– Es gribēju teikt… mana bijušā vīra sieva, – es piebilstu. Šie vārdi tik un tā šķiet dīvaini. Kā gan kāda cita var būt Eda sieva? Kā ir iespējams, ka Karla nēsā viņa gredzenu? Gulēt kopā ir viens, bet precēties? Ar bērnu, kurš reiz dzīvojis kaimiņos?
Direktores balss ir mānīgi maiga.
– Vai tagad, kad tavs tēvs ir apprecējies ar kādu citu, tev ir grūti, Tom?
Es pieceļos un uzlieku plaukstu dēlam uz pleca.
– Diez vai jums vajadzētu uzdot šādus jautājumus. Ne jau bez skolas psihologa klātbūtnes.
Mēs cieši skatāmies viena otrai acīs. Var redzēt, ka aiz noplukušajiem svārkiem un zābakiem slēpjas tēraudcieta griba. Man jau agrāk būtu vajadzējis to ievērot. Vai gan es pati arī reiz nebiju noplukusi?
Pēkšņi ierejas suns. Pirmajā mirklī es neko nesaprotu, taču tad atceros, ka Toms rotaļu laukumā bija kaut ko darījis ar manu telefonu. Viņš noteikti ir nomainījis zvana toni. Atkal. Šoreiz tas izklausās pēc Bāskervilu suņa.
Ross.
Direktore nosodoši skatās. Toms milzīgā uztraukumā šūpo krēslu.
– Piedodiet, – es nosaku, mēģinādama izslēgt telefonu, taču kaut kā pamanos ieslēgt skaļruņa režīmu.
– Lilij?
– Vai varu tev piezvanīt vēlāk? – Vainīgi paskatos uz direktori un izslēdzu skaļruni. – Man ir tikšanās.
– Īsti ne.
Man izkalst mute. Kaut kas ir noticis. Es to zinu.
– Diemžēl man ir nelāgas ziņas.
Man gribas teikt, lai viņš stāsta, taču vārdi nenāk pār lūpām. Direktore uzmanīgi skatās. Toma krēsls tūlīt apgāzīsies.
– Eds. Diemžēl to nevar pateikt saudzīgi. Viņš ir miris. Noslepkavots.
– Miris? – es skaļi atkārtoju.
Toma krēsls atkal stāv uz grīdas, taču viņš ir sācis ar labo rādītājpirkstu taustīties ap zobiem. Tā ir stresa pazīme.
– Noslepkavots? – es čukstus pārvaicāju.
– Jā.
Lejup pa manu kāju notek urīna straumīte. Tikai ne direktores kabinetā! Smieklīgi, taču šis negadījums man šķiet svarīgāks par briesmīgajiem jaunumiem.
Tad es atceros radio ziņas. Brīdī, kad mēs ar Tomu meklējām vietu stāvlaukumā.
Savās mājās Rietumlondonā atrasts kāds nodurts vīrietis…
Nē. NĒ. Cilvēkiem radio ziņās nav nekāda sakara ar reāliem cilvēkiem. Visi tie, kuri iet bojā autoavārijās vai tiek nodurti Stokvelā, nāk no citām ģimenēm, nevis no manējās. Ne jau mans vīrs, kurš vairs nav mans vīrs.
– Karla ir arestēta. – Izklausās, ka arī Rosam tas šķiet neticami.
Un tad man prātā atkal atskan radio ziņas. Saistībā ar slepkavību ir arestēta kāda sieviete.
Toms ir sācis raustīt mani aiz piedurknes.
– Kāpēc tava seja izskatās tik jocīgi, mammu?
– Pagaidi, Tom.
Aizklājusi telefonu ar saliektu plaukstu, es aizgriežos prom no direktores un sava dēla.
– Viņa… viņa to izdarīja? – es čukstus vaicāju. Mani vārdi sabirst kaudzē.
Es jūtu, ka Ross pamāj. Domās redzu, kā viņš tur stāv, pūlēdamies savaldīties.
– Viņa ir apcietināta. Bet tas vēl nav viss.
Ko, man gribas noprasīt. Kas tikpat briesmīgs vēl varētu būt noticis?
– Karla grib tevi redzēt, Lilij.
Ir dzirdama savāda skaņa.
Šķiet, ka nupat kāds ir nosēdies uz grīdas un smagi nopūties. Ja es viņu nepazītu, varētu nodomāt, ka šāda nopūta liecina par padošanos.
