žeina Korija - Mana vīra sieva

Iespējams, bija pienācis laiks bēgt.

– Viņš jau ir gandrīz klāt, viņš jau ir gandrīz klāt!

Toms nemierīgi soļo šurpu turpu, ar plaukstām bungodams sev pa ceļgaliem. Tā ir vēl viena viņa slimības izpausme. Speciālisti apgalvo, ka tā viņš sevi mierina. Toties visus pārējos šis ieradums padara neprātīgi nervozus.

– Re, kur viņa automašīna, mammu! Re, kur viņa automašīna!

Ross vienmēr rada šādu iespaidu. Es nodomāju: ja nu mēs ar Edu kaut ko patiešām esam izdarījuši pareizi, tad mums vismaz ir palaimējies izraudzīties viņa draugu par krusttēvu.

Kad Eds pameta mani Karlas dēļ un pieprasīja arī māju, es iepriecināta uzzināju, ka Ross jūtas satriekts.

– Kas attiecas uz to nesaprātīgo uzvedību, tad tas ir smieklīgi, – viņš sacīja, kad es nākamajā dienā biju aizgājusi pie viņa noraudājusies un nekādi nespēju rimties.

Biju paraustījusi plecus un pārlaidusi skatienu Rosa mājoklim. Veļas mazgājamās mašīnas durvis bija atslietas pret virtuves galdu, it kā gaidītu, kamēr kāds izsauks remonta speciālistu. Virtuves izlietnē bija sakrauti vairākas dienas nemazgāti trauki, un uz grīdas līdzās atkritumu spainim bija samestas avīzes. Uz galda bija nolikta pustukša viskija pudele. Un tomēr pats Ross vienmēr izskatījās tik nevainojami kopts, ģērbies elegantā uzvalkā ar skaistu kaklasaiti. Tad man iešāvās prātā, kā jau tas tik bieži mēdz gadīties, ka mēs nekad nevaram nevienu pa īstam iepazīt. It īpaši sevi pašu. Ikviens cilvēks ir kā pretrunu kausējamais katls.

– Ko viņš uzskata par nesaprātīgu uzvedību? – Ross turpināja mani izvaicāt.

– Es vienmēr aizkavējos darbā. Man nav atvaļinājuma. Un tamlīdzīgi. – Es aprauti iesmējos. – Mūsdienās par nesaprātīgu uzvedību var nodēvēt jebko. Man reiz bija kliente, kura šķīrās no vīra tikai tāpēc, ka viņš bija uzracis viņas sakņu dārzu, iepriekš nepalūdzot viņai atļauju to izdarīt.

Mani pirksti cieši ieķērās Rosa virtuves galda krēmkrāsas virsmā. Ja nu Eda juristi uzzinātu patiesību… Nē, es sevi norāju. Nemaz nesāc par to domāt.

– Ko tu tagad iesāksi? – Ross jautāja. Viņš bija panācies tuvāk. Uz brīdi man šķita, ka viņš pat varētu mani apskaut. Līdz šim sasveicinoties bijām tikai pavirši noskūpstījuši viens otru uz vaiga. Sajūta bija savāda, un es pakāpos atpakaļ.

– Nezinu. – Spēju domāt vienīgi par grīdas ģeometriskajiem rakstiem. Kopš pagājušā vakara visi sīkumi bija sākuši likties nozīmīgi. Iespējams, šādi mans prāts meklēja sev mierinājumu.

– Es kaut ko izdomāju. – Ross piegāja pie loga un sāka skatīties ārā. Viņa dzīvoklis atradās Holovejā; skats no loga nebija tik patīkams kā mūsu Notinghilas mājoklī. Mūsu mājoklī, kas drīz kļūs par viņu mājokli. – Brauc prom no Londonas. Sāc jaunu dzīvi. Atver advokāta prakses vietu Devonā, lai vari būt līdzās Tomam. Šķiet, es atceros, ka jūs ar Edu reiz par to runājāt.

Izdzirdējusi vīra vārdu, es saviebos.

– Tas ir nozīmīgs solis. Ja nu mani klienti man nesekos? Rosa sejas izteiksme liecināja, ka viņš šādu iespēju pieļauj.

– Ja nu tu savā firmā ieminētos, ka vēlies atvērt filiāli dienvidrietumos? Varbūt tad viņi tevi pamudinātu uzņemties dažas no savām lietām.

