žeina Korija - Mana vīra sieva

– Man arī tā gadījās, kad gaidīju savu otro, – sekretāre negribīgi laipni noteica. – Apsēdieties, kamēr es izsaukšu ātro palīdzību.

Karlai šķita, ka sienas ap viņu sakļaujas.

– Bet vēl taču ir par agru. Bērnam jādzimst tikai pēc sešām nedēļām.

– Tad jums vēl jo vairāk jāsteidzas uz slimnīcu. – Sieviete jau bija ķērusies pie mobilā telefona. – Ātro palīdzību, lūdzu. Tas ir steidzami. – Tad viņa pagriezās pret Karlu. – Vai gribat, lai piezvanu Edam? Lilijas vecajā adrešu grāmatā vēl ir viņa numurs.

Lilija… Eds… Vai tiešām no viņiem nekad nevarēs tikt vaļā? Vai Karlai bija lemts uz visiem laikiem palikt iesprostotai laulībā, ko veidoja trīs cilvēki?

– Es ļoti atvainojos, – viņa uzsauca, kad ātrās palīdzības automašīna jau joņoja pa ielām.

– Nevajag, mīļā, – kāds viņai līdzās sacīja. – Tas ir mūsu darbs.

Es jau neatvainojos jums, Karla mēģināja pateikt. Es runāju ar bērnu, kurš tūlīt ienāks briesmīgajā juceklī, ko esam radījuši. Ej atpakaļ. Atgriezies tur, no kurienes esi nācis, lai tev nekas nedraudētu. Taču viņai vēderā bija sākušās neparastas sāpes. To viļņi gandrīz nepārtraukti sekoja cits citam.

– Mēs nedrīkstam viņai ļaut tā steigties, – brīdināja kāda cita balss. Šoreiz runātāja bija sieviete.

Šī uzstājīgā, tomēr rāmā balss Karlai lika atcerēties to reizi, kad viņa bērnībā bija nogādāta slimnīcā. Tu būtu varējusi nomirt, ārste toreiz bija viņai stingri sacījusi, it kā pati Karla, nevis viņas māte būtu vainojama pie tā, ka nebija spējusi pienācīgi ātri reaģēt uz simptomiem. Varbūt tagad viņa nomirs. Varbūt tā būs vislabāk. Kāda dzīve gan varētu būt šim bērnam, kura vecāki strīdējās jau pirms viņa piedzimšanas?

– Karla, vai jūs mani dzirdat? – Virs viņas atskanēja pirmā balss. – Mēs jums kaut ko iešļircināsim, lai mēģinātu noturēt bērnu iekšā nedaudz ilgāk. Labi?

Un tad viss satumsa.

– Iziesim pastaigāties, – Džo piedāvāja, kad mēs toreiz, pirms daudziem gadiem, bijām uzvarējuši tiesā. Tik nevainīgi vārdi.

Mēs sākām staigāt pa lielo parku, pēc tiesā valdošās spriedzes elpodami vēso vakara gaisu.

– Vai atceraties to reizi, kad mūsu rokas cietumā saskārās? – viņš vaicāja, skatīdamies taisni uz priekšu.

Vai gan to varēja aizmirst? Viņš bija izturējies tā, it kā pirmo soli būtu spērusi es, nevis viņš.

– Ziniet, – viņš turpināja, negaidīdams atbildi, – šajā pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kuru pieskāriens man šķiet paciešams. Tā ir bijis vienmēr, pat bērnībā.

Un tad es sajutu, ka viņa roka – spēcīga un stingra – saņem manu plaukstu. Mēs turpinājām soļot pa tumsu. Aiz mums palika izgaismotais krodziņš.

Protams, man būtu vajadzējis atrauties. Atvainoties un nekavējoties doties mājup. Taču pēc uzvaras es jutos pacilāta. Un Eda dēļ biju sadrūmusi. Beidzot vajadzēja atzīt, ka mans jaunais vīrs par mani nemaz neinteresējās. Viņš būtu daudz labāk saderējis ar Davinu. Viņam būtu vajadzējis apprecēt viņu, nevis mani.

