žeina Korija - Mana vīra sieva

– Es visu nokārtošu, – mamma apņēmīgi saka. Dažreiz man rodas pārliecība, ka viņa ir pieņēmusi Tomu, lai šoreiz visu izdarītu kā nākas. Ar Danielu viņa ir piedzīvojusi neveiksmi – vai vismaz pati tā uzskata –, taču ar mazdēlu vairs tā nenotiks. – Ņem. Gandrīz aizmirsu. Nedēļas vidū tev tika atsūtīta vēstule.

Un tā nu es kā jau gļēvule aizsteidzos prom. Ielecu automašīnā, kur jau gaida tētis, atlaižos sēdeklī un atviegloti aizveru acis.

– Vai Eds tevi otrā galā sagaidīs? – viņš jautā.

Es papurinu galvu. Neparasti, taču šoreiz vīrs nav atbraucis man līdzi. Viņš ir uzaicināts uz kādu elitāru galeriju netālu no Koventgārdenas, kurā svētdien tiks izstādīta ”Mazās itālietes” kopija. Šai gleznai piemīt kaut kas tāds – košās, gandrīz asās krāsas un viņas pa pusei zinīgais, pa pusei nevainīgais skatiens –, kas mani padara nemierīgu ikreiz, kad es to ieraugu. Varbūt tikai tāpēc, ka es joprojām jūtos aizkaitināta, jo Frančeska bija izmantojusi mūs par sava bērna pieskatītājiem, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Toniju Gordonu? Pareizāk sakot, ar Leriju. Kā gan cilvēkam var būt divas dzīves?

Kad vilciens raustīdamies brauc cauri Šērbornai, es pagrozu rokā aploksni. Es neļaušu Džo Tomasam sev pieskarties. Pat ne domās. Es neļaušu sev domāt par to, ka esmu palīdzējusi vainīgam cilvēkam tikt brīvībā, jo citādi es vairs nespēšu ar sevi sadzīvot.

Un tāpēc, tiklīdz būšu ieradusies Londonā, es saplēsīšu šo aploksni, uz kuras ir redzams mana bijušā klienta īpatnējais rokraksts ar lielajiem burtiem, un iemetīšu to tuvākajā atkritumu urnā.

Kad ierodos birojā, tur valda ierastā drudžainā, vienmērīgā, apvaldītā panika. Es izbaudu katru brīdi. Pieaugušu cilvēku panika. Pieaugušu cilvēku raksturu sadursme. Pieaugušu cilvēku glaimi.

Ne jau tikai mana karjera ir sākusi plaukt un zelt, bet arī mans ķermenis. Dažas sievietes noveco nelāgi, piemēram, Davina – es nespēju apvaldīt uzvarošu smaidu. Pirms mēneša izdevums Tatler savā ”Aculiecinieka” slejā bija ievietojis fotogrāfiju, kurā viņai bija izteikti nokārušies vaigi. Citas, piemēram, es, sāk izskatīties labāk. Vismaz tā man ir teikts.

– Pusmūža vecums tev piestāv, – Eds man sacīja vakar no rīta, pētīdams manu plakano vēderu un slaidos augšstilbus.

Es biju viņu pakutinājusi, tēlodama sašutumu.

– Pusmūža vecums? Atļaušos aizrādīt, ka četrdesmit gadi tagad ir tas pats, kas kādreiz trīsdesmit. Vai vismaz trīsdesmit astoņi.

Ironiski, ka pēc Toma piedzimšanas biju pārāk aizņemta, lai mierinātu sevi ar ēdienu. Grūtniecības laika liekais svars ātri vien izzuda (ar zīdīšanas palīdzību) un, bērnam augot, turpināja zust. Jo vairāk mans dēls zieda uz sienām ēdienu – vai dažreiz arī kaut ko daudz ļaunāku –, jo mazāk man gribējās ēst. Mana nespēja tikt galā ar bērnu, kurš uzstājīgi pieprasīja, lai viss tiktu nolikts īstajā vietā, un tai pašā laikā vienlīdz uzstājīgi radīja haosu, izrādījās daudz iedarbīgāka par jebkuru diētu. Pirms darba es sāku skriet. Sākumā elsdama vienu reizi apskrēju apkārt kvartālam, taču pamazām tiku aizvien tālāk. Skriešana, it īpaši sešos no rīta, kad pasaule vēl tikai modās, palīdzēja man atbrīvoties no dēmoniem, kas mājoja manos sapņos.

