žeina Korija - Mana vīra sieva

Uz mums sāk skatīties pie blakus galdiņa sēdošā padzīvojusī sieviete ar lieliem, smaragdzaļiem auskariem.

Džo skatiens kļūst skarbs.

– Uzmanīgāk. Neizrunājieties.

– Bet tā taču ir. – Mana intuīcija ir nekļūdīga.

Džo ierunājas klusāk.

– Kā jums šķiet, kāpēc es šovakar parūpējos, lai jūs nejauši satiktu? Lai pastāstītu, kas toreiz notika. Neaizmirstiet, ka cilvēku, kurš reiz ticis attaisnots, vairs nevar atkārtoti tiesāt par to pašu noziegumu. Man bija sajūta, ka jūs esat pelnījusi uzzināt patiesību, Lilij.

Mana sirds sāk pukstēt patiešām strauji. Arī viņš, šķiet, ir sasprindzis. Viņš sāk ar dūrēm bungot sev pa ceļgaliem.

– Kā jau teicu, viņa atgriezās mājās pilna kā zeķe. Turklāt vēlu. Tad viņa izvēmās. Viņa negribēja, lai es nāku uz vannas istabu. Es sapratu, ka viņa cenšas kaut ko noslēpt. Kad viņa vēra ciet durvis, es pamanīju uz viņas kakla pēdas.

Es pēkšņi atceros tādas pašas pēdas, ko biju redzējusi uz Tonija kakla.

– Vai tas bija mīlas zilums?

– Mīlestības zilums? – Izskatās, ka viņš apdomājas. – Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs definējam mīlestību, vai ne? Tādu zilumu var atstāt arī dusmās.

Džo joprojām apšauba dažādu izteicienu jēgu, un es sāku zaudēt pacietību.

– No kurienes tas zilums bija uzradies?

– Lūk, tas jau ir daudz svarīgāk. – Viņš pamāj, it kā es būtu skolniece, kura beidzot uzdevusi pareizo jautājumu. – Kad es viņu apsūdzēju, viņa teica, ka to zilumu esot uzsūcis es. Tie bija meli. Es nemēdzu tā darīt. – Viņš atkal pabungo sev pa ceļgaliem. – Es teicu, ka mēs parunāsim, kad viņa atkal būs skaidrā prātā, taču viņa negribēja ļaut, lai es salaižu vannā ūdeni, kā tas parasti mēdza notikt. Viņa saukāja mani par trako. Tā nu es aizgāju un pagriezu boilera slēdzi. Nodomāju, ka viņai vajadzīga mācība. Viņa turpināja uz mani kliegt. Teica, ka esot atradusi kādu citu, normālu vīrieti. Un tad es vairs neizturēju. Vai gan es varēju pieļaut, lai Sāra mani pamet un aiziet pie kāda cita? Es viņu pagrūdu. Viņa bija tā piedzērusies, ka man gandrīz nevajadzēja viņai pieskarties. Patiesībā viss bija pavisam vienkārši. Viņa iekrita ūdenī.

Es satriekta klusēju. Džo izskatās pilnīgi mierīgs. – Jūs nemaz nemēģinājāt viņu izvilkt no vannas?

Viņš parausta plecus.

– Viņa bija mani sāpinājusi. Viņa grasījās mani pamest. Tāpēc – nē, es nemēģināju viņu izvilkt no vannas. Es izgāju no vannas istabas. Tad uzvārīju tasi tējas. Sakopu grīdu, jo tā bija lipīga no viņas vēmekļiem. Pateicu sev, ka atvēlēšu trīsdesmit minūtes, lai viņa varētu atjēgties. Es negribēju viņu nogalināt. Tikai pārmācīt. Kad atgriezos vannas istabā, viņa stingi blenza uz mani. Ar sarkaniem un sarkani violetiem plankumiem. Man nekad nav patikušas tādas krāsas. Tad es piezvanīju ātrajai palīdzībai un pastāstīju viņiem to pašu, ko sākumā pateicu arī jums. Ja nebūtu uzradusies tā nelietīgā kaimiņiene un Sāra nebūtu sadomājusi visādas muļķības, ar mani nekas nebūtu noticis.

Neticami, kā viņš runā. Tik vienaldzīgi – tieši tā, kā apgalvoja policisti.

