žeina Korija - Mana vīra sieva

Pagāja vēl viena diena. Un tad vēl viena.

– Vai tā dzimšanas apliecība vēl nav atsūtīta no Itālijas?

– Nē, cara mia.

Pat tad, kad mamma beidzot atzinās, ka nekādas dzimšanas apliecības vispār nav, abas tomēr turpināja gaidīt pastnieku.

– Tā mēs varam godīgi sacīt, ka gaidām, kad viņš ieradīsies, – mamma paskaidroja, ķemmēdama Karlai matus. To viņa darīja katru vakaru. – Žēl gan, ka es nevaru visu izstāstīt Lerijam. Viņš varētu mums palīdzēt.

Arī tas bija kaut kas jauns. Lerijs ļoti daudz strādāja. Tik daudz, ka viņam nebija laika nākt ciemos.

– Viņš ir svarīgs cilvēks, – mamma bieži sacīja. – Viņš palīdz karalienei izlemt, kas ir labi un kas ir slikti.

Tad kādā vakarā, kad Karla jau bija gultā, pie ārdurvīm atskanēja Lerija balss. Parasti viņš nāca pa pagalma puses durvīm. Turklāt šodien bija trešdiena! Lerijs mēdza ierasties tikai otrdienās un ceturtdienās, un dažreiz arī svētdienās, kaut gan pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk tieši svētdienās. Kaut kas bija atgadījies. Karlai tas bija pilnīgi skaidrs. Vienā pidžamā izlavījusies no gultas, viņa ieraudzīja, ka Lerijs turpat gaitenī visu acu priekšā ir apskāvis mammu un griež viņu sev apkārt. Fui!

– Mīlu tevi… Mēs uzvarējām… gribēju tev to pateikt, kamēr vēl neesmu devies uz mājām.

Nesaprotamie vārdi turpināja plūst, un tad atskanēja kāda cita balss.

– Tonij?

Tā bija Lilija!

– Tas nav nekāds Tonijs. – Karla pieskrēja Lilijai klāt, dedzīgi vēlēdamās viņu pārlabot. – Tas ir Lerijs. Viņš ir manas mātes draugs. Tas, kurš nāk pie viņas svētdienās, kamēr jūs mani pieskatāt…

Tad viņa ar plaukstu aizspieda sev muti, jo Lilija taču domāja, ka mamma svētdienās strādā, nevis guļ gultā kopā ar Leriju.

Nu mamma atkal būs dusmīga.

Taču viņa izskatījās apjukusi.

– Par ko tu runā?

– Tonij, ko jūs te darāt? – Lilija savādi skatījās uz Leriju.

Šķita, ka mamma pamazām izbīstas.

– Viņš nav nekāds Tonijs. Jūs kļūdāties. Lerij, pasaki viņai.

Taču Lerijs tikai atgrūda viņas roku un pagājās tuvāk Lilijai. Viņa kakls bija ļoti sarkans.

– Man jums kaut kas jāsaka, – viņš paziņoja.

Bija grūti sadzirdēt, ko tieši viņš stūrī sacīja, kaut gan Karla uztvēra tādus vārdus kā ”pateicīgs” un ”konfidenciāli”. Tos viņa nevainojami prata uzrakstīt pareizi, jo šie vārdi bija atrodami arī viņas vārdnīcā.

– Jūs gribat, lai es nevienam nestāstu par jūsu neķītro dēku? – Lilija uzkliedza. Tad viņa pagriezās pret mammu. Karla vēl nekad nebija redzējusi savas draudzenes acis tā zibam. – Kā jūs varējāt ielaisties ar citas sievietes vīru? Vai jums nemaz nav kauna? Un, kas attiecas uz jums, Tonij, tad es visu izstāstīšu jūsu sievai, ja vēl kaut reizi redzēšu jūs kopā ar šo sievieti.

Karla pēkšņi atcerējās, kā viņas ar mammu Ziemassvētkos bija gājušas garām mājai, kurā kāds bija aizvilcis aizkarus.

– Tā nav jūsu darīšana.

– Te ir iesaistīts bērns, Tonij. Es jūs brīdinu. Tas, ko nupat teicu, ir domāts nopietni.

Tad Lilija iebrāzās savā dzīvoklī un aizcirta durvis.

– Kāpēc viņa dusmojas? – Karla noprasīja, kad Lerijs paspraucās viņām garām, lai ieietu dzīvoklī.

