žeina Korija - Mana vīra sieva

Paspērusi beigto kukaini zem gultas, Karla izvilka cigarešu paciņu. Kaut gan pie sienas bija uzraksts, kas brīdināja, ka smēķēt istabā ir aizliegts, viņa tomēr aizsmēķēja un dziļi ievilka dūmus. Nu jau bija labāk. Tad viņa piegāja pie loga. Aiz tā mirdzēja Londonas ugunis un nepārtraukti sanēja gan satiksmes plūsma, gan dažādas iespējas. Kaut kur tālumā atradās tie trīs cilvēki, kurus viņai vajadzēja atrast. Un viņa zināja, ka noteikti to izdarīs.

– Nē. NĒ! Tu esi pārlikusi manas kurpes citā vietā. Tagad es tās vairs nevaru vilkt. Kāpēc tu tā izdarīji? KĀPĒC? Elpo, es sev saku. Elpo. Nesāc kliegt. Neuzbrūc viņam. Nemēģini kaut ko skaidrot. Tas viss ir veltīgi. Tā tu tikai uz brīdi sajutīsies labāk, taču tad tevi pārņems vainas apziņa. Vainas apziņa par to, ka jau pēc desmit minūtēm – jā! – es grasos to visu pamest, lai nenokavētu vilcienu uz Londonu. Vainas apziņa par to, ka es atstāšu Tomu pie mammas, lai bēgtu prom uz darbu un mājām, kur mani gaida vīrs. Vainas apziņa par domu, ka varbūt mums vispār nevajadzēja ļaut viņam piedzimt…

Nē. Tā nedrīkst. Protams, ka es mīlu savu dēlu. Dedzīgi mīlu ar katru sava ķermeņa šūniņu. Tiklīdz viņš piedzima, es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nebūs. Tolaik mēs nezinājām, kas mūs sagaida. Un ir smagi, ja vienpadsmitgadīgs zēns dažbrīd uzvedas kā mazs zēns, bet citreiz spēj spriest tik gudri kā īsts ģēnijs. Tieši tāpēc viņš ir mūsu vienīgais bērns.

– Gan es tikšu galā, mīļā. Neuztraucies, – atskan mammas rāmā, mierinošā balss. Viņa sakārto vainīgās kurpes, kuras ir tikušas izkustinātas un vairs nestāv tik precīzā līnijā, kādā Toms tās bija novietojis iepriekšējā vakarā. Tā ir viena no viņa mazajām īpatnībām, kā tās dēvē Eds. Tas ir rituāls, kas, šķiet, sagādā mūsu dēlam to drošības sajūtu, ko mēs paši viņam nespējam sniegt.

– Man kaut ko tādu nākas redzēt ļoti bieži, – ārsts sacīja un viegli nopūtās. – Nē, tā nav jūsu vaina. Aspergera sindroms droši vien ir bijis pazīstams jau sen, taču nu tam ir atrasts nosaukums. Tas var būt iedzimts, taču pastāv iespēja, ka tas kā no zila gaisa var uzrasties arī ģimenē, kur par šādu kaiti nav pat dzirdēts.

Mana mute kļuva sausa. Viņš turpināja:

– Parasti tas sāk izpausties aptuveni astoņu mēnešu vecumā, taču dažas mātes apgalvo, ka viņām jau pašā sākumā bijušas aizdomas, ka kaut kas nav īsti labi.

Es atcerējos, kā Toms bija piedzimis. Viņa acis bija šaudījušās apkārt, it kā viņš gribētu vaicāt: velns parāvis, kur es atrodos? Pēcdzemdību nodaļā viņš bija izturējies daudz klusāk nekā pārējie bērni, bet, kad viņš patiešām ieraudājās, tā bija spalga, nelaimīga skaņa, kas mani pārbiedēja līdz sastingumam. Varbūt tāpēc, ka man pašai bija bail? Bail kļūt par maza bērna māti brīdī, kad mana karjera beidzot sākusi virzīties augšup. Brīdī, kad mēs ar Edu vēl aizvien neveikli pūlējāmies savā laulībā sākt visu no gala.