Es svārstījos. Pamest Londonu? Atgriezties vietā, kurā pēc Daniela biju nozvērējusies vairs nekad nedzīvot? Un tomēr tas izklausījās saprātīgi. Tā es varētu palielināt attālumu starp To Sievieti un sevi. Daudz svarīgāks bija tas, ka es varētu mazināt savu vecāku smago nastu. Kaut gan mācību nedēļu Toms pavadīja skolā, es taču nevarēju cerēt, ka nedēļas nogalēs viņi līdz mūža beigām turpinās gādāt par manu dēlu.

Un tā nu tas notika. Vēl tagad, mazgājot Toma īpašo nazi un dakšiņu un viņa vērīgā skatiena pavadībā liekot tos atpakaļ uz galda, es nespēju tikt gudra, kā to dažu pirmo nedēļu laikā mums vispār bija izdevies tikt ar visu galā. Firma manu lēmumu bija uztvērusi ļoti saprotoši: kā jau Ross bija minējis, ideja par filiāles atvēršanu dienvidrietumos viņiem bija šķitusi ļoti iepriecinoša. Ļoti palīdzēja arī manu vecāku viesmīlīgā vēlme uzņemt mūs savās mājās, kaut arī man šķita dīvaini atgriezties savā vecajā istabā, kuras rakstāmgalda atvilktnē atradās noputējušas kastaņbrūnas un spoži zilas Poniju kluba rozetes.

– Tikai tikmēr, kamēr atradīšu sev mājokli, – es apgalvoju. Un tomēr, tiklīdz biju tur apmetusies, man šķita, ka palikt pie vecākiem un ļauties viņu gādībai bija daudz vienkāršāk. Es tur jutos pasargāta. Cerēju, ka tagad Džo Tomass liks mani mierā.

Es sev iegalvoju: neviens nedrīkst uzzināt patiesību.

Manās pārdomās ielaužas durvju klauvēkļa troksnis. Es apmaisu zupu. Tā ir biezzupa. Mierinoša. Omulību raisoša. Ziemas mēnešos Devonā ir daudz tumšāks un aukstāks nekā Londonā, tomēr es pamazām atkal sāku pie tā pierast. Neatlaidīgās, regulārās plūdmaiņas ir mierinošas kā veca pulksteņa tikšķēšana.

Man vienmēr ir ļoti patikusi jūra. Arī Tomam tā ļoti patīk. Kad viņš nedēļas nogalēs pārrodas mājās, mēs stundām ilgi klīstam pa pludmali, meklējot krastā izskalotus koka gabalus. Mamma ir viņam iegādājusies suni. Mazu šnauceru. No tiem, kuri izskatās pēc bārdainiem večukiem. Toms ar Semiju mēdz sarunāties stundām ilgi. Tieši tāpat kā savulaik Daniels ar Merlinu.

Dažreiz es pieķeru sevi rīkojamies tāpat.

– Viņš ir klāt, viņš ir klāt! – Toms priecīgi klaigā. Nu dēls ir sācis lēkāt. Šķērsodama priekšnamu, es nodomāju, ka par tēva ierašanos viņš nekad tik ļoti nejūsmo. Tomēr tad, kad Eds nedēļas nogalēs ierodas ciemos, es cenšos nerādīties viņiem acīs. Kopš laulības šķiršanās mūsu tā dēvētās tikšanās aprobežojas ar ašu mājienu pie ārdurvīm, pirms vēl Eds nav uz visu dienu aizvedis Tomu sev līdzi.

Es spēju vienīgi iztēloties, ko viņi dara šādos izbraucienos; vientuļam tēvam jau tāpat ir pietiekami grūti izklaidēt savus bērnus ārpus ierastās mājas vides. Ja bērns ir tāds kā Toms, izaicinājums kļūst vēl lielāks. Interesanti, kā ar to visu tiek galā Karla? Cerams, viņai neveicas. Kaut gan viens no partneriem, juzdamies neomulīgi, bija man parādījis dzeltenās preses izdevumu ar baumām par viņu saderināšanos, nekādi paziņojumi par kāzu datumu vēl nav izskanējuši.

Šī apziņa liek man justies atvieglotai, kaut gan tai pašā laikā es esmu aizkaitināta par savu reakciju. Ir pilnīgi skaidrs, ka Eds nav pārliecināts par to, ko grib darīt. Varu saderēt – Karla gan tūlīt nopriecātos par iespēju uzvilkt sev pirkstā zelta gredzenu.

