žeina Korija - Mana vīra sieva

Tiklīdz atgriežos birojā, iezvanās telefons.

– Kāpēc tu neizmantoji manus pierādījumus? – Džo Tomasa balss no vilšanās ir piesmakusi.

Atveru atvilktni un izņemu aploksni. Tā vēl aizvien ir aizlīmēta. Cik reižu man ir gribējies to atplēst? Tā būtu atvieglojusi man darbu. Es to zināju. Džo vēl nekad nav kļūdījies. Viņš jau daudzreiz ir aizrādījis, ka bez viņa palīdzības es savā karjerā nemaz nebūtu tik tālu tikusi.

– Tā ir mana apdrošināšanas polise, – es saku.

– Apdrošināšanas polise? Es nesaprotu.

– Ja tiesas spriedums nebūtu tāds, kā biju cerējusi.

Runādama es atceros Karlu. To, kā pēc tiesas viņa man pateicās tikai pavisam pavirši. To, kā viņa paslēja zodu, it kā viņai būtu pienācies tikt attaisnotai. To, kā viņu bija aprijis histērisks žurnālistu pūlis. Visi bija gribējuši viņu intervēt, visi bija bijuši gatavi maksāt viņai vairāk par citiem.

– Tagad tu to vairs nevari izmantot, – viņš pārmetoši piebilst. – Tiesa ir beigusies. Policija jau noteikti meklē kādu citu, kam uzvelt Eda slepkavību.

Es saraujos. Pat tagad man ir grūti noticēt, ka mans bijušais vīrs ir miris. Man viņa pietrūkst. Es nemitīgi atceros mūsu laulības gaišākos brīžus. To, kā mēs mēdzām kopā saritināties uz dīvāna. To, kā mēs turējām rokās mazo Tomu. To, kā gavilējām, kad Eda gleznu iegādājās kāds anonīms pircējs.

Un tad manā atmiņā ataust tas agrā rīta skrējiens gar jūru, kad Džo pieprasīja paternitātes testu. Tolaik biju jutusies īpaši viegli ievainojama. Dusmīga uz Edu, kurš tagad varēja baudīt visus labumus. Greizsirdīga uz Karlu, kura nedēļas nogalēs varēja tikties ar manu dēlu. Vientuļa. Nobijusies. Apmulsusi, jo Džo vēl aizvien man šķita pievilcīgs.

Un pirmo reizi kopš tā brīža es atļauju sev atcerēties atslēgu. To, kuru, kā jau allaž, biju nēsājusi līdzi, lai izmantotu pašaizsardzībai. Atslēgu, kas bija izkritusi man no kabatas. Atslēgu, kuru Džo bija pacēlis. Un paturējis sev.

– Tā ir mājas rezerves atslēga, – es toreiz sarūgtināta paskaidroju. – No manām kādreizējām mājām, kuras tagad Karla ir pievākusi sev kopā ar manu vīru un dēlu, kurš, šķiet, uzskata viņu par brīnišķīgu.

– Es varētu viņu pārmācīt, – Džo klusi ieminējās.

Mani pārņēma bailes. Un jā, arī satraukums.

– Es negribētu, lai viņai tiek nodarīts pāri. Vai arī viņam.

– Tad varbūt viņus varētu tikai pabiedēt.

– Varbūt, – es dzirdu sevi sakām.

Un tad es biju pārskrējusi pāri ielai uz jūras pusi, satriekta par savu rīcību. Vai es patiešām nupat biju sev atļāvusi pārkāpt likumu? Vienā īsā, neprātīgā mirklī biju atļāvusi noziedzniekam brīvi ielauzties mājā, kurā dzīvoja Eds un Karla. Noziedzniekam, kurš manis dēļ būtu gatavs uz visu. To sauc par līdzzināšanu.

Neprātīgi elsodama, metos atpakaļ pie kafejnīcas galdiņa, taču Džo jau bija nozudis.

Gāja laiks, nekas nenotika, un es sajutos drošāk. Jo ilgāk nebija nekādu ziņu no Džo, jo drošāk man šķita nedomāt par DNS testu. Varbūt viņš galu galā tomēr bija nolēmis neko nedarīt. Varbūt viņi bija nomainījuši slēdzenes. Taču tad biju uzzinājusi satriecošos jaunumus par Eda slepkavību. Kad Ross bija piezvanījis man uz Toma skolu, es, gluži tāpat kā visi pārējie, sākumā biju nospriedusi, ka vainīgā ir Karla. Taču tad viņa bija man pastāstījusi par to, kā bija atvērušās durvis un parādījies vīrietis. Un par vēstulēm.