Kopš brīža, kad biju parādījusi vīram grūtniecības testu ar zilo svītriņu, mēs bijām nonākuši pie vārdos neizteiktas vienošanās, ka vairs ”nemēģināsim” glābt savu laulību. Nu tā bija mūsu vienīgā izeja. Biju atcerējusies savus pusaudzes gadus, kad biju noklausījusies, kā māte apsūdz tēvu par to, ka viņam ir mīļākā. Toreiz biju briesmīgi nobijusies, ka viņi varētu šķirties, un, kad viņi tomēr palika kopā, es jutos tik atvieglota. Tiesa gan, daudzi bērni gluži labi uzaug arī tad, ja viņiem nav mātes vai tēva. Taču tad man prātā bija pazibējusi doma par Karlu un Frančesku. Vai es patiešām gribēju, lai mani piemeklē tāds pats liktenis?

Turklāt Eds bija pārvērties.

– Bērns, – mans vīrs bija sacījis, uzlikdams plaukstu man uz vēdera. – Mūsu bērns. Tas būs mūsu jaunās dzīves sākums.

– Bet kā mēs tiksim galā? – es biju noprasījusi. Manā balsī bija ieskanējusies vainas apziņa, dusmas, aizvainojums un neviltotas bailes. – Pēc tās lietas visi grib strādāt vienīgi ar mani. Esmu paaugstināta amatā. Tev pat nav darba.

Ja tas izklausās nežēlīgi, tad ar kaunu esmu spiesta atzīties, ka tieši tā biju gribējusi izteikties. Biju pārskaitusies uz Edu, jo biju pārskaitusies arī uz sevi.

– Tad es strādāšu mājās un vienlaikus pieskatīšu arī viņu.

Jāatzīst, ka Eds bija kā radīts tēva lomai. Viņš Tomu neprātīgi mīlēja. Manas svaines vārdi izrādījās patiesi – vismaz sākumā. Tēva pienākumi lika viņam nobriest. Kādu laiku viņš pat pārstāja dzert, kaut gan tagad cenšas to darīt mēreni. Pat tad, kad mūsu dēls kliedza kā traks, kad mēs gribējām viņu izcelt no gultiņas vai apģērbt, mans vīrs izturējās nepiedzīvoti pacietīgi. Vēlāk, kad Toms bērnudārzā atteicās spēlēties ar citiem bērniem un pat iekoda kādai mazai meitenītei, kura mēģināja paņemt viņa dārgo, zilo rotaļu vilcieniņu, ko viņš visur nēsāja sev līdzi, Eds paziņoja, ka dēls tikai ”izrādot raksturu”.

– Viņš ir daudz gudrāks par citiem, – mans vīrs mēdza lepni sacīt. – Šorīt viņš pateica vienam no pārējiem bērniem, lai tas viņam neuzbāžoties. Vai vari iedomāties? Viņš runā gandrīz vai tā, it kā būtu pieaudzis. Un vēl viņš uz pirkstiem māk noskaitīt līdz desmit. Varu derēt, ka nav daudz tādu bērnu, kas divu gadu vecumā varētu to izdarīt. Iedomājies tikai, ko viņš darīs, kad izaugs!

Taču tad Toms sāka uzvesties aizvien nesavaldīgāk. Viņš pavaicāja vienai no mātēm, kāpēc viņai esot spalvainas ūsas. (Tieša izteikšanās var būt viens no Aspergera slimības simptomiem.) Viņš iemeta kādam bērnam ar savu zaļo plastmasas krūzīti tā, ka puikam uz vaiga palika liels zilums, jo kāds bija paņēmis viņa ierasto dzelteno krūzīti. Eds tika palūgts meklēt citu bērnudārza grupiņu.

Arī mājās mums klājās tikpat grūti.

– Nē! – mūsu dēls noskaldīja, kad mēģināju pierunāt viņu uzvilkt mīkstu, zilu velūra džemperi, ko viņam Ziemassvētkos bija atsūtījis viņa krusttēvs Ross. – Man nepatīk, kā tas pieskaras manai ādai.

Pat Eds pamazām sāka raizēties.

– Kas viņam lēcies? – viņš noprasīja, kad Toms atteicās likties gulēt, jo viņa virspalags bija izmazgāts citā veļas pulverī un smaržoja ”nepareizi”. – Mātes jaunajā bērnudārza grupiņā sāk no manis izvairīties. Viņas domā, ka es esmu pie visa vainīgs.

Arī mani vecāki savulaik tika apsūdzēti par nemākulību.

– To noteikti var kaut kā atrisināt, – Eds nerimās.

Ar mūsu ģimenes ārsta starpniecību mēs atradām speciālistu, kurš beidzot pateica savu slēdzienu. Aspergera sindroms. Autisma paveids, uzmācīga stāvokļa neirozes izraisīta uzvedība.

