žeina Korija - Mana vīra sieva

Karlai bija grūti veltīt visu uzmanību saviem argumentiem. Viņa nemitīgi skatījās uz to vietu, kur sēdēja viņas senais draugs. Šķiet, arī viņš skatījās uz Karlu. Pārtraukuma laikā viņi viens otru uzmeklēja.

– Es esmu… – Karla iesāka un tad aprāvās. Viņas acis piepildījās ar asarām. – Es esmu apprecējusies ar gandrīz bankrotējušu dzērāju. Ar vīrieti, no kura man būs bērns.

Rūperts iepleta acis.

– Dzirdēju, ka tu esi apprecējusies ar Edu, – viņš klusi sacīja, – bet par pārējo es nemaz nezināju. Kad lieta būs galā, man šķiet, ka mums būs jāiedzer kafija.

Karla nemaz nebija gribējusi izteikties tik atklāti, taču vārdi paši plūda pār viņas lūpām. Par Eda vēlmi visu kontrolēt, ko varēja noturēt par parastu gādību. Par pastāvīgajām raizēm par naudu. (Banka bija uzstājusi, ka māja beidzot ir jāpārdod, taču gribētāju nemaz nebija tik daudz.) Par neomulīgo sajūtu, ko radīja dzīvošana citas sievietes mājoklī.

– Beigās Lilija nepaņēma gandrīz neko, pat ne savas drēbes. Man ir tāda sajūta, it kā viņa būtu mēģinājusi man pateikt, ka es nekad nespēšu viņu aizstāt.

Un tad vēl tā zīmīte, kas bija uzradusies kā no zila gaisa, kurā Karlai bija piedraudēts par to, ka viņa bija nodarījusi pāri Lilijai.

Varēja skaidri redzēt, ka Rūperts jutās satriekts.

– Ko par to teica policija?

– Es viņiem neko neesmu stāstījusi.

– Kāpēc ne?

Karlai acīs atkal saskrēja asaras.

– Tāpēc, ka tad Eds saceltu jezgu un vairs neļautu man iet uz darbu. Viņš ieslodzītu mani mājās kā putnu būrī, lai tikai kāds nenodara man pāri.

Rūperts saņēma viņas roku.

– Tas ir briesmīgi, Karla. Tu taču nevari tā dzīvot.

– Es zinu. – Viņa stingi skatījās uz savu vēderu, kas nu jau bija kļuvis redzami apaļš. – Bet ko tad lai es daru?

– Tu vari izdarīt daudz ko. Tu varētu aiziet…

– Nē, – Karla nikni pārtrauca. – Es nevaru iet prom. Es nevaru kļūt tāda pati kā mana mamma. Es neļaušu šim bērnam uzaugt bez tēva, tāpat kā tas notika ar mani.

Rūperts atlaida viņas roku. Nedari tā, Karlai gribējās iekliegties. Nedari tā. Tad viņš no žaketes iekškabatas izvilka vizītkarti.

– Tas ir mans privātais mobilā telefona numurs. Kopš mūsu pēdējās tikšanās tas ir mainīts. Piezvani man. Jebkurā laikā. Es vienmēr tevi uzklausīšu. Arī mana līgava labprāt gribētu ar tevi iepazīties.

– Tava līgava?

Rūperts nosarka.

– Mēs ar Keitiju pirms mēneša saderinājāmies. Tas notika diezgan pēkšņi, taču mēs esam ļoti laimīgi.

Tātad visa tā rokas turēšana un pietvīkums… Karla bija visu pārpratusi. Rūperts patiesībā bija tikai izturējies draudzīgi. Tas arī viss.

Kopš tā brīža bija pagājušas vairākas nedēļas. Karla nēsāja vizītkarti sev līdzi. Viņai bieži uznāca vēlēšanās piezvanīt Rūpertam, taču ikreiz viņas prātā atausa vārdi: mana līgava gribētu ar tevi iepazīties.

Karla nodrebinājās. Viņa vairs nevēlējās nevienam neko atņemt. Pašreizējā neizturamā situācija bija viņas sods par Lilijas vīra nolaupīšanu.

– Karla? – Pie vannas istabas durvīm kāds sāka uzstājīgi klauvēt. – Mīļā? Vai tev tur viss ir kārtībā?

