– Labi pastrādāts, – mans priekšnieks drūmi pamāj.

Pie mana galda ir piesieti baloni. Uz tā ir nolikta šampanieša pudele un ziņu žūksnītis. Neviena nav no Tonija. Kā es kādreiz vispār varēšu skatīties viņam acīs? Un tomēr tieši viņš ir tas, kuram vajadzētu kaunēties.

– Mums nemitīgi zvana potenciālie klienti, kuri vēlas ar tevi sadarboties, – mans priekšnieks piebilst. – Tad viņš papliķē man pa muguru gluži kā savam puikam. – Bet par to mēs parunāsim vēlāk. Ja gribi, vari iet mājās. Paņem brīvdienu. Tā tev būs atlīdzība par tām daudzajām nostrādātajām stundām.

Tas nu ir kaut kas nedzirdēts. Jurists var iet uz mājām pusdienlaikā vienīgi tad, ja ir atlaists no darba. Tomēr mana sirds ir smaga. Šovakar es vairs nevarēšu izvairīties no sarunas ar Edu. Pagriezdama slēdzenē atslēgu, es nodomāju, ka viss ir tik ļoti samežģījies.

– Ed? – Viņš ir ģērbies džinsos, nevis ierastajā biroja uzvalkā. Uz galda starp ogļu stienīšiem un skicēm stāv pusizēsta bļodiņa ar izmirkušām brokastu pārslām. Viņa kājas ir basas. – Vai tu esi pārnācis no darba agrāk?

– Nē.

Vīrs runā neskaidri, viņa elpa ož pēc alkohola. Tai pašā mirklī es pamanu uz galda pa pusei iztukšotu viskija pudeli.

– Es esmu atlaists.

Atlaists? Manā prātā uz īsu brīdi uzzib visdažādākās iespējas. Vai viņš ir sarūgtinājis kādu klientu? Sastrīdējies ar savu priekšnieku?

– Viņi pieķēra mani strādājam ar šo, kaut gan man būtu vajadzējis darīt īstu darbu.

Izrunādams vārdu ”īstu”, viņš to uzsver ar sarkastisku žestu.

Uzmetu skatienu viņam priekšā noliktajam zīmējumam. Man pretī smaida mazā Karla. Viņš vienmēr zīmē mazo Karlu, kura smaida, dejo vai brauc ar divriteni. Viņš ir apmaldījies ilūziju pasaulē.

– Velns parāvis, – es neizturu, – kā mēs tagad iztiksim bez tavas algas? Vai tu vispār apjēdz, ko esi izdarījis?

– Man jāzina, kāda būs mūsu nākotne, – Eds turpina, it kā es neko nebūtu sacījusi.

Man gribas kliegt: es nezinu! Pēc tā, ko tu man nupat esi pateicis, es nespēju domāt.

– Tu sacīji, ka mēs par to parunāsim, kad lieta būs pabeigta. Mēs būtu varējuši visu izrunāt jau pagājušajā vakarā, taču tu vairāk interesējies par to, kā glābt mūsu kaimiņienes mīlas dzīvi, nevis mūsējo.

Ko lai saka? Tā ir taisnība. Paspraucos viņam garām un dodos tieši uz vannas istabu. Tonijs mani brīdināja: kad lieta būs galā, mani pārņems nomāktība. It kā es būtu pārstājusi lietot narkotikas. Uzvara izraisa atkarību.

– Man jāpaliek vienatnē ar sevi, – es paziņoju un ieslēdzos vannas istabā. Tad es apsēžos uz vannas malas un atgriežu krānus. Karsts. Auksts. Karsts.

Pēc tā, kas noticis ar Sāru Evansu, es vairs nekad nespēšu skatīties uz vannu tāpat kā līdz šim.

Tieši tāpat kā vairs nespēju skatīties uz Edu. Un pati uz sevi.

Izmisīgi piespiežu sevi pārdomāt visas iespējas. Ja es tagad pametīšu Edu, palikšu viena. Pārbiedēta. Mana nākotne būs neskaidra.

Bet, ja palikšu, varbūt mums izdosies sākt visu no jauna. Ja vien Eds nemelo un Davina viņam vairs patiešām nerūp. Bet vai es varu viņam ticēt? Un vai es varu ticēt pati sev?

Man kaut kas jāizlemj. Vai nu tā, vai citādi.