Svars pamazām zuda, mani sejas vaibsti kļuva stingrāki, es sāku vilkt vispirms divpadsmitā un tad arī desmitā izmēra apģērbus. Aizgāju uz Meifēru pie dārga friziera un liku apgriezt savus garos, gaišos matus tā, lai es izskatītos ”ņemama nopietni”. Tagad, kad mērķtiecīgi soļoju pa biroju ar savām jaunajām, sarkanajām augstpapēžu kurpēm, visi mani vēro. Šīs kurpes ir iespaidīgas. Klienti nopēta mani vēlreiz, it kā sieviete nespētu vienlaikus gan uzvarēt tiesā, gan izskatīties labi. Reiz tiesā pretējās puses advokāts slepus iedeva man zīmīti, gribēdams zināt, vai es vakarā gribētu kopā ar viņu ieturēt maltīti. Es viņu atraidīju, tomēr jutos glaimota.

Tiesa. Labi, ka atcerējos. Man tur jābūt precīzi pēc stundas. Kopš savas slavenās lietas es specializējos tādās nopietnās jomās kā slepkavība ar iepriekšēju nodomu un bez tā. Pirms daudziem gadiem, skatoties, cik lepni Tonijs Gordons staigā pa tiesas zāli, manī kaut kas atmodās. Lai tiesā uzņemtos tādas lietas, kas parasti pienākas īpašiem advokātiem, arī parasti advokāti var apmeklēt papildu kvalifikācijas kursus. Tas ir vēl viens pluss, kas ļauj nopelnīt daudz vairāk. Tā es arī izdarīju.

Tomēr es pārstāvu tikai tādus klientus, par kuru nevainīgumu esmu pilnīgi pārliecināta. Ja manī mostas bažas, es paziņoju, ka esmu pārāk aizņemta, un klients tiek nodots kādam citam. Par šīs pēcpusdienas lietu man nav nekādu šaubu. Pusaudze, kuru kravas automašīnas šoferis ir notriecis no divriteņa. Taisnībai ir jāuzvar.

– Vai esi gatavs? – Nepacietīgi uzlūkoju mūsu kārtējo praktikantu. Tas ir jauns puisis, kurš nesen beidzis Oksfordu. Viņa tēvs ir viena mūsu partnera draugs. Man tas nepatīk, bet ko lai dara? Radu būšana jurisprudencē zeļ un plaukst. Mēs sākam soļot. Puisis joprojām knibinās ap savu kaklasaiti universitātes krāsās.

– Vai tad mēs nebrauksim ar taksometru? – viņš žēli vaicā.

– Nē. – Mani soļi ir gari un vienmērīgi. Soļošana ir vēl viena nodarbe, kas man palīdz saglabāt slaidumu, turklāt svaigais rudenīgais gaiss palīdz domāt. Es prātā pārskatu visas lietas nianses.

– Vai jūs tiesā kādreiz uztraucaties? – Puisis uzlūko mani, un es īsu mirkli sajūtu līdzcietību. Laba izglītība un privileģēta audzināšana nespēj līdzēt tajos brīžos, kad nākas gluži kā kailam stāties zvērināto un tiesneša priekšā. Tiesneši nemīl muļķus.

– Es neļauju sev to darīt. – Mēs uzsteidzamies pa akmens kāpnēm, kas ved uz tiesu. Tā nav tik liela kā galvenā krimināltiesa, tomēr pietiekami iespaidīga. Starp pelēkiem akmens stabiem plīvo melni uzsvārči. Lai cik negodīgi tas arī būtu, vīriešu šeit vēl aizvien ir vairāk nekā sieviešu, un tomēr…

– Lilij?

Es apstājos, kad man līdzās pakavējas sirms vīrs ar pelēku seju. Aši mēģinu viņu atcerēties. Esmu pārliecināta, ka pazīstu šo cilvēku, taču nekādi nespēju atminēties viņa vārdu.

– Jūs mani neatceraties. – Tas tiek pateikts piesmakušā balsī un drīzāk izklausās pēc apgalvojuma, nevis jautājuma. – Tonijs. Tonijs Gordons.

Esmu satriekta. Neesmu redzējusi viņu mēnešiem ilgi, un arī tad vien garāmejot; mēs bijām tikai strupi pamājuši viens otram, it kā nekad nebūtu pavadījuši kopā daudzas stundas, lai, salikuši galvas kopā, cītīgi pētītu dokumentus, kas beigu beigās bija noveduši pie milzīgas netaisnības. Visiem spēkiem esmu pūlējusies aizmirst par šo laiku.

