žeina Korija - Mana vīra sieva

– Bet kāpēc tā nelido? – noprasīja kalsnais gara auguma zēns, neapmierināti vicinādams rokas.

– Es tev jau teicu, Tom. Tas ir tikai modelis.

– Bet uz kastes ir attēls, kurā lidmašīna ir redzama lidojam.

– Tāpēc, lai tā izskatītos aizraujošāk, – Eds novaidējās.

– Tad jau viņiem nevajadzētu tur likt tādus attēlus, vai ne? Mums vajadzētu par viņiem ziņot patērētāju tiesību aizstāvjiem.

Karlai šķita, ka tas izklausās iespaidīgi.

– Tev ir taisnība, Tom! Tev vajadzēs kļūt par advokātu, tāpat kā tavai mammai.

– Tā tikai vēl trūka, – Eds saviebās. – Ar vienu advokātu ģimenē pilnīgi pietiek. Piedod, Karla, es negribēju tevi aizvainot.

Viņa nozibināja smaidu.

– Es jau nemaz neapvainojos.

Līdz nesavaldības izvirdumam viņas dāvana Tomam bija sagādājusi lielu prieku. Viņš bija salicis modeli desmit minūtēs, kaut gan tas bija daudz sarežģītāks, nekā Karlai sākumā bija šķitis. Toties pēc tam sākās grūtības. Tik daudz jautājumu, uz kuriem nebija iespējams atbildēt! Tas bija tik apgrūtinoši viņiem visiem, arī Lilijas vecākiem, kuri pret Karlu bija izturējušies ārkārtīgi laipni.

Ieraugot šo skaisto māju, Karla bija palikusi bez valodas. Londonas māja viņai bija šķitusi brīnišķīga, taču šī ēka bija neiedomājama. Tai bija milzīgi, paceļami logi, zāle, kurā būtu pieticis vietas veselai ģimenei, un liels, plašs ziemas dārzs, no kura varēja redzēt milzīgu zālienu! Tieši tādu māju viņa būtu gribējusi arī sev.

– Te kādreiz dzīvoja mani vecvecāki, – Lilija paskaidroja.

Karla nodomāja, ka viņi noteikti ir bijuši ļoti bagāti, ja reiz varējuši atļauties dzīvot pilī pie jūras. Nams atradās augstu uz klints. No viņas guļamistabas pavērās satriecošs skats uz jūru. Lejā mirdzēja pilsētas ugunis. Tieši tā tagad noteikti izskatījās Florences kalnos. Karla ar varu piespieda sevi apvaldīt ilgas pēc mājām un veltīt visu uzmanību zālē novietotajai lielajai eglei – tā tik brīnišķīgi smaržoja pēc skujām –, zem kuras bija saliktas dāvanas. Tur bija pat neliela kaudzīte ar dāvanām, uz kurām bija uzrakstīts viņas vārds.

Telpa, ko Lilijas māte dēvēja par viesistabu, bija gaumīgi iekārtota. Tajā bija salviju zaļš paklājs un senlaicīgas sarkankoka mēbeles, kas viegli smaržoja pēc spodrināmās eļļas ar lavandas piedevu. Pie sienām karājās gleznas. Tie gan nebija Eda darbi, bet kaut kas senāks; ainavas ar laukiem un saulrietiem.

– Kopijas, – Eds bija nievājoši attraucis, kad Karla bija par šīm gleznām pajūsmojusi. Viņš gan to bija pateicis tik klusi, lai neviens cits nesadzirdētu.

Istabā bija arī fotogrāfijas. Visur. Uz kamīna apmales. Uz mazajiem galdiņiem. Fotogrāfijas, kurās Lilija bija redzama bērnībā, attēli, kuros bija redzams kāds zēns, augumā nedaudz lielāks par viņu.

– Tas ir Daniels, – Lilijas māte priecīgi paskaidroja.

Daniels? Karla neskaidri atcerējās, kā tolaik, kad vēl bija dzīvojusi Anglijā, kādā sarunā ar Liliju bija pieminējusi viņas brāli.

Es negribu par viņu runāt.

Vai tad viņa nebija sacījusi tieši tā?

– Vai viņš svētkos arī atbrauks šurp? – Karla pavaicāja, taču viņas jautājums bija palicis nesadzirdēts, jo Toms pēkšņi bija sācis plēst vaļā savas dāvanas, kaut gan viņi vēl nemaz nebija apmeklējuši pusnakts dievkalpojumu.

