žeina Korija - Mana vīra sieva

– Protams, – viņš šaubīdamies saka. – Ja tu būsi mājās, tad es arī. – Viņš iesmejas. – Zini, mana sieva tagad ir patiešām svarīga persona. Viņa ir burtiski pārcēlusies dzīvot uz savu biroju. Viņai tur ir pat sega.

Tik sarkastiski viņš nav izteicies jau veselu mūžību. Man birojā nav rezerves gultas, tomēr es bieži pārnāku vēlu. Vai gan partneris var rīkoties arī citādi?

– Ir vēl kas tāds, ko mēs neesam pateikuši Karlai, – es saku.

Eds sarauc pieri.

– Ak tā?

Tā ir vēl viena mākslinieka priekšrocība. Izlikties kaut ko nezinām. Paslēpties.

– Mums ir bērns. Puika. – Es sastomos, kā tas bieži notiek, kad man svešiem ļaudīm jāatzīstas, ka man ir dēls. – Viņu sauc Toms.

– Patiešām? – Karlas skatiens atmaigst. – Es ļoti gribu viņu ātrāk ieraudzīt.

Varbūt labi vien bija, ka viņi nebija saņēmuši Karlas vēstules. Karla sev iegalvoja, ka tagad viss būs vieglāk, ja vien viņa pareizi izspēlēs savas kārtis.

Atpakaļceļā uz hosteli Karla spēja domāt vienīgi par apbrīnu Eda sejā un brīnišķīgo siltumu, kas, to redzot, bija pārpludinājis viņas augumu.

Čaukstošās rudens lapas un aukstais vakara gaiss, kas ķērās rīklē, mudināja Karlu atcerēties pirmo reizi, kad viņa bija sastapusi Liliju un Edu. Raugoties ar bērna acīm, viņi bija izskatījušies tik pieauguši! Un tomēr Lilija droši vien tolaik nebija daudz vecāka par Karlu tagad.

Viņas kādreizējā draudzene bija tik ļoti pārvērtusies! Karlas atmiņās viņa bija palikusi kā ļoti gara un apaļīga. Viņas vienīgais skaistums bija tikai garie, gaišie mati.

– Man gribētos iemācīt tai anglietei ģērbties, – mamma allaž bija teikusi. – Stilam nauda nemaz nav vajadzīga. Vajag tikai izvēlēties īstās drēbes un pēc tam tās ar lepnumu valkāt.

Jā, kāds kādā brīdī noteikti bija Liliju pamācījis, jo nu viņai piemita stils. Kad Lilija bija parādījusies galerijā, Karla viņu gandrīz nebija pazinusi. Viņa bija daudz tievāka. Viņai bija skaisti piegriezta žakete, kas līdzinājās Max Mara modelim. Gaišie, īsi apgrieztie mati dzīvē izskatījās vēl labāk nekā fotogrāfijā. Šī vecākā sieviete bija kļuvusi gandrīz skaista.

Kaut gan arī Eds bija mainījies, viņš vēl aizvien izstaroja tādu pašu sirsnību un runāja tā, it kā lieliski saprastu, ko domā viņa sarunas biedrs. Runājot ar viņu, varēja manīt, ka viņš pēta viņas degunu, ausis, kaulu struktūru. Īsti mākslinieki vienmēr tā darīja. Un cik glaimojoši, ka nezināmais pircējs bija iegādājies tieši viņas portretu!

Bet pagaidām viņu gaidīja pirmā studiju diena. Juridiskā koledža! Karlas sirds iepukstējās straujāk. Viņa gribēja kļūt par patiešām labu juristi. Nudien.

– Mēs ar tevi sazināsimies, lai vienotos par vakariņām mūsu mājās, – Lilija bija apsolījusi.

Varbūt tad Lerijs jau būs ar viņu sazinājies.

Neuztraucies, mammu, Karla sev sacīja, pateicīgi pamādama izskatīgajam jauneklim, kurš bija ļāvis viņai pirmajai ieiet pa durvīm. Es gādāšu, lai visi saņem pēc nopelniem.

