žeina Korija - Mana vīra sieva

Nozib metāls.

Nodārd pērkons.

”Sākam ziņas pulksten piecos.”

Radio priecīgi čalo uz priežkoka kumodes, kas ir nokrauta ar fotogrāfijām (no atvaļinājumiem, izlaidumiem, kāzām); tur ir arī skaists, zili sārts šķīvis un ceturtdaļpudele viskija, kas daļēji paslēpusies aiz dzimšanas dienas apsveikuma. Kad sajūtu sāpes, tās ir tik asas, ka šķiet nereālas. Cauri prātam izjoņo jautājumu virkne. Kas notiks ar Tomu, kad manis vairs nebūs? Kurš viņu sapratīs? Kā mamma un tētis pārdzīvos vēl viena bērna nāvi?

Virs manis pie sienas ir glezna. Maza, balta, ar purpursarkanām bugenvilejām apaugusi māja. Piemiņa no medusmēneša. Tā, kuru man palīdzēja uzgleznot Eds.

Ir pagājusi stunda, un es vēl aizvien guļu, atšļukusi pret sienu. Manas kājas un rokas ir pavisam notirpušas. Es asiņoju un gaidu. Asinis vēl aizvien plūst no ievainojuma galvā, ar kuru es atsitos pret sienu. Krūtis smeldz. Vai tā ir sirdslēkme? Mana medusmēneša sudraba rokassprādze, kuru es joprojām nesaprātīgi nēsāju katru dienu, griežas man locītavā, jo esmu neveikli nokritusi. Un viegli smeldzošā potīte tagad mokoši sāp.

Un tomēr vismaz dūmu smaka vairs nav tik stipra. Dūmi oda pēc gumijas. Kā degošas riepas. Cimdi? Ja Karla tos ir iznīcinājusi, nekādu pierādījumu vairs nebūs. Un, ja Džo atklās patiesību par atslēgu, cietumā varu nonākt es pati.

Karla

No Lilijas pēdējā grūdiena Karla bija atsitusies pret virtuves galdu. No tā bija nokritusi apakštasīte un sašķīdusi uz grīdas. Viņa nesavainojās, tikai apdulla no grūdiena. Tomēr ne tik ļoti, lai nevarētu atgrūst Liliju, kura ar dobju krakšķi bija atdūrusies pret sienu.

Karla neskaidri atcerējās, kā bija pietenterējusi pie izlietnes, lai mēģinātu atbrīvoties no cimdiem. Apsūdzoši pierādījumi. Cik bieži viņai darbā bija nācies lasīt šos vārdus? Bija būtiski svarīgi tikt no tiem vaļā.

Cimdi nekādi nedega, tāpēc Karla tos sakapāja sīkās driskās un noskaloja tualetes podā. Tad viņa priekšnamā sabruka. Tieši zem Eda ogles skices pirmajai ”Mazās itālietes” gleznai.

Šī vieta šķita viņai kā radīta. Kaut gan Karlas ķermenis nebija savainots, viņas prātam reiz bija gana.

Gulēdama Karla dzirdēja Lilijas vaidus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka no galvas var izplūst tik daudz asiņu?

Ja Karlas kājas nešķistu svešas, viņa varbūt pieceltos, lai palīdzētu Lilijai. Kad sākotnējais asiņaino cimdu izraisītais satricinājums bija pagājis, Karla atkal spēja domāt. Savādi, taču viņa neienīda šo sievieti, kura bija mēģinājusi viņu iesēdināt cietumā. Patiesībā viņas vietā Karla varbūt rīkotos tieši tāpat.

Visu mūžu viņa bija gribējusi to, kas bija piederējis citiem. Penāli – kāpuru. Labākas drēbes. Tēvu. Pat Karlas māte viņas bērnībā bija piederējusi Lerijam. Un, protams, arī Edu. Līdz brīdim, kad beidzot bija šo vīrīeti dabūjusi un sapratusi, kāds viņš patiesībā ir.

Karla sev atgādināja, ka nemaz nebija vēlējusies nodarīt Edam pāri. Viņa bija mēģinājusi tikai aizstāvēties. Kā viņa bija pārbijusies, kad nazis bija iedūries Edam kājā! Cik viegli asmens bija ieslīdējis viņa miesā! Jau iedomājoties vien par to, viņai atkal kļuva nelabi.

Esmu pelnījusi tikt notverta, Karla sev sacīja. Viss ir jau aizgājis pārāk tālu. Tad viņas skatiens aizķērās pie Eda un Toma fotogrāfijas uz grāmatplaukta viņai līdzās. Tēvs un dēls bija apskāvušies un smaidīja viņai pretī.