– Aizmirsti viņu, – Ross nerimst atkārtot. – Tu viņam esi daudz par labu.

Es zinu, ka viņš tikai cenšas mani uzmundrināt, tomēr jūtos pateicīga. Rosam mūsu jaunajā dzīvē tagad ir svarīga loma. Toms vienmēr ļoti priecājas par viņa ierašanos, lielākoties tāpēc, ka Ross vienmēr atnes tik daudz dāvanu, it kā būtu pienākuši Ziemassvētki. Arī maniem vecākiem viņa klātbūtne sagādā prieku.

– Nesaprotu, kāpēc tas vīrietis tā arī nav apprecējies, – mamma nemitīgi atkārto.

– Sveiks! – Ross starodams stāv uz sliekšņa, grīļodamies zem ziedu un kārbu svara. – Kā klājas maniem vismīļākajiem draugiem?

Toms sarauc pieri.

– Vai tad vismīļākie draugi var būt daudzi? Ja viens cilvēks tev patīk vislabāk, tad viņam ir jābūt vienam. Nevar būt vairāki vismīļākie cilvēki, jo tad taču viņi nebūtu vismīļākie, vai ne?

Šādi pedantiski jautājumi, kam piemīt zināma loģika, mani ir nogurdinājuši, kaut gan tie mēdz būt arī ļoti atjautīgi. Taču Ross tikai pasmaida. Viņš jau grasās sabužināt Tomam matus, kā jau krusttēvs varētu darīt ar savu krustdēlu, taču tad apraujas, nepārprotami atcerējies, ka Tomam ļoti nepatīk, ja kāds pieskaras viņa galvas ādai.

– Tas ir lielisks arguments.

Man aiz muguras starodama nostājas mamma. Viņa ir noņēmusi priekšautu. Saraukusi pieri, viņa uzlūko mani, liekot noprast, ka arī man būtu vajadzējis izdarīt tāpat.

– Nāc vien iekšā. Pēc tik gara ceļa tu noteikti esi izbadējies. Vakariņas ir jau gandrīz gatavas.

Ross pamirkšķina Tomam.

– Nestāsti nevienam, taču šurpceļā es iegriezos apēst burgeru. Tomēr man vēl aizvien gribas ēst.

Toms iesmejas. Šī saruna ir kā rituāls, kas atkārtojas katru reizi. Tas ir vēstījums, kas šķiet mierinošs gan man, gan manam dēlam, gan arī maniem vecākiem. Tas palīdz radīt mājā ierastības noskaņu. Kad esam tikai trijatā un pūlamies paglābt Tomu no viņa paša, izmisīgi cenšoties gādāt, lai tas, kas bija piemeklējis Danielu, nekad nenotiktu ar manu dēlu, šāda noskaņa ir jūtama tikai retos brīžos. Mūs visus nomoka vārdos neizteiktu baiļu izaicinājums.

To nespēj saprast neviens, kam nav bijis šāda bērna. Atceros, ka reiz, kad Toms vēl bija mazs, es lielveikala rindā uzsāku sarunu ar kādu sievieti. Viņas dēls bija aptuveni desmit gadus vecs. Sēdēdams invalīdu ratiņos, viņš nesakarīgi mētāja garās, tievās rokas un kājas. Cilvēki no viņas atkāpās. Viņi līdzjūtīgi noskatījās, kā puika pasniedzas, lai notriektu no kases slīdlentes konservu skārdenes.

Kaut gan es nemūžam negribētu, lai Toms paliek invalīdu ratiņos, tomēr ir grūti atvairīt domu, ka vismaz tad apkārtējie izturētos saprotoši. Ja mans dēls sabiedriskā vietā izturas nelāgi – piemēram, picērijā uzlec uz vīna glāzes, lai paskatītos, cik sīkos gabaliņos to ir iespējams sašķaidīt, – man raidītie cilvēku skatieni it kā saka: kāpēc jūs nevarat savaldīt savu pusaudzi? Vai pat: to puiku vajadzētu kaut kur iespundēt. Redzot kaut ko tādu, man uzvirmo asinis.

Esmu atradusi brīdinošus datus: tad, kad ar Aspergera sindromu sirgstoši bērni izaug lielāki un vairs nav tik mīļi, viņu dusmu izvirdumi un izaicinošā izturēšanās var noskaņot pret viņiem citus cilvēkus. Vēl nesen avīzē bija raksts par kādu kafejnīcas īpašnieku, kas bija izsviedis no savas kafejnīcas ar autismu sirgstošu pusaudzi, kurš bija sacēlis traci, jo viņa kafijai bija pieliets piens, kaut gan viņš to nebija lūdzis. Pusaudzis bija neveikli paklupis uz ietves un salauzis roku.