– Kā jums klājas, Lilij? – Mans satricinājums pamazām zūd. Runādams viņš pieskaras savam kaklam. Un tad es to pamanu. Virs apkaklītes ir izspiedies ne ar ko nesajaucams uztūkums. – Rīkles vēzis, – viņš piesmacis paskaidro. – Ārsti ir izdarījuši visu, ko spēj, bet…

Viņa vārdus gandrīz apslāpē lietišķās balsis, kas atbalsojas ap mums. Oksfordas praktikants man līdzās neomulīgi mīņājas.

– Ieraudzīju jūsu vārdu sarakstā un nolēmu jūs uzmeklēt. – Tonija skatiens, kas palicis nemainīgs, lai gan kopumā pārmaiņas bijušas nežēlīgas, pievēršas manam pavadonim.

– Vai tu vari pagaidīt tur, lūdzu? – es stingri uzrunāju jauno puisi.

Mana bijušā kolēģa lūpas noraustās kā smaidā.

– Jūs esat pārvērtusies. Taču es to jau zināju. Jūsu slava pieņemas spēkā.

Izliekos, ka neesmu dzirdējusi šo komplimentu.

– Kā varu jums palīdzēt?

– Džo Tomass.

Mute kļūst sausa. Ķermenis sastingst. Apkārtējās skaņas pamazām izgaist.

– Kas ir ar viņu?

Es atkal atceros to, par ko mēs ar Toniju runājām pirms daudziem gadiem. Pēc tam, kad Džo Tomass bija lepni atzinies, ka ir vainīgs, biju panikā piezvanījusi Tonijam.

– Ko lai mēs tagad darām? – biju lūdzoši vaicājusi.

– Neko, – Tonijs atbildēja. – Viņš ir brīvs, un tur vairs neko nevar darīt. – Varēja skaidri manīt, ka viņš nemaz nejūtas pārsteigts.

– Jūs zinājāt, ka viņš ir vainīgs?

– Man bija tādas aizdomas, taču es nejutos pārliecināts. Turklāt tas nav svarīgi.

– Ir gan.

– Paklau, Lilij, kad kļūsiet vecāka, jūs sapratīsiet, ka tā ir tikai spēle. Spēle, kurā mums jāuzvar arī tad, ja mums iedalītas sliktas kārtis. Pierādījumi par Džo Tomasa vainu izrādījās nepietiekami. Turklāt tā mēs būtu apdraudējuši visas pārējās lietas, kas sekoja mūsu prāvai. Vienkārši aizmirstiet par to. Turpiniet strādāt.

Un tas nu ir patiesais iemesls, kura dēļ esmu centusies vairs nekad nesastapt Toniju Gordonu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš bija dzīvojis dubultu dzīvi. Nabaga mazā Karla bija izskatījusies pagalam apjukusi, cenzdamās saprast, kāpēc viņas mātes Lerijs patiesībā ir Tonijs. Jo es negribu kļūt par tādu pašu advokātu kā viņš. Man ir augstāki principi. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Bet te nu mēs esam. Viens otram pretī.

– Kas tad ar viņu ir? – es jautāju, paskatīdamās pulkstenī. Pēc desmit minūtēm mums ir jābūt tiesas zālē.

– Viņš man uzrakstīja vēstuli, lūgdams, lai nododu jums ziņu.

Es atceros visas tās neparakstītās dzimšanas dienas apsveikuma kartītes, ko esmu saņēmusi gadu gaitā. Tās visas bija sūtītas uz biroju. Visas rakstītas vienā un tai pašā rokrakstā ar lielajiem burtiem. Uz visām ārvalstu markas pat no tik tālām zemēm kā Ēģipte. Es atceros arī pēdējo vēstuli, kas tagad saplēsta guļ Vaterlo stacijas atkritumu urnā. Vismaz es domāju, ka tas bija apsveikums dzimšanas dienā. Uz mirkli atceros pagājušās nedēļas vienkāršās vakariņas kopā ar vīru par godu manai trīsdesmit astotajai dzimšanas dienai. Nekādas jezgas. Nekādu fanfaru. Klusas svinības, jo, par spīti vājajām izredzēm, bijām uzvarējuši. Palikuši kopā. Bet nu man priekšā ir nostājies manu neveiksmju atgādinājums.

– Viņš grib ar tevi runāt, Lilij. – Tonijs iespiež man rokā papīra lapu. – Viņš apgalvo, ka tas ir neatliekami.