Paklausies, es mēģinu pateikt. Varbūt mēs to varam kopīgi atrisināt.
Taču vārdi atsakās nākt man pār lūpām.
Man nepietiek elpas, lai tos izteiktu.
Ja nu brīdī, kad mani atradīs, es jau būšu pagalam?
Vai viņi sapratīs, kas patiesībā noticis?
PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA
Bez komentāriem.
Tā bija jāmāca sacīt arestētajiem klientiem. Tā bija viena no tām dažām krimināltiesību niansēm, kas bija aizķērusies viņas prātā.
– Bez komentāriem, – viņa atkārtoja. Šie vārdi pamazām kļuva par piedziedājumu. Melodiju, kas pavadīja pulsu, kas pukstēja abos deniņos.
– Pastāstiet man, kas īsti notika, – sacīja kāda balss. Tā bija sievietes balss, kas nāca no tumši zila kostīma, kas sēdēja viņai pretī pie galda. Viņa nedrīkstēja skatīties uz šo sievieti, lai nepateiktu kaut ko lieku.
Elpo dziļi.
Bez komentāriem.
Viņas prātā atkal un atkal kā ātri pārtīta filma atkārtojās dažu pēdējo stundu notikumi.
Rūperta ierašanās.
Eda kliegšana.
Nazis.
Magones raudas.
Eda vaids.
Seja.
Vīrieša seja.
Tad – bēgšana.
Pēkšņā apjausma, ka Magone bija palikusi mājās.
Mammas balss viņas prātā.
Tā lika viņai aizmest cimdus.
Kāda roka, kas satver viņu.
Stingra roka.
Sirēnas.
Rokudzelži.
Cilvēku skatieni.
Kauns policijas automašīnā.
Bez komentāriem.
Kāpnes, kas ved lejup.
Matracis.
Rīts.
Galds.
Skarba balss galda pretējā pusē.
Bez komentāriem.
Atvieglojums.
Kāds, kas varētu noticēt viņas stāstam.
Tikai tad Karla pacēla galvu un cieši uzlūkoja sievieti, kura sēdēja pie galda viņai priekšā. Sievietei labā vaiga vidū bija dzimumzīmīte. Tā izcēlās gluži kā trešā acs. Karla uzrunāja dzimumzīmīti. Vajadzēja atrast otra vājo vietu. To, kas viņu padarīja atšķirīgu. Tieši tā ar Karlu bija rīkojušies skolā. Tāpēc bija tikai godīgi, ka tagad viņa ar citiem izrīkojās tāpat. Tikai tā varēja gūt uzvaru.
– Man ir tiesības runāt ar advokātu, – Karla apņēmīgi paziņoja dzimumzīmītei. – Te būs telefona numurs. Tie cilvēki zinās, kur viņa ir.
– Viņa? – Balss pārvaicāja.
– Lilija Makdonalda.
Tumši zilais kostīms paskatās uz dokumentiem, kas salikti uz galda.
– Tāds pats uzvārds kā jums?
Karla pamāja.
– Jā. Tāds pats uzvārds.
Un tad, juzdamās tā, it kā ar viņas lūpām runātu kāds cits, Karla piemetināja:
– Viņa ir mana vīra sieva. Pirmā sieva.
PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA
– Cukurs? Līmlente? Asi priekšmeti? Košļājamā gumija? Kur tad palikuši kartupeļu čipsi? Varbūt šeit uzpirkšanai tiek izmantota košļājamā gumija. Vai arī to var izmantot citiem nolūkiem. Jau labu laiku neesmu apmeklējusi nevienu ieslodzītu klientu. Kopš vairs nedzīvoju Londonā, mans darbs ir saistīts ar tādiem pašiem vecākiem kā es. Ar ģimenēm, kuru dzīve ir saplosīta, pūloties gādāt par bērniem, kuri atšķiras no citiem. Par bērniem, kuri no valsts nesaņem visu, kas viņiem pienākas. Tie nav tikai dzemdību laikā traumēti zīdaiņi, kuru slimības vēstures vēlāk ”nozūd”. Tie ir arī tādi bērni kā Toms, kuru mīļajiem ir jācīnās, lai iedabūtu viņus vispiemērotākajā skolā, nesaņemot nekādu atbalstu.
