– Es tik ļoti ilgojos pēc Lerija, – mamma mēdza sacīt Karlai, kad abas bija palikušas divatā guļamistabā, kurā viņām vajadzēja dzīvot kopā.

– Bet viņš taču bija slikts cilvēks, – Karla iebilda.

– Viņš mani mīlēja.

Mamma uzskatīja, ka pie visa vainīga Lilija. Lilija bija piespiedusi Leriju pie viņām vairs nerādīties. Lilija, kura bāza savu degunu citu darīšanās.

Karla visiem spēkiem centās vest mammu pie prāta, taču veltīgi. Lerijs galu galā bija tikpat vainīgs kā Lilija. Karlas mātes mati zaudēja spīdumu un kuplumu. Tajos parādījās sirmas šķipsnas. Sākumā lēni, tad aizvien ātrāk. Viņa novājēja. Viņas āda vairs neizskatījās ziedoša. Viņa nespēja vien beigt runāt par pēdējo dzīvoklī pavadīto nakti.

– Man vajadzēja jau ātrāk izsaukt tev ārstu, – mamma nerimās atkārtot. – Tu būtu varējusi nomirt.

– Nē, mammu, – Karla bija mierinājusi. – Tu biji nobēdājusies.

Mamma pamāja.

– Var jau būt, ka tev taisnība. Ja Lilija nebūtu piedraudējusi Lerijam, tas viss nemaz nebūtu noticis.

Vai tā patiešām bija patiesība? Galu galā Karla bija iecerējusi tikt vaļā no Lerija, bet, kad Lilija to izdarīja viņas vietā, Karla bija sapratusi, ka šāda doma nemaz nav bijusi tik laba.

Nonno valdīja pār visu viņu dzīvi. Pat pusaudzes gados Karla nedrīkstēja vakaros aizkavēties ārpus mājas. Viņai bija aizliegts apmeklēt ballītes, uz kurām tika aicinātas viņas draudzenes.

– Vai tu gribi, lai ar tevi notiek tas pats, kas ar tavu māti? – viņš allaž noprasīja.

– Kuš, – nonna mierināja.

Bet Karla jau zināja patiesību. Drīz vien pēc tam, kad viņas bija ievākušās pie nonno, viena no kaimiņienēm bija nolēmusi vairs neturēt sveci zem pūra.

– Tava nabaga mamma. – Vārds ”nabaga” tika pateikts tik nicīgi, it kā mamma nemaz nebūtu pelnījusi žēlumu. – Viņu nodeva tas vīrietis. Viņam jau bija sieva un bērns.

– Kā jūs zināt par Leriju? – Karla bija noprasījusi.

Vecā sieviete bija saraukusi pieri.

– Tavu tēvu sauc Džovanni. Savulaik viņš dzīvoja Sicīlijā, taču es dzirdēju, ka tagad viņš ir pārcēlies uz Romu.

Tātad viņas tēvs nemaz nebija miris? Karla manīja, ka vajadzētu justies satriektai, tomēr viņa klusībā to jau sen bija nojautusi. Galu galā tā nebija vienīgā reize, kad mamma viņai bija melojusi. Džovanni noteikti bija tas vīrietis ar jocīgo cepuri, kura fotogrāfija glabājās zem mammas gultas. Kaimiņienes piezīme pamudināja Karlu vēlreiz izskatīt šo kasti. Atgriezusies Itālijā, mamma bija to noslēpusi skapī aiz drēbēm. Nudien, tur atradās arī veca aploksne ar Karlas dzimšanas apliecību. Viņas tēva vārda vietā bija tukša ailīte.

Par spīti visam, Karlai bija skaidrs, ka viņa nedrīkst mammu izprašņāt, lai neapbēdinātu viņu vēl vairāk, tāpēc Karla nolēma runāt ar nonna.

– Vai tu zini viņa adresi? Es gribu viņam uzrakstīt vēstuli. Ja viņš uzzinās, ka es esmu šeit, varbūt gribēs ar mani satikties.

– Klusu, bērns, – nonna viņu apskāva. – Diemžēl viņš negrib ar mums ielaisties nekādās darīšanās. Tu nedrīksti jaukties pagātnē.

Karla negribīgi paklausīja. Kas gan viņai vēl atlika? Neviens pat negribēja viņai sacīt, kāds bijis viņas tēva īstais uzvārds. Kavoleti, protams, bija viņas mātes uzvārds. Sūtot pastkartes nonno un nonna, Karla par to pat nebija iedomājusies.