Monēta. Nezinādams, ko iesākt, Daniels mēdza mest monētu. Es paņemu žurnālu, ko esmu pametusi blakus vannai. Ja atšķiršu lappusi ar nepāra numuru, iešu prom. Ja numurs izrādīsies pāra, es palikšu.

Uzšķiru rakstu par to, kā svētdienās gatavot ģimenes vakariņas. Tur ir fotogrāfija, kurā redzama ap galdu sasēdusies laimīga ģimene. Attēls un burti izplūst manu acu priekšā. Svētdienas vakariņas. Normāla dzīve. Tādu būtu varējuši baudīt arī mēs, ja vien mūsu dzīvē nebūtu ienācis Daniels. Es uzmetu skatienu lappuses numuram.

Tad es iznāku no vannas istabas. Eds ir pārstājis zīmēt. Viņš akli raugās tukšumā.

– Vai tu gribi sākt visu no jauna? – es vaicāju.

Viņš pamāj. Viņa acīs ir cerība. Un bailes.

Arī es jūtos tieši tāpat.

Tad es saņemu savu vīru aiz rokas un ievedu mūsu guļamistabā.

Turpmākā mēneša laikā es mēģinu atsākt ierasto dzīvi, taču tas nav viegli. Pēc satraucošās Džo Tomasa atbrīvošanas mani darba pienākumi šķiet garlaicīgi, kaut gan visi, ieskaitot manu priekšnieku, skatās uz mani ar jaunu cieņu. Darba joprojām ir kaudzēm.

– Viņi grib, lai to dara Lilija, – sekretāre pavēsta, kad mans boss pievāc sev vienu no ienesīgākajām lietām. Kāds nesen apprecējies vīrietis ir dabūjis pa galvu no sava sievastēva (ievērojama uzņēmuma vadītāja) ar vīna pudeli. Piecdesmit šuves.

Biju baiļojusies, ka manu priekšnieku pārņems skaudība, taču viņš tikai pamāj.

– Ja tu grasies kļūt tik populāra, tev vajadzēs pašai savu kabinetu.

Zvana ļaudis, lai vaicātu, vai es varu viņus pārstāvēt. Kāda sieviete, kuras vecais tēvs apdedzinājies boilera dēļ, grib, lai es uzņemos viņas lietu. Man zvana juristi, par kuriem pat nekad neesmu dzirdējusi, lai mani apsveiktu. Kāds sieviešu žurnāls grib intervēt mani kā ”advokāti, kura gūst ietekmi”. Pārstāvju palātā tiek uzdoti jautājumi par veselību un drošību.

Manā prātā valda elle. Kaut gan mēs ar Edu esam vienojušies sākt visu no jauna, ir skaidrs, ka tas nemūžam nebūs tik vienkārši, kā esam iedomājušies. Es tikai ar pūlēm piespiežu sevi viņam noticēt, kad viņš apgalvo, ka ies iedzert kādu glāzīti kopā ar Rosu. Bet ja nu patiesībā viņš satiekas ar Davinu? Toties Eds nevar ciest, ka es pārrodos no darba vēlu, apkrāvusies ar mapēm. Kad es aizstrādājos līdz vēlai naktij, viņš negaidot atnes man tasi tējas un laipni piekodina nepārcensties. Tagad, kad viņam no rītiem vairs nekur nav jāiet, viņš ir sācis noņemties ar mājsaimniecības darbiem, vienlaikus meklēdams jaunu nodarbošanos. Varu derēt, ka viņa vecāki, kuri ciena tradicionālas vērtības, par to būtu satriekti. Nekas viņam neizdodas tik labi kā man, tomēr es spēju novērtēt šādas pūles.

Mana vainas apziņa Karlas dēļ aizvien vairāk pieņemas spēkā. Biju cerējusi aiziet pie viņām un atvainoties, taču uz maniem klauvējieniem neviens neatbild. Kāda kaimiņiene apgalvo, ka tovakar, kad es pēdējo reizi viņas redzēju, esot bijusi dzirdama kaut kāda kņada. Vai tas ir noticis manas vainas dēļ? Vai tāpēc, ka es tā pateicu, viņas ir pārvākušās uz citu mājokli? No raizēm man pat kļūst nelabi.

– Nedomā par to, – Eds saka. – Tu jau tāpat esi pietiekami jaukusies viņu darīšanās.

– Vai tad mazā Karla tev nemaz nerūp? – es noprasu.

