žeina Korija - Mana vīra sieva

Ross saņem manu roku un sāk to glāstīt gluži kā tēvs, kas cenšas mierināt bērnu.

– Eds un Karla ir norunājuši kāzu datumu.

Vai viņš patiešām to pateica? Vai arī tās atkal bija jūras šalkas? Kušššš. Kušššš, jūra saka. Izklausās pēc mierinošas šūpuļdziesmas.

– Ko, lūdzu?

Rosa seja ir pavērsta lejup pret mani. Es nu gan esmu muļķe. Viņa acīs ir žēlums, nevis apbrīna.

– Eds drīz precēsies. Ar Karlu.

Eds. Karla. Laulība. Nevis tikai saderināšanās, kuru var jebkurā brīdī atsaukt.

Tātad Karla ir viņu dabūjusi. Tieši tāpat kā visu, ko jebkad ir vēlējusies.

– Tas vēl nav viss.

Es sāku drebēt no aukstuma, slapjuma un gaidām.

– Viņa ir stāvoklī, Lilij. Karla gaida bērnu.

Savādi, taču Rosa vārdi sniedz atvieglojumu. Gluži tāpat kā toreiz, kad pieķēru Edu un Karlu pie viesnīcas. Es joprojām nespēju atgūties no šī satricinājuma, tomēr tas vismaz bija dzīvs apliecinājums, ka Eda izturēšanās pret mani nav pastāvējusi tikai manās iedomās.

Un tagad Rosa savlaicīgais brīdinājums par noteiktu kāzu datumu, kas drīz vien tiks izsludināts arī tenku lapās, ir kā pēdējais punkts. Tas liecina, ka mēs ar Edu vairs nevarēsim salīgt mieru arī tad, ja man tā gribēsies. Un es to nevēlos.

Tā ir vēl viena ilgas laulības šķiršanas īpatnība. Vismaz man tā liekas. Lai cik nelāga šī laulība arī būtu bijusi, tajā ir arī jauki brīži, un tieši tos es cenšos paturēt prātā. Nevaicājiet, kāpēc. Es necenšos kavēties atmiņās par strīdiem tajos brīžos, kad Eds bija sliktā garastāvoklī vai piedzēries. Vai par to, cik ļoti viņam nepatika, ka es pelnu vairāk par viņu, un kā viņš mēdza kašķēties, kad es pārnācu no darba vēlu.

Nē. Es atceros tos brīžus, kad mēs gulējām uz dīvāna un skatījāmies savu iecienīto iknedēļas seriālu. Vai devāmies ilgās pastaigās gar jūru kopā ar savu mazo dēlēnu, laiku pa laikam pakavēdamies, lai parādītu viņam kādu īpašu gliemežvāku vai zem akmens paskrējušu krabi.

Man ir patiešām sāpīgi apzināties, ka tagad Eds to visu dara kopā ar viņu. Reiz es izlasīju kādu rakstu par sievieti, kuras bijušais vīrs bija apprecējis kādu citu. Man prātā bija palikušas divas nianses. Pirmkārt, viņa nekādi nespēja izrunāt tās otras sievietes vārdu un vienmēr sacīja tikai ”viņa”. ”Tāpēc, ka šis vārds ķeras man rīklē,” sieviete paskaidroja. ”Tad viņa sāk likties pārāk reāla.”

Es to saprotu.

Otrkārt, šī sieviete nekādi nespēja saprast, ka tagad pasaulē bija uzradusies vēl kāda, kurai bija tāds pats uzvārds, un nu viņa dalījās tajos pašos paradumos ar vīrieti, kuru pirmā sieva reiz bija tik intīmi pazinusi. Un es jūtos tieši tāpat. Ir patiešām savādi, ka manam vīram tagad ir cita sieva. Karla drīz būs Karla Makdonalda. Mēs abas būsim Makdonalda kundzes. Viņa būs mana vīra sieva. Lai gan Eds faktiski vairs nav mans vīrs, laulību nav iespējams pilnīgi izdzēst. Papīra lapa nav nekāda dzēšgumija vai korektora pudelīte. Ar to var juridiski lauzt divu pušu vienošanos, kā būtu sacījis kāds jurists, taču tādējādi nav iespējams izdzēst atmiņas, tradīcijas, ieradumus, kas izveidojas kādam pārim neatkarīgi no tā, cik labas vai sliktas ir viņu attiecības.