– Man nevajadzēja neko teikt, – kaimiņiene piebilda. – Un neuzmācies ne savai mātei, ne vecmāmiņai. Viņām jau tāpat ir nācies daudz ko pārciest.

Bet tas jau nenozīmēja, ka Karla nevarēja plānot savu nākotni.

– Neuztraucies, – viņa mēdza sacīt, apskāvusi māti, kura joprojām ik vakaru raudāja. – Beigās mums viss būs labi.

– Bet kā? – māte šņukstēja.

Karla savilka dūres.

– Gan es kaut ko izdomāšu.

Drīz vien Karla skolā atkal sāka izrādīt savas iedzimtās spējas, ko bija sākusi atklāt Anglijā, pirms viss bija nogājis greizi. Nonno sāka lepoties ar savu mazmeitu, kurai bija tik izcilas atzīmes. Viņš pat sāka uzklausīt skolotājus, kuri apgalvoja, ka viņai vajadzētu izvēlēties karjeru kādā profesijā. Kā būtu, ja viņa kļūtu par avvocata? Skolas debašu laikā Karla izrādījās ļoti prasmīga. Tad viņas prātā pamazām sāka veidoties ideja. Viņa dosies uz universitāti studēt jurisprudenci. Būs jāmācās piecus gadus – tās bija nopietnas saistības –, tomēr rezultāts būs pūļu vērts. Skolotāji apgalvoja, ka viņa to spēs. (Karlas atzīmes patiešām bija tik labas, ka viņa bija priekšlaicīgi pārcelta uz nākamo klasi.) Taču patiesībā Karla vēlējās studēt tāpēc, ka Lilija bija pierādījusi: jurisprudences zināšanas ir vara. Tiesības lemt citu cilvēku nākotni. Tā Lilija, kuru Karla pēdējā vakarā bija redzējusi gaitenī, bija pilna ar šo apziņu. Un varbūt Karla varēja kļūt pietiekami bagāta, lai izglābtu mammu no nonno mājas smacējošās noskaņas.

Tagad par to visu domājot, Karla saprata, ka mamma Anglijā tomēr nebija uzvedusies tik labi, kā būtu varējusi. Varbūt viņai patiešām bija vajadzējis jau ātrāk izsaukt to ārstu. Varbūt viņai nebija vajadzējis ielaisties ar precētu vīrieti. Bet viņa taču bija vāja vientuļā māte. Tagad Karlai vajadzēja viņu sargāt.

Kādā vakarā, studējot Romas universitātes pēdējā kursā un vācot materiālus kādai īpaši garlaicīgai lietai, Karlu pēkšņi bija pārņēmusi neatliekama vajadzība palūkoties, kas notiks, ja viņa Google meklētājā ierakstīs Eda un Lilijas vārdus.

Tā! Lilija bija kļuvusi par advokātu biroja partneri. Nebija godīgi, ka viņai klājās tik labi, kamēr mamma Lilijas dēļ bija kļuvusi gandrīz vai par cietumnieci nonno mājās. Fotogrāfijā firmas mājaslapā varēja redzēt, ka Lilija bija īsi apgriezusi matus un nu izskatījās gandrīz skaista. Viņa vairs nepavisam nelīdzinājās tai Lilijai, ko Karla reiz bija pazinusi.

Kas attiecās uz Edu, tad par viņu bija ļoti maz informācijas. Tikai šur tur pa kādai nelielai izstādei. Taču tad kādā mazpazīstamā mākslas vietnē viņai pretī izlēca glezna. Karlas sirds sāka strauji pukstēt. Gleznā bija redzama maza meitene ar melnām matu cirtām. Viņas lūpās rotājās smaids, kas bija vienlaikus gan nevainīgs, gan zinošs. Krāsas bija iespaidīgas – koši sarkana kleita uz debeszila fona –, taču vissatriecošākais bija bērna skatiens. Tas raudzījās no rāmja, radot sajūtu, ka meitenīte atrodas vienā istabā ar vērotāju.

Protams, tā arī bija, jo šis bērns taču bija Karla.Viņas kleita patiesībā bija bijusi melna, taču Eds tolaik bija apgalvojis, ka māksliniekam ir tiesības kaut ko mainīt.