Viņš parausta plecus.

– Visiem jau tāpat nevar palīdzēt, Lilij. Viņa nav mūsu bērns.

Apbrīnojami, ka mākslinieks var ar tādu rūpību un iejūtību noņemties ar savu darbu, vienlaikus nelikdamies ne zinis par sava modeļa labklājību.

Bet vai tad par advokāta un klienta attiecībām nevar teikt to pašu? Viņi pavada kopā daudzas stundas un nespēj vien beigt runāt par savu lietu, bet, kad viss ir galā, arī viņu attiecībām pienāk beigas. Tieši tik vienkārši. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Godīgi sakot, es nespēju vien beigt prātot par to, kur palicis Džo Tomass. Ko viņš tagad dara? Vai viņš tomēr ir devies uz Itāliju?

Un tad kādā vakarā viņš uzrodas. Kad vēlu vakarā iznāku no biroja, viņš mīņājas pie ēkas ieejas. Cik neticami cilvēks var pārvērsties dažu nedēļu laikā! Vairs nav ne bārdas, ne cietuma apģērba, ne ādas kurpju, ne krekla. Šis gludi skūtais vīrietis sūnu zaļā tvīda žaketē ar gaiši brūnu, uzlocītu zamšādas apkakli drīzāk izskatās pēc nekustamā īpašuma pārvaldnieka, nevis pēc apdrošināšanas aģenta.

– Es atnācu atvadīties.

Mēs sākam iet vienā solī, tieši tāpat kā toreiz, kad pēc uzvaras tiesā bijām aizgājuši iedzert pa glāzei. Mēs soļojam vienmērīgi.

Es nezinu, uz kurieni mēs ejam, un man ir vienalga. Savā ziņā šis cilvēks man šķiet daudz reālāks par Edu. Galu galā esmu taču veltījusi vairāk nekā pusgadu no savas dzīves tam, lai mēģinātu viņu izglābt, vai ne?

– Vai esat atradis darbu?

– Jā. – Viņš runā strupi. – Uzklausīju jūsu padomu. Vai atceraties, kā ieminējāties par darbu Itālijā? Es izvēlējos Franciju.

Mēs šķērsojam ielu. Mūsu rokas viegli saskaras.

– Kāds draugs Korsikā grib, lai es viņam palīdzu tikt galā ar ēkas atjaunošanu. – Viņš paskatās uz savām rokām. – Man labi padodas tādi darbi, turklāt tā būs pārmaiņa.

– Vai valoda jums nesagādās problēmas?

Viņš pasmaida.

– Nē. Pateicoties cietuma bibliotēkai, es iemācījos runāt franciski un spāniski.

Tas mani nemaz nepārsteidz.

Mēs ieejam restorānā. Izsmalcinātā restorānā.

– Es vēlos jums pateikties.

Izklausās, ka mēs jau iepriekš esam par to vienojušies. Vai tad viņš nesaprot, ka mani gaida mājās? Šāda pašpaļāvība ir gan kaitinoša, gan satraucoša. Un tomēr es pakļaujos un ļauju viesmīlim paņemt savu mēteli.

– Jūs esat daudz darījusi manā labā, – Džo piebilst, sniegdams man ēdienkarti. Es aizslēpjos aiz tās, lai viņš nepamanītu, ka esmu nosarkusi.

– Es darīju savu darbu. – Un tad es sāku viņu izvaicāt tik aizrautīgi kā senu, gadiem ilgi neredzētu draugu. – Kā jums klājas? Ko jūs darāt? Kur jūs dzīvojat?

– Tam pašam draugam no Francijas pieder mājoklis Ričmondā. Tur ir diezgan jauki.

Ričmondā? Domās salīdzinu šo vietu ar Klepemu. Ar mazo virtuvīti, kur bez ienākumiem palikušais Eds joprojām turpina zīmēt, izlicis sev apkārt darba pieteikuma veidlapas.

– Un jūs? – Viņš tieši noprasa. – Kā jums klājas laulībā?

– Labi.

Mani pārņem kārdinājums pastāstīt viņam par Edu un Davinu, taču mūsu pēdējā tikšanās reizē es jau tāpat esmu pateikusi pārāk daudz. Nu es vairs nereibstu no pārāk daudzām džina un tonika glāzēm, nu vairs neesmu satraukti pietvīkusi pēc uzvaras tiesā. Esmu spiesta sev atgādināt, ka man jāizturas atbildīgi. Pārāk liela atklātība ir nepiedienīga.