Un tas vēl nebija viss. Šajā pasaulē bija ļoti maz cilvēku, kuru pieskāriens Džo šķita paciešams. Viņš bija tā teicis. Un tomēr es nepārprotami biju viena no šiem cilvēkiem. Es jutos glaimota. Kāpēc gan ne? Es taču biju pārliecināta, ka šis cilvēks ticis nepamatoti ieslodzīts. Viņš bija pelnījis žēlumu un apbrīnu – arī tāpēc, ka bija nolēmis nepieprasīt finansiālu kompensāciju. Viņš bija pateicis tiesai, ka nekas vairs nespētu atsaukt dzīvē viņa ”nabaga” draudzeni Sāru Evansu. Viņam bija vajadzīga vienīgi taisnīguma uzvara. Un brīvība.

– Jūs raudat, – Džo sacīja, kad es sajutu, ka arī pati saspiežu viņa plaukstu.

Un tad es viņam visu izstāstīju. Visu par savu laulību. Es zaudēju piesardzību. Man gribētos apgalvot: tas notika tāpēc, ka parasti es nemēdzu tukšā dūšā dzert dubultu alkohola devu. Man gribētos sacīt: tas notika tāpēc, ka biju apreibusi no panākumiem, jo biju uzvarējusi savā pirmajā nozīmīgajā lietā. Taču patiesībā Džo bija cilvēks, ar kuru varēja parunāt.

Biju atklājusi, ka cietumā tā mēdz notikt. Tas rada kopības sajūtu. Jau tas vien, ka esam nonākuši vietā, no kuras lielākajai daļai citu ir bail, liek sajusties citādi. Cietumā veidojas diezgan neiespējami pāri. Krāpnieks un viņa kameras biedrs – izvarotājs. Skolotāja un slepkava. Advokāte un viņas klients.

Un, protams, bija vēl arī tas, ko nav iespējams ierobežot ar noteikumiem vai likumiem. Tā fiziskā enerģija, kas sprakšķēja starp mums. Elektriskā strāva, ko pirmo reizi biju sajutusi apmeklētāju telpā zem plakāta ar uzrakstu par cerību. Kaut kas tāds, kam nekad nevajadzētu pastāvēt starp ieslodzīto un advokātu. Bet nu jau Džo vairs nebija ieslodzītais. Viņš bija brīvs cilvēks. Mēs abi varējām netraucēti darīt to, ko vēlējāmies.

Es pat nevaru nosaukt to par izvarošanu, kaut gan dažas sekundes tomēr patiešām mēģināju pretoties. Zinu vienīgi to, ka pēkšņi ļāvu sev vaļu. Es pat nemēģināju iestāstīt sev, ka tā ir mīlestība, jo tas bija kaut kas daudz labāks. Kāpēc? Tāpēc, ka mīlestība ir pārāk trausla un to var pārāk viegli sadragāt. Iekāre ir daudz rupjāka. Tā sniedz tūlītēju gandarījumu. Vai gan es jau senāk nebiju to pārāk skaidri sapratusi?

Kad Džo rupji nogrūda mani zemē un atpogāja man blūzi, es atcerējos, kā viss, kas bija saistīts ar nepareizu rīcību un iekāri, spēja radīt neizskaidrojamu miljons voltu strāvas triecienu, kurš nelīdzinājās nekam citam. Tas bija tik stiprs, ka spēja cilvēku vienlaikus izkausēt un sadedzināt. Tā ir tik brīnišķīga sajūta, ja kāds beidzot tev ļauj pārkāpt visus likumus, it īpaši tad, ja šis cilvēks esi tu pati. Beidzot es sajutos brīva.

– Pasteidzies, – Džo sacīja drīz vien pēc tam, kad bijām beiguši. – Kāds nāk.

Es pielēcu kājās.

Tikai tad, kad biju ieraudzījusi riebumu uz mūsu pusi nākošā suņa saimnieka sejā, es sajutu to kaunu, ko man būtu vajadzējis izjust jau agrāk. Kaunu, kas, iespējams, būtu paglābis mani no šīs situācijas, ja vien es to būtu sajutusi laikus.

– Ej prom, – es izgrūdu, ar trīcošiem pirkstiem taustīdama pogas. – Ej prom un vairs nekad nenāc atpakaļ.

Tad es metos skriet. Šķērsoju parku, apzinādamās, ka noteikti izskatos briesmīgi. Skrēju pa ietvēm, iemetos metro stacijā un iespiedos starp citiem nosvīdušiem ķermeņiem, apzinādamās, ka ožu pēc tā, kas ir ”slikts”. Izmisīgi vēlējos ātrāk nokļūt mājās, lai tiktu dušā. Ilgā, karstā dušā, ar ko varētu aizskalot prom Džo Tomasu.