– Kā tu pazīsti Liliju? – mamma neizpratnē vaicāja, paraustīdama Leriju aiz piedurknes.

Lerijs vairs nebija piesarcis. Nu viņš izskatījās bāls.

– Lai viņa iet uz savu istabu, – Lerijs ar pirkstu norādīja uz Karlu.

– Nē, – mamma piecirta kāju. To dzirdot, Karla atcerējās dejas soļus, ko naktīs bija dzirdējusi aiz sienas, taču tagad māte vairs nedejoja. – Arī manai meitai tas ir jādzird. Tu man melo? Tātad tu melo arī viņai. Mēs esam pelnījušas uzzināt patiesību.

Mēs? Karlu pārņēma patīkams siltums. Pirmo reizi kopš brīža, kad viņu dzīvē bija ienācis Lerijs, viņa un mamma atkal bija viena komanda.

Lerijs joprojām izskatījās dusmīgs.

– Kā vēlies. Tu zini, ka man ir ģimene. Es jau sākumā to skaidri pateicu.

Mamma nodūra galvu, it kā būtu izdzirdējusi kaut ko tādu, ko nemaz nevēlējās dzirdēt.

– Es strādāju kopā ar Liliju. Viņa neko nezina par… par manu mājas dzīvi. Viņa neko nezina par mums. To nezina arī neviens cits. Es tev pateicu, ka mani sauc Lerijs, lai saglabātu vismaz nelielu noslēpumainību. – Viņš smagi nopūtās. – Taču patiesībā es esmu Tonijs.

– Tonijs Smits? Tāpat kā Lerijs Smits? – māte čukstus pavaicāja.

Lerijs vairs nedusmojās. Viņš tikai nopūtās. Skaļi un gurdi.

– Nē. Tonijs Gordons.

Mamma klusi kustināja lūpas, kā atkārtodama šo vārdu. Bet varbūt viņa skaitīja lūgšanu.

– Es saprotu, – viņa beidzot noteica. – Mums vajadzēs būt uzmanīgākiem.

Tonijs viņu apskāva.

– Frančeska, uzklausi mani. Kamēr šī jezga nebūs norimusi, mēs kādu laiku nevarēsim satikties. Es nedrīkstu riskēt. Ja Lilija visu pastāstīs manai sievai…

Turēdams mammu savos apskāvienos, viņš paskatījās uz Karlu. Viņa saprata, ko šis skatiens nozīmē. Tik skaidri, it kā viņš to būtu pateicis skaļi. Ej prom. Tu šobrīd te neesi vēlama. Karla saprata, ka nu bija pienācis izdevīgs brīdis.

– Un kā tad ar to sievieti jūsu automašīnā? – viņa izgrūda. – Ar to, kuru jūs skūpstījāt pirms manas dzimšanas dienas. Vai jūs mīlat arī viņu?

Iestājās briesmīgs klusums. Mamma pakāpās atpakaļ, uzgrūdās virtuves galdam un izkustināja telefonu katalogu. Lerijs ieaurojās:

– Tu, sīkā, viltīgā…

– Vācies ārā!

Pirmajā mirklī Karlai šķita, ka mamma kliedz uz viņu. Nē. Viņa kliedza uz Leriju.

– Vācies ārā, vācies ārā! – viņa vēlreiz iekliedzās.

Šausmu pārņemta, Karla noskatījās, kā mamma met viņam ar skārdeni. Tajā bija konservētas pupiņas. Viņa netrāpīja. Tad mamma meta vēlreiz. Šoreiz tā bija skārdene ar tomātiem. Itālijas tomātiem.

Lerijs izskatījās briesmīgi pārskaities, un Karlai šķita, ka tomāti izgāzušies no skārdenes un notraipījuši viņam vaigus.

– Tu esi pieļāvusi lielu kļūdu, jaunā dāma, – viņš sacīja, pieliekdamies Karlai tuvāk. – Gan tu vēl redzēsi.

Tad viņš izbrāzās ārā pa durvīm. Mamma nokrita uz ceļgaliem, sarāvās čokurā kā gliemezis un sāka raudāt.

– Piedod, mammu, – Karla nočukstēja. – Man nevajadzēja neko teikt par to sievieti automašīnā. Es apsolīju Lerijam, ka neko neteikšu. Par to viņš man uzdāvināja to kāpuru…

Mamma pacēla galvu. Viņas seju klāja sarkani plankumi. Tieši tāpat kā Lerijam.

