– Kas noticis? – es izgrūžu.

– Nekas! – viņa balsī virmo satraukums.

Mani pārņem atvieglojums.

– Vai tu esi aizņemta? – viņš vaicā.

Dīvains jautājums. Eds taču zina, ka es vienmēr esmu aizņemta. Gājiens uz galeriju ir reti piedzīvots dumpis no manas puses. Man vajadzētu atrasties birojā.

– Patiesībā es pēc tiesas esmu atļāvusies vienu stundu atvilkt elpu.

– Jūs uzvarējāt?

Pēdējā laikā Eds dedzīgi interesējas par manu darbu. Manī uz mirkli pazib lepnums.

– Uzvarējām gan.

– Visu cieņu. – Viņš neviltoti lepojas ar mani. – Tātad tu vari atnākt šurp?

– Pie tevis?

– Man ir pārsteigums.

– Jauks?

– Pavisam noteikti.

Es sajūtu bērnišķīgu satraukumu.

– Es varu atlicināt vienu stundu, – saku, iziedama pa durvīm uz ielas.

Eda jaunā galerija atrodas vecas ēkas pagrabstāvā. Viņš man iegalvoja, ka tai esot izteikts potenciāls, it īpaši tāpēc, ka telpas vidū slejoties brīnišķīgs, senlaicīgs, vīts statnis.

Uz galerijas atvēršanu ieradās daudzi. Pateicoties nezināmajam pircējam (pat Edam netika pateikts, kas viņš ir, jo darījums tika veikts ar mākslas darbu tirgotāja starpniecību), viņa darbi bija izraisījuši lielu interesi. Kad klienti sāka man vaicāt, vai mākslinieks Eds Makdonalds nav mans radinieks, es lepni atbildēju, ka viņš ir mans vīrs. Diemžēl nav pagājis ne gads, kad ļaužu interese ir sākusi zust. Cik var noprast, tad ne jau visi ir sajūsmā par viņa akrila gleznām ar spilgtām krāsām un platiem, teatrāliem otas vilcieniem.

Aizvainojošā kritika ir Edu dziļi aizskārusi, no jauna atmodinot viņā nedrošību. Viņvakar viņš pārnesa mājās trīs sarkanvīna pudeles.

– Es jau tās neizdzeršu visas uzreiz, – viņš aizstāvēdamies paskaidroja. Es klusēju. Zinu, ka manam vīram ir trūkumi, taču arī man tādi ir. Mēs mierīgi pavakariņojām. Darba dienu vakaros mēs tagad to varam darīt bieži, jo nu vairs līdzās nav Toma, kurš kliedz tāpēc, ka viņa šķīvi kāds ir aptraipījis, kļūdas pēc uzliekot tur zirni. (”Es taču teicu, ka man nepatīk zaļā krāsa!”)

Lai atgūtu pašapziņu un samaksātu jaunās galerijas rēķinus, Edam par krietnu summu ir jāpārdod vēl kāda glezna. Uzmanīgi kāpdama lejup pa šaurajām akmens kāpnēm, es sev saku: varbūt tieši tāpēc viņš mani ir pasaucis. Varbūt ir uzradies vēl viens pircējs!

Iegājusi galerijā, ieraugu Eda pakausi. Mani pārņem silta apmierinātība.

– Lilij! – viņš apsviežas, izrunādams manu vārdu tā, it kā tas būtu svešs. It kā es būtu tikai sen neredzēta paziņa, nevis sieva, kuru viņš vēl šorīt uz atvadām noskūpstījis. – Uzmini, kas pirms stundas ienāca galerijā?

Viņš vēl nav beidzis runāt, kad aiz statņa parādās maza auguma sieviete ar spīdīgiem, melniem, īsi apgrieztiem matiem. Ja neņem vērā krāsu, viņas frizūra ir gandrīz precīzi tāda pati kā man. Taču viņa ir jauna. Varētu minēt, ka nedaudz pāri divdesmit gadiem. Spīdīgas, pabiezas lūpas un plats, starojošs, saulains smaids, kurā pazib smaganas. Plata, gluda piere. Viņas skaistums ir satriecošs, kaut arī ne tradicionāls. Uz viņas seju gribas skatīties nenovēršoties. Neizskaidrojami nemierīgi pagrozu savu sudraba aproci – to, kuru mēdzu pastāvīgi nēsāt.

– Labdien, Lilij! – viņa melodiski uzsauc un negaidot noskūpsta mani uz abiem vaigiem. Tad viņa atkāpjas. Es sajūtu sevī saltumu, it kā mani kāds ar nazi būtu pārgriezis uz pusēm. – Vai jūs mani neatceraties? Es esmu Karla.

