– Kāpēc tu viņai vienkārši nepasaki, ka viņš ir miris? – Eds beidzot noprasīja.
Tad man gribējās viņam uzkliegt. Vai tad viņš nesaprata? Daniels bija mans, un tā nebija Karlas darīšana.
Un tad vēl tā atbaidošā ķilda par Karlas vēstulēm ar lūgumiem, kuras laikā Eds mani apsūdzēja, ka esmu laupījusi viņam iedvesmu.
– Vai jauki pavadījāt Ziemassvētkus? – pajautā mana sekretāre, tiklīdz esmu apsēdusies pie sava rakstāmgalda.
– Jā, paldies, – es automātiski atbildu. Tad uzmetu skatienu mirdzošajam briljantam viņas kreisās rokas pirkstā. – Cik saprotu, jūs var apsveikt?
Viņa satraukti pamāj.
– Tas bija neticami. Viņš bija ielicis gredzenu Ziemassvētku pudiņā! Es to gandrīz noriju, kad…
Un tad iezvanās telefons. Tā ir kāda sieviete. Izmisusi māte. Viņas dēls ir arestēts par automašīnas vadīšanu dzērumā. Šobrīd viņš atrodas kamerā. Vai mēs varam palīdzēt? Paldies dievam, ka man ir darbs. Tas ļauj aizmirst par visu pārējo. Tas palīdz aizdrīvēt spraugas, pa kurām izplūst gāze. Tas ļauj man aizmirst, ka mamma šajā brīdī palīdz Tomam sagatavoties pirmajai mācību nedēļai pēc svētkiem. Viņam katru nakti vajadzēs likties gulēt, iztiekot bez mana vai mammas skūpsta.
– Jā, ir vēl kas, – sekretāre ieminas. – Kad ierados darbā, tā bija atstāta pie saņemtajiem dokumentiem.
Fotogrāfija. Aploksnē, uz kuras ar lielajiem burtiem ir uzrakstīts tikai mans vārds un vēl piebilsts ”personīgi”.
Attēlā skaidri redzams krustojums bez jebkādām ceļa atzīmēm.
Nakts dežurants, kurš patlaban ir beidzis savu maiņu, apliecina manas vislielākās bailes. Vakar vakarā šo aploksni viņam ir iedevis vīrietis ar īsi apgrieztiem matiem.
Lēni saplēšu fotogrāfiju sīkās druskās un atdodu tās sekretārei.
– Iznīciniet to kopā ar citiem konfidenciālajiem dokumentiem, – es saku.
– Tātad jums šī informācija nav vajadzīga?
– Nē.
Turpmāk es savās lietās iztikšu bez citu palīdzības.
TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA
Drīz vien pēc otrajiem Ziemassvētkiem Karla pamodās un atklāja, ka Lilija sešos un piecās minūtēs ar vilcienu jau bija atgriezusies darbā.
– Kādam klientam ir vajadzīga viņas palīdzība, – Eds bija nomurminājis.
Pēc Lilijas aizbraukšanas radās sajūta, ka beidzot iestājies miers. Vairs nebija nekādu zemisku piezīmju. Neviens vairs neteica: ”Lūdzu, Tom, vai tu vari kaut vai nedaudz pasēdēt mierīgi?”
Un tomēr pat bez Lilijas kaitinošās klātbūtnes Karlai vēl aizvien šķita, ka šajā Devonas mājā kaut kas īsti nav labi. Lilijas māte pret viņu izturējās uzsvērti jauki, taču tas liecināja, ka viņai kaut kas bija slēpjams. Tam noteikti bija kāda saistība ar Danielu, dēlu, par kuru neviens negribēja runāt. Varbūt viņi bija atsvešinājušies? Karla atcerējās savas mājas Itālijā. Daudzi kaimiņi vēl aizvien izturējās pret viņu augstprātīgi, jo viņa bija ārlaulības bērns, kaut gan mātes ”apkaunojums” bija piedzīvots pirms daudziem gadiem.
Karla savu pēdējo dienu Devonā pavadīja, kopā ar Edu un Tomu pastaigājoties pa pludmali. Tas bija būtiski nepieciešami, lai sagatavotos nākamajam gājienam. Patiesībā tas pat bija jautri! Karla pievērsa īpašu uzmanību Tomam, mācīja viņam dažus teikumus itāliešu valodā un apmierināta ievēroja, ka viņa jau ir sākusi Tomam iepatikties. Viņš visu apguva ļoti ātri, kaut gan ikreiz, pasakot kādu teikumu pareizi, viņam vajadzēja ar kreiso roku uzsist sev pa ceļgalu.