Magone.

Kā meita iztiks bez viņas? Mātēm vajadzēja sargāt savus bērnus. Nu bija skaidrs, kāpēc mamma sākumā par Karlas tēvu bija sacījusi, ka viņš ir miris. Un kāpēc viņa vēlāk bija slēpusi, ka viņai ir vēzis. Tagad viņa, Karla, nedrīkstēja pieļaut, lai Magonei nāktos ciest tāpēc, ka viņas māte sēž cietumā. Bērnībā Karlai bija šķitis briesmīgi, ka viņas māte runāja ar dīvainu akcentu un vienmēr atradās darbā, taču nu viss varēja kļūt daudz ļaunāk. Kad Magone sāks iet skolā, viņa būs Citāda ar lielo burtu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Kaut vai tikai Magones dēļ viņai vajadzēja piespiest savu satricinājuma pārņemto ķermeni celties un doties prom. Karla pamazām sāka atjēgties. Viņa jau tāpat bija pietiekami ilgi te uzkavējusies. Nu bija laiks paņemt dažas mantas. Varbūt par Eda vecmāmiņas gredzenu varēja dabūt kādu drusciņu naudas, ar ko viņām pietiktu dažām nedēļām.

Atskanēja vaids.

Karla sev iegalvoja, ka patiesībā nemaz nevēlas, lai Lilija mirst, it īpaši tagad, kad viņai bija izdevies atbrīvoties no cimdiem. Viņa bija Liliju tikai pagrūdusi, kaut gan tas krakšķis bija izklausījies nelāgi. Un tomēr arī palīdzēt Lilijai viņa nedrīkstēja. Tā tiktu apdraudēta viņas drošība. Varbūt, tikusi ārā no mājas, viņa piezvanīs no telefona kabīnes un, nenosaucot savu vārdu, pateiks, ka ir cietusi kāda sieviete.

– Lilij?

Soļi. Kāds bija ienācis pa ārdurvīm un tuvojās viņai. Satricinātā Karla atskārta, ka Lilija noteikti bija atstājusi durvis vaļā.

– Kur ir mana Lilija? Ko tu esi viņai nodarījusi?

No pārbīļa palikusi bez elpas, Karla cieši raudzījās augšup. Tas bija viņš! Vīrietis, kurš tovakar bija ielauzies pa durvīm. Kaut kas viņa melnajās acīs atmodināja vēl senākas atmiņas. Tas svešinieks Tonija bērēs!

Nu viņš metās Karlai garām. Pie Lilijas.

– Viss būs labi, mīļā, es esmu pie tevis.

Karla nesadzirdēja Lilijas atbildi, toties izdzirdēja, kā vīrieša soļi atkal tuvojās. Ieraudzīja viņa rokās iespīdamies metālu.

Karlu pārņēma savāds miers.

– Tu nodarīji viņai pāri! – vīrietis kliedza. – Tu nodarīji pāri Lilijai!

Pēdējais, ko viņa vēl atcerējās, bija asmens, kas nosvilpdams triecās lejup.

Lilija

Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai atlabtu. Ne tik daudz fiziski, kā garīgi.

Es joprojām nespēju aptvert, ka tas viss patiešām ir noticis.

Apjēdzot, ka tomēr nebūs jāmirst, cilvēku sākotnēji pārņem pēkšņa eiforija.

– Jums tik ļoti paveicies, – visi nerimās atkārtot.

– Par jums noteikti kāds gādājis. – Tā bija otra iecienītā frāze.

Un es ticu šiem vārdiem. Nudien, ticu. Es skatos ārā pa slimnīcas logu un redzu, kā staigā cilvēki un piebrauc ātrās palīdzības automašīnas; redzu pacientus invalīdu ratiņos vai ar spieķiem; vieni ir nodūruši galvu, citi atviegloti smejas. Un es saprotu, ka tā ir reālā pasaule. Tā, kurā tiek glābtas dzīvības, nevis tā, kurā ļauni cilvēki cenšas citiem tās atņemt.