Karla? Mazā Karla, kura pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Edu bijām tikai nesen apprecējušies, dzīvoja ar mums vienā mājā? Dažbrīd biklais, tomēr arī pārgudrais bērns, kura skaistā māte bija ielaidusies dēkā ar Toniju? Karla, mazā itāliete? Vai tiešām ir iespējams, ka šī pašpārliecinātā, jaunā sieviete ar spīdīgām lūpām, nevainojamu sejas ādu un asām kaķa acīm, kas prasmīgi izceltas ar kontūrzīmuli, ir mazā Karla?

Viņa ir tik iznesīga! Man pašai bija vajadzīgi daudzi gadi, lai tiktu pie tādas pašpārliecības.

Protams, tā ir Karla. Īsta Frančeskas kopija, tikai bez garajām cirtām. Kā divas ūdens lāses līdzīga vientuļajai mātei, kura pirms daudziem gadiem bija apmetusies septītajā dzīvoklī.

– Kur tu biji palikusi? – es izmoku. – Kā klājas tavai mātei?

Skaistā, kumeļam līdzīgā radība nedaudz pieliec un tad piešķiebj galvu, kā apdomādama manu jautājumu.

– Mammai klājas ļoti labi, paldies. Viņa dzīvo Itālijā. Mēs abas jau kādu laiku dzīvojam tur.

Eds iejaucas:

– Karla mēģināja ar mums sazināties. Viņa mums uzrakstīja vēstuli.

Es savaldīgi ieelpoju. Gluži tāpat kā tiesā, kad man ir jābūt uzmanīgai.

– Ak tā? – es vaicāju. Tie nav meli. Tikai jautājums.

– Divas reizes, – Karla paskaidro.

Viņa skatās man tieši sejā. Uz īsu brīdi atceros pirmo vēstuli ar Itālijas zīmogu, kas pagājušajā gadā bija atsūtīta uz mūsu veco adresi. Dzīvokļa pašreizējie iemītnieki to pārsūtīja mums.

Pirmajā mirklī mani pārņēma instinktīva vēlme izmest to ārā – tieši tāpat kā visas pārējās lūgumu vēstules, ko mēs tolaik mēdzām saņemt. Ļaudis pareizi vai kļūdaini uzskata: ja reiz māksliniekam ir vienreiz palaimējies, viņš ir bagāts. Lai gan glezna ir pārdota, Eds ir saņēmis mantojumu un man tiek maksāta alga, mēs patiesībā nemaz neesam tik turīgi. Gan par galeriju, gan par māju ir jāmaksā milzīgs kredīts. Un vēl mums, protams, ir jādomā arī par Toma dārgo ārstēšanu un viņa nezināmo nākotni.

Arī man, tieši tāpat kā jebkuram kārtīgam cilvēkam, gribas palīdzēt citiem, bet, ja mēs iedosim naudu vienam, ar ko tas beigsies? Un tomēr Karlai bija taisnība. Ar viņu viss bija citādi. Savā ziņā tieši viņai mēs varējām pateikties par saviem panākumiem. Es nolēmu parunāt ar Edu, taču tieši tobrīd kāds kritiķis bija uzrakstījis kārtējo zemisko apskatu, netikdams gudrs, kāpēc gan kāds varētu vēlēties maksāt tādu naudu par ”pārdrošu akrila darbu, ko būtu varējis uzgleznot jebkurš Monmartras ielu mākslinieks”. Mans vīrs jutās aizvainots. Man tikai ar lielām pūlēm izdevās Edam iegalvot, ka kritiķim nav taisnība. Es nolēmu, ka nerādīšu viņam Karlas vēstuli, kamēr tracis nebūs norimis.

Tad pienāca otrā vēstule. Tā bija sūtīta uz galeriju, kurā Eds neilgu laiku bija izstādījis savus darbus. Vēstule bija pārsūtīta uz mūsu mājām, un es laimīgā kārtā pa ceļam uz darbu nejauši saskrējos ar pastnieku. Pazinusi rokrakstu un marku, es iebāzu vēstuli somā, lai darbā to atplēstu. Šoreiz tā jau bija rakstīta dusmīgākā, prasīgākā tonī. Godīgi sakot, es izbijos. Nojautu, ka vēstulei savu roku bija pielikusi arī Frančeska. Ja mēs viņām iedotu naudu, viņas varētu pieprasīt vēl vairāk.

