Lūdzu, piedodiet man.

Es ceru, ka Jūs spēsiet saņemties, lai novēlētu man laimi.

Ar cieņuKarla

Es nolieku vēstuli zālē. Vējš to noplivina un aizpūš prom. Es pat nemēģinu to notvert. Šī vēstule neko nenozīmē. Karla vienmēr ir bijusi prasmīga mele. Un tomēr kaut kas vēl aizvien nedod man mieru. Kaut kas nav īsti labi…

– Košļājamā gumija, līmlente, šķēres, asi priekšmeti?

Es atkal atrodos cietumā. Šoreiz jau citā. Un esmu ieradusies nevis kā advokāte, bet gan kā apmeklētāja.

– Paceliet rokas, lūdzu.

Mani pārmeklē. Ātri, bet rūpīgi.

Garām paiet cietuma darbinieks ar suni. Tas nepievērš man nekādu uzmanību un klusēdams apsēžas blakus meitenei, kura stāv man aiz muguras. Viņa tiek aizvesta prom. Acīmredzot aizliegtas vielas meklējoši suņi rīkojas tieši tā. Tie nerej un nerūc. Tie vienkārši apsēžas.

– Kāpēc tu esi atnākusi?

Kad Džo Tomass ienāk pa durvīm, es jau sēžu priekšā.

Viņš ir novājējis un nez kāpēc izskatās arī sarāvies mazāks. Viņš salti lūkojas uz mani. Man vajadzētu baidīties, tomēr es nebaidos. Mums apkārt ir daudz cilvēku.

– Es gribu noskaidrot, kas īsti notika.

Viņš atgāžas krēslā, sasvērdams to, un iesmejas.

– Es tev jau teicu. Tiesā es visu izstāstīju.

Es ļauju sev atsaukt atmiņā to laiku, kad Karla tika notiesāta par Eda noslepkavošanu un uzbrukumu man. Pēc dažām dienām notika tiesa, kurā Džo tika notiesāts par uzbrukumu Karlai. Un par līdzdalību Eda noslepkavošanā.

Neticami, vai ne?

Bet tieši tā arī notika. Karlas tiesas laikā Džo piecēlās un paziņoja, ka esot ar viņu iepazinies Tonija bērēs (kāds cits bērinieks bija apliecinājis, ka viņi bija sarunājušies) un ka abi kopš tā laika turpinājuši sazināties. Vēlāk viņš apzvērēja, ka, zinādama par viņa kriminālo pagātni, Karla bija noalgojusi viņu kā slepkavu, apsolīdama samaksāt, kad tiks saņemta Eda dzīvības apdrošināšanas atlīdzība. Viņi bija vienojušies, ka noteiktā vakarā Džo ieradīsies pie viņas. Viņš tā arī bija darījis un atradis Karlu briesmīgā stāvoklī – un drīz vien sapratis, kāpēc tā. Karla jau bija sadūrusi Edu pati. Augšstilbā. Tad viņa bija aizbēgusi, pametot Džo, lai uzveltu viņam visu vainu.

Karla to aizrautīgi noliedza. Arī es instinktīvi jutu, ka tā nebija taisnība. Karla īsti neizskatījās pēc tādas, kas varētu noalgot slepkavu.

Taču apsūdzības puses pārstāvis bija prasmīgs. Ļoti prasmīgs. Pēc uzstājīgās iztaujāšanas Karla beidzot neizturēja un atzinās, ka – jā, viņa patiešām bija sadūrusi Edu ar nazi. Viņa šņukstēja, ka viņš to nazi esot paķēris pirmais. Viņa nodomājusi, ka Eds, būdams greizsirdīgs uz Rūpertu, nodarīs viņai pāri. Viņa bija aizstāvējusies. Tomēr viņa pavisam noteikti nebija nolīgusi Džo kā slepkavu. Tie bija meli.

Zvērinātie viņai nenoticēja. Tāpēc, ka viņa jau iepriekš bija samelojusi.

Biju briesmīgi baidījusies, ka Džo varētu apsūdzēt mani, bet, tiklīdz viņš pateica, ka bijis Karlas nolīgts, es sapratu, ka viņš tā rīkojies, lai mani pasargātu. Laikam gan man bija vajadzējis saprast, ka tā atslēga ir vēl viena norāde. Tā, kuru viņš bija man atsūtījis ieliktu Karlas gumijas cimdos. Tobrīd biju nodomājusi, ka viņš mani mudina atriebties. Tagad man sāk likties, ka viņš man bija devis iespēju tikt cauri sveikā.