Džo turpina:

– Taču tad es uzzināju par tiem bojātajiem boileriem – tā nu patiešām bija veiksme – un sapratu: ja nolīgšu īsto cilvēku, man varētu izdoties lietu pārsūdzēt. Godīgi sakot, sākumā es par jums šaubījos. Tāpēc man nācās jūs pārbaudīt, un, jāteic, Lilij, jūs šo pārbaudi izturējāt godam.

Viņa nožēlas trūkums ir satriecošs.

– Bet tas cilvēks, kurš jums atsūtīja tos datus? Kurš tas bija? Un kāpēc jūs jau agrāk neizmantojāt šos pierādījumus.

Džo nosprauslojas.

– Jūs taču neko neesat sapratusi, vai ne, Lilij? Nav bijis ne tāda cilvēka, ne tādu datu. Man vienkārši pamatīgi paveicās. Par to pamazām sāka rakstīt avīzēs, es izlasīju šos rakstus un pats izdomāju datus. Neviens taču nevarēja pierādīt, ka mans boilers nav bijis bojāts. – Viņa sejā pazib pašapmierinātība. – Vai zināt, cietuma bibliotēkā var atrast dažas ļoti noderīgas mācību grāmatas. Par santehniku un tamlīdzīgām lietām.

Iestājas ilgs klusums. Esmu pārāk satriekta, lai spētu parunāt. Džo nupat ir atzinies, ka galu galā tomēr ir slepkava. Kad viņš sākumā mani pārbaudīja, lai pārliecinātos, vai es sapratīšu, ko nozīmē tie skaitļi, viņš nemaz nevēlējās noskaidrot, vai es spēšu viņu aizstāvēt. Viņš gribēja redzēt, vai es būšu pietiekami lētticīga, lai viņam noticētu. Un tas vēl nebija viss. Viņš izspēlēja savas īpatnības. Vai toreiz viņš jau zināja par Danielu? Tas nemaz nebūtu pārsteidzoši.

Nav jābrīnās par viņa paziņojumu tiesā, ka viņam vajadzīga nevis kompensācija, bet gan tikai taisnības uzvara. Tas bija kārtējais paņēmiens, kā piemuļķot zvērinātos, lai tie noticētu, ka viņš nav vainīgs. Tieši tāpat viņš bija piemuļķojis mani.

– Brauc man līdzi uz Franciju, – viņš pēkšņi saka. – Es zinu, ka tu neesi laimīga. Mums kopā būtu labi. Tu esi gudra. Tu pelni sev iztiku, glābdama cilvēkus no nepatikšanām. Tā ir izcila prasme.

Nē. Nav vis. Patiesībā es esmu ļāvusi, lai fakti sagroza man galvu, jo, skatīdamās uz Džo, es redzēju Danielu. Un tad es piespiedu sevi noticēt nepamatotiem faktiem, lai tie kļūtu patiesi.

– Tu mani saproti. – Džo satver manu roku. Gribu gan atrauties, gan nekustīgi sēdēt līdz mūža beigām. Viņa tvēriens ir ciešs. Vai tas ir draudīgs vai mierinošs? Es vairs nezinu. Man sažņaudzas sirds. Varbūt viss, ko esmu domājusi zinām par šo cilvēku, ir aplams.

– Lilij…

Es metos ārā no restorāna. Prom pa ielu. Uz mājām. Garām Karlas dzīvokļa durvīm, aiz kurām valda klusums. Tikusi līdz vannas istabai, es sāku rīstīties. Neliekos ne zinis par Edu, kurš klauvē pie vannas istabas durvīm un grib zināt, kas man lēcies.

Pēc četrām nedēļām nelabums joprojām nav mitējies. Gadījumā, ja es gribētu par to šaubīties, man priekšā tagad ir nolikts pierādījums. Gara, šaura plāksnīte, ko esmu nopirkusi aptiekā.

Man būs bērns.

Galva joprojām smeldz.

Kad paceļu kreiso roku – to, kura nesāp, – un pieskaros galvai, sajūtu kaut ko lipīgu.

Asinis.

Es nespēju skaidri neko saskatīt.

Un tomēr varu apzvērēt, ka aiz stūra kaut ko var redzēt. Kas tas ir?

Kurpe.

Sarkana kurpe.

Garām aizšaujas sirēna.

Neprātīgā cerībā aizturu elpu.

Sirēna aizbrauc prom.

Kaut nu es spētu pagriezt laiku atpakaļ.