Tā nu es šo vēstuli noglabāju, melīgi iegalvodama sev, ka par to kādā brīdī padomāšu. Un tad es par šo vēstuli izdevīgi aizmirsu. Nu man ir skaidrs, ka tā rīkoties nebija pareizi, bet, ja es būtu uzrakstījusi Karlai atbildi un izskaidrojusi mūsu finansiālo situāciju, viņa droši vien nebūtu man noticējusi.

– Kad jūs pirms daudziem gadiem tik pēkšņi aizbraucāt, mēs noraizējāmies, – Eds saka. – Kāpēc jūs mums nepateicāt, kurp grasāties doties?

Dzirdot šo jautājumu, man atmiņā ataust pēdējā reize, kad redzēju Karlu. Tas briesmīgais strīds starp Toniju, Frančesku un mani. Tobrīd es vēl nebiju īsti izdomājusi, vai mums ar Edu vajadzētu palikt kopā.

– Jā, – es caur zobiem izgrūžu, – mēs par jums ļoti noraizējāmies. – Tad mans skatiens pievēršas gleznai aiz viņas muguras. To ir grūti nepamanīt. Visa telpa ir pilna ar gleznām, kurās Karla ir atainota kā bērns.

– Kā tev patīk tavi portreti? – es apjautājos, klusībā nodomādama, ka tikpat labi jau varu arī nelietīgi izlikties, lai mēģinātu piespiest Karlu atklāt savas kārtis. Tad mani neviens vairs neturēs aizdomās par tām neatbildētajām vēstulēm.

Jaunā sieviete manā priekšā nosarkst.

– Tie ir tik skaisti. – Tad viņa nosarkst vēlreiz. – Es negribu teikt, ka es esmu skaista, jūs taču saprotat…

– Jā, bet tu taču tāda esi, – Eds iejaucas. – Tik skaists bērns. Mēs abi tā domājām, vai ne, Lilij?

Es pamāju.

– Vai atceries to savu portretu, kuru viņš pirms daudziem gadiem pieteica konkursā? Tas ieguva trešo vietu, un, kaut gan tolaik šo gleznu neizdevās pārdot, nesen to iegādājās kāds kolekcionārs.

Es uzmanīgi vēroju Karlu. Savās vēstulēs viņa bija pieminējusi gan konkursu, gan pārdoto gleznu, tāpēc es zināju, ka viņa to zina, taču tagad viņa noelšas tēlotā pārsteigumā un pieliek pirkstus pie lūpām. Gan viņas lūpām, gan nagiem ir nevainojami uzklāts sārts tonis. Nagi ir perfekti ovāli. Nevienam pirkstam nav nolupusi laka.

– Fantastiski! – viņa dūdo.

Iespējams, tagad Karla jūtas neomulīgi, ka otrā vēstule, kuru, viņasprāt, neesam saņēmuši, bijusi rakstīta tik prasīgā tonī. To var saprast.

– Tāpēc jau es mēģināju tevi uzmeklēt, – Eds dedzīgi piebilst.

Patiešām? Tādā gadījumā tas man ir kaut kas jauns. Dažreiz Eds mēdz kaut ko pateikt vienīgi tāpēc, lai kādam izpatiktu.

– Es dabūju ļoti daudz naudas, – mans vīrs vāvuļo tālāk. Viņš pamazām aizraujas aizvien vairāk, gandrīz vai reibst. Esmu to jau piedzīvojusi. Tas nozīmē, ka viņš var kļūt pārgalvīgs. Pieskaros viņa rokai, cerēdama, ka viņš pierims, taču Eds turpina. – Par šo naudu es varēju atvērt pats savu galeriju!

Uz īsu brīdi iestājas klusums. Mēs ar vīru nodomājam vienu un to pašu. Pēdējā laikā tā gadās ļoti bieži. Varbūt tā notiek ar visiem pāriem, kuri ir nodzīvojuši laulībā ilgu laiku.

– Mums vajadzētu tev pateikties, – es saku, negribīgi samierinādamās, ka šāda rīcība patiešām būtu godājama, kaut arī mēs nevaram to atļauties.

– Tik tiešām vajadzētu, – Eds piekrīt. Viņš neskatās uz mani, tomēr es zinu, ka viņa prāts drudžaini darbojas. Cik daudz vajadzētu maksāt? Cik mēs varētu atļauties?

– Kur tu dzīvo? – es apvaicājos, lai iegūtu laiku.

– Kādā vietā, ko sauc par Kingskrosu. Hostelī. – Karla nopūšas. – Tur ir pilns ar tarakāniem.