Un, nonākot reālajā pasaulē, atkal uzrodas nebeidzamas šaubas. Un ir jāsāk domāt. Ja vien es nebūtu apprecējusies ar Edu… ja vien mans priekšnieks nebūtu man uzticējis Džo pārsūdzības lietu, kad vēl biju pārāk jauna un nepieredzējusi… ja vien es nebūtu ļāvusi savām jūtām gūt virsroku… ja vien mēs nebūtu iepazinušies ar Karlu un viņas māti… ja vien es Haigeitā nebūtu iedzērusi kopā ar Džo… ja vien man no rokām nebūtu izkritusi atslēga… ja vien es nebūtu aizstāvējusi Karlu… ja vien es nebūtu atvērusi to aploksni…

– Tu nedrīksti domāt par tādām lietām, – Ross saka. Viņš ir viens no tiem, kuri mani regulāri apciemo mājās, Devonā, kur es atrodos kopš izrakstīšanas no slimnīcas. Pēc atsišanās pret sienu man uz galvas vienmēr būs rēta, kaut gan tagad, kad ir atauguši mati, tā vairs nav tik ļoti redzama. Salauztās ribas, kuru dēļ man bija tik mokoši sāpējušas krūtis, nu jau ir sadzijušas, taču plaukstas locītava vēl aizvien sāp, un es vairs nenēsāju medusmēneša aproci, kas kritiena laikā tika iespiesta starp mani un sienu. Mana potīte, kuras kauls ieplīsa, kad nogāzos zemē, pamazām dzīst. – Šādas pārdomas tevi padarīs traku, – viņš turpina. – Tu darīji visu, kas bija tavos spēkos, Lilij. Patiešām. Un, ja tev tikmēr gadījās pieļaut dažas kļūdas… nu, dzīvē tā gadās.

Istabā ienāk mamma, nesdama paplāti ar kafiju mūsu viesim, un izdzird pēdējā teikuma beigas. Viņa uztver manu skatienu un novēršas, taču ir jau par vēlu. Es saprotu, par ko viņa domā. Ja vēlos pa īstam atveseļoties, man ir jāizstāsta visa patiesība. Mana stāsta pati pēdējā daļa. Tā, par ko nekad neesmu stāstījusi ne savam vīram, ne psihoterapeitam, kurš specializējās sēru jomā un pie kura mani pamudināja vērsties slimnīcā.

Ross ir labs draugs. Esmu viņam šo stāstu parādā. Un varbūt ir daudz svarīgāk, ka esmu to parādā arī sev pašai. Kad mani vecāki pieņēma Danielu, man bija vienpadsmit gadu. Tā nebija pirmā reize, kad viņi bija atveduši uz mājām kādu bērnu. Vai atceraties, kā tētis nerimās apgalvot, ka drīz man būs mazs brālītis un māsiņa? Tikai vēlāk es uzzināju, ka mamma piedzīvojusi divus spontānos abortus, tāpēc vecāki nolēma pieņemt kādu audžubērnu, lai man nebūtu bēdīgs prāts.

Protams, tas bija brīnišķīgs risinājums, taču tobrīd man tā nešķita.

Daži no šiem bērniem bija gluži jauki. Citi gan ne. Dažkārt gadījās, ka es, pārnākusi no skolas, ieraudzīju, ka mamma rotaļājas ar trīsgadīgu bērnu. Man gribējās viņai pastāstīt, kā man todien gājis, taču viņa bija pārāk aizņemta, gaidot sociālā darbinieka vizīti. Vai arī mammai vajadzēja vest bērnu pie ārsta, jo viņam vai viņai bija sēcoša elpa. Es nebūtu iebildusi, taču šie bērni nebija mani īstie brāļi un māsas. Viņi atņēma man vecākus. Un viņu dēļ es jutos citāda. Maniem draugiem skolā šķita dīvaini, ka mani sociāli apzinīgie vecāki pieņēma bērnu pēc bērna, lai gādātu par viņiem, sākot ar dažām dienām un beidzot ar gadu. Tad šie bērni atkal nozuda, un viņu vietā uzradās citi.

Beidzot mani vecāki visu saprata.

– Tev būs brālis uz visiem laikiem, – mans tēvs kādā rītā paziņoja. Es lieliski atceros šo brīdi. Tobrīd mēs savās Londonas mājās ēdām vārītas olas. Tā bija kārtīga, glīta dvīņu māja ar oļainu javu apmestām sienām. Kaut gan manas mātes ģimene bija ļoti turīga, mūsu māja nebija liela, jo tas neatbilstu manu vecāku sociālistiskajiem uzskatiem.

– Viņam ir bijusi grūta dzīve, – mana māte pievienojās. – Nabaga bērniņa vecāki bija… nu, viņi darīja sliktas lietas. Un dažreiz arī viņš uzvedas nelāgi. Viņš ir uzturējies jau vairākās audžuģimenēs, taču tagad mēs viņu adoptēsim. Viņam būs īstas mājas. – Mamma mani mierinoši apskāva. – Un arī tu vari palīdzēt, Lilij. Tev jābūt labai lielajai māsai. Tev būs mums jāpalīdz gādāt par viņu.