Savu atrašanos Karlas mājā Džo izskaidroja ar to, ka devies turp pieprasīt savu naudu. Un ieraudzījis Karlu darām man pāri.

Es, protams, zinu, ka viss bija citādi. Viņš bija atgriezies manis dēļ. Džo noteikti bija radušās aizdomas, ka es, atvērusi aploksni, kurā atradās gumijas cimdi, steigšos pie Karlas. Viņš gribēja pārliecināties, vai man nekas nekaiš. Es sāpīgi apzinos: ja viņš būtu atklājis patiesību par to visu, arī es tagad atrastos cietumā.

Bet, runājot par meliem, tur jau ir tā nelaime. Kā jau sākumā teicu, viss sākas ar sīkumiem. Un tad meli sāk vairoties. Atkal un atkal. Un nevainīgi meli kļūst tikpat nelāgi kā parastie. Un tomēr viņa meli ir mani izglābuši.

Pārsteidzoši, taču zvērinātie noticēja Džo. Arī tāpēc, ka tovakar, kad Eds tika noslepkavots, nekas neliecināja, ka mājas durvis būtu uzlauztas. Atlika vienīgi secināt – Karla bija viņu ielaidusi labprātīgi.

Viņam tika piespriests mūža ieslodzījums par līdzdalību Eda slepkavībā un uzbrukumu Karlai. Karla saņēma tādu pašu sodu par Eda noslepkavošanu. Tieši to pašu Džo būtu vajadzējis piespriest par nabaga Sāru Evansu. Varētu sacīt, ka taisnība ir uzvarējusi, tomēr es īsti neesmu par to pārliecināta. Tieši tāpēc es tagad atrodos šeit.

– Es zinu, ka tu nestāstīji patiesību. Es gribu zināt, kas tur īstenībā notika.

Džo pasmaida, it kā tā būtu spēle, tieši tāpat kā toreiz, kad viņš man lika uzminēt datus par boileriem.

– Pieskaries man. – Viņa balss ir tik klusa, ka es to gandrīz nedzirdu. Tad viņš atkārto: – Pieskaries man, un tad es tev visu pateikšu.

Es paskatos apkārt. Cietuma darbinieki, kuri sakrustojuši rokas uz krūtīm. Sievietes, kuras steidzīgi runā ar saviem partneriem, kuri sēž viņām pretī. Klusējoši pāri.

– Es nevaru.

– Paskaties. – Viņa acis urbjas manī. – Paskaties pa labi. Es paklausu. Sieviete man līdzās ir iebāzusi pēdu starp sava partnera kājām.

– Es to nedarīšu. – Es nosarkstu. Stipri.

– Tad es tev neko nestāstīšu.

Viņš mani šantažē. Tieši tāpat kā savulaik ar DNS un atslēgu.

Es paskatos vēlreiz. Cietuma darbiniece tuvojas galdam, pie kura sēž vainīgais pāris. Viņa neskatās uz mums.

– Ātrāk, – viņš izmet.

Mana sirds sāk strauji pukstēt gluži kā toreiz, pludmalē, kad Džo paņēma manu atslēgu. Manu ķermeņa apakšdaļu sāk pārpludināt iekāres vilnis, kaut arī es cenšos to apspiest.

Tad manā prātā pazib atmiņas par stalli. Daniels ar ļengani nokārušos galvu. Amēlija, mana lelle, kas guļ zemē zem mana brāļa. Un neizpratne Merlina viszinīgajās, mīļajās, vecajās acīs. Merlins, kuru nogalinājis Sāras Evansas slepkava, lai mēģinātu mani iebiedēt. Es atjēdzos. Tas ir kā skaidrs pamudinājums atgūt veselo saprātu.

– Nē, – es apņēmīgi saku, joprojām nepakustinādama kājas. – Nē. Es to nedarīšu. Es vairs nepiedalīšos visās šajās spēlēs, Džo. Tām ir pienācis gals.

Viņa sejā uz mirkli pazib vilšanās. Viņš vienaldzīgi parausta plecus, it kā grasās piecelties, bet tad, šķiet, atkal pārdomā.

