Jebkuram citam tas varētu likties biedējoši, taču man labi noder bērnības pieredze. Kad Daniels vēl bija dzīvs (man vēl aizvien ir jāpiespiežas, lai izrunātu šos vārdus), viņš mēdza rakstīt vārdus un frāzes visdažādākajos veidos. Otrādi. No otra gala. Nepareizā secībā.

Mana māte teica, ka viņš nespējot novaldīties, taču es zināju, ka viņš spēj gan. Kad mēs palikām divi vien, mans brālis rakstīja normāli. Tā ir spēle, sacīja viņa draiski mirdzošās acis. Pievienojies man! Mēs pret viņiem!

Šobrīd man ir aizdomas, ka Džo Tomass ar mani rotaļājas. Negaidot mani pārņem reibinoša spēka apziņa. Viņš nav izvēlējies īsto. Es zinu visus viņa trikus.

– Apelācija, – es saku strupi un skaidri. – To var iztulkot dažādi, vai ne?

Džo Tomass sāk klaudzināt papēžus. Tap, tap. Tap, tap.

– Pilnīgi pareizi. Bet ne jau visi tā domā.

Viņš aprauti iesmejas. Sausi. It kā tie, kuri tā nedomātu, dzīvē būtu palaiduši garām kaut ko svarīgu.

Interesanti, kurš ir pielicis pie sienas to purpursarkano plakātu par cerību? Varbūt kāds labu gribošs cietuma darbinieks? Vai arī kāds uzmācīgi labvēlīgs cietuma apmeklētājs?

Es pamazām sāku aptvert, ka cietumā var sastapt visdažādākos ļaudis.

Piemēram, tādus kā mans klients.

Arī man pašai noderētu kāda drusciņa cerības. Uzmetu skatienu saviem dokumentiem.

– Parunāsim par kaut ko citu. Ziņojumā teikts, ka no verdošā vannas ūdens jūsu draudzenei ir nolobījusies āda.

Džo Tomasa seja joprojām ir nekustīga. Ko gan es biju cerējusi ieraudzīt? Viņš noteikti jau ir pieradis gan pie apsūdzībām, gan pie pārmetumiem. Tieši tāda ir šī konkrētā cietuma iezīme. To varētu dēvēt arī par diskusiju. Psihologi runā ar cietumniekiem par to, kāpēc viņi izdarījuši noziegumus. Ieslodzītie tiek sadalīti grupās un apspriež to pašu. Izvarotājs grib zināt, kāpēc kāds cits pārgriezis mātei rīkli. Otrs izprašņā pirmo par to, kāpēc viņš piedalījies trīspadsmitgadīgas meitenes grupveida izvarošanā.

Mans priekšnieks to visu stāstīja ar lielu prieku. Gandrīz vai tā, it kā vēlētos mani iebiedēt. Un tomēr es tagad atrodos šeit, cietumā, un jūtu, kā mani pamazām pārņem nelūgta ziņkāre. Kāpēc Džo Tomass ir nogalinājis savu draudzeni vannā ar verdošu ūdeni?

Ja vien tas patiešām ir noticis.

– Pārrunāsim apsūdzības argumentus no jūsu tiesas prāvas, – es saku.

Viņa seja ir tik vienaldzīga, it kā mēs grasītos pārskatīt iepirkumu sarakstu.

Uzmetu skatienu savām piezīmēm. Vairāk gan tāpēc, lai izvairītos no vīrieša drūmā skatiena, nevis tādēļ, lai kaut ko atsvaidzinātu prātā. Labam juristam ir vajadzīga fotogrāfiskā atmiņa; es spēju atcerēties katru sīkumu. Gadās brīži, kad es to nožēloju, taču tagad tas ir būtiski svarīgi.

– Jūs sākāt dzīvot kopā ar Sāru dažus mēnešus pēc tam, kad iepazināties ar viņu vietējā krodziņā. Viņas draugi tiesā apgalvoja, ka jums attiecībās esot gājis kā pa kalniem. Abi viņas vecāki liecināja, ka viņa esot stāstījusi par jūsu valdonīgumu un viņiem esot bijis bail, ka jūs varētu nodarīt viņai pāri. Policijas ziņojumā ir apstiprināts, ka Sāra par jums ir uzrakstījusi iesniegumu pēc tam, kad jūs viņu nogrūdāt pa pagalma puses kāpnēm un salauzāt viņai labo plaukstas locītavu. Vēlāk viņa šo iesniegumu atsauca.

Džo Tomass aši pamāj.