Un tad ieradās Daniels.

Viņš bija gadu jaunāks par mani, taču izskatījās vecāks. Viņš bija gara auguma un izstīdzējis, ar mežonīgi izspūrušu melnu matu ērkuli. Tagad to visu atceroties, ir skaidrs, ka mani vecāki to nebija pienācīgi pārdomājuši. Tomēr viņi gribēja paveikt kaut ko būtiski nozīmīgu – pieņemt bērnu, kuru nebūtu gribējis neviens cits. Vēlāk es uzzināju, ka Daniela māte bijusi prostitūta un narkomāne, heroīna lietotāja, kaut gan viņš pats apgalvoja, ka viņa esot gaisa akrobāte cirkā. (Viņš lieliski prata izpušķot faktus, lai tie izklausītos aizraujošāk.) Viņa tēvs atradās cietumā par divu cilvēku slepkavību narkotiku reibumā. (Viņu Daniels nekad nepieminēja.)

Jau kopš ierašanās brīža Daniels sāka pārkāpt visas robežas. Nē, viņš nevēlējās iet uz skolu. Nē, viņš negrasījās pārnākt mājās solītajā laikā. Nē, viņš nebija zadzis naudu no mammas maka. Vai tad mēs viņam neuzticējāmies? Patiesībā Daniels uzticējās tikai vienam vienīgam cilvēkam.

– Tev, – Ross klusi saka. Es paskatos ārā pa logu. Toms zālienā spēlē kroketu kopā ar manu tēvu. Iesitis bumbu vārtos, viņš no prieka pamet āmuru gaisā. Arī Daniels savulaik darīja tāpat. Netrāpījis viņš piecērt kāju. Dažkārt viņu līdzība ir ārkārtēja, kaut gan viņus nesaista nekāda asinsradniecība.

Es bieži prātoju: daba vai audzināšana?

– Jā, – es klusi piekrītu. – Daniels man uzticējās. Viņš man nez kāpēc pieķērās. Viņš mani dievināja. Bet es viņu pievīlu.

Ross tur mani aiz rokas. Stingri. Mierinoši. Bez nosodījuma. Es atceros, kā Ross man palīdzēja tad, kad Eds mani nodeva. Un es zinu, ka varu uzticēties Rosam tāpat, kā Daniels uzticējās man. Tas, ko es stāstīšu Rosam, nebūs tā Daniela nāves nepilnā versija, ko biju atklājusi Džo krodziņā. Tā nebūs arī versija, ko izklāstīju Edam, izlaižot kādu būtiski svarīgu ainu. Rosam es izstāstīšu visu patiesību.

Viss iesākās ar meitenēm skolā. Viņas visas bija iemīlējušās manā adoptētajā brālī. Viņš bija tik izskatīgs: tik gara auguma, ar matu cekulu un nedaudz greizu, mīļu smaidu. Kā viņš prata visus sasmīdināt! Vislabāk Daniels prata tēlot klases ākstu. Viņš runāja pretī. Izsmēja skolotājus. Iekūlās nepatikšanās. Jo biežāk viņš tika rāts, jo nelāgāk uzvedās. Viņš sāka zagt citiem bērniem naudu un pēc tam ar putām uz lūpām zvērēja, ka nav vainīgs.

Pēc mammas tēva nāves viņa mantoja māju Devonā. Kad es sacēlu brēku par to, ka nāksies pamest savu veco skolu, vecāki iebilda, ka tagad mans brālis varēšot sākt jaunu dzīvi. Un tā arī bija. Mēs ar Danielu bijām sajūsmā par mūsu jaunajām mājām. Dzīve pie jūras bija tik neparasta!

Es uz īsu brīdi apklustu un atkal paskatos ārā pa logu, tur līča tālākajā galā pret klintīm triecas viļņi.

Mani vecāki visiem spēkiem pūlējās gādāt, lai Daniels justos laimīgs. Viņi Danielam nopirka Merlinu un no patversmes paņēma arī suni. Viņi izlikās nemanām Daniela nelāgo uzvedību, ticēdami pozitīvu uzslavu spēkam. Viņi nopirka Danielam jaunu jaku, ko viņš bija gribējis, toties es nedabūju pūkaino, zilo džemperi, ko biju noskatījusi. (Viņi apgalvoja, ka Danielam jaka esot bijusi vajadzīga, bet man džemperis – ne.)