Slepkavības, zādzības, bankrota vai naudas legalizācijas lietas – viss, ar ko biju noņēmusies Londonas birojā, – tagad ir gandrīz vai aizmirstas. Tomēr te nu es esmu. Parādu personu apliecinošu dokumentu policistei, kura sēž pie galda. Joprojām īsti nesaprotu, kāpēc es te atrodos. Kāpēc neesmu mājās pie Toma (ņemot vērā ”apstākļus”, skolas direktore ir atļāvusi viņam vienu nedēļu neapmeklēt mācības). Kāpēc esmu ļāvusi mammai viņu mierināt (kaut gan Toms izturas ievērojami lietišķi un uzdod tādus jautājumus kā ”ja tagad tētis ir miris, kas notiks ar viņa smadzenēm?”). Kāpēc es atrodos policijas iecirknī un grasos satikties ar sava vīra sievu.
Kopš tā vakara Londonā, kad es pie viesnīcas ieraudzīju Karlu kopā ar savu vīru, ir noticis tik daudz kas. Mūsu laulība ir šķirta. Ross ir paziņojis par Karlas grūtniecību. Viņiem ir piedzimusi meita. Eds ir miris. Tas izklausās tik nereāli, ka esmu spiesta to atkārtot vēlreiz.
Viss ir noticis mokoši precīzi. Gandrīz vai tā, it kā šie notikumi būtu izplānoti ar atjautīga auglīgā laika grafika palīdzību. Piedzimšana. Nāve. Divi pretstati, kam ir vairāk kopīga, nekā mēs apzināmies. Tie abi ir gan sākums, gan gals. Tie abi ir brīnumi, ko mēs nespējam izskaidrot visā pilnībā.
Un es pēkšņi saprotu, tieši kāpēc atrodos šeit. Ne jau tāpēc, ka to pieprasīja Karla. (Kad nebiju atbildējusi uz zvanu, viņa bija piezvanījusi Rosam. Droši vien tas ”nezināmais numurs” bija tieši viņa.) Nē. Es esmu šeit tāpēc, ka gribu ieskatīties viņai acīs. Gribu pajautāt, kāpēc viņa to izdarīja. Gribu pateikt, ka viņa ir izpostījusi trīs dzīves. Ka viņa ir maita. Maita, kura bija iekārojusi manu vīru jau kopš pirmā brīža. Bērns ar ļauna pieaugušā sirdi. Jā, es gribēju, lai Eds tiktu sodīts, bet ne jau tā. Ne jau noslepkavojot. Es sēroju pēc tā gaišmatainā vīrieša, kurš pirms daudziem gadiem viesībās saņēma manu roku. Neticami, ka viņš ir miris. Neticami, ka viņam bija jānomirst, lai es atskārstu, ka vēl aizvien – nolādēts – viņu mīlu, kaut gan pati nesaprotu, kāpēc. Manā bijušajā darbavietā reiz kāda sieviete no rīta ieradās ar saraudātām acīm. Viena no sekretārēm pačukstēja, ka esot nomiris viņas bijušais vīrs. Tolaik es nekādi nespēju saprast, kāpēc viņa tā bēdājas, taču nu man tas ir skaidrs. Fakts, ka sievietei vairs nav tiesību sērot par kādu, ar kuru kopā viņa savulaik dzīvojusi, padara sāpes vēl neciešamākas.
Mēs dodamies lejā pa akmens kāpnēm. Manu kurpju augstie papēži skanīgi klaudz. Savulaik, kad sāku iet uz policijas iecirkņiem, kamerās atradās tikai uz grīdas nomests, notraipīts matracis, logi bija aizrestoti un, ja paveicās, varēja dabūt arī plastmasas glāzīti ar ūdeni. Šajā kamerā ir logs bez restēm. Un ūdens bundulis. Karla sēž uz gultas un šūpo kājas, izskatīdamās pēc garlaikotas modeles, kura gaida savu kārtu, lai izietu skatītāju priekšā. Es saku ”modele”, taču viņas mati ir netīri. Parasti tik spīdīgās lūpas ir bālas un neuzkrāsotas. Viņa ož pēc sviedriem.
Un tomēr viņai vēl aizvien piemīt kaut kas īpašs. Stils, kas ļauj viņai pacelties pāri netīrajai telpai. Stāja, kas liek noprast, ka viņai te nemaz nav jāatrodas.
– Es to neizdarīju. – Viņas balss ir klusa. Piesmakusi. Izaicinoša.