– Tieši tā. Viņa nokrita, jo bija dzērusi, kaut gan bija apsolījusi, ka vairs to nedarīs. Sākumā Sāra visu vainu uzvēla man, jo negribēja, lai viņas ģimene uzzinātu, ka viņa atsākusi dzert. – Viņš parausta plecus. – Dzērāji mēdz būt briesmīgi meļi.

It kā es to nezinātu.

– Bet arī jūsu iepriekšējā draudzene apgalvoja, ka jūs esot viņu vajājis.

Viņš izgrūž aizkaitinājuma pilnu skaņu.

– Es to gan nesauktu par vajāšanu. Es tikai dažas reizes viņu izsekoju, lai pārliecinātos, vai viņa patiešām dodas tur, kur bija solījusies būt. Turklāt viņa atsauca savu iesniegumu.

– Tāpēc, ka jūs viņai piedraudējāt?

– Nē. Viņa saprata, ka es viņai sekoju vienīgi tādēļ, ka raizējos par viņu. – Džo Tomass neizteiksmīgi uzlūko mani. – Un vispār drīz vien pēc tam es viņu padzinu.

– Kāpēc?

Vīrieša ciešais skatiens jautā: vai tad tas nav pašsaprotami?

– Viņa man pārstāja patikt, jo negribēja dzīvot saskaņā ar maniem noteikumiem.

Īsts kontroles fanātiķis.

– Un tad jūs iepazināties ar Sāru.

Viņš pamāj.

– Pēc gada un divām dienām.

– Izskatās, ka jūs par to esat ļoti pārliecināts.

– Es labi atceros skaitļus un datumus.

Viņš to nesaka bezkaunīgi. Tas drīzāk ir apgalvojums, tik pašsaprotams, ka to pat nav jēgas pieminēt.

Es turpinu:

– Tovakar, kad viņa gāja bojā, jūsu kaimiņi apgalvoja, ka dzirdējuši kliedzienus.

Džo papurina galvu.

– Tas Džonsu pāris? Tie abi par mums būtu gatavi pateikt jebko. Tolaik es savu advokātu par to jau brīdināju. Kad bijām ievākušies tajā dzīvoklī, mums ar viņiem sākās nebeidzamas problēmas.

– Tātad jūs domājat, ka viņi meloja? Kāpēc viņiem vajadzētu tā darīt?

– Kā lai es zinu, kas viņiem padomā? Kā jau teicu, mēs nesatikām. Viņu televizors skanēja pārāk skaļi. Mums nekad nebija miera. Mēs sūdzējāmies, taču viņi nemaz neklausījās. Un vecajam Džonsam nepatika mani pārmetumi par viņa dārzu. Tas bija tik nolaists! Tas nelāgi ietekmēja mūsu dārzu, un atļaušos piebilst, ka es to uzturēju nevainojamā kārtībā. Pēc tam viņi sāka izturēties patiešām nejauki. Sāka mums draudēt. Meta mums dārzā atkritumus. – Viņš sakniebj lūpas. – Starp citu, apsūdzēt mani slepkavībā – tas jau bija par daudz.

– Un kā tad ar jūsu pirkstu nospiedumiem uz boilera? – es norādu uz attiecīgo vietu ziņojumā. – Apsūdzības puse apgalvoja, ka jūs esot uzgriezis maksimālo ūdens temperatūru.

Viņa tumšās acis pat nepamirkšķina.

– Es savam advokātam toreiz jau teicu. Vai tiešām man tas atkal jāatkārto? Signāllampiņa nemitīgi izdzisa, un man visu laiku vajadzēja to ieslēgt no jauna. Protams, ka uz boilera bija mani pirkstu nospiedumi.

– Kā tad Sāra nomira, ja jūs viņu nenoslepkavojāt? Paskaidrojiet, no kurienes radās viņas zilumi.

Viņš sāk klusi un ritmiski bungot ar pirkstiem pa galdu. – Paklau, es jums pastāstīšu, kā tieši tas notika, bet jums ir jāļauj, lai es to daru tā, kā gribu.

Kļūst skaidrs, ka šis vīrietis vēlas visu kontrolēt. Es kādu laiku varētu ļaut viņam to darīt, lai redzētu, ko man šādi izdosies noskaidrot.

– Labi.

– Sāra bija aizkavējusies darbā. Kad viņa pārnāca, bija jau divas minūtes pāri astoņiem. Parasti viņa ieradās mājās sešos. Precīzi sešos.

Nespēju novaldīties un iejaucos:

– Kā jūs to tik labi zināt?

Džo Tomasa sejas izteiksme liecina, ka nupat esmu pateikusi kaut ko ļoti muļķīgu.

