žeina Korija - Mana vīra sieva

– Nāciet man līdzi, – viens no apsargiem noskalda, un es atkal atgūstos.

Kopā ar Džo Tomasu aizsoļoju pa gaiteni. Garām vīriešiem, kuri vērīgi noskatās. Garām tam, kurš tīra zelta zivtiņu akvāriju ar rūpību, kas citos apstākļos varētu likties aizkustinoša. Uz telpu, pie kuras durvīm ir uzraksts ”Apmeklētājiem”. Tā ir maza. Pa aizrestoto logu var redzēt betonētu pagalmu. Telpā viss ir pelēks: galds, metāla krēsli tam abās pusēs, sienas. Ir tikai viens izņēmums: plakāts, kurā attēlota varavīksne. Zem tās ar lieliem, purpursarkaniem burtiem uzrakstīts vārds ”cerība”.

– Es būšu tepat aiz durvīm, – apsargs paziņo. – Vai neiebilstat?

Katrā viņa vārdā ir manāma nepatika. Šķiet, tā ir vērsta pret mums abiem.

– Cietuma darbiniekiem nepatīk advokāti, – priekšnieks mani bija brīdinājis. – Viņi domā, ka mēs jaucamies tur, kur nevajag. Tu jau saproti – mēs cenšamies izpestīt ieslodzītos pēc tam, kad policijai un prokuratūrai ir nācies liet asinis, sviedrus un asaras, lai viņus vispār dabūtu aiz restēm.

Jā, tas izklausās saprotami.

Džo Tomass jautājoši uzlūko mani. Es saņemu drosmi un arī paskatos uz viņu. Kaut arī esmu gara auguma, viņš ir garāks par mani.

– Sarunas parasti notiek cietuma darbinieku uzraudzībā, tomēr nav teikts, ka viņiem tās jānoklausās, – mans priekšnieks bija piebildis. – Ja telpā nav neviena cietuma darbinieka, ieslodzītie mēdz runāt atklātāk. Katrā cietumā tas ir citādi. Ir vietas, kur šādas iespējas nemaz nav.

Šajā cietumā ir.

Jā, es iebilstu, man gribas teikt, lūdzu, palieciet tepat kopā ar mani.

– Ļoti labi, paldies.

Tā nav mana balss. Te runā kāda drosmīgāka, vairāk piedzīvojusi sieviete.

Izskatās, ka cietuma darbinieks grasās paraustīt plecus, kaut gan patiesībā viņš to nemaz nedara.

– Kad būsiet beigusi, pieklauvējiet pie durvīm.

Tad viņš mūs atstāj.

Divatā.

Laiks vilkās lēni. Karla nodomāja: kopš rīta, kad viņa bija redzējusi, kā zeltmatainā, resnā sieviete uz viņu skatās, bija pagājis tik ilgs laiks. Vēders no izsalkuma ierūcās. Drīz taču noteikti bija jābūt pusdienlaikam, vai ne?

Viņa nomākti skatījās uz klases pulksteni. Lielais rādītājs bija uz desmitiem, bet mazais – uz divpadsmitiem. Vai tas nozīmēja, ka tagad bija desmit minūtes pāri divpadsmitiem vai divpadsmit minūtes pāri desmitiem? Vai arī pulkstenis rādīja kaut ko pavisam citu? Mamma vienmēr mēdza sacīt: ”Šajā zemē viss ir citādi.”

Karlas skatiens slīdēja pār citiem soliem. Uz katra no tiem atradās zaļš kāpurs, piebāzts ar zīmuļiem, flomāsteriem un pildspalvām ar īstu tinti. Viņa no visas sirds ienīda savu lēto plastmasas penāli ar rāvējslēdzēju, kas vienmēr ieķērās. Tajā bija tikai lodīšu pildspalva, jo mamma neko vairāk nevarēja atļauties. Nebija jābrīnās, ka neviens negribēja ar Karlu draudzēties.

– Karla! – Viņa satrūkās, izdzirdējusi skolotājas balsi. – Varbūt tu vari mums to pateikt! – Skolotāja norādīja uz vārdu, kas bija uzrakstīts uz tāfeles. – Kā tu domā, ko tas nozīmē?

P-U-N-K-T-U-Ā-L-S? Tādu vārdu viņa vēl nekad nebija redzējusi, kaut gan katru vakaru sēdēja gultā un lasīja ”Vārdnīcu bērniem”. Viņa jau bija tikusi līdz burtam C. Cepure. Cinis. Ciparnīca. Karlai zem spilvena bija palikta burtnīca, kurā viņa bija rūpīgi ierakstījusi, ko nozīmēja katrs vārds: tam līdzās uzzīmējusi nelielu attēlu, lai šo nozīmi neaizmirstu.