Es pati ar savām rokām būtu gatava nogalināt ikvienu, kurš nodarītu pāri manam dēlam.

Pēc vakariņām mēs ar Rosu paņemam suni un izejam pastaigāties. Tas ir vēl viens rituāls. Dažreiz Toms sāk lūgties, lai ņemam viņu līdzi, taču man ir bail. Pludmales klintis ir tik augstas; kad viņš mēnessgaismā aizskrien mums pa priekšu, ir tik grūti pārliecināties, vai tikai viņš negrasās kādā no tām uzkāpt un novelties zemē. Man par atvieglojumu, šovakar Toms paziņo, ka ir noguris. Dušā viņš mazgāsies nākamajā rītā – viņam riebjas iet vannā –, un, ja viņa īpašais Manchester United dvielis nebūs nolikts pa rokai, mēs visi par to uzzināsim. Pamazām esmu jau pieradusi pie šiem absolūti negrozāmajiem noteikumiem.

Kaut arī ar Tomu ir grūti, es pieķeru sevi prātojam, ka mans dēls savā ziņā ir svētība – viņu kurš katrs gan nevarētu saprast. Es zinu, ka mans bērns nav parasts, toties ar viņu nekad nebūs garlaicīgi. Viņa prāts pastāvīgi ir zinātkārs. Viņš skatās uz dzīvi ar citām acīm. Nesen viņš man pajautāja:

– Vai tu zināji, ka vidusmēra cilvēkam mūža laikā izdalās tik daudz siekalu, ka ar tām varētu piepildīt divus peldbaseinus?

– Kā jūs tiekat galā? – Ross jautā, kad mēs paejam zem klints pārkares un sākam vērot pie apvāršņa mirgojošo laivu gaismas. Tur varētu atrasties cita pasaule. Pasaule, kurā mūsu dzīve ir normāla.

– Ļoti labi, paldies. Bail noskaust, taču izskatās, ka Toma skolā visi ar viņu ir apmierināti, un man pamazām sāk veidoties krietna klientu bāze. Esmu arī uzklausījusi tavu ieteikumu veltīt nedaudz laika sev pašai un sākusi apmeklēt arī nodarbības uz velotrenažieriem sporta klubā.

Viņš pamāj.

– Labi.

Kaut kas ir atgadījies. To var manīt.

– Un tu? Kā tev sokas darbā?

– Labi, kaut gan, godīgi sakot, man sāk likties, ka dzīvē noteikti jābūt vēl kaut kam.

– Es saprotu, ko tu ar to domā.

Mēs turpinām nesteidzīgi soļot. Paejam garām tuklai kaijai, kura knābā nomestu čipsu paku. Kāds rokās sadevies pāris mums daudznozīmīgi pamāj. Es nodomāju, ka viņi arī mūs ir noturējuši par pāri. Nu es jūtos kā krāpniece; man ir jāparūpējas, lai Ross nesāktu justies neomulīgi un nenodomātu, ka man šajā ziņā pret viņu ir kādas jūtas.

– Es patiešām ļoti novērtēju tavu interesi par Tomu, – es iesāku.

– Toms nav vienīgais, kurš man rūp.

Es aizturu elpu.

– Esmu noraizējies par tevi, Lilij.

Viņš saņem manu roku, un es jūtu, kā lejup pār manu muguru lēni aizplūst siltums. Dažbrīd es sev iegalvoju, ka esmu iemācījusies dzīvot bez Eda. Citkārt man šķiet, ka viņš ir palicis citā dzīvē. Dažreiz man liekas, ka tas viss noticis tikai vakar. Tad man gribas, lai viņš būtu man līdzās.

– Nevajag, – es saku. – Viss ir labi. Esmu to visu jau aizmirsusi.

Tie ir tik nepārprotami meli, ka pat jūra man nenotic. Tā dusmīgi cērtas pret klintīm. Mele. Mele.

– Man tev kaut kas jāpasaka, – Ross bilst. Šajā brīdī pret krastu triecas vilnis. Mēs metamies skriet – viņš velk mani sev līdzi –, tomēr vilnis mūs panāk. Es neesmu no tām sievietēm, kurām piestāv slapji mati.