– Tāpēc, ka viņai bija vajadzīgas precīzi vienpadsmit minūtes, lai pārnāktu mājās no darba. Kad sākām dzīvot kopā, tas bija viens no iemesliem, kuru dēļ es viņu pamudināju sākt tur strādāt. Tas bija izdevīgi.

Es atkal atceros Sāras biogrāfiju. Modes preču pārdevēja. Šie vārdi rada stereotipisku ainu. Es tūlīt norāju sevi. Es neesmu tipiska advokāte. Eds nav tipisks reklāmas darbinieks. Un Džo? Vai viņš ir tipisks apdrošināšanas aģents? Īsti nezinu. Vismaz skaitļu jomā viņš patiešām ir ļoti precīzs.

– Turpiniet, – es mudinu.

– Viņa bija piedzērusies. To varēja skaidri redzēt.

– Kādā ziņā?

Vēl viens skatiens, kas jautā: vai jūs esat stulba?

– Sāra gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņa smirdēja pēc vīna. Izrādījās, ka viņa bija izdzērusi arī puspudeli degvīna, taču to ir grūti saost.

Es ieskatos lietā. Džo Tomasam ir taisnība. Alkohola līmenis Sāras asinīs ir bijis augsts. Tomēr tas nav pierādījums, ka viņš šo sievieti nav nogalinājis.

– Un tālāk?

– Mēs sastrīdējāmies, jo viņa bija pārnākusi vēlu. Kā jau allaž, biju pagatavojis vakariņas. Lazanju ar ķiploku, bazilika un tomātu mērci. Tobrīd tā jau bija nejauki sakaltusi. Tāpēc mēs saķildojāmies. Jā, es atzīstu, mēs runājām skaļi, taču nekādas kliegšanas nebija, kaut gan kaimiņi tā apgalvo. – Džo seja riebumā saviebjas. – Un tad viņa pievēma visu virtuves grīdu.

– Tāpēc, ka bija piedzērusies?

– Vai tad cilvēki tā nedara, ja ir pārāk daudz izdzēruši? Pretīgi. Izskatījās, ka pēc tam Sārai kļuva labāk, taču viņa bija viscaur notriepusies ar vēmekļiem. Es liku viņai nomazgāties vannā. Pateicu, ka salaidīšu tur ūdeni, kā jau vienmēr mēdzu darīt, bet viņa par to negribēja ne dzirdēt. Viņa aizcirta durvis man deguna priekšā un ieslēdza vannas istabas radio. ”Radio 1”, savu mīļāko radiostaciju. Es ļāvu viņai rīkoties un gāju sakopt virtuvi.

Es iejaucos:

– Vai tad jūs nemaz neuztraucāties par to, ka viņa, būdama piedzērusies, vannā bija palikusi viena?

– Sākumā ne. Kā jau nupat teicu, izskatījās, ka pēc izvemšanās viņai bija kļuvis labāk, viņa vairs nebija tik apreibusi, un ko gan es vispār varēju darīt? Man bija bail, ka viņa atkal varētu uzrakstīt iesniegumu policijai. Sārai mēdza būt ļoti bagāta iztēle.

– Kurā brīdī jūs aizgājāt viņu apraudzīt?

– Aptuveni pēc pusstundas es patiešām sāku uztraukties. Vairs nevarēja dzirdēt, kā Sāra šļakstinās, un, kad pieklauvēju, viņa neatsaucās. Tā nu es gāju iekšā. – Džo seja kļūst neizteiksmīga. – Un tad es viņu atradu. Gandrīz nepazinu, kaut gan viņa gulēja ar seju uz augšu. Viņas āda bija sarkani violeta. Tumši sarkana un sarkani violeta. Vietām tā bija nolobījusies. Uz tās bija milzīgas čulgas.

Es negribot nodrebinos.

Džo uz brīdi apklust. Es nopriecājos par šādu atelpu.

– Viņa noteikti bija paslīdējusi un iekritusi vannā. Un ūdens bija tik karsts, – viņš turpina. – Pat pēc trīsdesmit minūtēm tas bija daudz karstāks, nekā varētu domāt, un es nespēju pat iztēloties, kāds tas varētu būt bijis, kad viņa iekrita vannā. Celdams Sāru ārā, es applaucējos. Mēģināju viņu atdzīvināt, taču es nekad neesmu mācījies sniegt pirmo palīdzību. Es nezināju, vai rīkojos pareizi, tāpēc piezvanīju uz 999.

Šos pēdējos vārdus Džo Tomass izrunā vienmērīgi un rāmi. Viņš nav satraukts, bet nav arī pilnīgi vienaldzīgs. Drīzāk kā cilvēks, kurš mēģina savaldīties.

– Policija apgalvo, ka viņu ierašanās brīdī jūs neesot izskatījies pārāk izmisis.