– Labi. Tev ir paveicies. Es šodien jūtos vēlīgs. Es tik un tā došu tev kādu mājienu.

– Es jau tev teicu, – es gandrīz uzsitu ar dūri pa galdu. – Vairs nekādu spēļu.

– Bet šoreiz, Lilij, tas ir tavās interesēs. Tad tu varēsi justies mierīga. Tici man. – Viņa smaids sastindzina mani līdz kauliem. – Skaties uz manu pirkstu. Uzmanīgi.

Viņš uz galda virsmas uzvelk skaitli. 0. Tad 5. Un tad, šķiet, 6.

– Es nesaprotu. – Man acīs dzeļ asaras. Man ir nelabi. Apmeklējuma laiks ir gandrīz galā. Biju domājusi, ka, atnākot šurp, es varētu visam pielikt punktu, taču tas nav noticis. Nu man ir jācenšas saprast jukuša cilvēka domas.

– Skaties vēlreiz.

Nulle. Pavisam noteikti.

Pieci. Vismaz tā šķiet.

Seši.

056.

– Piecas minūtes, – uzsauc cietuma darbinieks man aiz muguras.

Džo skatiens aizšaujas pie pulksteņa. Vai tas ir mājiens? Pacenties, es sev saku. Uztver šo mīklu tāpat kā tavs dēls. Palūkojies uz to no cita viedokļa.

– Es nezinu, – es iešņukstos. – Es nezinu.

Citi ieslodzītie sāk uz mums skatīties. Arī Džo to pamana. Viņš sāk runāt. Nesteidzīgi. Klusi. Gluži kā tēvs, kas mierina bērnu.

– Tad es tev pateikšu. Tas nenozīmē neko. Dažreiz mēs lietās saredzam norādes, kuru tur nemaz nav. Vienkāršā patiesība, Lilij, ir tāda, ka dziļi sevī tu esi labs cilvēks, taču tovakar tu biji vāja. Sāpināta. Pārbiedēta. Tieši tāpēc tu ļāvi man paņemt to atslēgu. Es zināju – ja likšu to lietā un izdarīšu kaut ko briesmīgu, tu nemūžam nespēsi sev to piedot. Tagad tu to vari. Un tāpēc es runāju nopietni, kad sacīju, ka man nemaz nevajadzēja šo atslēgu izmantot. Tāpēc jau es to nosūtīju tev.

Manī pazib cerība.

– Goda vārds?

Pirmo reizi es saprotu, ka patiesībā nemaz nepazīstu šo cilvēku. Nekad neesmu pazinusi. Jā, var jau būt, ka viņš izskatās līdzīgs Danielam. Runā kā viņš. Tomēr viņš nav Daniels. Viņš ir slepkava. Un melis.

Džo pasmaida.

– Tā ir taisnība – Karla atvēra durvis, pirms vēl biju paguvis likt lietā tavu atslēgu. Viņa nepārprotami grasījās bēgt.

– Tātad tā nemaz nebija mana vaina, ka Eds tika noslepkavots?

Viņš papurina galvu.

– Bet kāpēc tu pateici, ka tiki noalgots kā slepkava?

Viņš atkal pasmaida.

– Es zināju, ka tikšu apsūdzēts par uzbrukumu Karlai, tāpēc nospriedu, ka tikpat labi varētu paraut viņu sev līdzi.

– Bet tā tu tiki pie lielāka soda, – es nočukstu.

– Jā. Tā sanāca. – Džo parausta plecus. Viņš izskatās nokaunējies. – Nosauksim to par manu priekšpēdējo mīlestības apliecinājumu sievietei, kura nekad nebūs mana.

– Priekšpēdējo? – es nočukstu.

– Jā. Un šis būs pēdējais. – Viņš paliecas tuvāk. – Karla tika notiesāta par Eda nogalināšanu, jo viņa iedūra Edam ar nazi. Tā bija, vai ne?

Es pamāju.

– Bet nazis tika atrasts guļam zemē.

Es atceros jautājumus, kas tika uzdoti tiesā, kad tika pieminēts šis fakts. Jā, Karla beidzot atzinās. Viņa bija sadūrusi Edu. Un vairāk viņa neko neatcerējās. Viss bija tik juceklīgs…

– Kad es tovakar ierados pie viņiem, Lilij, nazis vēl aizvien bija iedurts Eda kājā. – Džo runā ļoti lēni. Ļoti uzsvērti. – Tā muļķa sieviete bija to vienkārši tur pametusi. Nazi nedrīkst izvilkt no ievainojuma, ja trūkst attiecīgu zināšanu medicīnā. Vai tu to zināji? Tā var nodarīt daudz lielāku postu.