– Viss ir labi, – viņa attrauca, atgrieza krānus, lai nevarētu sadzirdēt vīra atbildi, un pabāza galvu zem ūdens, lai varētu netraucēti padomāt, kamēr Eds joprojām turpināja klaigāt un dauzīties pie durvīm.

Es uz brīdi sastingstu. Cieši ieķeros margās sev priekšā. Mēģinu savaldīties, paskatīdamās uz jūru un tur noenkurotās laivas ugunīm. Laiva šūpojas ūdenī uz sārti oranža saulrieta fona.

Tad es pagriežos atpakaļ.

Džo Tomass nemaz nelīdzinās izbijušam ieslodzītajam. Viņš izskatās daudz vecāks nekā mūsu pēdējās tikšanās laikā, taču viņam tas piestāv. Viņš šķiet daudz nopietnāks. Viņš ir uzaudzējis ūsas, kaut gan viņa mati vēl aizvien ir īsi.

Tomēr ir kaut kas tāds, kas palicis nemainīgs. Acis. Melni brūnās acis, kas šobrīd urbjas man sejā.

– Mums jāparunā.

Man kļūst salti.

– Man nav nekā, ko tev teikt.

Džo Tomanss pasniedzas uz manu pusi. Pirmajā brīdī šķiet, ka viņš grasās satvert mani aiz rokām. Es pakāpjos atpakaļ. Garām paiet viens no skrējējiem, ar ko es mēdzu pavirši sasveicināties.

Džo dažas sekundes nogaida.

– Man tev kaut kas jāpastāsta. Lūdzu.

Viņš patiešām lūdzas. Es mirkli šaubos.

– Šeit ne.

Nedroši aizvedu viņu līdz kafejnīcai, pie kuras ārā ir salikti galdi un krēsli. Uz kafejnīcas durvīm ir uzraksts ”atvērts no 9:00”. Mēs apsēžamies viens otram pretī, uzgriezuši muguru promenādei, pa kuru šad tad aizjoņo kāds skrējējs.

– Ko tu gribi? – es strupi noprasu.

Viņa skatiens urbjas man sejā, kā cenzdamies iesūkt mani.

– Tev nav jāraizējas par Karlu.

Šie vārdi ir tik negaidīti, ka es tos apjēdzu tikai pēc mirkļa. Kad tas notiek, mani pārņem gan bailes, gan – esmu spiesta to atzīt – uzbudinājums.

– Ko tas nozīmē?

– Tavs bijušais un Karla ilgi kopā nepaliks.

Man izkalst mute.

– Kā tu to zini?

– Vienkārši zinu.

Viņš piebīda krēslu tuvāk galdam. Pat nepaskatījusies lejup, es jūtu, ka mūsu kājas gandrīz saskaras. Garām paiet kāds vīrietis. Viņa suns paosta uz ielas nokritušu cepta kartupeļa gabaliņu un aizskrien tālāk. Suņa saimnieks droši vien domā, ka mēs esam tikai divi skrējēji, kuri apsēdušies, lai atvilktu elpu un papriecātos par skaisto skatu. Vai arī divi tūristi, kuri apmetušies kādā no piekrastes viesnīcām un pirms brokastīm izgājuši pastaigāties.

– Es zinu, ka tev nav viegli, – Džo saka. – Tavs vīrs ir apprecējis citu sievieti. Un tagad viņiem būs bērns.

– Un tad? Es par to vairs nedomāju.

Viņa skatiens redz cauri maniem meliem.

– Tu esi par to pārliecināta?

Nē. Skaidrs, ka es par to neesmu pārliecināta. Es gribu, kaut Karla nekad nebūtu eksistējusi. Es gribu, kaut savulaik būtu pateikusi viņas mātei: ļoti žēl, taču mēs nedēļas nogalēs nevarēsim pieskatīt jūsu bērnu.

Tomēr tas nebūtu man raksturīgi. Savā dziļākajā būtībā man ir nepieciešams palīdzēt citiem, lai atlīdzinātu par to, ka neesmu spējusi palīdzēt pati savam brālim. Par to, ka esmu viņu pievīlusi. Par to, ka esmu pievīlusi pati sevi.

– Vai tāpēc tu esi nācis šurp? – es noprasu. – Lai noskaidrotu, kā man klājas?

– Daļēji.

Uz viņa pieres pamazām sāk izspiesties sīkas sviedru lāsītes. Jūtu, ka tās parādās arī uz manas muguras.

