žeina Korija - Mana vīra sieva

Lilija iegrūda servējamo karoti ēdienā tik dziļi, ka mērce pārplūda pāri trauka malām.

– Tas domāts tāpēc, lai visas mana vīra gleznas varētu izcelties.

Visas? Bet te taču bija tikai divas.

– Izskatās, ka esmu zaudējis savu radošo dzirksti, – Eds sausi izmeta, pieliedams vīnu sev un Karlai, taču ne Lilijai, kura dzēra gāzētu minerālūdeni. – Esmu izmēģinājis visu, taču nekas nelīdz.

Kopš pēdējās tikšanās reizes galerijā ar šo pāri kaut kas bija noticis. Viņi izskatījās tādi kā iztukšoti. Kāds viņu dvēselē bija apdzēsis gaismu.

– Es nesaprotu.

Eds paņēma nazi un dakšiņu. Karla darīja tāpat, ievērodama, ka Lilija pat nemēģina pagaršot ēdienu. Izskatījās, ka viņa to vispār neredz.

– Man ir zudusi iedvesma. Daļēji tas ir Toma dēļ. Viņam… nav labi.

Eds aprāvās, jo Lilija bija viņam uzzibinājusi brīdinošu skatienu.

Manīdama, ka noskaņa kļūst aizvien drūmāka, Karla piesardzīgi mēģināja izvēlēties īstos vārdus.

– Bet vai tagad viņam ir labāk?

– Labāk? – Eds iedzēra vēl vienu pamatīgu vīna malku un piesmacis iesmējās. – Tomam nekad nekļūs labāk, un…

– Ed! – Gaisu pāršķēla Lilijas balss. – Mēs nedrīkstam apgrūtināt mūsu viešņu ar savām problēmām. Pastāsti, Karla, kā tev sokas mācībās!

Karla saņēmās, lai ieskatītos pretī sēdošās sievietes acīs.

– Ļoti labi, paldies.

Priecīgi stāstīdama par pagātni, par to, cik ļoti viņai bērnībā bija paticis gatavot ēdienu kopā ar Liliju, un visbeidzot aprakstīdama dažādās lekcijas, ko pēdējā laikā bija apmeklējusi, Karla klusībā apņēmās kaut kā ieminēties par Leriju – nē, Toniju.

Kad viņa beidza runāt, iestājās klusums. Eds un Lilija cītīgi pētīja galdu sev priekšā. Ļoti labi, Karla nodomāja, es runāšu skaidri un gaiši.

– Patiesībā, – viņa steigšus ieteicās, – es gribēju zināt, vai jūs varētu man pateikt, kā lai atrod Gordona kungu. Mana māte grib viņam nodot kādu ziņu. Es aizsūtīju elektroniskā pasta vēstuli viņa palīgam, taču saņēmu atbildi, ka viņš šobrīd nav pieejams.

Lilija redzami satrūkās.

Eds nu jau bija iztukšojis gandrīz pusi pudeles.

– Tieši tā arī ir, – viņš neskaidri izmeta.

– Karla, Tonijs šobrīd nav pieejams tāpēc, ka viņš ir ļoti slims, – Lilija lēni paskaidroja, atstumdama šķīvi, kaut gan ēdiens uz tā bija palicis gandrīz neaiztikts. – Patiesībā viņš atrodas nedziedināmi slimo ļaužu aprūpes centrā netālu no šejienes.

– Nedziedināmi slimo ļaužu aprūpes centrā? – Karla juta, ka balss aizķeras rīklē. No satraukuma, kaut gan viņai būtu pieklājies justies satriektai.

– Viņam ir vēzis. Tas nabaga cilvēks vairs ilgi nedzīvos.

– Nabaga cilvēks? – Eds nosprauslojās. – Runājot ar mani, tu teici kaut ko pilnīgi citu. – Viņš pagriezās pret Karlu. – Viņi abi sastrīdējās par kādu lietu, taču mana sieva nedrīkst par to runāt, jo šī lieta ir konfidenciāla. – Viņš ar pirkstu viegli, zinīgi paklaudzināja sev pa degunu. – Tāda nu tā jurisprudence ir.

Lilija izskatījās pārskaitusies.

– Nedzer, ja nespēj savaldīties, – viņa salti noskaldīja.

– Ne jau es esmu tas, kurš nespēj savaldīties. – Eds grīļodamies piecēlās.

– Izbeidz!