– Tas ir viens no viņa rituāliem, – Eds pačukstēja, kā zinādams – Karla sapratīs.
Karla ļoti centās iepatikties arī Lilijas vecākiem.
– Vai zināt, Tomam visa nedēļa ir jāpavada īpašā skolā, – Toma vectēvs paziņoja, kad Karlai jau bija jādodas uz staciju. – Mums visiem ar viņu ir ļoti grūti, taču izskatās, ka jūs lieliski protat tikt ar viņu galā.
– Atbrauciet vēlreiz, – Lilijas māte sacīja, piespiezdama vaigu pie Karlas vaiga. Tā nu gan bija savāda angļu tradīcija: nepieglaust arī otru vaigu! – Ar jums mums ir tik labi. Kad pienāca laiks doties uz staciju, Karla negribēja nekur braukt. Vilcienā viņa nekādi nespēja nomierināties. Viņa ar Edu bija vienojusies satikties, lai parunātu par pozēšanu.
– Es ļoti gaidīšu, – Eds bija teicis, atvadoties cieši saspiezdams viņas roku.
Kad Karla atgriezās hostelī, tas šķita vēl aukstāks un vientulīgāks. Kaut gan Karla pazina daudzas meitenes, ne ar vienu no tām viņa nebija iedraudzējusies. Šīs meitenes nebija Karlas gaumē. Viņām bija neglīti tetovējumi un riņķi degunā. It kā šāda attieksme būtu skaidri manāma, neviena no viņām nebija uzaicinājusi Karlu uz hosteļa Jaungada ballīti. Viņa gan tāpat nebūtu gribējusi turp iet. Karla bija saritinājusies zem segas un sākusi cītīgi domāt.
Pirmīt viņa bija piezvanījusi mammai. Tas bija ļoti dārgi, taču Karlai vajadzēja dzirdēt viņas balsi. To gan varēja saklausīt tikai ar grūtībām. Viņa bija neskaidri sadzirdējusi, kā mamma saka:
– Es tevi mīlu, cara mia.
– Es arī tevi mīlu, mamma.
Tagad, gulēdama šaurajā gultā, Karla aizsmēķēja cigareti un sāka visu rūpīgi pārdomāt. Bija jau janvāris! Un tomēr viņa vēl aizvien nebija sasniegusi cerēto. Vajadzēja izdarīt kaut ko tādu, lai paātrinātu notikumu gaitu.
Kamēr Karla cītīgi plānoja savu nākamo soli, ausīs sāka vibrēt dārdoša mūzika. Meitene blakus istabā to vienmēr klausījās tik skaļi! Kā gan šādā troksnī bija iespējams padomāt? Varbūt vajadzētu nomazgāties dušā, lai kaut uz mirkli izbaudītu mieru. Paķērusi tualetes piederumu somiņu un rītakleitu, Karla aizslēdza istabas durvis un pikti aizsoļoja pa gaiteni. Viņa vēl nebija pavadījusi dušā ne piecas minūtes, kad pie durvīm kāds sāka dauzīties.
– Ugunsgrēks! Deg! Ātrāk! Ārā!
Es joprojām spēju sajust smaržu.
Runā, ka oža pazūdot pēdējā.
Tātad viss vēl nav zaudēts.
Vēl ne.
Tas ir labi.
Slikti ir tas, ka kaut kas deg.
Vēl ļaunāk – sarkanā smailpapēžu kurpe ir nozudusi.
TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA
Ir pirmais janvāris. Mēs ar Edu pavadām klusu vakaru mājās. Nevienam no mums nez kāpēc nepietika spēka, lai dotos uz pusdienām, kurp mūs uzaicināja viens no biroja partneriem. Es zinu, tas nav pieklājīgi, tomēr saku sev, ka dažreiz nākas dot priekšroku ģimenei.
Galds ir klāts ar skicēm. Cik var noprast, tad tās ir uzzīmētas divu pēdējo dienu laikā, ko Eds pavadījis Devonā. Karla smejas. Karla noliekusies pār Tomu. Karla ir iepletusi acis. Karla aizdomājusies un ar abām plaukstām aptvērusi vīna glāzes kātiņu. Pietrūkst tikai pašas modeles.