Man sāp. Jā, ir sāpīgi apzināties, ka arī viņi tagad veido paši savas tradīcijas un ieradumus. Ir pilnīgi iespējams, ka viņi, savijuši kopā kājas, skatās jauno televīzijas seriālu, par kuru šobrīd runā visi. Viņi dodas ilgās pastaigās gar jūru kopā ar manu dēlu, kamēr es slēpjos mājās, iegalvodama sev, ka ir taču labi, ja Toms satiekas ar savu tēti. Doma par citu sievieti, kura tēlo mammīti, man šķiet dziļi šķebinoša. Toms dažbrīd ir tik lētticīgs. Viņš spēj veltīt visu savu mīļumu kādam citam. Nesen pēc abu kārtējās ciemošanās Toms nespēja vien beigt runāt par viņas matiem.

– Kāpēc tavi mati nav tik spīdīgi kā Karlai? – viņš prašņāja. – Kāpēc visiem nav tādi mati kā viņai? No kā mati vispār sastāv?

Kā jau tas allaž mēdza notikt, Toma pirmajam jautājumam sekoja daudzi tūkstoši citu, taču es joprojām nespēju aizmirst to, ko viņš bija pavaicājis vispirms. Es negribu domāt ne par Karlas matiem, ne arī par ko citu, kas ir saistīts ar viņu.

Bet šī ziņa – tā ir sāpīgāka par visu. Viņiem būs pašiem savs bērns. Bez šaubām, tas būs normāls bērns, kuru nevajadzēs uzmanīt septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas diennaktī, lai viņš nenodarītu sev pāri vai nepaveiktu kaut ko vēl ļaunāku. Bērns, kura dēļ laulībā neradīsies tik briesmīga spriedze.

Tas nav godīgi.

Pēc Rosa paziņojuma es pēkšņi sajūtu dusmas. Visās pašpalīdzības grāmatās par laulības šķiršanu ir teikts, ka man tās būtu vajadzējis sajust jau pirms krietna laika. Eds ir nodarījis man pāri un tomēr pats ticis cauri sveikā. Viņš ir atradis sev kādu citu. Viņš var redzēt Tomu tikai no labās puses. Pēc tēva viesošanās Toms no satraukuma vienmēr ir tik nemierīgs, ka man nākamajā rītā bieži vien nākas mainīt palagus. (Tas ir jauns pavērsiens. Mani pētījumi vēsta, ka ar Aspergera sindromu sirgstošiem bērniem tā mēdzot gadīties bieži, kaut gan pusaudža gados tas parasti pāriet. Atliek vienīgi cerēt.)

Edam nav jānoņemas ar tām problēmām, kas vēl aizvien nedod man mieru.

Piemēram, ar Džo Tomasu.

Jūnijs

Ir pagājuši vairāki mēneši. Kādu laiku pēc pārcelšanās uz Devonu es nekur nespēju rast mieru, baidīdamās, ka viņš varētu ar mani sazināties. Biju pat spiesta brīdināt mammu, ka ir atkal uzradies viens no maniem bijušajiem klientiem, kurš savulaik bija mani vajājis, un, ja viņš parādīsies pie mūsu mājām, viņu nekādā gadījumā nedrīkst laist iekšā.

Protams, ka viņa uztraucās.

– Bet kāpēc tu nevari par to paziņot policijai? – viņa noraizējusies vaicāja.

Es jau gandrīz biju gatava visu izstāstīt, taču tas nebūtu godīgi. Maniem vecākiem jau bija gana ar viņu meitas negaidīto uzrašanos.

– Varētu domāt, ka tas būtu prātīgi, vai ne? – es atteicu. – Taču patiesībā viņi gandrīz neko nespēj ietekmēt.

Tā bija taisnība. Man reiz bija kāda kliente, kuru vajāja bijušais draugs. Mums izdevās pārliecināt policiju to visu uztvert nopietni vienīgi tad, kad likām, lai šo cilvēku izseko privātdetektīvs, tādējādi apliecinot, ka viņš tā bija rīkojies arī ar citām sievietēm. Tik un tā viņam tika izteikts vienīgi brīdinājums. Likumīgi lēmumi reizēm ir ļoti dīvaini. Godīgi sakot, es jūtos atvieglota, ka Džo nav mēģinājis mūs šeit uzmeklēt. Atceroties nabaga Merlinu, man vēl aizvien ir nelabi. Es vēl joprojām nodrebu. Ja Džo varēja to noorganizēt, ko vēl viņš ir spējīgs paveikt?