Un nu bija izcēlusies īsta jezga, jo lidmašīnas modelis nespēja palidot. Varēja manīt, ka visi pamazām iekarst. Toms aizvien vairāk satraucās, sāka plūkāt sev matus un raut ārā šķipsnas. Lilija izskatījās patiešām nemierīga, kaut gan tā viņa bija izturējusies jau kopš brīža, kad bija atbraukusi Karlai pretī uz staciju. Savulaik viņa nemaz nebija tik viegli aizkaitināma. Lilijas māte, kura izskatījās ļoti līdzīga savai meitai, ar tādu pašu augumu un matu krāsu, nespēja vien beigt atvainoties.

Citāds, Lilija bija teikusi. Toms, mūsu dēls… viņš ir citāds. Kad ļaudis tā sacīja, parasti tas nozīmēja, ka šāda citādība bija apkaunojoša. Viņi nemaz neiedomājās par to, kā jutās attiecīgais cilvēks.

Viņu vajadzēja vienīgi iedrošināt, lai viņš sajustos labāk. Un, tā kā neviens cits to nedarīja – Lilija pastāvīgi bija iebāzusi degunu savās mapēs –, bija skaidrs, ka šis uzdevums jāuzņemas Karlai.

– Leonardo da Vinči modeļi patiešām lidoja, – viņa ieteicās, gaidīdama, ka Toms pajautās: kas ir Leonardo da Vinči?

Taču Toms pamazām atplauka.

– Tas mākslinieks? Tas, kurš uzzīmēja Kristu kā pulksteni?

– Tieši tā. – Arī Karla bērnībā bija redzējusi šo attēlu. Jēzum līdzīgs cilvēks ar ieplestām rokām un kājām. – Viņš izdomāja vienu no pirmajām lidmašīnām. Vai tu to zināji?

Toms papurināja galvu.

– Tik tālu es vēl neesmu ticis. Es tikai nesen paņēmu to grāmatu no bibliotēkas…

– Es nemaz nezināju, ka tev skolā jāmācās par Leonardo, mīļais, – ieteicās Lilija, negaidot iznākusi no kabineta. Viņa izskatījās tieši tāpat kā Karlas mamma, kura pirms daudziem gadiem bija mēģinājusi Karlai izskaidrot matemātikas mājasdarbu.

– Man nav par viņu jāmācās. Man vienkārši iepatikās attēls uz grāmatas vāka. – Tad viņš sarauca pieri. – Ja Leonardo varēja panākt, lai viņa modeļi lido, kāpēc es to nevaru?

– Tas ir citāds modelis. – Karla nometās uz ceļiem viņam līdzās. – Zini ko? Nākamajā rītā mēs varētu pamēģināt izveidot paši savu lidmašīnu.

Toms atkal sarauca pieri.

– Kā?

– No papīra.

– Tāda lidmašīna nebūs pietiekami izturīga, lai mēs ar to varētu lidot.

Mēs taču tajā nekāpsim, Karla gandrīz pateica. Tas būs tikai modelis. Viņai jau bija kļuvis skaidrs, ka Toms domā pavisam citādi nekā visi tie bērni, ko viņa bija pazinusi Itālijā.

– Tad es tev mācīšu itāliešu valodu, – viņa pēkšņi piedāvāja.

– Itāliešu valodu? – Toms atplauka. – Tas būtu jauki. Tad es varētu pateikt tam vīram picērijā, ka man negaršo tomāti. Ja es runāšu viņa valodā, viņš mani uzklausīs. Zini, es šobrīd pats mācos ķīniešu valodu. Es nopirku grāmatu par to.

– Cik fantastiski!

– Paldies tev, – Eds sacīja, kad viņi jau devās uz ēdamistabu, kurā atradās liels ozolkoka galds. Uz tā bija spīdīgi sudraba galda piederumi, sarkanas auduma salvetes un slīpēta stikla vīna glāzes, bet pašā galda vidū bija nolikts apaļš akmeņozola zariņu rotājums. – Tu esi tik laipna, ka tā centies.

Karlu pārņēma siltums, un viņa uzsmaidīja Edam tik jauki, cik vien spēja.

– Man patīk būt kopā ar Tomu, – viņa atbildēja, ļaudama, lai Eds atvelk no galda viņas krēslu. – Es saprotu, kā viņš jūtas.