Mēs visi trīs varētu sacīt, ka pēc kara jau visi gudri.

Ko es tagad dzirdu?

Asinis sastingst dzīslās.

Viņa vēl aizvien ir tepat.

– Atvainojiet, taču jūs laikam esat apsēdies manā vietā, – Karla sacīja un uzzibināja smaidu vīrietim lietišķajā uzvalkā, kurš sēdēja pie loga, divu rindu attālumā no avārijas izejas. Valdzinājums viņas smaidā bija precīzi apvienots ar brīdinājumu lieki nejokot.

– Piedodiet, es nesaprotu, ko jūs sakāt.

To jau varēja paredzēt. Neviens itālietis nebūtu izvēlējies tik briesmīgu kaklasaiti.

Karla atkārtoja to pašu teikumu angliski. Ar tādu pašu smaidu.

Vīrieša sejā uz īsu brīdi pazibēja aizkaitinājums. Tad viņš nopētīja Karlas taisni apgrieztos, melnos, mirdzošos matus, pilnīgās, spīdīgās lūpas un nevainojamo ādu un sajuta viņas smaržas. Chanel No. 5. Tas bija Karlas mīļākais aromāts kopš tā laika, kad viņa pirms daudziem gadiem bija aizņēmusies Lilijas smaržas.

– Es patiešām ļoti atvainojos! – Vīrietis pielēca kājās, gandrīz atsizdams galvu pret bagāžas nodalījumu. Tad viņš uzmeta skatienu savai iekāpšanas kartei. – Jums taisnība. Man vajadzēja sēdēt vidū.

Vīrietis to pateica tā, ka sievietei kļuva skaidrs: viņš bija tīšām ”kļūdījies”, lai lidojumā no Romas uz Hītrovu varētu iekārtoties pie loga. Un vēl Karlai bija aizdomas: ja viņa būtu izrādījusies ne tik pievilcīga vai apņēmīga, šim pasažierim varētu būt izdevies panākt savu.

Kad lidmašīna sāka lēni ripot pa skrejceļu, Karla ievēroja, ka tā bija pustukša. Ejas pusē neviens nesēdēja. Viņas rindā atradās tikai viņa pati un vīrietis, kurš bija sācis lasīt The Times. Karla uzmeta skatienu lappusei, ko viņš bija uzšķīris.

Jauns plāns bēgļu krīzes risināšanai

Tikmēr stjuarte klāstīja drošības noteikumus par glābšanas vestēm un skābekļa maskām, ko vispirms vajadzēja uzlikt sev un tikai tad – maziem bērniem. Tad Karlai ausīs atbalsojās rēcošs troksnis, kam sekoja pēkšņs rāviens uz priekšu.

Karlas rokas ieķērās krēsla malās. Tas bija otrais lidojums viņas mūžā.

– Jums bail? – vīrietis apvaicājās.

– It nemaz, – Karla mierīgi atteica, domās sakrustodama pirkstus. Tas bija vēl viens sens paradums. Viņa tā darīja ikreiz, kad gadījās samelot.

Lidmašīna jau bija pacēlusies gaisā! Pa iluminatoru lejā varēja redzēt mazītiņas mājiņas. Paliec sveika, Itālija, Karla domās atvadījās. Tad viņa bikli pieskārās savam neierasti atkailinātajam skaustam. Bez tik pierastajām, garajām, melnajām cirtām viņa jutās savādi. ”Tavi skaistie mati!” mamma bija iesaukusies, kad Karla bija atgriezusies no frizētavas. Taču Karla bija gribējusi pilnīgi nomainīt savu ārieni. Sākt jaunu dzīvi. Viņai jau bija gandrīz divdesmit trīs gadi! Jau sen bija laiks kaut ko paveikt.

Atskanēja pīkstiens, liekot noprast, ka nu drīkstēja atsprādzēt drošības jostas. Karla labprātāk būtu palikusi piesprādzējusies, taču vīrietis viņai līdzās atsprādzēja savu jostu, tāpēc arī viņa izdarīja tāpat. Divas stjuartes pa eju stūma ratiņus uz viņu pusi. Karlai iekurkstējās vēders. Brokastīs viņa nebija spējusi neko ieēst, un nu jau bija agra pēcpusdiena.

– Vai vēlaties kādu dzērienu, kundze?