Eds patiešām dara, ko solījis. Viņš ir ne vien ātrāk pārnācis no galerijas, lai mēs varētu parunāties, bet arī pagatavojis vakariņas. Mēs to saucam par savu īpašo ēdienu. Lasis kārtainajā mīklā. Tā bija pirmā maltīte, ko ēdām, kad mans grūtniecības tests bija izrādījies pozitīvs; mūsu jaunās dzīves sākums pēc laulības neveiksmīgā sākuma.

Cik ilgi ir iespējams izlikties? Cik ilgs laiks paies, kamēr uzradīsies kāds no pagātnes, lai viss atkal sāktos no jauna?

Karla. Džo.

Iespējams, tieši tāpēc es tik ārkārtīgi pacentos arī pati ātrāk pārnākt no darba.

– Šim vakaram pietiks, – pateicu dedzīgajam praktikantam, kurš vēl aizvien pētīja dokumentus, ko biju viņam iedevusi. – Mums visiem laiku pa laikam vajadzīga atpūta.

– Bet ir taču vēl tikai septiņi!

Tikpat labi viņš būtu varējis pateikt, ka ir vēl tikai četri pēcpusdienā. Advokāta aizkavēšanās darbā nav tikai pašsaprotama vien; tā ir viena no daudzajiem smilšu maisiem, kas viņu šķir no durvīm ar uzrakstu ”Izeja”. Citiem vārdiem sakot, aizkavēšanās darbā liecina, ka advokāts ir uzņēmīgs. Tā pasargā advokātu no pastāvīgajiem atlaišanas draudiem. Jurisprudence reizēm ir nodarbe, kurā jāiet pāri līķiem.

– Smaržo labi, – es uzrunāju Edu. Kāpēc mēs bieži vien uzslavējam tos, kurus mums ir bail sāpināt?

Mans vīrs lepni parāda šķīvi un tad uzmanīgi noliek to uz galda. No pretējās sienas uz mums raugās Toma fotogrāfija. Viņš izskatās nopietns. Tāpat kā Daniels, arī viņš pasmaida tikai retumis.

– Par ko tu īsti gribi runāt? Kas tad ir tik neatliekams, ka mēs nevarējām atļauties pavadīt laiku kopā ar meiteni, kurai varam pateikties par savu naudu?

– Par savu naudu viņai vari pateikties tu, nevis es. Es sev iztiku nopelnu pati.

– Bet vai tad tu nesaproti? – Eda acis mirdz. – Karla ir atgriezusies. Ja viņa atļaus man vēlreiz sevi uzgleznot, tas būs liels solis manā karjerā. Milzīga reklāma.

Vai tad es jau neesmu par to domājusi? Un tomēr kaut kas te nešķiet īsti pareizi.

– Varbūt, – es iesāku, un tad iezvanās telefons.

– Labāk atbildi, – Eds ieteic un ķeras pie maltītes. – Tev noteikti zvana no darba. Kā vienmēr.

Negribīgi atbildu uz zvanu:

– Mīļā?

Man sastingst sirds. Kā jau katru dienu, es pirmīt mēģināju piezvanīt mammai. Aši pārmīt dažus vārdus, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā. Tā rīkoties mani pamudina vainas apziņa, jo mana māte dara to, ko es nekādi nespēju paveikt. Viņa neatbildēja uz zvanu. Pēc tam es aizrāvos ar darbu un aizmirsu par viņu. Jā, es zinu.

– Kas noticis?

Mana māte runā saspringti.

– Tomam ir nepatikšanas.

Tas, ko mēs gribam, un tas, kas mums ir vajadzīgs, ir divas pavisam dažādas lietas.

Vienīgi nāve spēj likt visu saprast pareizi.

Šobrīd man ir tikai viena vienīga patiesa vēlēšanās.

Izdzīvot.

Oktobris jau bija gandrīz beidzies. Viņa vairākas nedēļas bija gaidījusi Lilijas zvanu un sāka justies apmuļķota un pamatīgi aizkaitināta. Viss bija tieši tāpat kā ar tām vēstulēm. Skaidrs, ka Lilija un Eds bija no tiem cilvēkiem, kuri sacīja vienu, bet darīja kaut ko citu. Viņi pat negrasījās pateikties Karlai, kā bija solījuši. Viņi tikai gribēja tikt no Karlas vaļā! Godīgi sakot, no Lilijas to jau varēja gaidīt, taču Eds ar laipnajām acīm bija sagādājis viņai patiesu vilšanos. Ja viņi domāja, ka ir tikuši cauri sveikā, tad maldījās. Cieši skatīdamās uz mācību grāmatām savā aukstajā hosteļa istabā (pie tarakāniem viņa jau bija pieradusi), Karla klusībā apņēmās nogaidīt vēl divas nedēļas un tad atkal doties uz galeriju.