Teksts zem fotogrāfijas vēstīja: ”Mākslinieks pārdod akrila gleznu anonīmam mākslas kolekcionāram par piecciparu skaitli.”

Par piecciparu skaitli? Karla apstulbusi turpināja lasīt.

Eds Makdonalds ir atmodinājis cerību visas pasaules topošajos māksliniekos pēc tam, kad kāds kolekcionārs izteica viņam piedāvājumu, no kura nebija iespējams atteikties. ”Patiesībā ”Mazā itāliete” ir uzgleznota jau pirms vairākiem gadiem. Es to pieteicu konkursam, kur šī glezna ieguva trešo vietu, taču tā arī neatrada sev mājas. Es biju ļoti pārsteigts, kad pircējs, kurš ir lūdzis neatklāt savu vārdu, nesen ienāca galerijā, kurā ir izstādīti mani darbi, un uz vietas nopirka šo gleznu.”

Tas nebija godīgi! Ja nebūtu Karlas, nebūtu arī šīs gleznas. Tā nu Karla uzrakstīja Edam vēstuli. Viņa norādīja, ka par saviem modeles pakalpojumiem nav saņēmusi nekādu samaksu. Varbūt Eds vēlētos dalīties ar viņu saņemtajā naudā? Pagāja trīs nedēļas, taču atbildes joprojām nebija. Varbūt viņi tagad dzīvoja citur. Tā nu Karla nosūtīja vēl vienu vēstuli uz galeriju, kas bija pieminēta raksta noslēgumā.

Joprojām nekā. Kā viņš uzdrošinājās neatbildēt? Jo vairāk Karla par to domāja un jo biežāk viņai zvanīja mājās ieslodzītā nabaga mamma, jo lielāka kļuva sievietes pārliecība, ka viņai kaut kas pienācās. Karlas sarūgtinājums aizvien vairāk pieņēmās spēkā.

Tad, izdzirdot kāda pasniedzēja nejaušo piezīmi, viņai radās ideja.

– Jūs taču tekoši runājat angliski, vai ne? Varbūt jums vajadzētu apsvērt iespēju par apmaiņas kursu Apvienotajā Karalistē. Tā jūs varēsiet nopelnīt vairāk.

Tad viņa varētu tikt tuvāk tiem, kuri bija nodarījuši pāri mammai. Arī Lerijam. Un pieprasīt to, kas viņai likumīgi pienācās. Un dabūt to, kas bija Lilijai. Naudu. Labu darbu. Un tikt pie jaunas ārienes – varbūt arī viņai piestāvētu īsi apgriezti mati. Un dabūt visu pārējo, kam vien izdotos tikt klāt.

Kāds viegli pieskārās viņas rokai. Karla satrūkās, iztraucēta no sapņiem līdzīgajām pagātnes atmiņām.

– Lidmašīna tūlīt nolaidīsies, – sacīja vīrietis ar briesmīgo kaklasaiti. – Iedomājos, ka man vajadzētu jums to pateikt.

Noņēmusi acu masku, Karla viņam uzsmaidīja.

– Paldies.

– Nav par ko. Kur jūs Londonā apmetīsieties?

– Kingskrosā, – viņa pārliecināti atbildēja, atcerējusies hosteli, ko bija sameklējusi internetā. Tas bija izskatījies tik jauks, un arī maksa par uzturēšanos bija saprātīga.

– Vai esat jau bijusi Londonā?

– Protams. Bet pirms daudziem gadiem.

– Tur daudz kas ir mainījies. – Viņš izvilka no kabatas vizītkarti. – Te būs mans numurs, ja jums gadījumā kādreiz gribētos iedzert kādu glāzi.

Karla uzmeta skatienu viņa sudraba laulības gredzenam. Mammas pieredze viņai bija iemācījusi, ka ar precētiem vīriešiem nebija vērts ielaisties.

– Paldies, taču tas nav nepieciešams.

Viņš saknieba lūpas.

– Kā gribat.

Lidmašīna atsitās pret skrejceļu, spalgi iekaucās bremzes. Viņi joņoja uz priekšu tik ātri, ka šķita – lidmašīna nekad neapstāsies. Šoreiz vairs neviens nemēģināja Karlai mierinoši papliķēt pa roku. Viņas ceļabiedrs bija kļuvis nemierīgs. Viņš steidzās ātrāk piecelties un paķert somu. Karla nodomāja: ja būtu pieņēmusi šī vīrieša vizītkarti, varbūt viņš būtu aizvedis viņu vakariņās.