– Viņš tevi piekukuļoja?

Tad mamma sāka raudāt vēl izmisīgāk. Viņa raudāja tik skaļi, ka no tā Karlai iesāpējās vēders. Tas sāpēja aizvien vairāk un vairāk, kamēr sāpes beidzot pārvērtās par pulsējošu kamolu.

Kad iezvanījās telefons, viņas abas izlikās to nedzirdam.

– Man sāp vēders, – Karla klusi sacīja.

Mamma joprojām gulēja uz grīdas.

– Nedomā, ka es tev ticēšu, – viņa šņukstēja. – Es vairs neticēšu nevienam. Vairs nekad. Pat sev pašai ne.

Tonakt Karlas sāpes pieņēmās spēkā. Sapnī tās pārvērtās par nokaitētu nūju, kas kulstīja viņu no iekšpuses. Nūju kāds turēja. Tā bija Meraija. Nūja sitās pret Karlas augumu.

– Meraija! – Karla iekliedzās. – Lūdzu, izbeidz. Ļauj man rotaļāties!

– Neuztraucies, mazā, – viņa neskaidri saklausīja mātes balsi. – Ārsts tūlīt būs klāt.

Kad es pārrodos no Hempstedas, ir jau gandrīz septiņi.

Eds sēž pie virtuves galda un kaut ko skicē.

– Mēs uzvarējām, – es paziņoju.

Viņš satrūkstas, un man kļūst skaidrs: viņš ir bijis tik aizrāvies ar darbu, ka pat aizmirsis par šodien gaidāmo tiesas spriedumu. Tad viņš saņemas.

– Brīnišķīgi! – viņš iesaucas, pielec kājās un strauji apskauj mani. – Mums tas noteikti jānosvin! Atkorķēsim kādu pudeli. – Viņa seja nocietinās. – Tad mēs varēsim parunāties, kā jau tu man solīji.

Iedomājoties par gaidāmo sarunu, mana roka uz ledusskapja durvīm nodreb. Sažņaudzas sirds. Vīns, kas pirms brokastīm atradās ledusskapī, ir pazudis. Būtu lieki minēt, kurš to ir izdzēris, taču man nav spēka ķildoties.

– Mums nav nekā dzerama, – es strupi saku.

– Es aiziešu uz dzērienu veikalu.

Viņš patiešām cenšas. Tas nu ir jāatzīst.

– Labāk es pati. – Kaut arī tikai nupat esmu atgriezusies mājās, man jau ir grūti paelpot. Domājot par to, kas tagad būs jādara, sirds lēkā tik strauji, ka man vienkārši vajag tikt ārā no šejienes.

Tad es pa logu ieraugu kādu vīrieti, kurš ar platiem soļiem tuvojas galvenajai ieejai. Viņš ir novilcis cepuri zemu pār acīm, taču viņa gaita šķiet pazīstama.

Aizveru durvis aiz sevis un izeju gaitenī.

Manas acis pūlas aptvert patlaban redzamo. Vīrietis, kurš platiem soļiem tuvojās mūsu mājai un tagad griež Frančesku gaisā ap sevi (kamēr mazā Karla, ģērbusies baltā pidžamā, noskatās uz viņiem), ir Tonijs.

– Mīlu tevi, – dzirdu viņu sakām, kad viņš atkal noliek Frančesku zemē. – Mēs uzvarējām! Gribēju tev to pateikt, kamēr vēl neesmu devies uz mājām!

Šādas sagadīšanās var šķist izdomātas līdz brīdim, kamēr tās notiek reālajā dzīvē. Savā neilgajā advokātes karjerā man jau bieži ir nācies kaut ko tādu pieredzēt. Gandrīz visas šīs sagadīšanās ir traģiskas. Kāds tēvs reiz nejauši sabrauca savu mazo bērnu todien, kad pasaulē nāca viņa jaunākais bērns. Vecmāmiņai tumsā pie rīkles pielika nazi viņas adoptētais dēls, un tobrīd neviens no viņiem nepazina otru. Kādai sievietei piedzima dēls no naktskluba durvju sarga, un vēlāk izrādījās, ka tas ir bijis viņas tēvs, kurš bija pametis viņas māti vēl pirms bērna piedzimšanas un nemaz nebija zinājis, ka viņam ir meita.

Un nu arī Tonijs un mana kaimiņiene.