Cepure – tas bija viegls vārds. Ciparnīca – tas bija jau grūtāk.

– Karla! – Skolotājs balss ieskanējās asāk. – Vai tu atkal esi aizsapņojusies?

Apkārt noskanēja smiekli. Karla nosarka.

– Viņa nezina, – noskandēja viņai aiz muguras sēdošais puika, kura mati bija burkānu krāsā. Un tad nedaudz klusāk, lai skolotāja to nesadzirdētu: – Spalvainā Karla Spagoleti nezina!

Smiekli kļuva skaļāki.

– Kevin, – skolotāja norāja, taču ne tādā pašā asā balsī, kādā pirmīt bija runājusi ar Karlu. – Ko tu teici? – Tad viņa no jauna apsviedās un ar skatienu ieurbās Karlā, kura sēdēja otrajā solā. Viņa bija tur apsēdusies, lai varētu visu labāk iemācīties. Tie, kuri sēdēja pašā aizmugurē, nemitīgi traucēja stundas un tomēr vienmēr tika cauri sveikā. – Izlasi šo vārdu pa burtiem, Karla. Kāds ir pirmais burts?

– P. – To viņa zināja. Tad U. Un tad…

– Runā taču, Karla.

– Punkūka, – viņa skaļi atbildēja.

Spiedzieni un smiekli klasē kļuva apdullinoši skaļi.

– Mājās es esmu tikusi tikai līdz burtam C, – viņa mēģināja iebilst. Veltīgi. Viņas balsi apslāpēja ne vien zobgalības, bet arī skaļais zvans. Visapkārt tūlīt sacēlās jezga. Tika novāktas grāmatas un šļūkātas kājas. Skolotāja kaut ko runāja par jauniem noteikumiem pusdienu pārtraukuma rotaļu laikā.

Pusdienlaiks? Tātad pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem, nevis divpadsmit minūtes pāri desmitiem! Karla ieelpoja mieru. Klase bija palikusi tukša.

Puika ar burkānu krāsas matiem uz sola bija atstājis savu zaļo kāpuru. Tas viņai pamirkšķināja. Čārlijs, kāpurs sacīja, mani sauc Čārlijs.

Gandrīz neuzdrošinādamās elpot, Karla uz pirkstgaliem pielavījās pie sola un noglāstīja kāpura vilnu. Tad lēni (bailīgi lēni) aizbāza Čārliju aiz blūzes. Mamma bija teikusi, ka viņa ir ”gandrīz gatava” savam pirmajam krūšturim. Pagaidām viņai vajadzēja iztikt ar krekliņu. Tomēr aiz tā varēja kaut ko noslēpt. Arī mamma bieži vien slēpa papīra naudu ”ārkārtas gadījumiem”.

– Tagad tu piederi man, – Karla nočukstēja, pārvilkdama jaku pāri krekliņam. – Viņš tevi nav pelnījis.

– Ko tu te dari? – Pa durvīm pabāza galvu kāda skolotāja. – Tev vajadzētu būt skolas ēdnīcā. Tūlīt pat ej turp.

Karla izvēlējās vietu tālāk prom no pārējiem bērniem, apzinādamās, ka viņai azotē ir ieritinājies Čārlijs. Izlikdamās nedzirdam ierastās ļaunās piezīmes (”Vai tad tu neesi paņēmusi līdzi pati savus spageti, Karla?”), meitene nesteidzīgi izēda bļodiņu ar cietu gaļu. Beidzot, kad pienāca laiks doties uz rotaļu laukumu, viņa aizgāja uz pašu tālāko galu, apsēdās uz asfalta un mēģināja izlikties neredzama.

Parasti viņa jutās bēdīga un atstumta. Nu vairs ne. Tagad viņai bija pašai savs zaļais kāpurs, kura pieskāriens šķita tik silts un mierinošs.

– Mēs rūpēsimies viens par otru, – Karla čukstus sacīja.

Bet kas notiks, kad viņi uzzinās, ka tu esi mani paņēmusi, Čārlijs atčukstēja.

– Gan es kaut ko izdomāšu.

Au!

Trieciens pa galvu bija tik spējš, Karla gandrīz nepaguva pamanīt lidojošo futbola bumbu. Viņai noreiba galva.