Viņi strīdējās tā, it kā Karlas te nemaz nebūtu! Karlu no jauna pārņēma viegls satraukums. Viņas jaunais pasniedzējs bija teicis: ja gribat tiesā gūt virsroku, vienmēr ir labāk, ja pretējā puse nespēj vienoties.

– Piedod. – Lilija viegli pieskārās Karlas rokai, kad Eds bija izbrāzies no istabas. – Mums šobrīd neklājas viegli. – Tad viņa iespieda Karlai rokā aploksni. – Te tev būs neliela pateicība no mums. Tā naudas balva, ko Eds saņēma pirms daudziem gadiem, un vēl kaut kas klāt. – Viņa runāja ātri. Asi. Salti. It kā tā būtu atpirkšanās nauda, nevis kārtīga dāvana.

– Paldies. – Kaut kas mudināja Karlu atmest aploksni Lilijai atpakaļ. Šāda dāvana lika viņai sajusties netīrai. Pazemotai. Varēja skaidri redzēt, ka Lilija vienkārši gribēja tikt no viņas vaļā. – Jūs esat ļoti laipna, taču man vajag vēl kaut ko.

Lilijas sejā pazibēja izbailes. Viņas skatiens kļuva salts. Laikam taču Karla grib vēl vairāk naudas! Protams, tā arī bija, taču par to varēja parunāt vēlāk.

– Vai jūs, lūdzu, varētu man uzrakstīt Tonija aprūpes centra nosaukumu? – Karla turpināja, izaicinoši izlikdamās neredzam naidu Lilijas acīs.

Lilijas seja atmaiga.

– Protams. – Viņa paņēma pildspalvu. – Te būs. Es tev drīz atkal piezvanīšu, Karla. Lūdzu, piedod, ka tā gadījās. Kā jau teicu, mums ir radušās dažas problēmas. Eds nejūtas īsti labi.

Izgājusi no mājas, Karla ieskatījās aploksnē. Tūkstoš mārciņu? Ja šie abi domāja, ka ar to pietiks, tad viņi ļoti maldījās.

– Nebiju pārliecināts, vai tu atnāksi.

Mēs sēžam ārā pie itāliešu restorāna netālu no Lesterskvēra. Pēc vakariņām ar Karlu vēl aizvien jūtos satriekta. Nemaz nerunājot par visu, kas pēdējā laikā notiek ar Tomu. Galu galā daļēji tieši tāpēc esmu nākusi šurp.

Ārā ir šim gadalaikam neraksturīgi saulains. Es neesmu uzvilkusi mēteli, toties esmu uzlikusi saulesbrilles sarkanos rāmjos. Tās ir vajadzīgas, lai pasargātos no zemā, oranžā apļa debesīs, tomēr nu es varu arī novērot savu sarunu biedru, neļaujot viņam ieskatīties sev acīs. To viņš vienmēr ir lieliski piepratis.

Jāatzīst, ka Džo Tomass izskatās tieši tāpat kā visi garām ejošie biznesmeņi. Cienījams, gludi noskuvies cilvēks tumši zilā uzvalkā un nospodrinātās, melnās kurpēs ar smailiem purngaliem. Glīti nosauļojies.

– Ko jūs gribat? – Es tīšām runāju pavisam mierīgi. Izturies normāli, es sev saku. Tieši tāpēc esmu ierosinājusi satikties tur, kur visi var mūs redzēt.

Viņa pirksti sakārto galda piederumus tā, lai tie atrastos precīzi līdzās šķīvja paliktnim. Viņa nagi ir tīri. Rūpīgi kopti.

– Tas neizklausās pārāk pieklājīgi.

– Pieklājīgi! – es iesmejos. – Kā tad lai nosauc melošanu tiesai? – Es ierunājos klusāk, kaut gan mana balss jau tāpat ir pietiekami klusa. – Jūs nogalinājāt savu draudzeni un pēc tam iestāstījāt man, ka neesat vainīgs.

– Tu gribēji noticēt, ka es neesmu vainīgs. – Mans sarunu biedrs paliecas uz priekšu, un mūsu elpas sajaucas. – Tu domāji, ka es esmu tāds pats kā tavs brālis.

Es atlaižos krēslā. Man nevajadzēja nākt šurp. Nu es to saprotu. Un tomēr arī man ir šis tas vaicājams.

– Es gribu, lai jūs pārstājat man sūtīt kartītes. Kā jūs vispār uzzinājāt, kad man ir dzimšanas diena?