– Paldies, ka atnācāt, Lilij, – es saku, kā vēlēdamās atgādināt saīgušai pusaudzei par pieklājību. – Paldies, ka atbraucāt no pašas Devonas, lai apmeklētu sievieti, kura ir noslepkavojusi jūsu vīru.
Viņa īpatnēji piešķiebj galvu un atkal sāk izskatīties pēc grūti audzināmas pusaudzes.
– Es jau jums teicu. – Karla skatās man tieši acīs. Pat nemirkšķinādama. Viņas balss skan rāmi. Daudz pārliecinātāk nekā pirms īsa brīža. – Tā ir kļūda. Es to neizdarīju.
Es skaļi iesmejos. Viņa runā tieši tāpat kā tas bērns, ko savulaik pazinu. Mazā itāliete ar lielajām, brūnajām acīm un nevainīgo smaidu. Mamma ir darbā. Tas penālis pieder man.
Meli. Vieni vienīgi meli.
Dusmas uzmutuļo manī un izplūst pār manām lūpām.
– Vai tu tiešām domā, ka es tev noticēšu?
Karla parausta plecus, it kā es būtu sacījusi, ka viņa krustojumā ir nogriezusies nepareizā virzienā.
– Tā ir taisnība.
– Kurš tad to izdarīja?
Viņa vēlreiz parausta plecus un atsāk runāt, rūpīgi nopētīdama katru nagu.
– Kā lai es to zinu? Man šķiet, ka es kādu redzēju. Vīrieti.
Man iedzeļ nemiers. Vai tā ir viņas kārtējā pasaciņa?
Pavirzos uz priekšu savā krēslā.
– Karla, mans vīrs ir miris. Toms ir nobēdājies, jo viņa tēvs ir noslepkavots.
Tad viņa uzlūko mani ar to pašu vēso kaķa skatienu.
– Tā nav taisnība.
Manī pēkšņi atmostas cerība. Eds nav miris? Kāds kaut kur ir visu pārpratis?
– Viņš vairs nav jūsu vīrs. Viņš pieder man.
Es nicīgi nosprauslojos.
– Es ar viņu biju precējusies piecpadsmit gadus. Mums ir kopīgs bērns.
Uz brīdi es apraujos, atcerējusies paternitātes testu. Tad no jauna apspiežu vainas apziņu un turpinu:
– Tu biji tikai rotaļlieta. Tukša vieta. Tu kopā ar viņu nodzīvoji tikai īsu brīdi. Tā nav nekāda laulība.
– Saskaņā ar likumu tā ir laulība. Un jūs esat kaut ko aizmirsusi. Mums ir bērns. – Viņa savelk dūres. – Mans bērns ir nosūtīts pie audžuvecākiem. Man vajag, lai jūs man palīdzat viņu atgūt.
Pūlos apspiest sevī modušos vieglo līdzjūtību.
– Bērns, – es izgrūžu. – Tas bija tikai sākums. Tev vēl nav nācies pārdzīvot to pašu, ko man. Tev nav vajadzējis atteikties no visa, lai gādātu par slimu bērnu, kamēr Eds…
– Ha! – Karla nikni pārtrauc. – Nevajag būt tik paštaisnai. Arī man ir nācies par visu samaksāt. Dzīvot kopā ar Edu nebija viegli. Visa tā dzeršana, meli, garastāvokļa maiņas, greizsirdība, tā dēvētais mākslinieka temperaments…
Tātad arī pret viņu Eds bija izturējies tāpat? Mani pārņem pēkšņs prieks. Un tomēr, klausoties, kā viņa runā, es pieķeru sevi vēlmē Edu aizstāvēt. Viņš bija nomocījies… viņš visu uztvēra pārāk asi… Kāpēc es esmu sākusi atcerēties sava bijušā vīra labās, nevis sliktās īpašības? Un tomēr esmu spiesta atzīt, ka viņam ir bijuši savi trūkumi.
– Viņš bija tik valdonīgs, – Karla nodrebinās. – Un viņš izturējās pret jums tik nelietīgi.
Šis vārds man īsti nepatīk, tomēr es pieķeru sevi pamājam. Tad apraujos. Ir laiks sākt uzvesties kā profesionālei.
"Mana vīra sieva" отзывы
Отзывы читателей о книге "Mana vīra sieva". Читайте комментарии и мнения людей о произведении.
Понравилась книга? Поделитесь впечатлениями - оставьте Ваш отзыв и расскажите о книге "Mana vīra sieva" друзьям в соцсетях.