Pēkšņi pašpārliecinātā sieviete kaut kur nozūd. Es ieraugu jaunu meiteni, kura nupat ir pametusi savu dzimto zemi un nu cenšas iejusties pilsētā, kas droši vien ir ļoti pārvērtusies. Es pārstāju prātot gan par to, cik daudz mēs esam viņai parādā, gan par to, ka viņas klātbūtne padara mani nervozu, liekot atcerēties pagātni. Es atkal gribu viņai palīdzēt. Daļēji tāpēc, ka jūtos vainīga.

– Tev noteikti jāatnāk pie mums uz vakariņām.

– Jā! – Eds no aizrautības staro. Es saprotu, kāpēc. Domās viņš jau glezno Karlu. Tas ir lielisks sižets. Tas nu man ir skaidrs. ”Mazā itāliete ir pieaugusi.” Garās cirtas ir īsi apgrieztas. Cita āriene. Varbūt pasteļi, nevis akrila krāsas. Pēdējā laikā viņš ir runājis par stila maiņu. Pēkšņi man iešaujas prātā, ka varbūt Karlas atgriešanās mūsu dzīvē varētu izrādīties tieši par to, kas manam vīram vajadzīgs.

– Atnāc šovakar, – Eds piedāvā.

Nē. Ne tik drīz. Mums vēl jāparunā.

– Šovakar nebūs īsti labi, – es iebilstu un izņemu no somas pildspalvu. – Pasaki man savu telefona numuru, un es tev piezvanīšu.

Karla to dedzīgi uzkricelē.

– Drīz sāksies mācības koledžā, taču man noteikti atradīsies kāds brīvs brīdis. – Tad viņa izslejas. – Es Itālijā absolvēju juridisko fakultāti, un tagad man jāpabeidz kvalifikācijas kursi, lai es varētu strādāt par juristi Anglijā. Tāpat kā jūs, Lilij!

Kāpēc man sažņaudzas sirds? Kāpēc man rodas sajūta, ka šī skaistā meitene cenšas iezagties manā teritorijā? Tas ir mans, nevis viņas lauciņš.

– Šajā jomā ir ļoti liela konkurence, – es dzirdu sevi sakām. – Tā ir skarba. Nežēlīga. Vai esi visu labi pārdomājusi?

– Jūs mani iedvesmojāt! – Viņai mirdz acis. – Es joprojām atceros to slaveno boilera slepkavības lietu, ar kuru jūs nodarbojāties, kamēr Eds mani gleznoja. Universitātē man vajadzēja to analizēt. Kā to cilvēku īsti sauca? Džo Tomass? Jūs nemitīgi atkārtojāt: ”Šis cilvēks nav vainīgs, un es panākšu, lai visi to saprastu.”

Kāpēc man šķiet, ka šie vārdi ir sagatavoti jau iepriekš? Ka tas nav vienīgais iemesls, kura dēļ viņa te ieradusies? Vai arī es visu uztveru saasināti, jo šī meitene ir pieminējusi cilvēku, kuru visiem spēkiem esmu pūlējusies aizmirst?

Daru, ko varu, lai pārstātu domāt par savu pirmītējo telefona sarunu.

– Lilija varēs tev palīdzēt tikt galā ar mācībām, – Eds atkal iejaucas. Viņš izturas kā satraukts bērns, kurš dedzīgi vēlas kādu iepriecināt. Es saprotu, kāpēc viņš tā dara. Mans vīrs jūtas vainīgs. Galu galā viņš savu karjeru ir izveidojis, pateicoties šai meitenei.

– Mēs ar tevi sazināsimies, lai vienotos par vakariņām mūsu mājās. – Es iespiežu viņai rokā vizītkarti. – Te būs mūsu telefona numuri.

– Paņem arī šo. – Mans vīrs iespiež viņai rokā divdesmit mārciņu naudas zīmi. – Lai tu varētu no metro stacijas aizbraukt mājās ar taksometru.

– Ed, – es saku, pūlēdamās saglabāt mieru. – Vai tu šovakar vari pārnākt agrāk? Mums kaut kas jāapspriež.

Viņš apklust un uztver manu skatienu. Mums kaut kas jāapspriež. Mums par kaut ko jāparunā. Ikreiz, kad mūsu dzīvē atskan šis teikums, tas ir saistīts ar kaut ko nozīmīgu. Ar mūsu laulību. Grūtniecības testu. Toma diagnozi. Un nu arī ar summu, ko mums vajadzētu samaksāt Karlai.