Mani pārņem vilšanās un kvēlas, nomācošas dusmas. Kā gan viņš var aizstāvēt tiesiskumu, ja pats uzvedas tik neētiski? Tā nu gan ir divkosība.

Iespējams, es tā jūtos tādēļ, ka vēl neesmu aizmirsusi, cik ļoti bēdājās mana māte, uzzinājusi par tēva mīļāko. Tā dēka noteikti bija steigšus izbeigta, jo pēc tās ķildas mani vecāki, šķiet, izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šaubos, vai pēc Daniela nāves viņiem vispār pietika spēka mīlestībai vai strīdiem, tomēr manu māti šis notikums bija jūtami ietekmējis. Viņa vairs nekad nesarunājās ar tēvu tā, kā bija to darījusi pirms tam. Savā ziņā man šķiet, ka viņa kaut kādā veidā uzskatīja – Daniels bija miris tēva neuzticības dēļ. Kopš tā laika esmu pūlējusies tēvam piedot, taču izpostītu ģimeni vairs nav iespējams atkal padarīt veselu. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ es ļauju vaļu dusmām.

– Kā jūs varējāt ielaisties ar citas sievietes vīru? Vai jums nemaz nav kauna? Un, kas attiecas uz jums, Tonij, tad es visu izstāstīšu jūsu sievai, ja vēl kaut reizi ieraudzīšu jūs kopā ar šo sievieti.

Protams, patiesībā es nemaz negrasos neko stāstīt Tonija sievai, jo viņu vispār ne reizi neesmu sastapusi. Tā es tikai vēl vairāk nodarītu viņai pāri. Tomēr esmu tik dusmīga, ka pat īsti neapjēdzu, ko runāju.

– Kas tas bija par jandāliņu? – Eds noprasa, kad es atgriežos mājās.

Es viņam visu pastāstu.

Mans vīrs pārstāj zīmēt un paskatās uz mani. Viņš ir zīmējis degunu. Glītu, strupu, uzrautu degunu. Tādu pašu kā Karlai.

– Vai tev nešķiet, ka tev nebūtu vajadzējis iejaukties?

– Nē. – Es novēršos. – Tas nav godīgi. Ne pret Frančesku, ne pret Tonija sievu un bērniem. Ne arī pret Karlu. Kamēr mēs pieskatījām Karlu, Tonijs izklaidējās ar Frančesku. Māte deva priekšroku vīrietim, nevis savam bērnam. Un kur viņi vispār ir iepazinušies?

– Kā liekas, viņi tev rūp vairāk par mums pašiem. – Eds izskatās nemierīgs. Es zinu, ka viņš grib ar mani runāt, un man pieklātos to darīt. – Vai atkorķēsim to pudeli?

– Es aizmirsu to atnest.

– Tad es pats aiziešu. Viss ir beidzies. – Viņš uzliek plaukstu man uz pleca. – Manuprāt, mums abiem tagad derētu iedzert pa glāzei, vai tev tā nešķiet?

Kad viņš aizver durvis, es atceros to, ko Tonijs man bija sacījis lietas gatavošanas laikā: ”Gadīsies brīži, kad jūs pieķersiet sevi apzvēram, ka zils ir melns, un jūs pati no sirds ticēsiet tam, ko sakāt. Mēs visi tā darām. Tas nenozīmē, ka advokāti melo. Mēs tikai sagrozām reālos faktus, izveidojot jaunu pasaules ainu, kurai notic arī visi pārējie. Un kurš gan var apgalvot, ka šāda pasaule nav labāka?”

Kad Eds atgriežas, es jau esmu gultā un izliekos aizmigusi.

No rīta pamostos, kamēr mans vīrs vēl guļ, un atstāju viņam zīmīti.

Parunāsim šovakar. Goda vārds. Piedod.

Jūtos atvieglota, ka varu doties uz darbu, jo tur var mēģināt padzīt uzmācīgo domu par apjukumu Karlas sejā. Telefoni zvana kā orķestris. Visapkārt skraida cilvēki. Gluži kā trakonamā.

Kioskā uz ielas stūra tirgo avīzes ar milzīgiem virsrakstiem. ”Cietumnieka atbrīvošana paver vārtus turpmākām apsūdzībām pret boileru ražotājiem.”

– Visu cieņu, – nosaka viens no partneriem, kurš līdz šim pat nav pūlējies ar mani sasveicināties.