Tieši tāpēc es biju piekritusi viņu pārstāvēt. Man vajadzēja parūpēties, lai viņa nonāktu cietumā, jo pretējā gadījumā policija varētu atrast īsto slepkavu.

Džo.

Viņš policijai atklātu, ka biju iedevusi viņam atslēgu.

Mani iesēdinātu cietumā.

Es zaudētu Tomu.

Tas bija neiedomājami.

Sava dēla dēļ es būtu gatava uz visu. Visu. Pēkšņi man vajadzēja sākt izstrādāt sarežģītāko aizstāvības stratēģiju savā mūžā. Kā panākt, lai Karla zaudētu, turklāt neizskatītos tā, ka neesmu centusies?

Aizstāvēt viņu tik nepārliecinoši, ka viņa tiktu notiesāta?

Bet tā taču nevarēja darīt.

Vai tad tieši tā es nebiju sev teikusi, kad Karla pirmo reizi bija lūgusi mani uzņemties viņas aizstāvību? Un tā bija taisnība. Man vajadzēja rīkoties daudz neuzkrītošāk. Man vajadzēja izmantot apgriezto psiholoģiju.

Kāpēc es nebiju uzņēmusies šo lietu viena pati, atsakoties no citu palīdzības? Ne jau tāpēc, ka tiesnesim nebūtu patikusi aizstāvja klātbūtne, kā biju iestāstījusi Karlai, bet gan tādēļ, ka es izskatītos uzticamāka, ja piesaistītu kādu citu. Turklāt tiesneši pazīst gan mani, gan manu darba stilu – ja mana aizstāvība būtu vāja, visi to uzreiz saprastu un apsūdzētu mani par interešu konfliktu.

Mana vīra sieva.

Daudz viltīgāk bija izvēlēties jaunu, nervozu juristu, kurš visu sabojātu. Es pateicu Karlai, ka zvērinātajiem ne vienmēr patīk pārliecināti un iedomīgi advokāti. Dažreiz tā arī ir, taču ne vienmēr. Un tomēr – man par nelaimi – zvērinātie patiešām iesila pret manu neveiklo, netaktisko pārstāvi, un viņa pārliecība pieņēmās spēkā. Tobrīd jau bija par vēlu zaudēt. Un vēl man bija aizdomas – ja es būtu uzstājusi, lai viņa tomēr velk ”garlaicīgas” drēbes, Karla nebūtu spējusi to izdarīt, jo viņa ir tik uzpūtīga. Man bija taisnība, taču viss atkal pavērsās man par sliktu. Spriežot pēc zvērināto – gan vīriešu, gan sieviešu – sejām, viņi atzinīgi novērtēja Karlas ģērbšanās stilu.

Kāpēc viņi nespēja saskatīt Karlu tādu, kādu viņu redzēju es? Citus prasmīgi ietekmējošu bērnu, kurš bija izaudzis par citus prasmīgi ietekmējošu, pieaugušu vīru zagli?

– Tev nevajadzēja tā rīkoties, – es tagad saku Džo. Mana balss ir aizlūzusi no neticības. No satricinājuma. No pašapsūdzības.

Toties Džo runā mierīgi.

– Man radās iespaids, ka Eds tev vairs nav vajadzīgs.

– Tu teici, ka nobiedēsi Karlu. – Nu jau es runāju čukstus. – Nevis nogalināsi manu vīru.

– Bijušo vīru, – Džo pārlabo. – Un kurš teicis, ka viņu nogalināju es? Atver to aploksni. Es pagaidīšu.

Manas rokas izdara to, ko prāts tām aizliedz.

Aploksnē ir aizzīmogots polietilēna maisiņš.

Tajā ir cimdu pāris. Gumijas cimdi. Zili. Maza izmēra. Notriepti ar asinīm. Asinīm un zemi.

Man aizraujas elpa.

– Vai tagad tu saproti? – Džo vaicā.

Tas nevar būt.

– Tātad to tomēr izdarīja Karla?

– Kurš gan cits? – viņš izklausās pašapmierināts. Iepriecināts.

– Kur tu tos ņēmi?

– Kādu laiku biju ošņājies ap viņu māju un šo to pētījis.