Iezvanās telefons.
– Vai tu vari atbildēt, lūdzu? – es uzsaucu. Katls uz plīts kūsā pāri malām. Es izslēdzu gāzi. Zaļās pupiņas izskatās izšķīdušas. Es pagriežos pret Edu un beidzot pamanu, ka viņš nepārprotami cenšas kādu mierināt. Tā noteikti ir mana māte. Toms acīmredzot ir kaut ko izdarījis. Atkal.
– Cik briesmīgi, – Eds nosaka.
Man sažņaudzas sirds. Tā jau es domāju. Mums nevajadzēja braukt prom. Man vajadzētu aiziet no darba un…
– Ak tu nabadzīte.
Eds parasti nemēdz saukt manu māti par nabadzīti. Es mīņājos viņam līdzās, netikdama gudra, kas īsti notiek.
– Protams, tu darīji pareizi, ka piezvanīji. Tev noteikti jābrauc pie mums. Pagaidi. Es atbraukšu tev pakaļ. Kāda īsti bija tā adrese?
Mans vīrs paķer jaku.
– Zvanīja Karla. Hostelī izcēlies ugunsgrēks. Viņa stāv uz ielas vienā rītakleitā.
– Vai viņa ir cietusi?
– Paldies dievam, nē. Tikai pārbijusies.
– Ja gribi, es varu aizbraukt.
– Būs labi, – viņš jau ir pie durvīm. – Varbūt tu vari saklāt Toma gultu.
Protams, ka tā ir pareizi.
Kad Karla ierodas, viņas daiļā, melnīgsnējā seja ir nomākta. Viņa viscaur trīc. Viņa ir ģērbusies skaistā, sārtā rītakleitā. Viņas rokas ir saņemtas kopā tik cieši, ka pirkstu kauliņi izskatās balti.
– Tas bija tik biedējoši. Mums vajadzēja skriet lejā pa ugunsdzēsības kāpnēm ēkas ārpusē. Man šķita, ka es nokritīšu…
Par ugunsgrēku tiek īsi pavēstīts ziņās. Cik var noprast, tad neviens nav cietis. Ugunsgrēka iemesls patlaban tiek noskaidrots.
Eds iedod viņai glāzi ar viskiju.
– Ņem. Tas tev drusku palīdzēs.
Tu esi gatavs uz visu, lai tikai varētu iedzert arī pats, es gandrīz pasaku.
– Apsēdies. Lūdzu. – Es atceros par pieklājību. – Tagad tu esi drošībā.
– Bet man vairs nav nekā. Man nav drēbju, – Karla šņukst, sakļāvusi ap viskija glāzi smalkās plaukstas. – Un manas grāmatas arī ir sadegušas.
– To visu var nopirkt no jauna, – es mierinoši saku, saņemdama viņas rokas. Kaut gan Ziemassvētkos man netrūka iespēju Karlu rūpīgi aplūkot, tagad es atkal redzu, ka viņa patiešām ir ļoti skaista. Bālas anglietes sejā tādas tumšas, mandeļveidīgas acis un biezas, melnas uzacis izskatītos pārāk vīrišķīgi, taču viņa pat bēdās spēj izskatīties satriecoši.
Iespējams, ka mums Karlas klātbūtne nāks par labu. Ja te būs vēl kāds, mēs ar Edu vairs nevarēsim strīdēties. Mūsu viešņa palīdzēs nolīdzināt asumus – tieši tāpat kā bērnībā.
– Viss būs labi, – es saku.
Karla paceļ galvu. Viņas nomāktajā sejā uz mirkli pavīd ciešanu pilnais skatiens, kādu man veltīja tā mazā meitenīte, kuru es reiz sastapu pie viņas mātes dzīvokļa durvīm ar lielu zilumu uz sejas.
– Tas ir tik laipni, ka jūs esat man atļāvuši dzīvot pie jums. Paldies.
Es pēkšņi nodrebu.
Tas ir tikai uz laiku, man gribas iebilst, taču šādi vārdi izklausītos nepieklājīgi.
Un es sev iegalvoju, ka šī savādā priekšnojauta nenozīmē neko. Itin neko. Vai tad es tikai nupat nenodomāju, ka viņas klātbūtne mums nāks par labu?
Turklāt tagad man ir jāraizējas par Džo Tomasu.
– Neuztver to tik saasināti, – saka viens no maniem partneriem, kad es pēc dažām nedēļām atgriežos no tiesas.