Šķita, ka labā acs vispār bija izkritusi no pieres.

– Kas tev notika? Karla, vai ar tevi viss kārtībā? – No tāluma atskanēja skolotājas balss. Karla neskaidri ieraudzīja, kā cita skolotāja rāj puiku ar burkānu krāsas matiem. To, kuram patiesībā piederēja kāpurs Čārlijs.

– Kevin! Tev šorīt taču tika skaidri pateikti jaunie noteikumi. Šajā rotaļu laukuma daļā nedrīkst spēlēt bumbu. Paskaties, ko tu esi izdarījis!

Šis ir izdevīgs brīdis, Čārlijs nošņāca. Pasaki viņai, ka tev jāiet mājās, un tad mēs varēsim aizbēgt, pirms vēl kāds būs pamanījis, ka esmu pazudis.

Karla grīļodamās piecēlās, cenzdamās nekustēties strauji, lai viņas jaunais draugs nenokristu zemē. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, lai apslēptu Čārliju, viņa izmocīja smaidu. Vienu no tiem drosmīgajiem smaidiem, ko bija apguvusi spoguļa priekšā. Šo triku viņa bija iemācījusies no mammas. Ik vakaru, gaidot vīrieti ar spīdīgo automašīnu, viņas mamma pie tualetes galdiņa spoguļa izmēģināja dažādas sejas izteiksmes. Ja viņš ieradās laikā, viņa laimīgi smaidīja. Ja viņš nokavējās, viņa smaidīja nedaudz skumji. Vaicājot, vai viņš negrib vēl vienu glāzi, viņa nedaudz pavērsa augšup degunu. Un, kad mamma lika Karlai iet gulēt, lai pati varētu kopā ar Leriju netraucēti paklausīties mūziku, viņas smaids nemaz īsti netika līdz acīm.

Tagad Karla savilka seju nedaudz skumjajā smaidā.

– Man sāp acs. Es gribētu iet mājās.

Skolotāja sarauca pieri un veda viņu uz skolotāju istabu. – Mums būs jāpiezvana tavai mammai, lai pārliecinātos, vai viņa ir mājās.

Palīgā! Par to Karla nebija iedomājusies.

– Mūsu telefons nestrādā, jo mēs neesam samaksājušas rēķinu. Bet mamma ir mājās.

– Vai tu labi zini?

Pirmā daļa bija patiesība. Mamma gribēja to pateikt Lerijam, kad viņš nākamreiz atnāks. Tad viņš samaksās, lai telefons atkal darbotos. Bet otrā daļa bija meli. Mammas nebija mājās. Viņa noteikti bija darbā.

Tomēr Karlai kaut kā vajadzēja nokļūt mājās, kamēr kāds nebija atklājis, ka aiz viņas skolas blūzes ir aizbāzts Čārlijs.

– Te ir telefona numurs darbā, – skolotāja paziņoja, atvērdama kādu mapi. – Katram gadījumam pamēģināsim piezvanīt.

Nu būs nepatikšanas. Karla drebēdama klausījās sarunā. – Skaidrs. – Skolotāja nolika klausuli. Tad viņa pagriezās pret Karlu un nopūtās. – Izskatās, ka tavai mātei šodien ir brīvdiena. Vai tu zini, kur viņa ir?

– Es jau jums teicu. Viņa ir mājās! – Šie meli ieslīdēja viņai mutē tik viegli, it kā tos tur kāds būtu ielicis. – Es varu aiziet uz mājām arī viena pati, – Karla piebilda, ar veselo aci cieši skatīdamās uz skolotāju. – Tas nav tālu.

– Diemžēl tā darīt nedrīkst. Vai ir vēl kāds, kuram mēs varam piezvanīt? Varbūt kāds kaimiņš var pasaukt tavu māti?

Karla pavirši iedomājās par zeltaino dāmu un viņas vīru. Bet ne viņa, ne mamma nekad nebija ar šiem cilvēkiem runājusi. ”Mums jāturas tālāk no citiem.” Mamma vienmēr tā teica. Lerijs tā vēlējās. Viņš negribēja dalīties.

– Jā, – Karla izmisusi atteica. – Manas mātes draugs Lerijs.

– Vai tev ir viņa telefona numurs?

Karla papurināja galvu.

– Skolotāj! Skolotāj! – Pie durvīm pieklauvēja kāds bērns no Karlas klases. – Kevins nupat iesita vēl kādam!

Skolotāja novaidējās.

– Es jau nāku.