– Ko tu gribēji darīt? – es čukstu.

– Īsti nezināju. Es nekad to īsti nezinu, kamēr kaut kas tāds nenotiek.

Kaut kas tāds?

Man prātā pazib nabaga Sāras seja.

– Tovakar es biju tur. No mājas iznāca kaut kāds jauns puisis. Viņš izskatījās patiešām nobēdājies. Es paklausījos pie durvīm un izdzirdēju velnišķīgu strīdu. Nospriedu, ka tas varētu palīdzēt novērst citu uzmanību. Es iegāju pa durvīm.

Ar manu atslēgu. Ar manu atslēgu!

– Viņa stāvēja man priekšā, un viņai rokās bija ar asinīm notraipīti gumijas cimdi. Ieraugot mani, viņa bija gandrīz tikpat satriekta kā es. Metos viņai pakaļ. Ieraudzīju, kā viņa iemet cimdus krūmos pretī mājai. Nolēmu, ka nemēģināšu viņu noķert, un paņēmu cimdus, lai tu tos varētu izmantot kā pierādījumu. Bet tu to neizdarīji.

Nē, neizdarīju gan. Tāpēc, ka biju gribējusi visu paveikt pati, iztiekot bez noziedznieka palīdzības.

– Un kas tagad notiks? – Džo balss piespiež mani atgriezties pie praktiskākām lietām. – Tiesa ir galā, Lilij. Tava kliente ir uzvarējusi, taču mēs abi zinām, ka viņa ir vainīga. Un tagad policija meklēs kādu citu. Mani.

– Vai tu viņiem pastāstīsi par mums? – mana balss izskan kā smilksts.

– Iespējams. – Viņš runā mierīgi. Draudoši. – Ja vien tu man nepateiksi, kādi patiesībā bija paternitātes testa rezultāti.

– Es jau teicu, ka tu neesi viņa tēvs.

– Un es tev neticu. – Viņa balss kļūst skarba. – Es gribu, lai tiek veikts vēl viens tests, Lilij. Vai arī…

Viņš apraujas, taču mājiens ir pietiekami skaidrs.

– Vai tu mani šantažē?

– Tā varētu teikt.

Ar trīcošu roku nolieku telefonu. Džo nav parasts slepkava. Viņš ir iedzīts stūrī un bīstams.

Un viņš nav vienīgais.

Ko man tagad vajadzētu darīt? Un tad es vienā no cimdiem kaut ko sataustu.

Tā ir atslēga. Atslēga, kas man pavisam noteikti ir pazīstama.

Ja es būtu pie pilna prāta, man vajadzētu doties tieši uz policiju un atdot viņiem cimdus.

Taču es nolemju doties ciemos.

Pie sava vīra sievas.

Karla

Karla kravāja mantas. Ātri. Drudžaini. Sarkanās augstpapēžu kurpes ne. Tās viņa aus kājās. Viņa iesmaržosies ar savām mīļākajām smaržām. Veiksmei. Vispirms viņa dosies uz viesnīcu, lai sniegtu laikrakstam solīto ekskluzīvo interviju. Avansa maksājums tiks izmantots jaunas dzīves sākšanai.

Viņa bija brīva. Brīva!

Viss bija izdevies lieliski. Daudz labāk, nekā viņa būtu varējusi cerēt. Nabaga naivā Lilija. Pārliecināta, ka visa pasaule ir laba, ja vien viņa to var tādu padarīt. Karlai gandrīz vai kļuva viņas žēl. Bet tomēr viņa bija to pelnījusi.

Lilijai bija vajadzīga mācība.

Zvērinātie bija Karlai noticējuši. Viņa bija labi notēlojusi savu lomu. Un tomēr šis tas patiešām bija noticis.

Eds, vīna un greizsirdības apreibināts, bija paķēris nazi. Viņa bija Edu atgrūdusi. Viņš bija atkritis pret sienu un sasitis galvu. Asinis. Tad viņš bija piecēlies un vēlreiz nācis viņai virsū. Viņa aizstāvēdamās bija paķērusi nazi un uzklupusi viņam. Nazis Eda augšstilbā. Tur tas bija palicis, zaļajam rokturim rēgojoties ārā no miesas. Tad viņa bija metusies bēgt. Pa ceļam iemetusi cimdus krūmos.