– Atradu internetā. Tur var atrast gandrīz visu, – Džo Tomass pasmaida. – Tev to vajadzētu zināt. Gribēju tev atgādināt, ka vēl aizvien domāju par tevi. Patiesībā esmu nācis šurp Toma dēļ.

Es sastingstu.

– Ko tas nozīmē?

– Manuprāt, tu to jau zini. Tieši tāpēc arī tu pati te atrodies. Es būtu ieradies arī agrāk, taču visu šo laiku man bija jāstrādā ārzemēs. Kad atgriezos, uzzināju, ka tev ir bērns.

Viņš no jauna pārliecas pār galdu man tuvāk.

– Man tas ir jāzina, Lilij. Vai viņš ir mans dēls?

Mans ķermenis kļūst auksts un stings. Kājas zem galda sāk trīcēt. Pār lūpām grasās izlauzties vārdi, taču es pamanos tos apvaldīt un aizstāt ar kaut ko piemērotāku.

– Protams, ka ne. Nevajag gvelzt tādas muļķības. Es vispār nesaprotu, par ko jūs runājat.

Es cieši pieķeros pie galda malas un pieceļos.

– Es runāju par mums, – Džo lūdzoši saka. Viņa pirmītējā augstprātībā ir iezadzies izmisums. – Neej prom. Man ir jāzina patiesība.

– Patiesība? – es iesmejos. – Ko jūs zināt par patiesību? Jūs esat nezin ko sadomājies, Tomasa kungs.

Tad es apraujos. Šis cilvēks taču nav vainīgs, ka viņam ir ”uzvedības problēmas”, kā tika apgalvots tiesā, taču ar tām nevar aizbildināt viņa rīcību.

– Pirms divpadsmit gadiem jūs bijāt mans klients, un es vēl aizvien nožēloju, ka toreiz palīdzēju jums tikt cauri sveikā. Es to sev nekad nepiedošu. – No asarām man aizmiglojas acis. – Nabaga Sāra…

Džo cieši saspiež manu roku.

– Zini, es tomēr neesmu galīgi bezjūtīgs. Esmu rīkojies aplami un tagad to nožēloju. Tomēr tā bija iespējams palīdzēt citiem – visiem tiem pārējiem cietušajiem.

Es atbrīvoju roku. Pie blakus galdiņa sēdošie cilvēki uz mums skatās. Es nometu uz galda divdesmit mārciņu naudas zīmi, lai norēķinātos par mūsu dzērieniem, un cauri skvēram aizsoļoju prom.

– Tomam ir nepatikšanas. – Pat tagad, kad ir jau pagājušas vairākas nedēļas, mani joprojām vajā atmiņas par mātes saspringto, baiļpilno balsi. Es to dzirdu sapņos. Es to dzirdu, kad pamostos. Es to dzirdu apspriedēs, kad man vajadzētu koncentrēties, kaut arī zinu, ka attiecīgā ”Toma ārkārtas situācija” ir jau atrisināta.

Līdz brīdim, kad atkal kaut kas atgadīsies.

Protams, mēs ar Edu bijām aizsteigušies uz Devonu. Uzreiz pēc satriecošās tikšanās ar Karlu galerijā. Es ātri un asi nobēru norādījumus savai sekretārei un jaunākajiem partneriem, kamēr Eds, sakniebis lūpas, stūrēja automašīnu. Viņa sejas izteiksme it kā sacīja: ”Dieva dēļ, vai tu nevari aizmirst par darbu, kamēr neesam tikuši galā ar savu dēlu?”

Es saprotu, ko viņš ar to domā. To pašu esmu sev sacījusi neskaitāmas reizes, it īpaši tad, kad uz ielas vai rindā pie Tiso kundzes vaska figūru muzeja ieraugu kādu sievieti, kuras dēls ir Toma vecumā.