Pagaidām es padzenu savas bailes ar darbu. Es strādāju, strādāju un strādāju. Tikai tā es varu tikt pie miera, tikai tā es varu atvairīt Eda saderināšanās raidītos šrapneļus un Toma radīto stresu.

Sākumā es biju noraizējusies, ka man nebūs pietiekami daudz klientu un partneri pēc kāda laika nospriedīs, ka uzturēt filiāli nemaz nav vērts, taču jau pēc dažām nedēļām mani uzrunāja vecāki no Toma skolas. Viņi bija pārliecināti, ka viņu dēla epilepsiju izraisījis netīrs ūdens no vecas akas, kas bija iekļuvis ūdensapgādes sistēmā. Gluži nejauši es pazinu kādu speciālistu, kurš apgalvoja, ka tas nemaz neesot neiespējami. Lieta nonāca tiesā, un mēs saņēmām atlīdzību – nedaudz, tomēr pietiekami, lai pierādītu, ka dažu bērnu īpašais veselības stāvoklis ir nevis pašsaprotams, bet gan kaut kas tāds, ko būtu bijis iespējams novērst.

Tad kāds tēvs no Toma skolas palūdza mani pārbaudīt slimnīcas datus, kas bija nozuduši drīz pēc viņa dēla piedzimšanas. Viņš paskaidroja, ka tobrīd bija radušās problēmas. Dzemdību laikā ap viņa dēla kaklu bija cieši aptinusies nabassaite, un ārsts tobrīd nebija pieejams. Attiecīgos pierakstus mēs tā arī neatradām (tie, bez šaubām, jau sen bija iznīcināti), toties mums izdevās noskaidrot, ka vairākas reizes bija noticis kaut kas līdzīgs un visos šajos gadījumos bija dežūrējis konkrēts ārsts. Viss beidzās ar lielisku tiesas prāvu, un kompensāciju saņēma ne vien mans klients, bet arī citi vecāki.

Tu pamazām sāc kļūt ļoti slavena, Lilij, elektroniskā pasta vēstulē rakstīja mans pirmais priekšnieks, kurš nu jau ir aizgājis pensijā. Mēs vēl aizvien sazināmies ar elektroniskā pasta starpniecību. Visu cieņu.

Man gribas pavaicāt: kā sokas Karlai? Vai viņa pēc dzemdībām joprojām turpinās strādāt birojā? Tomēr man pietrūkst drosmes, lai par to ieminētos.

Un tad kādu rītu, pirms darba skrienot pa pludmali, es izdzirdu, ka man kāds seko. Tas nav nekas neparasts. Sešos no rīta ar skriešanu nodarbojas daudzi, un mēs visi cits citu pazīstam. Pat kāda pārgurusi māte skrien, stumdama bērnu ratiņus.

Es intuitīvi nojaušu, ka šie soļi ir citādi. Tie pieskaņojas manam ātrumam. Tie kļūst lēnāki, kad es samazinu ātrumu. Tie kļūst straujāki, kad es kāpinu tempu.

– Lilij! – uzsauc kāda balss man aiz muguras. Šo balsi es pazīstu pārāk labi. – Lūdzu, apstājies, Lilij. Es nedarīšu tev pāri.

Karla

2015. gada jūnijs

Karla skatījās uz savu augumu, kas gulēja ziepjainajā ūdenī. Četru dienu laikā viņa jau ceturto reizi bija gājusi vannā, taču vakaros nebija nekā cita, ko varētu darīt. Turklāt tā viņa varēja aizvērt durvis un kādu laiku pavadīt vienatnē.

Uzzinājis par viņas grūtniecību, Eds mājās vairs neļāva viņai ne pirkstu pakustināt. Viņš apgalvoja, ka tāpat jau esot pietiekami nelāgi, ka viņa tik uzstājīgi gribot turpināt strādāt. Viņai vajadzētu atpūsties. Gan jau viņi kaut kā tiks galā, kaut gan banka joprojām sūtīja pieprasījumus. Eds viņu mīlēja un solīja par viņu gādāt.