– Te gandrīz nekas nav līdzams, – ārsts paskaidroja. – Varat pamēģināt atteikties no noteiktiem ēdieniem… šie bērni parasti ir ļoti gudri… uztveriet to kā atšķirīgu domāšanas veidu…

Visdrūmākajos brīžos es sev sacīju, ka Toms ir mans sods par kaut ko tik briesmīgu, ka es par to nevarēju atzīties pat sev pašai, kur nu vēl kādam citam.

Kamēr Eds raudāja man klēpī (”Es cenšos, Lilij, patiešām cenšos”), man gribējās viņam to pateikt. Un tomēr – kā gan es būtu to varējusi? Uzzinājis, ko esmu izdarījusi, viņš mani noteikti pamestu. Tādam bērnam kā Toms bija vajadzīgi abi vecāki. Nu mēs bijām saistīti tieši tāpat kā savulaik arī mans tēvs un māte.

– Ļaujiet, lai mēs jums palīdzam, – mana māte beidzot sacīja, ieradusies Londonā uz savu ierasto ikmēneša apmeklējumu. Tolaik Eda vectēvs beidzot bija nomiris, mēs ar Edu bijām tikuši pie pārvaldītā fonda naudas un pārcēlušies uz Notinghilas rindu māju ar trim guļamistabām. Pateicoties manai krietnajai algai, Eds varēja dzīvot mājās, audzināt dēlu un censties gūt panākumus, uz savu roku darbojoties kā mākslinieks. Teorētiski tas viss bija lieliski, taču reāli Eds nekādi nevarēja strādāt, jo viņam vajadzēja gādāt par bērnu, kurš vienubrīd spēja izrēķināt galvā sarežģītas matemātikas izteiksmes, bet jau nākamajā mirklī sākt lēkāt un kliegt, ka viņa rokas no plastilīna kļuvušas netīras.

– Mēs varētu darba dienās pieskatīt Tomu, – mamma piebilda, nopētīdama nekārtīgo dzīvojamo istabu, kas bija piemētāta ar rotaļlietām un nepabeigtām skicēm. Eds acīmredzami bija mēģinājis vienlaikus gan strādāt, gan gādāt, lai Toms nenodarītu sev pāri. (Pirms dažām dienām viņš bija atsējis loga paceļamo auklu, lai paskatītos, kā tā darbojas, un pamatīgi iespiedis pirkstu loga rāmī.) – Tad jums atliks laika arī sev pašiem.

Ieradusies ciemos, mamma vienmēr izrādīja pārāk lielu ziņkāri. Gadu gaitā pēc Daniela nāves viņa bija kļuvusi uzmācīgāka, it kā pēc brāļa aiziešanas būtu palicis tukšums, ko viņai vajadzētu aizpildīt, aktīvāk iejaucoties manā dzīvē. Pēc Toma piedzimšanas viņa bija sākusi izturēties vēl uzbāzīgāk. Vai viņa bija pamanījusi daiļrunīgās pēdas viesu guļamistabā? Zem gultas atstāto grāmatu? Eda drēbes priežu koka kumodē? Pustukšo vīna pudeli uz skapja grīdas? (Tā nebija mana – līdz ar grūtniecības iestāšanos biju atteikusies no alkohola.) Visas šīs pazīmes liecināja, ka mans vīrs parasti mēdz nakšņot tieši šajā istabā.

– Tad man tik ļoti nesāpēs mugura, – viņš bija teicis, ierosinot mums apmesties atsevišķās guļamistabās. Sākumā es jutos aizvainota, bet, jo vairāk Toms kliedza tad, kad mēģināju viņam saķemmēt matus (”Man sāp galva”), vai tad, kad kāds pārlika citur viņa īpašo krūzīti (”Kur tā ir, kur tā ir?”), jo vairāk mēs ar Edu viens otram šķitām kaitinoši. Dažreiz starp mums izcēlās īstas ķildas.

– Es nevaru tikt galā ar diviem niķīgiem bērniem, – es reiz noskaldīju kāda īpaši nejauka strīda laikā. Eds bija licis Tomam saņemties. Toms bija neizpratnē saviebies.

– Bet kas tad man ir jāņem? – viņš bija noprasījis. Runājot ar viņu, vajadzēja izteikties tik skaidri, cik vien iespējams. ”Netaurē tik skaļi” nozīmēja, ka viņš nesaprata, par kādu tauri bija runa. Dzirdot izteicienu ”ar degunu mākoņos”, Toms nodomāja, ka cilvēks ir pamanījies uzlidot debesīs un tur iestrēgt. ”Vai tu vari likties gulēt?” bija jautājums, nevis norādījums.