– Mums tas noteikti jānosvin! – Eds paziņoja, kad biju pārradusies mājās. – Jāatkorķē kāda pudele. – Viņa seja saspringa. – Tad mēs varēsim parunāt, kā tu man solīji.

Jau tikai ieraugot sava vīra seju, mani pārņēma tik milzīga vainas apziņa, ka es uzstājīgi pateicu, ka pati aiziešu pēc pudeles, lai tikai varētu tikt prom.

Un tad ārā, gaitenī, izcēlās strīds starp Toniju un Frančesku. Tieši tāpēc es izturējos pret viņu tik skarbi. Protams, man bija žēl Tonija nabaga sievas, taču es uzbruku Tonijam tāpēc, ka biju viņā ieraudzījusi pati savu vājumu. Es nicināju viņu tikpat ļoti kā pati sevi.

Nākamajā vakarā, kad saruna ar Edu vairs nebija ilgāk atliekama, es ilgi sēdēju vannas istabā, pūlēdamās izlemt, vai man vajadzētu viņu pamest vai arī ne.

Ja atvērsies nepāra skaita lappuse, es iešu prom. Ja tā būs pāra skaita lappuse, es palikšu.

Septiņdesmit trešā.

Nepāra.

Lappusē bija redzama fotogrāfija, kurā pie galda sēdēja laimīga ģimene. Gan attēls, gan druka izplūda man acu priekšā. Svētdienas vakariņas. Normāla dzīve. Tā būtu vajadzējis dzīvot gan maniem vecākiem, gan man. Tā vēl aizvien varētu dzīvot mēs ar Edu, ja vien mēs pārstātu melot.

Man nav jāsamierinās ar šo likteņa lēmumu. Arī Daniels bieži vien to noraidīja.

– Dziļi sevī tu labi zini, ko vēlies, kaut arī monēta vēl nav nokritusi, – viņš mēdza sacīt. – Tieši tāpēc tas ir tik lielisks veids, kā pieņemt lēmumu.

Un es dziļi sevī zināju: par spīti tam, kā mēs ar Edu izturējāmies, es vēl aizvien mīlēju savu vīru. Pret Džo biju izjutusi tikai iekāri. Man nebija vajadzējis aiziet tik tālu. Eds bija mana iespēja sākt jaunu dzīvi.

Un tomēr dažreiz nākas kaut ko izdarīt aplam, lai beidzot viss atkal būtu labi.

Un tieši tā tobrīd vajadzēja rīkoties arī man. Gadījumam, ja nu manī jau būtu sākusi augt Džo iesētā sēkliņa.

Tā nu es iznācu no vannas istabas, saņēmu Edu aiz rokas un aizvedu uz gultu.

Pēc mēneša es atklāju, ka esmu stāvoklī. Es gaidīju bērnu, kas varēja piederēt citam vīrietim.

– Karla? Vai tu mani dzirdi?

Šķiet, tikai pirms dažām minūtēm kāds ātrās palīdzības automašīnā bija uzdevis viņai šo pašu jautājumu, taču šoreiz šī balss piederēja kādam citam. Tas bija Eds.

Pirmajā mirklī Karlai iešāvās prātā, ka viņš bija atradis zīmīti ar īpatnējo rokrakstu. Viņa to bija ielikusi somā, vai ne? Bet varbūt viņš to bija izrakņājis. Eds jau reiz bija tā darījis, aizbildinādamies, ka ir meklējis sīknaudu.

– Viss ir kārtībā, Karla. Es tagad esmu tev līdzās. Un mums ir skaista meitiņa.

Meitiņa? Lūdzu, nē. Ja viņai bija meitiņa, tas nozīmēja, ka viņa varēs pieļaut tādas pašas kļūdas kā Karla un mamma. Tas nekad nebeigsies.

– Viņa ir ļoti sīciņa, Karla. Sver tikai dažas mārciņas. Ārsti apgalvo, ka viņa būs pavisam vesela.

Kā gan tas bija iespējams? Karla pat neatcerējās, ka būtu dzemdējusi. Eds meloja.

Viņš jau senāk bija melojis Lilijai. Kāpēc gan lai viņš tagad nemelotu Karlai?

Karla ieraudzīja viņa seju. Eds bija noliecies pār viņu. Viņš noskūpstīja Karlu uz vaiga. No šī pieskāriena sievietei pārskrēja nepatīkamas trīsas.

– Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji, mīļā.