Vilšanos viņai sagādāja arī Tonija Gordona palīga elektroniskā pasta vēstule.

Gordona kungs šobrīd nav pieejams. Jūsu ziņa viņam tiks nodota pirmajā izdevīgajā brīdī.

Citiem vārdiem sakot, viņš negribēja Karlu redzēt.

– Aizej pie viņa uz mājām, – mamma bija lūgusies, kad Karla viņai bija uz ātru roku piezvanījusi, lai visu pastāstītu. Taču mamma nespēja atcerēties vajadzīgās ielas nosaukumu. Viņa zināja vienīgi to, ka šī iela atrodas kādā vietā, ko sauc par Ailingtonu.

Viņa adrese nebija atrodama pat Google meklētājā.

Apņēmusies nepadoties, Karla kādā sestdienā vairākas stundas klīda pa Ailingtonu, cerēdama ieraudzīt kaut ko tādu, kas varētu atsaukt atmiņā tos briesmīgos Ziemassvētkus, kad mammai bija uznākusi histērija, jo Lerijs nevarēja būt ar viņām kopā, taču atmiņā bija palikusi tikai augsta ēka ar lieliem logiem. Šādu māju bija tik daudz, ka viņa tikpat labi būtu varējusi meklēt adatu siena kaudzē, kā mēdza sacīt angļi.

Karlai neatlika nekas cits, kā vien veltīt visus spēkus grūtajām studijām. Visi koledžā bija tik gudri, tomēr viņai bija zināma priekšrocība. Viņa to labi apzinājās. Koledžā mācījās tikai vēl viena cita itāliete, un viņai trūka Karlas dabisko dotību. Karla bija gan skaista, gan gudra. Visi (protams, puiši) gribēja viņai palīdzēt. Viņa neskaitāmas reizes tika aicināta iedzert kafiju un paēst vakariņas. Visi uzaicinājumi tika noraidīti ar smaidu, aizbildinoties, ka viņai ir daudz darba. Un tad viņa viegli piešķieba galvu un piebilda: būtu ļoti laipni, ja tu varētu man paskaidrot pēdējo uzdevumu.

Un tad kādu vakaru, kad Karlas rokas mazajā istabiņā no aukstuma bija kļuvušas stīvas, iezvanījās viņas mobilais telefons.

Lilija!

– Piedod, ka mēs tik ilgi ar tevi nesazinājāmies. – Izklausījās, ka viņa svārstās. – Saproti, pēc tikšanās ar tevi mums gadījās dažas… dažas problēmas.

Uz īsu brīdi iestājās klusums. Karla noprata, ka Lilija grib sacīt vēl kaut ko, taču nevar saņemties.

– Vai tikai jūs neesat saslimusi? – viņa aši noprasīja.

– Nē. – Lilija aprauti iesmējās. – Es ne.

Karlā modās bailes.

– Ne jau Eds?

– Nē. Arī viņš ne.

Labi gan. No viņiem abiem Karlai pavisam noteikti labāk patika Eds ar atzinības pilno skatienu. Viņa nodomāja, ka Lilijai nedrīkst uzticēties. Tiesa gan, kādreiz viņa bija pielūgusi šo sievieti, kura bija mācījusi viņai cept biskvīta kūkas un pieskatījusi viņu, kamēr mamma atradās ”darbā”. Bet tad viņa bija nostājusies starp Leriju un mammu. Un vēl tas viņas darbs. Karla atļāvās viegli pasmīnēt, atcerējusies, kā bija noturējusi Liliju par slepkavu, jo viņas dokumentos bija izlasījusi attiecīgo vārdu. Un tomēr ne jau katrs varēja aizstāvēt cilvēku, kurš bija apsūdzēts par to, ka laupījis citam dzīvību. Karla nodrebinājās. Krimināltiesības nebija domātas viņai. Pasniedzēji apgalvoja, ka viņai jāpievēršas darba tiesībām. Cik varēja noprast, tad šajā jomā viņai bija ķēriens.