Toms nemūžam nespētu tā nostāvēt rindā. Viņš sāktu uztraukties, vai mūsu kājas ir novietotas ”pareizi”. Viņš apvaicātos aiz mums stāvošajai sievietei, kāpēc viņai uz zoda ir dzimumzīme, cik ilgi tā tur jau ir un kāpēc viņa nav no tās atbrīvojusies. Tādi bērni kā Toms ne vienmēr apzinās, ka ir nepieklājīgi. Man nāktos neveikli skaidroties un atkāpties no iztēlotās sievietes ar dzimumzīmi. Dabiski, ir grūti, ja dēls pusaudža gados uzvedas kā mazs bērns, taču ar to es vēl spēju tikt galā. Vislielākās problēmas rada viņa varmācīgā uzvedība. Piemēram, rēta uz manas pieres uzradās toreiz, kad Toms nejauši iesita man ar kastroli. Nebiju nolikusi nelaimīgo priekšmetu ”īstajā” vietā, un viņš metās man garām, lai šo kļūdu labotu. Un tā rēta uz Eda rokas? Tā parādījās toreiz, kad Eds reiz mēģināja uzspēlēt futbolu ar savu dēlu. Tomam ir slikta telpas izjūta (cik var noprast, tad viņa stāvoklī tā mēdz gadīties). Viņš satrakojās un iekoda Edam.

Mēs visiem spēkiem pūlējāmies ”ieviest strukturālu stratēģiju apgrūtinošas uzvedības novēršanai” (tas bija visnotaļ noderīgs ieteikums, ko atradām internetā), taču Toms kļuva vecāks un augumā lielāks – savā vecumā garāks par mani! – un sāka uzvesties vēl nelāgāk. Viņš kļuva varmācīgāks. Un nu bija pienācis laiks rīkoties. Tas kļuva pilnīgi skaidrs, kad pēc piecas stundas ilga nakts brauciena uz Devonu mēs nākamajā rītā ieradāmies uz ārkārtas apspriedi mūsu dēla skolā.

– Viņš uzbruka savai skolotājai ar šķērēm.

Skolas direktores noguruma pilnā balss, kurā parasti bija manāmi iecietīgāki toņi, lika noprast, ka šoreiz sasniegta pēdējā robeža. Neraugoties uz Toma īpašajām vajadzībām, viņam bija atļauts mācīties vietējā skolā. Daļēji tāpēc, ka mums apkārtnē bija pazīšanās (arī es biju gājusi tai pašā skolā, un mamma ir vecāku komitejas valdes locekle), un arī tādēļ, ka bijām uzstājuši – gribam, lai viņš apmeklē parastu skolu. Mēs ar Edu apgalvojām: ja Toms mācīsies kopā ar citiem ”tādiem pašiem kā viņš”, viņam nebūs neviena pozitīva piemēra, kas varētu viņam palīdzēt uzlabot savu uzvedību.

– Mēs esam centušies, taču šāda uzvedība gluži vienkārši vairs nav pieļaujama. – Direktore runāja tā, it kā mēs ar Edu paši būtu ķērušies pie šķērēm.

– Bet viņai taču nekas nekaiš, vai ne? – Eds ar pēdējiem spēkiem valdījās.

– Kā to ņem, – direktore strupi atteica. – Varbūt jūs uzskatāt piecas šuves par kaut ko pieņemamu.

– Arī Toms ir cietis, – Eds noskaldīja.

– To visu viņš sev nodarīja pats.

Es esmu pieradusi izšķirt klientu strīdus. Arī klientu un advokātu strīdus. Bet, tiklīdz runa ir par manu ģimeni, rodas sajūta, ka manas spējas pēkšņi kaut kur pagaist. Turies pie faktiem, es sev sacīju – tieši tāpat kā mēdzu sacīt saviem klientiem. Turies pie faktiem.

– Vai jūs varat mums pastāstīt, kas īsti notika? – es palūdzu. – Mamma teica, ka ģeogrāfijas stundā esot izcēlusies ķilda.

Man no jauna pievērsās direktores nosodošais skatiens.

– Bērniem tika uzdots izgriezt kartes. Toms bija uztraucies par kartes kontūru. Viņš teica, ka nepagūšot to kārtīgi izgriezt. Skolotāja iebilda, ka viņa karte esot pilnīgi pieņemama un šis darbs esot jāpabeidz pirms starpbrīža. Izcēlās strīds, kura laikā viņš paņēma šķēres un viņu gandrīz nodūra. Par laimi, skolotāja paguva pakāpties malā un šķēres ietriecās sola virsmā.

– Pagaidiet, jūs taču teicāt, ka viņai bija vajadzīgas šuves!

– Bija jau arī. – Direktore skatījās uz Edu tā, it kā viņš nebūtu labāks par Tomu. – Mēģinādama izvairīties no šķērēm, viņa pakrita un sasita galvu.

– Tātad Toms viņu nemaz nesadūra. Tas bija negadījums.