Kaut nu viņa tiesā būtu varējusi atzīties! Ka tā bijusi pašaizsardzība. Jo tā patiešām bija. Taču cilvēki zināja, ka viņi bija strīdējušies – paskat vien, kā Eds pēdējo viesību laikā bija ar viņu runājis visu acu priekšā. Ja nu tiesa nebūtu viņai noticējusi? Daudz labāk bija stāstīt par iebrucēju. Arī tā bija taisnība. Pie durvīm bija stāvējis vīrietis, kuram viņa bija paskrējusi garām.

Paldies, ka tu tur biji, lai kas tu arī būtu, Karla nodomāja. Mēs varējām uzvelt tev vainu par visām tām asinīm un šausmām.

Par to nebija iespējams domāt. Atlika vienīgi padzīt visas domas. Iestāstīt sev, ka viss bija noticis tā, kā viņa bija apgalvojusi tiesā. Dzīvot tālāk. Viņa paņems Magoni un aizbrauks uz Ameriku. Sāks jaunu dzīvi prom no ziņkārīgām itāliešu un angļu acīm. Un pārstās praktizēt jurisprudenci.

Tā viņai jau bija līdz kaklam.

– Tu.

Karla satrūkās.

– Lilija? Kā tu tiki iekšā?

Lilija kā ķircinādama pameta gaisā atslēgu un atkal noķēra to plaukstā.

– Man vēl aizvien bija rezerves atslēga. Reiz šī māja piederēja man. Atceries? Kamēr tu man vēl nebiji atņēmusi ne māju, ne vīru. Tev būtu vajadzējis nomainīt slēdzenes, Karla. Tev un Edam.

Karla sāka trīcēt.

– Tev vēl aizvien bija atslēga? – viņa atkārtoja.

Lilija pasmaidīja.

– Tieši tā. Es to iedevu kādam draugam. Tam vīrietim, kuru tu redzēji pie durvīm. Viņš redzēja, kā tu aizmeti prom savus asiņainos cimdus. Viņš tos paturēja kā pierādījumu.

– Tu melo!

– Nē. – Lilijas balss bija mierīga. Baisi pārliecināta. – Nemeloju vis.

Lilija

Es parādu viņai polietilēna maisiņā ieliktos cimdus.

– Redzi? Kad būs veiktas analīzes, tiks atrasts Eda asiņu DNS. Daudz vairāk nekā uz tavām drēbēm. Uz cimdiem ir arī zemes pēdas, jo tu tos mēģināji noslēpt. Izskatās aizdomīgi, vai ne?

– Tu nevari to darīt, – Karla smejas. – Tu nevari tos izmantot. Tiesa ir beigusies.

– Tu patiešām neko nesaproti no krimināltiesībām, vai ne, Karla? Ja pareizi atceros, tad tu specializējies darba tiesībās. Zini, likumā ir veikti grozījumi. Patiesībā pirms dažiem gadiem. Krietnu laiku pēc tās lietas, par kuru es tev stāstīju: starp citu, tīšām. Tagad ir iespējams iztiesāt lietu vēlreiz, it īpaši tad, ja radušies jauni pierādījumi. Piemēram, jauns DNS. Man atliek vienīgi nodot šos cimdus policijai, un tevi tiesās vēlreiz. Un šoreiz tev piespriedīs mūža ieslodzījumu.

Viņa joprojām ņirdzīgi smīn.

– Ja jau tu par to esi tik pārliecināta, kāpēc neesi devusies uz policiju?

Man jau sāk likties, ka esmu pieļāvusi kļūdu.

– Tāpēc, ka es vispirms gribēju parunāt ar tevi. Pateikt, ko es patiesībā par tevi domāju. – Man acīs ir asaras. – Nabaga Eds. Viņš nebija pelnījis tikt noslepkavots. Tu par to samaksāsi, Karla, pat tad, ja tas būs pēdējais, ko es savā mūžā paveikšu…

Un tad Karla metas man virsū. Viņas acis zvēro kā dzīvniekam. Viņa pagrūž mani daudz spēcīgāk, nekā varētu sagaidīt no tik trauslas sievietes. Es grūžu pretī. Tad es sagrīļojos. Zaudēju līdzsvaru. Paklūpu pār sarkankoka virtuves krēslu ar austu atzveltni, ko reiz iegādājos kādā izsolē. Arī to Karla man ir atņēmusi.

Paceļu rokas, lai aizstāvētos, un atslēga un cimdi uzlido gaisā.