Gaidu kā pele, kurai kāds grasās uzklupt. Zinu, kas tūlīt sekos.

– Man ir vajadzīgs paternitātes tests, Lilij. Es tev nenoticēju toreiz, kad tu teici, ka viņš nav mans dēls, un es tev neticu arī tagad. Es tevi vēroju, Lilij, kā jau vienmēr esmu vērojis gan tevi, gan visus, ar ko tu satiecies, kopš tā brīža, kad iznācu no cietuma.

Smieklīgi. Kā? Kur?

– Vai tie ir tavi kārtējie meli? – es asi noprasu.

Viņš iesmejas.

– Tonija bērēs es pat iepazinos ar Karlu.

– Es tev neticu. Viņas tur nebija.

Atkal smiekli.

– Tad jau tu nebūsi vērīgi skatījusies.

Viņš pievelk savu krēslu vēl tuvāk. Es atvirzos.

– Kad tu piektdienu vakaros brauc pēc Toma uz skolu, es esmu turpat līdzās. Arī tad, kad tu kopā ar Rosu ved viņu pastaigāties pa pludmali. – Viņš sakniebj lūpas.

Sirds ielec man rīklē. Nevar būt, ka viņš…

– Un kā tu īsti pamanies mūs izspiegot, ja mēs to pat nepamanām? – es noskaldu. No bailēm esmu kļuvusi dusmīga.

– Izspiegot? – Šķiet, viņš pārdomā šo vārdu. – Es neesmu nekāds Džeimss Bonds, tomēr cietumā esmu pasēdējis, vai ne? Tur var daudz ko iemācīties. Tolaik, kad apsvēru, vai vajadzētu tevi nolīgt, es pat samaksāju vienam savam paziņam, lai viņš par tevi visu noskaidro. Gribēju pārliecināties, vai tu spēsi paveikt tādu darbu.

Manā prātā uzzib atmiņas. Tā reize, kad es uzreiz pēc kāzām nācu no autobusa pieturas un man radās sajūta, ka tieku izsekota. Tas satricinājums, kad Džo bija uzzinājis, ka pavisam nesen esmu apprecējusies.

Vai tā varētu būt patiesība?

Vai arī tie ir tikai fantazētāja sapņi? Bet kā tad var izskaidrot to, ka viņš par mani tik daudz zina? Par Tomu? Par Rosu?

– Toms izskatās gluži tāpat kā es bērnībā, Lilij. – Džo seja ir sāpīgi saviebta. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad esmu redzējusi viņu izrādām emocijas. – Esmu viņu vērojis. Viņš rīkojas tāpat kā es. Viņam nepatīk, ja kaut kas nav kārtīgi salikts. Es zinu, ka viņš ir mans. Es tevi nesteidzināju, jo tava laulība juka un bruka. Tomēr es esmu pelnījis to zināt. Vai tev tā nešķiet?

Es spētu to saprast, ja vien man no viņa nebūtu tik briesmīgi bail. Ja vien viņš nebūtu slepkava.

Pa otru ielas pusi garām paskrien divi rokās sadevušies skrējēji. Es viņus redzu katru dienu. Klusībā es viņus dēvēju par Jaunlaulātā kungu un kundzi. Džo vēro, kā es uz viņiem skatos.

– Vai tu jūties vientuļa, Lilij?

Es apjūku no tik negaidīta pavērsiena. Varbūt tas tieši tā ir domāts. Pēkšņi man acu priekšā viss izplūst. Protams, ka es jūtos vientuļa. Ir tik netaisnīgi, ka Eds, būdams vainīgs, ir atradis laimi, toties man ir lemts palikt vienai. Kurš gan gribētu pieņemt tādu bērnu kā Toms?

– Zini, tev nav jābūt vienai. – Džo rokas pēkšņi satver manas plaukstas. Tās ir siltas. Spēcīgas. – Es vienmēr esmu tevi mīlējis, Lilij. Kā nu prazdams.

Man ausīs skan manas mežonīgās vientulības kliedzieni. Man gribētos sacīt, ka es nezinu, ko daru. Tomēr es to zinu. Es paliecos viņam tuvāk. Ļauju, lai viņa rokas velk mani pie viņa. Ļauju, lai viņa lūpas noslīd līdz manam kaklam. Jūtu viņa elpas pieskārienu, no kura man kājstarpē iesitas karstums.