– Tā nebija mana vaina, – Karla izmocīja.

Eda balsī ieskanējās skarbums.

– Es būtu varējis zaudēt jūs abas.

– Kas īsti notika? – Karla klusi pavaicāja.

– Bērns nolēma piedzimt pirms noteiktā laika. – Tā jau bija cita balss. Karla mēģināja pagriezties, lai paskatītos uz runātāju, taču sajuta sāpes. – Labi vien ir, ka tā. Izrādījās, ka jums ir zemu novietota placenta, mīļā, un mums nācās veikt ķeizargriezienu. Jūs nu gan te sacēlāt īstu traci! Vai tagad jūs vēlētos aplūkot savu bērnu?

Kādu bērnu? Nekāda bērna te nebija. Karla neko nedzirdēja. Viss kļuva skaidrs. Bija noticis kaut kas briesmīgi nelāgs.

– Intensīvās aprūpes nodaļa ir tepat līdzās, mīļā. – Nu viņa skaidri ieraudzīja medmāsu zaļā uzsvārcī. – Jums vēl aizvien nedaudz ļogās kājas, vai ne? Iesēdīsimies šajā ratiņkrēslā, labi? Mums jādodas uz to pusi.

– Vai tas ir vesels? – Karla vārgi noprasīja.

– Viņa, – Eds stingri pārlaboja, – ir īsta cīnītāja.

Tomēr Karla pamanīja, kādu skatienu viņš uzmeta medmāsai. Tas bija baiļu pilns.

– Klāt esam, mīļā.

Vai tad tas ir bērns? Karla cieši skatījās uz inkubatoru. Tajā gulēja mazs žurkulēns. Tā āda bija tik bāla un caurspīdīga, ka šis radījums izskatījās pēc beigta putnēna, ko Karla reiz bija atradusi pie viņu vecās mājas toreiz, kad viņas vēl bija dzīvojušas līdzās Lilijai un Edam. (”Neaiztiec to,” mamma bija iespiegusies un steigšus aizvilkusi Karlu uz autobusa pieturu.)

Šis radījums nebija lielāks par Eda plaukstu. No tā spraucās vadi. Radījuma acis bija ciet. Seju, ja vien tā to varēja nosaukt, daļēji sedza maska.

– Viņai šobrīd tiek dots skābeklis, mīļā, – medmāsa saudzīgi paskaidroja. – Cerams, ka pēc dažām nedēļām viņa varēs elpot pati.

Pēc dažām nedēļām?

– Diemžēl jūs kādu laiku nevarēsiet ņemt viņu rokās, taču varat ar viņu aprunāties.

– Zīdaiņi dzird, ja ar viņiem runā, – Eds iejaucās. Viņš izklausījās tik zinošs un tai pašā laikā iedomīgs. Īsts lietpratējs, salīdzinot ar Karlu. – Mēs kādreiz visu laiku runājām ar Tomu.

– Bet kā tas var kaut ko sadzirdēt, ja ir tik slims?

– Jūs pat nevarat iedomāties, mīļā. Pēc dažām dienām jūs varēsiet doties mājās. Ķirurgs ir labi pastrādājis, kaut gan jums vajadzēs atpūsties un jūs nedrīkstēsiet celt neko smagu. Bērnu varēsiet apciemot katru pēcpusdienu un vakaru. – Medmāsa klusi nopūtās. – Savulaik mums bija īpaša vieta, kur vecāki varēja pārnakšņot, taču pēc finansējuma samazināšanas no tās diemžēl nācās atteikties.

Gandrīz neklausīdamās, Karla turpināja pētīt žurkulēnu. Tā mazais, uzpūstais vēderiņš cēlās un krita savādā, vienmērīgā ritmā. Pārējais aiz maskas un vadiem gandrīz nebija saskatāms. Tas bija viņas sods! Lūk, ko viņa bija saņēmusi par citas sievietes vīra nolaupīšanu. Un nu viņa būs pavisam iedzīta sprostā – daudz vairāk nekā līdz šim. Kā gan viņa varēs atgriezties darbā? Eds jau tā bija iebildis pret šādu ieceri, bet, ja bērns būs slims, tas būs neiespējami.

Karla nikni uzklupa Edam.

– Kāpēc tu mani padarīji grūtu?

– Kuš, kuš, – medmāsa papliķēja viņai pa plecu. – Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudzas no manām dāmām tā saka. Kad iepazīsiet savu bērnu, jūs tā vairs nedomāsiet.