Bet citādi jau nav iespējams, es nodomāju. Ja es būtu izmantojusi Džo Tomasa atsūtīto fotogrāfiju, man varbūt izdotos pierādīt, ka todien, kad mans klients krustojumā nenobremzēja, tur nebija nevienas ceļa līnijas. Tagad, protams, tās tur ir, bet nu vairs nekas nav līdzams. Viņš būtu sodīts par braukšanu dzērumā, taču sods droši vien nebūtu tik bargs, ja man izdotos pierādīt, ka attiecīgajā brīdī krustojumā nav bijis nevienas līnijas, pie kuras apstāties, lai dotu ceļu citiem.
Šādas līnijas mēdz izbalēt. Notiek satiksmes negadījumi. Un tad brīnumainā kārtā uzrodas pašvaldības smagā automašīna un līnijas tiek atkal uzkrāsotas. To jums var pastāstīt jebkurš advokāts. Diemžēl ne vienmēr ir iespējams sagādāt fotogrāfijas, kas to pierāda.
Te nu bija mana apņemšanās pašai tikt galā ar savām lietām.
Varbūt tieši tāpēc es nemaz nebrīnos, kad nākamajā dienā man tiek atsūtīta īsa zīmīte.
Tu būtu varējusi uzvarēt, ja būtu izmantojusi manu fotogrāfiju. Kā klājas Tomam?
Es labu brīdi sēžu un skatos uz zīmīti. Tad paņemu telefonu.
– Vai tev ir laiks iedzert kādu glāzīti?
Ross izklausās vienlīdz iepriecināts un pārsteigts.
– Es to darītu ar vislielāko prieku.
Mēs satiekamies vienā no maniem iecienītākajiem itāliešu bistro netālu no Koventgārdenas. Es gan saku ”iecienītajiem”, taču patiesībā manā dzīvē nav daudz vietas jautrībai. Esmu viena no tiem ļaudīm, kuri īsti nespēj nosaukt savus vaļaspriekus. Advokātam nav laika nodarboties ar kaut ko citu. Pirms darba es gandrīz katru rītu tomēr eju skriet, taču šo nodarbi uztveru kā ģērbšanās daļu.
– Kas noticis? – Ross jautā.
Es pāri galdam paskatos uz mūsu seno draugu. Viņš ir ģērbies tvīda žaketē un džinsos. Ross ir īsts pretstatu iemiesojums. Sākumā viņš bija Eda draugs, taču drīz vien kļuva arī par manējo – it īpaši tad, ja man bija nepieciešami padomi par vīru, kurš, kā Ross bieži mēdza sacīt, dažbrīd mēdza izturēties kā galīgs idiots. Idiots, kuru mēs abi mīlējām.
Šad tad man ienāk prātā, ka varbūt Ross ir gejs. Galu galā viņš nekad nav bijis precējies. Ciktāl man zināms, viņam nekad nav bijis draudzenes. Es cenšos viņu neizprašņāt.
– Man ir radusies problēma, – es saku, zem galda satraukti lauzīdama rokas. Daudz ilgāk, nekā spēju atcerēties, man ir gribējies kādam izstāstīt gan par Džo, gan par viņa sūtīto ”noderīgo informāciju”. Nu ir pienācis brīdis, kad es varētu uzsprāgt, ja to visu kādam neatklātu. Dabiski, dažas nianses ir jānoklusē.
– Oho, – Ross nosaka, kad mans stāsts ir galā. – Nabadzīte. Tu esi nonākusi tik neiespējamā situācijā.
Es gribu, lai viņš man pasaka, ka viss būs kārtībā. Ka es varu izdarīt kaut ko tādu, lai to visu izbeigtu.
– Ja tas tev kaut kā palīdz, – viņš piebilst, – es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi, saplēšot to fotogrāfiju.
– Patiešām?
– Pilnīgi noteikti. – Tas jau izskan apņēmīgāk. – Tu vari tikt galā arī pati, Lilij. Tu jau daudzus gadus esi iztikusi bez citu palīdzības. Jā, var jau būt, ka šis cilvēks tev šad tad ir izpalīdzējis, taču tu nedrīksti ļaut, lai šī apziņa tev laupa pašpārliecību. Tu esi laba advokāte.
"Mana vīra sieva" отзывы
Отзывы читателей о книге "Mana vīra sieva". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Mana vīra sieva" друзьям в соцсетях.