Tad Tonijs aizsteidzas prom. Melnais mētelis plīvo. Viņam nav cepures. Viņš platiem soļiem iziet cauri atklātajai vestibila arkai, pirms vēl esmu paguvusi izteikt līdzjūtību par viņa slimību.

Mani gaida darbs. Nevainīgs kravas auto šoferis, kura dzīve tika izpostīta brīdī, kad viņam priekšā uz ceļa ar divriteni negaidot izbrauca pusaudze. Varētu domāt, ka cietusī ir viņa. Galu galā vienmēr nākas par kaut ko tādu lasīt. Bet tur jau arī slēpjas jurisprudences izaicinājums. Nekas nav tā, kā izskatās.

Tagad man ir jāparūpējas, lai šis nabaga cilvēks tiktu attaisnots. Man ir jāgūst kārtējā uzvara, kuru jau tāpat ir vairāk nekā jebkuram citam visā birojā. Tikai tā es varu pierādīt, ka tomēr neesmu nemaz tik slikts cilvēks.

Kaut gan saprāts mudina mani to nedarīt, es iegrūžu Džo Tomasa telefona numuru kabatā un dodos tālāk.

Agrā rītā Karlu pamodināja klaigas un skaļa grabēšana. Ar basām kājām pa kailo grīdu aizsteigusies pie loga un sarāvusies no aukstuma, viņa ieraudzīja vīrus, kas šaurajā ielā pie hosteļa izbēra atkritumu kastes kravas automašīnās.

Šķita mierinoši, ka arī šeit, tāpat kā Itālijā, ļaudis vāca atkritumus. Ilgas pēc mājām nedaudz pārgāja. Kad Karla izstiepa rokas – mamma jau sen bija viņai iemācījusi, ka ir ļoti svarīgi sākt rītu ar vingrošanu, lai saglabātu slaidumu, – viens no vīriem palūkojās augšup un nosvilpās. Nelikdamās par viņu ne zinis, Karla devās atpakaļ uz gultu, ieritinājās zem plānās segas (istabā nebija pat radiatora!), ieslēdza datoru un uzklikšķināja uz saites, ko bija saglabājusi pie grāmatzīmēm. Tonijs Gordons. Linkolna palāta. Tur atradās raksts:

Linkolna palātas goda biedrība ir viena no četrām Londonas tiesu palātām, pie kuras pieder Anglijas un Velsas juristi. Tā ir vieta, kurā viņi kārto arī advokatūras eksāmenu. Tā tiek uzskatīta par vienu no pasaules prestižākajām juristu profesionālajām asociācijām. Tiek uzskatīts, ka tā ir nodēvēta par godu Henrijam de Leisijam, trešajam Linkolnas grāfam.

Protams, Karla to visu bija uzmeklējusi jau Itālijā. Kaut gan viņa bija apgalvojusi mammai, ka noteikti atradīs Leriju, tomēr jaunajai sievietei īsti nebija skaidrs, vai labāk vienkārši doties turp, cerot Leriju pārsteigt negaidot, vai arī pieteikties uz apmeklējumu, izliekoties par klienti.

Kamēr viņa prātoja, no pagultes izlīda vēl viens tarakāns. Tas uz mirkli apstājās, it kā lūgdamies, lai to nenogalina. Es pieteikšos uz apmeklējumu, Karla nolēma. Tad noteikti varēs satikt Leriju. Tomēr viņa nezvanīs, bet ieradīsies pati personīgi.

Izkāpusi no gultas, viņa uzvilka sārto zīda rītakleitu, ko nonna viņai bija nopirkusi kā atvadu dāvanu, un uz pirkstgaliem uzmanīgi apgāja ap tarakānu. Tas bija praktiskas dabas jautājums. Viņa taču nevarēja nosist visus tarakānus, kas atradās istabā.

Toties Karla varēja likt Lerijam saprast, ko viņš bija izdarījis.

Pēc pusstundas jaunā sieviete bija gatava. Šauri, gaiši brūni svārki, kas izcēla viņas augumu, tomēr bija arī klasiski. Melns, nedaudz caurspīdīgs trikotāžas džemperis ar platu jostu, lai izceltu vidukli. Iepriekšējās dienas krēmkrāsas žakete. Sarkanas augstpapēžu kurpes. Neliels šļāciens no Chanel smaržu parauga pudelītes, ko viņa bija nočiepusi beznodokļu veikalā (neviens to nebija pamanījis). Šķērsām pāri krūtīm pārlikta soma, jo, cik varēja noprast, šeit zagļu bija tikpat daudz kā Romā.