Tikmēr Lilija turpināja vāvuļot par savu dēlu.

– Toms… nu, Tomam skolā gadījās nepatikšanas, taču tagad viss ir atrisinājies.

– Tad jau labi.

Karla apzinājās, ka viņai vajadzētu izrādīt lielāku interesi, taču patiesībā viņai bija vienalga. Dažām viņas draudzenēm Itālijā jau bija bērni, un varbūt kādu dienu arī viņa pati tos gribēs, taču šobrīd vajadzēja domāt par kaut ko svarīgāku.

– Man nācās uz laiku pamest darbu, – Lilija turpināja, – bet nu es atkal esmu atgriezusies Londonā. Mēs ar Edu gribējām zināt, vai tu nākamnedēļ gribētu atnākt pie mums uz vakariņām.

Eda un Lilijas mājoklis bija ļoti skaists, kaut gan ārā vējš pa ietvi dzenāja tukšu kartupeļu čipsu paciņu. Uz brīdi palikusi stāvam pie kāpnēm, Karla nopētīja burvīgo, lielo māju, kas bija būvēta no baltiem ķieģeļiem. Augšā uz balkona ziedēja vēlīnas ģerānijas. Dzīvžogā mājas priekšā kaut kas nočaukstēja, un viņa satrūkās. Tas bija tikai putns. Nomierinies, viņa sev sacīja. Tu esi uztraukusies vienīgi tādēļ, ka beidzot atrodies šeit.

Iespiedusi līdzpaņemtos ziedus padusē, viņa nedroši saņēma spīdīgo, melno durvju sudrabaino klauvēkli. Kad Eds atvēra durvis (”Nāc iekšā! Nāc iekšā!”), Karla nobrīnījās par priekšnama melnbaltajām flīzēm. Visas istabas izskatījās kā žurnālos. Viss bija balts. Balts un stiklots. Stikla žurnālgaldiņi. Baltas sienas. Baltas virtuves darba virsmas.

Viņiem noteikti bija daudz naudas, ja viņi varēja kaut ko tādu atļauties. Un tomēr radās sajūta, ka Lilija no sava mājokļa bija padzinusi visas krāsas.

– Rozes! – Eds iespieda seju Karlas atnestajā pušķī, ko viņa par puscenu bija nopirkusi no ielu tirgotāja, kurš jau bija grasījies vakarā slēgt savu veikaliņu. – Cik brīnišķīga smarža! Un tās ir tik pārsteidzoši sārtas, gluži kā pietvīkuši vaigi. Un tagad apsēdies. Lilija tūlīt nāks lejā.

Karla apsēdās pie virtuves stikla galda un nodomāja: es gan te būtu nolikusi vienkāršu priežu koka solu, bet tur – koši sarkanu paklāju…

– Esi sveicināta, – sacīja Lilija, pēkšņi ienākdama pa durvīm.

Karla nošmaukstināja lūpas pie abiem namamātes vaigiem un nopētīja viņas krēmkrāsas bikses un elegantās, gaiši brūnās laiviņas. Žēl gan, ka viņai nebija naudas, lai tā ģērbtos! Tagad viņa varēja pirkt tikai lietotas drēbes vai paļauties uz mammas šūšanas prasmi!

– Paldies, ka uzaicinājāt mani ciemos.

– Paldies, ka atnāci. Kā jau es tev pa telefonu teicu, man ir patiešām žēl, ka tik ilgi nesazinājāmies. Ed? Vai vakariņas jau ir gatavas?

Tā sauktajās vakariņās tika pasniegta zivs – veikalā pirkts gatavais ēdiens. Karlas mājās kaut ko tādu uzskatītu par apkaunojumu. Maltītes vajadzēja gatavot pašiem; tas tika darīts vairākas stundas. Tādējādi tika izrādīta cieņa viesiem.

Kaut gan Karla visiem spēkiem centās uzturēt pieklājīgu sarunu, noskaņa tomēr bija saspringta.

– Jums ir ļoti minimālistisks mājoklis, – Karla izmisusi sacīja. Kopš atgriešanās viņa bija apņēmusies katru dienu iemācīties kādu jaunu vārdu angļu valodā. Šis bija viens no tiem. Viņa jau sen bija gaidījusi iespēju to likt lietā.