kad mammas nebija mājās, viņa laiku pa laikam mēdza aplūkot šo fotogrāfiju. Viņš vienmēr Karlai tik laipni uzsmaidīja!

– Tās ir tikai fotogrāfijas, mammu. Man gribējās zināt, kas tur ir.

Mamma novaidējās.

– Var jau būt, ka tu esi pelnījusi to zināt. Tas vīrietis ir tavs tētis.

Viņas tēvs! Tad tāds viņš bija izskatījies.

– Varbūt viņš ir paņēmis tos dokumentus sev līdzi uz debesīm, – Karla izpalīdzīgi ieminējās.

– Nē, nav vis! – Mamma izslējās visā augumā un atmeta krāšņos, melnos matus. Nu viņa bija dusmīga, nevis bēdīga. – Ja tu nebūtu visu izstāstījusi Meraijas mātei, nekas nebūtu noticis.

Pār Karlas lūpām izlauzās skaļām žagām līdzīgs šņuksts.

– Bet es taču nezināju, ka tas ir slikti.

Veltīgi. Mamma aizgāja uz savu istabu un ieslēdzās. Kaut kas tāds vēl nekad nebija noticis.

– Lūdzu, lūdzu, atver durvis, – Karla lūdzās. Taču mamma tikai šņukstēja.

Karla sev iegalvoja: varbūt mamma atkal nomierināsies, gluži tāpat kā Ziemassvētkos. Varbūt pirmdien meitenes atkal sāks izturēties pret viņu jauki.

Viņa maldījās. Nedēļām ejot, kļuva tikai vēl ļaunāk. Un tad mamma saņēma vēstuli no skolas priekšnieces. Līdz martam viņai vajadzēja uzrādīt Karlas dzimšanas apliecību. Ja tas netiks izdarīts, Karlai būs no skolas jāaiziet. Cik varēja noprast, tad šo apliecību bija vajadzējis iesniegt pirms mācību uzsākšanas, taču nevērības dēļ tas nebija izdarīts.

Starpbrīžos neviens vairs negribēja ar Karlu spēlēties.

Pagājušajā nedēļā bija sācis snigt; visas meitenes piespieda degunu pie loga rūts un satraukti runāja par to, kā mājās cels sniegavīrus. Meraijai jau bija uzradusies jauna labākā draudzene – glīta meitene. Tēvocis viņai bija uzdāvinājis sudraba krustu, un viņa ar to visiem lielījās. Kad skolniecēm vajadzēja sapulcēties sporta zālē, jo ārā bija pārāk slapjš, lai tur varētu rotaļāties, pat meitene ar taukainajiem matiem vairs negribēja stāvēt Karlai līdzās.

– Es dzirdēju citus sakām, ka tu esi ārlaulības bērns, – viņa klusi paskaidroja.

Karla visu pēcpusdienu viļāja šos vārdus pa muti. Savādi. ”Vārdnīcā bērniem” nekā tāda nebija.

– Ko nozīmē ārlaulības bērns? – viņa pajautāja, kad mamma pārnāca mājās, ģērbusies savā elegantajā, baltajā darba tērpā.

– Vai tā tevi tagad ir sākuši saukt? – Tad mamma nolika galvu uz virtuves galda un sāka sist pa galda virsmu ar dūrēm tik stipri, ka viena no galda kājām ielūza un to vajadzēja atbalstīt ar telefonu katalogu.