Ejot ārā no kabineta, viņas sastapa skolotājas palīdzi. Sieviete te strādāja nesen un vienmēr nēsāja sandales, arī tad, ja lija lietus.

– Sandra, esi tik laipna un aizved šo bērnu uz mājām manā vietā. Viņa dzīvo tikai dažu pieturu attālumā. Cik var noprast, tad viņas māte būs mājās. Kevin? Tūlīt pat izbeidz!

Kad Karla kopā ar sandaļu sievieti iegriezās savā ielā, viņai patiešām sāka ļodzīties kājas. Acs sāpēja tik ļoti, ka ar to bija grūti kaut ko saskatīt. Pulsējošās sāpes virs uzacs atbalsojās visā galvā, taču nekas nešķita tik briesmīgs kā pārliecība, ka mammas nebūs mājās un viņai nāksies iet atpakaļ uz to briesmīgo skolu.

Neuztraucies, Čārlijs pačukstēja. Gan es kaut ko izdomāšu.

Viņam nudien bija jāpasteidzas!

– Vai tu zini kodu? – sandaļu sieviete apvaicājās, kad abas bija apstājušās pie ieejas durvīm. Protams. Durvis atsprāga vaļā. Bet, kad viņas pieklauvēja pie septītā dzīvokļa durvīm, tās neviens neatvēra. Tieši tā, kā Karla bija paredzējusi.

– Varbūt mana māte ir aizgājusi pēc piena, – viņa izmisīgi ieminējās. – Mēs varam ieiet iekšā un pagaidīt, kamēr viņa atgriezīsies.

Ja mamma vēl nebija pārnākusi no darba, Karla tā darīja vienmēr. Viņa pārģērbās, nedaudz uzkopa māju (jo mammai no rītiem vienmēr bija jāsteidzas) un sāka gatavot vakariņām risoto vai kādu makaronu ēdienu. Reiz, pamatīgi nogarlaikojusies, viņa bija paskatījusies zem mammas gultas, kur mamma glabāja savas īpašās lietas. Tur Karla bija atradusi aploksni ar fotogrāfijām. Tajās visās bija redzams viens un tas pats jaunais vīrietis ar dīvaini slīpi uzliktu cepuri un pašpārliecinātu smaidu. Karla noprata, ka būs labāk, ja viņa noliks fotogrāfijas atpakaļ vietā un nevienam neko neteiks. Un tomēr laiku pa laikam, kad mammas nebija mājās, viņa no jauna paņēma fotogrāfijas, lai tās vēlreiz aplūkotu. Toties tagad, paņēmusi krēslu, kas bija nolikts gaiteņa galā, Karla ieraudzīja, ka atslēga no ierastās vietas uz durvju augšējās aplodas bija kaut kur nozudusi. Septītais dzīvoklis. Kad viņas bija te apmetušās, mamma bija teikusi, ka tas ir veiksmes skaitlis. Atlika vienīgi sagaidīt, kad veiksme būs klāt.

Žēl, ka viņai nebija atslēgas no pagalma puses durvīm, kas atradās līdzās atkritumu kastēm aiz mājas. Šī rezerves atslēga bija domāta Lerijam, lai viņš varētu ienākt, kad vien vēlas, un nedaudz atpūsties kopā ar mammu. Karlas māte mēdza jokot, ka tā esot viņa privātā pirmā stāva ieeja!

– Es nevaru tevi te atstāt. – Sandaļu sievietes balss kļuva gaudulīga, it kā Karla būtu pie visa vainīga. – Mums vajadzēs iet atpakaļ.

Nē. Lūdzu, nē. Viņai bija bail no Kevina. Citiem bērniem arī. Čārlij, dari kaut ko!

Un tad Karla izdzirdēja, kā viņiem tuvojas ne ar ko nesajaucami, smagi soļi.

apelācija

apelēt

appelēt

Džo Tomass sēž man priekšā un raksta uz papīra lapas. Es atglaužu matus, kas parasti ir aizlikti man aiz ausīm, cenšos izlikties nemanām kāpostu smaku, kas ieplūst no gaiteņa, un vēlreiz paskatos uz šiem trim vārdiem uz galda starp Džo Tomasu un mani. Valdzinošais vīrietis, ar kuru iepazinos pirms stundas, ir pagaisis. Šis cilvēks nav bildis gandrīz ne vārda. Nu viņš noliek pildspalvu, it kā gaidītu, ka es sākšu runāt. Viņš ir apņēmies panākt, lai es spēlēju saskaņā ar viņa noteikumiem.