Tālumā pie glābšanas stacijas parādās skrējējs. Es atraujos. Džo acis atsprāgst vaļā. Es pielecu kājās, šausmu pārņemta par to, ko nupat esmu izdarījusi. Man no kabatas izkrīt atslēga. Es to vienmēr nēsāju sev līdzi, kaut arī vairs nevaru izmantot. Tā ir mūsu vecās mājas rezerves atslēga. Reiz pašaizsardzības kursos man mācīja: lai pagūtu aizbēgt, uzbrucējam negaidot jāiebaksta acī. Te vienmēr var noderēt atslēga, instruktors sacīja. Vai arī pirksts. Šo padomu es allaž paturu prātā. Gan Londonā, gan agra rīta skrējienā gar jūru.

Džo noliecas, lai paceltu atslēgu.

Man priekšā atrodas slepkava. Cilvēks, kuru vajadzēja notiesāt par draudzenes nogalināšanu. Un tomēr šāda rīcība, paceļot manu atslēgu, liecina par pieklājību. Un tur jau ir tā būtība. Protams, ka Džo ir slikts, tomēr viņam piemīt arī daudz kas ne tik nelāgs.

Man patīk uzskatīt, ka esmu laba. Bet – un to nevar noliegt – esmu izdarījusi arī daudz ko sliktu. Ne jau tikai kaut ko tādu, kas ir ietekmējis mani pašu. Tas ir skāris arī Edu. Un, daudz svarīgāk, arī Tomu.

Un, skrienot pāri ielai uz pludmales pusi, kur jūra patlaban mierīgi skalojas pār oļiem, es beidzot atļauju savam prātam atgriezties tajā vakarā pēc lietas noslēgšanas.

Es nedrīkstu domāt par sāpēm krūtīs, kas neļauj man paelpot.

Tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar mokošajām gaidām.

Mans ķermenis ir saspringts. Stīvs no ļaunas priekšnojautas.

Es dzirdu, kā viņa tuvojas.

Sāpes sākās nākamajā dienā, kad Karla darbā pārskatīja saņemtās vēstules. Paldies dievam, vienmēr kaut kas atradās. Kāda vēstule, līgums, telefona zvans, tikšanās ar advokātiem. Jebkas, lai tikai varētu nedomāt par Edu, kurš gaidīja viņu mājās, uzmanīdams pulksteni un turēdams rokā pudeli.

– Te ir vēl viena, – paziņoja Lilijas bijusī sekretāre, pabāzdama galvu pa durvīm. – To nupat atnesa kāds cilvēks. Karlas sirds iepukstējās straujāk, kaut gan tas bija pilnīgi lieki. Daudzas vēstules netika piegādātas pa pastu. Kurjeri nebija nekas neparasts. Un tomēr, paņēmusi aploksni, Karla ieraudzīja, ka viņas vārds bija nevis uzdrukāts, bet gan uzrakstīts ar lieliem, savītiem burtiem. Viņa atplēsa aploksni.

tu un tavs bērns par to samaksās

Karla sajuta kārtējo bērna spērienu. Šoreiz tas bija daudz spēcīgāks.

– Kas to atnesa? – viņa dzirdēja sevi aizžņaugtā balsī vaicājam.

Sekretāre pat necentās slēpt, ka Lilijas pēctece viņai nepatīk.

– To atveda kurjers ar motociklu. Viņš neteica, kur strādā.

Sekretāre izsteidzās no kabineta, atstādama durvis līdz galam vaļā.

Karla piecēlās, lai tās aizvērtu, un pēkšņi sajuta, ka viņai gar kājām notek ūdens straumīte.

Cik apkaunojoši! Viņa bija apslapinājusies. Vai viņas ķermenis jau bija nonācis tiktāl? Iegrūdusi vēstuli somā, viņa gaitenī pasteidzās garām kādam partnerim un iespruka sieviešu tualetē. Šausmu pārņemta, Karla ieraudzīja to pašu sekretāri, kura šobrīd žāvēja rokas.

Sievietei aizrāvās elpa:

– Vai jums ir nogājuši ūdeņi?

Protams, Karla zināja, ka ūdeņu noiešana liecina par dzemdību sākšanos, taču grūtnieču nodarbību vadītāja bija teikusi, ka tā drīzāk esot spēcīga straume, nevis maza tērcīte.