– Tikai labi?

Es izmoku smaidu.

– Viss ir lieliski. Patiesībā mēs laikam mainīsim dzīvesvietu.

Tie ir meli, bet varbūt mēs tā arī darīsim.

– Cik brīnišķīgi! – Džo Tomass aizrautīgi paliecas uz priekšu. – Es jau iztēlojos, kā tas būs, Lilij. Māja laukos.

Tāds pats zirgs kā Merlins…

– Merlins? – es lēni pārvaicāju. – Es nekad neesmu jums teikusi, kā sauca Daniela zirgu.

– Vai tad ne? – Viņa smaids kļūst nedaudz nedrošs.

Man sametas auksti.

– Jūs ar to esat kaut kā saistīts, vai ne?

Es gaidu, ka viņš visu noliegs. Par spīti savam jautājumam, man tas šķiet neticami. Noteikti jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.

– Man tas bija jādara. – Viņš rūpīgi sakārto galda piederumus. – Man vajadzēja, lai jūs paliktu manā pusē. Ja advokāts netic savam klientam, tad viņš pietiekami necenšas.

Man mutē savelkas rūgtums.

– Jūs noindējāt Daniela veco zirgu, lai es paliktu jūsu pusē? Kādā veidā?

Džo Tomass parausta plecus. Vēl nekad neesmu redzējusi viņu tā izturamies – ne jau pret mani.

– Es ar kādu vienojos, lai šis cilvēks jūsu vecāku prombūtnes laikā kaut ko ieber zirga barībā. Gribēju, lai jūs sadusmotos tiktāl, ka noticētu manam stāstam.

Es grīļodamās pieceļos. Viņa viltība ir neaptverama. Viņa atklātība ir satriecoša. Šķebinoša.

– Un mana soma? Tā, kuru man atņēma uz Vestminsteras tilta? – Es pamazām sāku visu saprast. Cik stulba esmu bijusi! – Jūs pierunājāt kādu izdarīt arī to, lai tiesa nodomātu, ka mūs mēģina iebiedēt kāds boileru ražotājs?

Viņš parausta plecus.

– Tiesa pati visu salaida dēlī. Ūdens bija pārāk karsts. Ja viņi grib blēdīties, tad lai nebrīnās, ka arī citi rīkojas tāpat.

Man ir aizdomas, ka Tonijs Gordons varētu būt ar viņu vienisprātis. Tikai ne es. Ar vienu noziegumu nav iespējams attaisnot kādu citu.

Tad man prātā iešaujas vēl kāda doma.

– Kas jums palīdzēja?

Iedomīgs smīns.

– Sēžot cietumā, es daudziem devu padomus par finanšu lietām. Par apdrošināšanu un citām jomām. Es no viņiem neņēmu naudu, taču viņi zināja, ka vēlāk nāksies to atstrādāt.

– Bet kā tad viņi varēja jums palīdzēt, būdami ieslodzījumā?

– Daži jau ir atbrīvoti. Citiem ārā ir paziņas, kuri var kaut ko paveikt. Cietumā tā notiek. Starp citu, es gan jums neieteiktu tā rīkoties.

Neticami. Un tomēr tai pašā laikā es atceros to brīdi, kad Džo cietumā bija piekritis satikties ar kādu vīru, lai uzspēlētu galda futbolu. ”Precīzi trijos,” viņš bija sacījis. ”Atpūtas telpā.” Tobrīd man bija licies, ka šāda rīcība ir draudzīga, tomēr viņam nedaudz neraksturīga. Vai patiesībā tā bija lietišķa tikšanās?

– Es varētu par jums ziņot.

– Patiešām? Tādā gadījumā man nāksies izstāstīt, kas notika mūsu pēdējā tikšanās reizē.

– Par ko jūs runājat? – es sastomos.

– Izbeidziet, Lilij. Nespēlējiet ar mani spēlītes. Tie uzlīmju albumi, ko jūs man iedevāt cietumā, ir tīrais nieks, salīdzinot ar pēdējo dāvanu.

Kaut gan Džo Tomass runā apņēmīgi, viņa rokas trīc.

Tad kā veseris manī ietriecas šķebinoša doma.

– Jūs to izdarījāt, vai ne? Jūs nogalinājāt Sāru. Jūs noslepkavojāt savu draudzeni.