Viņš atkal ieskatās man acīs.

– Cilvēki izrāda emocijas visdažādākajos veidos. Kā gan var apgalvot, ka tas, kurš visskaļāk vaimanā, jūtas visnelaimīgākais?

Te nu viņam ir zināma taisnība.

– Es jums stāstu patiesību, – Džo stingri piebilst.

– Bet zvērinātie atzina jūs par vainīgu.

Var manīt, ka vīrietis saspringst.

– Viņi visu pārprata. Mani advokāti bija idioti.

Uz mani ņirdzīgi raugās plakāts par cerību.

– Pārsūdzēt lietu parasti var tikai tad, ja uzrodas jauni pierādījumi. Viss, ko jūs man sakāt, jau ir atrodams lietas materiālos. Pat tad, ja jūsu stāsts ir patiess, mēs to nekādi nevaram pierādīt.

– Zinu.

Pamazām sāku zaudēt pacietību. – Tātad jums ir jauni pierādījumi?

Vīrietis cieši skatās manī.

– Jūsu pienākums ir tos atrast. – Viņš atkal paņem pildspalvu un sāk rakstīt vienu un to pašu vārdu.

– Tomasa kungs, vai jums ir jauni pierādījumi?

Viņš turpina rakstīt. Vai tā ir kaut kāda norāde?

– Un kā jūs domājat?

No aizkaitinājuma esmu gatava eksplodēt, tomēr nogaidu. Klusēšana ir vēl viens triks, ko esmu iemācījusies no sava brāļa.

Var dzirdēt, kā vienmērīgi tikšķ pulkstenis, kuru pirmīt neesmu pamanījusi. Zem tā ir ar roku uzrakstīta zīmīte: neaiztikt. Nespēdama novaldīties, es aprauti nosprauslojos smieklos. Ar to pietiek, lai kliedētu klusumu.

– Iepriekšējo pulksteni nozaga viens no vīriem. – Var skaidri manīt, ka arī Džo Tomass ir uzjautrināts. – Viņš to izjauca, lai redzētu, kā tas darbojas.

– Vai viņam izdevās? – es jautāju.

– Nē. Pulkstenis bija pagalam. – Vīrieša seja atkal nocietinās, un viņš ar pirkstu pārvelk sev pār rīkli. – Kaput.

Ir skaidrs, ka ar šo kustību viņš vēlas mani iebiedēt. Viņam tas izdodas, tomēr kaut kas manī ietiepīgi mudina neko neizrādīt. Piesardzīgi paskatos uz papīra lapu, kas nolikta uz rakstāmgalda. Ko īsti nozīmē tas, ko viņš tur uzrakstījis?

– Rūperts Brūks. – Džo to pasaka tā, it kā šis vārds būtu pašsaprotams. – Jūs taču zināt. ”Vai launagā mums medus būs?” Baznīcas zvani, kas skan pār ciema laukumu, un tā tālāk.

Esmu pārsteigta.

– Jums patīk kara laika dzejnieki?

Džo parausta plecus un pa logu paskatās uz pastaigu laukumu.

– Es taču viņus nepazīstu, vai ne? Kā es varu zināt, vai viņi man patīk? Tomēr es spēju nojaust, kā viņi jutās.

– Kā tad?

Viņa seja strauji pavēršas pret mani.

– Jūs neesat pietiekami labi sagatavojusies, vai ne, Holas jaunkundz?

Es sastingstu. Vai tad viņš nav dzirdējis, kā es sevi nosaucu par Liliju Makdonaldu? Un kā viņš zina, ka Hola ir mans pirmslaulību uzvārds? Pēkšņi atceros Eda silto roku, kas pie altāra bija saņēmusi manu plaukstu. Mūsu tikšanās ir norunāta pirms manām kāzām, tātad varbūt Džo Tomasam ir pateikts mans iepriekšējais uzvārds. Varbūt viņš nemaz neklausījās, kad es nosaucu savu vārdu. Uzmācīga intuīcija mudina mani šobrīd nemēģināt viņa sacīto precizēt, jo tā būs drošāk. Pārlabošana varētu atstāt nelāgu iespaidu. Turklāt mani vairāk uztrauc norāde uz nepietiekamu sagatavošanos. Ko es esmu palaidusi garām? Mans priekšnieks nerimst mums visiem atkārtot, ka advokāts nevar atļauties kļūdīties. Līdz šim viss ir noritējis labi. Es neesmu tāda kā viens no tiem jaunajiem advokātiem, kurš tika pieņemts darbā tai pašā mēnesī un tad atlaists, jo nebija vajadzīgajā laikā iesniedzis pārsūdzības prasību.