Savulaik Karla būtu ļoti nopriecājusies par šādu uzmanību, taču dzīve kopā ar Edu bija izrādījusies pavisam citāda nekā viņas iedomās. Runa jau nebija tikai par viņa nomāktību nepārdoto gleznu vai bankas prasību dēļ. Vai pat par dzeršanu. Vai par Toma uzvedību viņam atvēlētajās nedēļas nogalēs, kas apbēdināja Edu un ietekmēja arī abu attiecības, it īpaši pēc tam, kad Karla bija ieminējusies, ka Toms sāktu rīkoties prātīgāk, ja biežāk tiktu sodīts. Vai par pēdējo draudu zīmīti, kuru viņa bija noslēpusi no Eda.

piesargies

Nē. Patiesībā visvairāk Karlu bija satriecis laulības gredzens viņas pirkstā. Ja nebūtu bērna, viņa nemaz nepiekristu precēties. Eda ”gādība” bija kļuvusi pārāk nomācoša, taču nu Karla ar savu grūtniecību bija pati sevi iedzinusi stūrī. Vai gan viņa varēja pieļaut, lai viņas bērns uzaugtu bez tēva – tāpat kā savulaik viņa pati? Viņas bērns nedrīkstēja būt ”citāds”. Lūk, pie kā tas bija viņu novedis.

Tā nu abi bija apprecējušies. Viņa bija uzstājusi, ka šīm kāzām jābūt mazām. Tikai viņi abi un divi nejauši pieaicināti liecinieki. Viņa bija uzstājusi, ka laulību ceremonijai jānotiek šeit, Apvienotajā Karalistē, dzimtsarakstu nodaļā. Ja viņi būtu precējušies Itālijā, matronu vērīgie skatieni noteikti būtu pamanījuši viņas apaļo vēderu, kas nesen bija sācis parādīties.

– Tik vecmodīgi, – Eds bija noteicis, noskūpstīdams Karlu uz pakauša gluži kā to bērnu, ko savulaik bija iepazinis.

Dažreiz Karlai ienāca prātā, ka varbūt Eds patiešām vēlējās, lai viņa būtu tā mazā meitenīte, jo tad viņš varētu kontrolēt pilnīgi visu.

– Manuprāt, tas ir mīļi, – sacīja kāda no meitenēm grūtnieču nodarbībās, kad Karla bija atzinusies, ka jaunais vīrs viņai mājās neko neļauj darīt. Karla noklusēja, ka Eds pat neļāva viņai izmest tukšās pudeles. Tagad viņš dzēra daudz vairāk, nekā bija gatavs atzīt. Kāda mākslas kritiķa rīkotā ballītē viņi visu acu priekšā bija par to pamatīgi saķildojušies. Vēlāk, protams, viņš bija no visas sirds atvainojies.

– Es dzeru par diviem, – Eds bija pajokojis, ar plaukstu aizsegdams Karlas glāzi, kad viņa pati bija pasniegusies pēc pudeles. – Nē, tu nedrīksti dzert. Man vienalga, kas teikts jaunākajos pētījumos. Tā dēvētie medicīnas eksperti nemitīgi maina savu viedokli. Būs daudz labāk, ja tu drošības dēļ grūtniecības laikā vispār nelietosi alkoholu.

Tad viņš bija noglāstījis Karlas vēderu.

– Tu nēsā manu bērnu, – viņš bijīgi sacīja. – Es apsolos gādāt par tevi. Nu vairs nav ilgi, mana mīļā.

Sešas nedēļas. Un tomēr visas dienas vilkās tik lēni. Viņa jutās tik neomulīgi. Viņa bija tik smaga. Karla pat nespēja paskatīties uz sevi spogulī, kaut gan Eds, kura elpa oda pēc viskija, apgalvoja, ka viņa ir skaista. Neciešami šķita arī viņa pieskārieni, kad viņš uzlika roku Karlai uz vēdera, lai sajustu, kā bērns kustas viņā gluži kā briesmonis. Ieziepēdama krūtis (tik milzīgas un ar tik tumšiem krūšgaliem, ka tās vairs gandrīz nevarēja pazīt), Karla ļāva domām aizklīst pie tās dienas, kad neilgi pēc kāzām bija nejauši sastapusi Rūpertu.

– Kā tev klājas? – viņš bija pajautājis. Tobrīd viņi bija atradušies tiesā. Viņa bija pārstāvējusi prasītāju. (Ironiski, taču šajā lietā bija iesaistīts kāds vīrietis, kurš biroja ballītē bija dzērumā nepiedienīgi uzmācies savai priekšniecei un vēlāk ticis atlaists no darba. Rūperts bija pārstāvējis pretējo pusi.)