Tomēr nekas nedrīkstēja novirzīt viņu no plāna.

IENĀKOŠIE REISI NO ES

Hītrovas lidostā valdīja tik liela rosība! Rindas bija nebeidzamas.

Kad viņas mazais, sarkanais koferis beidzot palēkdamies izslīdēja uz konveijera lentes, bija pagājis tik ilgs laiks, ka sāka jau šķist – tas ir pazaudēts. Atvieglojuma pārņemta, Karla grasījās to nocelt zemē, taču kāds jauks jauns vīrietis pasteidzās to izdarīt viņas vietā.

Kur lai tagad dodas? Karla apjukusi pētīja dažādos uzrakstus. Uz taksometru? Varbūt braukt ar metro iznāktu lētāk. Nonno bija viņai iedevis nedaudz naudas kursiem un uzturēšanās izmaksām, taču summa nebija liela.

Divas reizes iesēdusies nepareizajā vilcienā, viņa pēc krietna laika beidzot nonāca Kingskrosas stacijā.

– Piedodiet, – viņa uzrunāja vīrieti, kurš pie stacijas tirgoja laikrakstus, – vai jūs varat man pateikt, kur atrodas šī iela?

Izlikdamies neredzam sev priekšā nolikto adresi, vīrietis turpināja apkalpot pircējus. Ārā pamazām tumsa, un Karla jau bija piemirsusi, ka Anglijā bija daudz aukstāk nekā Itālijā. Drebēdama un izsalkusi viņa turpināja lūgt palīdzību ļaudīm no garām plūstošā pūļa. Visi soļoja tālāk, it kā viņas nemaz nebūtu. Beidzot, iegājusi kādā aptiekā, kas vēlajā vakara stundā vēl bija atvērta, viņa atrada kādu, kas izrādījās pietiekami laipns, lai izvilktu telefonu un brīdinātu viņu, ka hostelis atrodas vismaz piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.

Beidzot viņa to atrada. Karla ar riebumu nopētīja netīro betona ēku, kuras zaļajām durvīm bija nolupusi krāsa. No ēkas iznāca divas rokās sadevušās meitenes. Viņu zeķbiksēm bija milzīgi caurumi. Virs tām bija uzvilkti džinsa šorti.

Nogludinājusi glīto krēmkrāsas linaudekla žaketi, ko mamma bija uzšuvusi par godu šim braucienam, Karla iegāja pa durvīm.

– Es esmu rezervējusi istabu, – viņa pieklājīgi uzrunāja reģistratori.

– Vārds?

– Karla Kavoleti.

Sieviete nošņaukājās un iedeva viņai atslēgu.

– Ceturtais stāvs. Pirmā istaba labajā pusē. Lifts nedarbojas.

Kāpnes oda pēc urīna. Kāds uz sienas ar sarkanu krāsu bija uzkricelējis rupjus vārdus. Karlai sažņaudzās sirds. Šī istaba jau izskatījās pēc mūka celles! Šaurā gulta bija pārklāta ar asu, pelēku segu. Tur bija arī rakstāmgalds, taču gaisma bija tik blāva, ka par mācīšanos tur nevarēja būt ne runas. Ar guļamistabu savienotā vannas istaba patiesībā bija tikai tāds skapis ar izlietni. Pie sienas bija uzraksts, kas brīdināja, ka tualetes šajā stāvā nedarbojas. ”Lūdzu, izmantojiet labierīcības trešajā stāvā.”

Karla apsēdās uz gultas malas un ieslēdza telefonu. Mamma bija piekodinājusi, lai viņa piezvana, tiklīdz būs nonākusi galā.

– Hallo? Tā esmu es. Jā, lidojums bija brīnišķīgs un viesnīca ir skaista. Tu taču zini, ko es gribu darīt, mamma. Esmu tev to teikusi jau tik daudzas reizes. Rīt es reģistrēšos koledžā. Jā, mamma. Es tev jau teicu. Es sameklēšu Leriju un pateikšu viņam, kur tu esi. Es arī tevi mīlu.

Kad Karla bija beigusi runāt, no pagultes izskrēja tarakāns. Fui! Viņa to steigšus samina ar kurpes aso papēdi, ka nošņirkstēja vien. Pretīgi! Un tomēr šī skaņa radīja arī savādu gandarījumu.