– Kā? – Eds viņu vēroja. Karla instinktīvi nojauta, ka Eds domās viņu skicē.

– Arī es bērnībā jutos citāda, un es zinu, kāda tad ir sajūta.

Eds joprojām nenovērsa acis no viņas.

– Man tik ļoti patīk noskatīties, kā tavā sejā pazib kaislība. – Viņa pirksti sāka taustīties ap galda piederumiem, kā vēlēdamies, kaut to vietā būtu ogles stienīši. – Es gribēju vaicāt, vai tu neiebilstu, ja…

– Ja jūs mani vēlreiz uzgleznotu?

Eda seja noraustījās tā, it kā viņš būtu pēkšņi pamodies no snaudas.

– Tieši tā.

Karla no satraukuma pietvīka. Protams, ka viņai nebija iebildumu.

– Es justos pagodināa.

Eds strauji satvēra viņas rokas. Vīrieša plaukstas bija lielas un karstas.

– Paldies tev.

Karla ar acs kaktiņu pamanīja, ka Lilija viņus vēro.

– Kurš rīt pirms Ziemassvētku pusdienām grib pastaigāt pa pludmali? – noprasīja Lilijas tēvs, kurš sēdēja otrā galda galā.

– Es. ES! – Toms pielēca kājās. – Mēs ar Karlu. – Tad viņš satraukti saviebās. – Bet es nevaru celt smilšu pilis. Man nepatīk slapjas smiltis.

Nabaga bērns!

– Es arī neesmu sajūsmā par slapjām smiltīm, – Karla sacīja. – Man liekas, ka no tām paliek netīras rokas, vai ne?

Toms sāka māt ar galvu tik sparīgi, ka Karlai kļuva bail, vai tikai viņš nenodarīs sev pāri.

– Tieši tā.

Karla uzmeta skatienu Lilijai. Viņa jau zināja, ko nozīmē šāda sejas izteiksme. Tā nozīmēja, ka Lilija jutās aizvainota. Atstumta. Karla zināja, ka viņai vajadzētu priecāties, tomēr viņai šīs sievietes bija ļoti žēl.

Tonakt viņa nekādi nespēja aizmigt. Kaut nu varētu piezvanīt mammai un novēlēt viņai priecīgus Ziemassvētkus! Taču krustmātei, cik varēja noprast, nebija telefona un nonno mobilos telefonus uzskatīja par lieku greznību.

Nemiera pārņemta, Karla izkāpa no gultas un piegāja pie loga. Mēness balansēja uz līnijas starp debesīm uz jūru. Varbūt viņai vajadzētu iziet pastaigāties. Karla uzvilka mēteli un izlavījās uz kāpņu laukumiņa. Mājā valdīja tumsa, tikai zem Eda un Lilijas istabas durvīm bija redzama blāva gaismas svītra. Kas tad nu? Nespēdama novaldīties, Karla uz brīdi apstājās, lai paklausītos.

Viņi strīdējās.

– Tev vajadzēja Ziemassvētkos uzdāvināt Karlai naudu, – Eds dusmīgi sacīja.

– Kādā veidā? Tā mēs būtu iedzīvojušies vēl lielākos parādos.

– Ar tūkstoti bija par maz, un tu to zini.

– Esi taču saprātīgs! Tas ir vairāk, nekā viņa ir pelnījusi. Viņas vēstules bija tik uzmācīgas…

Karla gandrīz noelsās, tomēr pēdējā brīdī paguva apvaldīties.

– Tātad viņa tomēr bija rakstījusi? – Eda balss sašutumā kļuva skaļāka. – Tu apgalvoji, ka neko neesi saņēmusi. Kāpēc tu man neko neteici?

Lilija lūdzoši atteica:

– Tāpēc, ka tu nebiji spējīgs saprātīgi domāt. Un es tev visu laiku saku, ka mēs nevaram to atļauties. Mūsu galvenā prioritāte ir Toms. Varbūt tev vajadzētu pārdot vēl dažas gleznas.

– Kā lai es to izdaru, ja tu man esi laupījusi visu iedvesmu?

– Ed! Tas nav godīgi!

Nošķindēja plīstoši stikli. Eds nikni izgrūda:

– Skaties, ko es tevis dēļ izdarīju.