Ne mūsu dusmas, ne asaras nelīdzēja. Šķiet, Toms nespēja izprast citu cilvēku emocijas.

– Kāpēc viņi raud? – dēls kādu dienu noprasīja, skatīdamies televīzijas pārraidi par bēgļu straumēm.

– Tāpēc, ka viņiem vairs nav māju, – es paskaidroju.

– Kāpēc tad viņi nevar sev nopirkt jaunas mājas?

Daži no šiem jautājumiem būtu izklausījušies normāli, ja tos uzdotu ļoti mazs bērns, taču, Tomam augot, tie kļuva aizvien nepiedienīgāki.

Mums vairs nebija spēka. Gandrīz vai kā mūsu laulības pirmajās nelāgajās dienās, kad bijām gandrīz šķīrušies. Mūs izglāba mammas piedāvājums. Toms pārcēlās uz mammas un tēta māju Devonā pie jūras. Netālu no tās atradās skola, kurā bijām mācījušies mēs ar brāli. Skolas direktore moži paziņoja, ka tagad tur ejot daudz vairāk tādu īpašu bērnu kā viņš. Viņa mūs nomierināja, sacīdama, ka mēs ar Edu nedēļas nogalē varēsim Tomu apciemot. Nebija ne mazāko šaubu par to, ko šāda pārcelšanās nozīmētu maniem vecākiem. Kopš Toma piedzimšanas manu māti vairs nepiemeklēja tie brīži, kad viņai šķita, ka Daniels joprojām ir dzīvs. Nu viņas dzīvē bija jauns uzdevums: mazdēls.

Lai cik ļoti man negribētos to atzīt, Toma prombūtnē mums ar Edu atkal radās iespēja dzīvot kā pārim. Mēs varējām netraucēti parunāties pie galda. Vakaros mēs gulējām uz dīvāna, draudzīgi klusēdami un savijuši kopā kājas. Mēs atkal nakšņojām vienā guļamistabā un no jauna atklājām viens otra ķermeni. Es neteiktu, ka tā bija – vai arī ir – neprātīga kaisle. Tomēr tā bija omulīga, mīlestības pilna sajūta.

Tikmēr Eds joprojām pūlējās kļūt slavens. Mēs abi bijām cerējuši, ka tas notiks ātrāk, it īpaši pēc tam, kad viņa glezna konkursā bija saņēmusi trešo vietu, taču mākslas tirgū bija iestājies panīkums. Vismaz tā viņam tika apgalvots. Laiku pa laikam manam vīram izdevās pārliecināt kādu galeriju izstādīt dažus viņa darbus, tomēr mums klājās grūti, kamēr beidzot kāds anonīms pircējs iegādājās ”Mazo itālieti”. Tagad Edam pietika naudas, lai īstenotu seno sapni – atvērtu savu galeriju.

Ironiski, taču pēc Toma piedzimšanas mana karjera bija patiešām uzplaukusi. Pēc Džo Tomasa lietas veiksme mani neatstāja, pēc šās skaļās prāvas tiesa visā valstī vairākiem cietušajiem piesprieda atlīdzību, bet likumos, kas regulēja veselības un drošības jomu, tika veikti grozījumi. Es kļuvu par advokātu biroja partneri. Mūsu ieguldījums nonāca jurisprudences aprakstos. Es biju kļuvusi slavena.

Manuprāt, tikpat svarīgs ir arī fakts, ka Davina tagad ir apprecējusies ar kādu Jorkšīras zemes īpašnieku un nu vairs nav mums bīstama. Mēs neieradāmies uz kāzām. Eds no visas sirds zvērēja, ka nekad nav mani ar viņu krāpis, tomēr es viņas klātbūtnē vēl aizvien jutos neērti.

Lai nu kā, mūsu laulība tagad ir kļuvusi daudz stiprāka. Runā, ka ģimenes, kurās ir slims vai zināmas grūtības sagādājošs bērns, vai nu atsvešinās, vai arī saliedējas. Pārsteidzoši, taču mēs esam saliedējušies.

– MANAS KURPES! Es tās vairs nevaru vilkt, jo tu tās esi aiztikusi!

Dēla dusmas zibenīgi atrauj mani tagadnē. Ja nokavēšu agro vilcienu uz Vaterlo, netikšu uz norunāto tikšanos.