– Sarkanvīnu, lūdzu.

– Mazo vai lielo?

– Lielo.

– Lūdzu, ļaujiet man samaksāt. – Līdzās sēdošais vīrietis uz mirkli uzlika plaukstu uz viņas rokas. – Lai es vismaz varu atlīdzināt par savu kļūdu ar jūsu sēdvietu.

– Tas taču bija tīrais sīkums, – Karla iebilda.

– Tik un tā.

Viņš mēģināja flirtēt. Tas jau bija paredzams. Karla graciozi piešķieba galvu. Mamma Lerijam par prieku bija darījusi tieši tāpat.

– Jūs esat ļoti laipns.

– Vai jūs lidojat uz Londonu darba darīšanās vai izklaides pēc?

– Gan šādi, gan tā. – Karla iedzēra lielu malku vīna. Tas gan nebija tik labs kā vīni no nonno pagraba, tomēr nu viņa sajutās mierīgāka. – Es Itālijā nesen beidzu studēt jurisprudenci un nu grasos Londonā apmeklēt kursus diploma pielāgošanai. Un vēl esmu nolēmusi uzmeklēt dažus senus draugus.

– Ak tā? – Vīrietis savilka gaiši brūnās uzacis. Karlā uzvirmoja neskaidras atmiņas par Edu, kurš bija noliecies pār skiču bloku. – Es pats strādāju farmācijas jomā.

Karla saprata, kas tagad sekos. Viņa jau tāpat bija pateikusi pārāk daudz. Daļēji satraukuma dēļ. Vīrietis jutās iedrošināts. Ja viņa tagad nerīkosies, viņš turpinās garlaicīgi bubināt visu lidojuma laiku.

– Lūdzu, piedodiet, – viņa sacīja, iztukšodama glāzi, – man sāp galva. Domāju, man vajag pagulēt.

Redzot vīrieša vilšanos, viņā uzzibēja prieks. Karlai nebija vajadzīgs apliecinājums tam, ka viņa spēj sagrozīt citiem galvu. Galvenais bija pārliecināties, vai viņa var sagrozīt kāda vajadzīga cilvēka galvu. Izņēmusi no mīkstās, brūnās ādas somas zīda masku miegam, Karla nolaida sēdekli zemāk un aizvēra acis. Tiklīdz viņa bija sākusi atslābt, lidmašīna noraustījās. Tad atskanēja pīkstiens un paziņojums:

– Runā kapteinis. Mēs esam iekļuvuši turbulences zonā. Es jums ieteiktu atgriezties savās vietās un piesprādzēties. Karla domās sāka skaitīt lūgšanu Jaunavai Marijai. Tad, mēģinādama vēl vairāk novirzīt domas, viņa ļāva prātam aizslīdēt pagātnē. Laikā, kad viņa pirmo reizi bija iekāpusi lidmašīnā. Toreiz viņa vēl bija tikai pārbiedēts, nedrošs bērns, kas nemaz nelīdzinājās jaunajai Karlai, par kuru viņa visiem spēkiem bija pūlējusies kļūt.

Karla tikai nesen bija atlabusi no apendicīta operācijas, kad sākās baumas. Tās izplatījās ātri. Pēc tam, kad Karlas skolas biedrenes māte bija atklājusi, ka mamma ir dzimusi turpat, kur viņas vīrs, ļaudis ielejā un kalnos bija sākuši runāt par nonno meitu, kura nebija ne veiksmīga Londonas biznesa sieviete, kā viņš bija apgalvojis, ne atraitne, kā bija stāstījusi pati Frančeska, bet gan trūcīga vientuļā māte, kura strādāja veikalā. Kā vēlāk izrādījās, tad viņām bija zvanījusi un likusi nost klausuli nonna (”Es jūs uzmeklēju ar izziņu biroja palīdzību, bet ikreiz nobijos un noliku klausuli”), un viņa bija uzstājusi, lai nonno sauc Frančesku un Karlu mājās. Un, tā kā mamma vairs nespēja samaksāt par īri, viņām nekas cits vairs neatlika.

Jau kopš ierašanās brīža izrādījās, ka turpmāk Karlai un mammai vajadzēs klausīt nonno uz vārda. Karlas vectēvs neļāva mammai strādāt. Viņai vajadzēja palikt mājās un gādāt par nonnu, Karlas vecmāmiņu, kurai sāpēja kauli.