Lilija izbrāzās ārā pa durvīm, par laimi, dodamās uz pretējo pusi, un Karla ierāvās tumsā. Tad viņa trīcēdama aizlavījās atpakaļ uz savu istabu. Tātad viņas intuīcija bija izrādījusies pareiza. Lilija tomēr bija saņēmusi vēstules. Viņa bija melojusi. Kas attiecās uz parādiem, tad Karla viņai neticēja. Viņiem taču bija tāda māja!

Ja pirms tam Karlu bija mocījuši sirdsapziņas pārmetumi, tad nu tie bija pagaisuši.

Kāds atvieglojums! Atkal esmu atgriezusies Londonā. Darbā. Var jau būt, ka laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu ir savādi miegains, taču mums darba nekad netrūkst.

Beidzot varu atvilkt elpu. Devonā visu laiku biju nemierīga. Izturējos strupi pret visiem, arī pret mūsu viešņu. Es to apzinājos jau tad, kad Eds aizrādīja, ka salecos ikreiz, kad iezvanās telefons vai pie durvīm kāds pieklauvē. Es joprojām pārmetu sev, ka nejauši izpļāpājos Edam par Karlas vēstulēm. Viss beidzās ar vienu no briesmīgākajiem strīdiem, kāds mums jebkad bijis. Nav jābrīnās, ka es visu atklāju. Vēl aizvien nespēju atjēgties pēc tikšanās ar Džo Tomasu Tonija bērēs.

Visus šos gadus kopš uzvaras viņa lietā biju izbaudījusi apziņu, ka esmu krimināllietu advokāte, kura deviņdesmit piecos procentos gadījumu gūst virsroku, taču izrādījās, ka par to varēja pateikties nezināma noziedznieka palīdzībai. Manis dēļ visi bija uzskatījuši, ka šis cilvēks nav vainīgs.

Un tomēr vislielāko nemieru šajos svētkos manī atmodināja Džo neatlaidīgie pieņēmumi par Tomu. Es nemitīgi gaidīju, ka mans bijušais klients varētu piezvanīt – vai, vēl ļaunāk, vienkārši ienākt pa durvīm un uzstāt (patiesi vai aplami), ka Toms ir viņa bērns. Galu galā viņš taču zina, kur dzīvo mani vecāki.

Nebija jābrīnās, ka jutos nervoza. Pareizāk sakot, balansēju uz histērijas robežas. Laiku pa laikam gandrīz biju gatava visu izstāstīt vīram, taču tad atkal pamanījos apvaldīties. Viņš nebūtu sapratis. Neviens nespēja to saprast. Ja manai nabaga mātei jau tāpat nebūtu pietiekami grūti, es varbūt visu atklātu viņai, taču pietika vienīgi palūkoties uz viņas izmocīto seju – pārgurušu no rūpēm par manu dēlu, par kuru vajadzētu būt atbildīgiem mums pašiem, – lai es atkal aprautos. Šoreiz man vajadzēja ar visu tikt galā pašai. Savā ziņā Karlas klātbūtne nāca kā atvieglojums. Laikā, kad tiek sagaidīts, ka visa pasaule līksmos, svešs cilvēks saspringuma pārņemtai, ļodzīgai ģimenei liek uzvesties kā nākas. Patiesībā tieši tāpēc biju viņu uzaicinājusi ciemos. Eds par šādu ideju bija tūlīt nopriecājies, un es zināju, kāpēc.

Vai tad jau toreiz, no jauna ieraugot Karlu galerijā, es nebiju sapratusi, ka viņa varētu mūs izglābt? Edam vajadzēja viņu uzgleznot. Tad mana vīra karjera atkal atdzimtu. Ziemassvētkos es sēdēju viņiem pretī un vēroju, kā Eds viņai pateicas.

– Man pat nevajadzēja par to ieminēties, – viņš vēlāk satraukti stāstīja. – Karlapati piedāvājās. Janvārī mēs vienosimies par pozēšanu. Vai tu nesaproti, Lilij? Tas varētu būt jauna posma sākums manā dzīvē!

Viņš bija tā aizrāvies, ka mēs gandrīz aizmirsām strīdus par Tomu. Un par darbu. Protams, ka man vajadzēja pārbaudīt elektronisko pastu (”jā, mammu, pat svētkos”), taču tas bija pašsaprotami. Gadījās arī daži neveikli brīži, kad Karla turpināja uzdot jautājumus par Danielu.