Es gandrīz nespēju paelpot.

– Es atgriezos. Ieraudzījis, kā Karla aizmet cimdus, es atgriezos tavā mājā. Man vajadzēja pārliecināties, vai tur nav palicis kaut kas tāds, kas varētu liecināt pret mani. Dažas minūtes pagaidīju ārā aiz dzīvžoga, taču neviens, šķiet, nebija pamanījis, ka durvis pamestas pusvirus. Tā ir lielo māju priekšrocība. Tās ir atvirzītas no ielas. Kā radītas laupītājiem.

Viņš to pasaka tik vieglprātīgi, ka es gandrīz nespēju apvaldīt trīsas.

– Es iegāju pa durvīm. Nespēju novaldīties un paskatījos uz viņu. Tad pamanīju, ka viņš vēl aizvien elpo. Man bija nemitīgi jādomā par to, cik ļoti viņš bija nodarījis tev pāri. Un tad es to izdarīju. Izrāvu nazi ārā. Pašķīda asinis. Viņš izgrūda tādu ērmīgu, burbuļojošu skaņu…

Es novēršos, mokoši tverdama pēc elpas.

– Tad es aizbēgu. Vēlāk sadedzināju savas drēbes un cimdus – protams, biju tos paņēmis līdzi. Un sāku gaidīt, kamēr policija mani atradīs. – Viņš greizi pasmaida. – Neticami, taču arestēta tika viņa. Un tad es uzzināju, ka tu viņu grasies aizstāvēt. Kādu laiku man šķita, ka tu grasies izmantot sistēmas nepilnības, lai mēģinātu viņu aizstāvēt, vienlaikus nolīgstot to neveiklo pārstāvi, lai lieta izgāztos un viņa tiktu notiesāta. Aizsūtīju tev Karlas cimdus, lai palīdzētu, bet izrādījās, ka tu tos neizmantoji, un Karla tika cauri sveikā.

– Tātad tu patiešām nogalināji Edu, – es lēni saku.

– Varētu teikt, ka to izdarījām mēs visi trīs. – Viņa melnās acis cieši un nekustīgi raugās manī.

Es atkal saraujos.

Džo pastiepj man rokas. Es svārstos. Tad ļauju pirkstgalam pieskarties viņa rokai. Tikai uz īsu brīdi. Lai kā es pūlētos to noliegt, mēs ar Džo vienmēr būsim saistīti, jo mums ir kopīga pagātne. Mūsu pirmās tikšanās laikā viņš atradās cietumā, kamēr es biju brīva – un tikai nesen biju sākusi piesardzīgi iepazīt šo jauno, biedējošo pasauli ar dubultām slēdzamām durvīm, gariem gaiteņiem un apsargiem. Bet, tā kā es pūlējos dabūt viņu ārā no turienes, man radās sajūta, ka mēs abi esam nostājušies pret visu pasauli. Papildinot to visu ar mūsu nejēdzīgo tuvību, Toma piedzimšanu, Eda noslepkavošanu un Karlas notiesāšanu, kļūst skaidrs, kāpēc robeža starp labo un slikto ir kļuvusi tik neskaidra.

– Es mīlu tevi, – viņš saka, ar savām melnajām acīm cieši raudzīdamies manī. – Es mīlu tevi, jo tu mani saproti.

Arī Daniels reiz mēdza tā sacīt.

Un ar ko tas beidzās?

– Es nevaru… – es iesāku.

– Zinu. – Džo satver manu roku ciešāk.

Es to atrauju.

– Tu esi stiprāka, nekā pati apjaut, Lilij. – Džo izskatās gandrīz uzjautrināts. Tad viņa seja kļūst skumja. – Rūpējies par manu dēlu.

Es atceros Toma brīnišķīgos zīmējumus. Viņam atliek kaut kam vienīgi uzmest skatienu, lai tas jau parādītos uz papīra. Tā ir nesen apgūta prasme. Nemaz nebiju zinājusi, ka viņam tā piemīt, taču tad viņa skolā uzradās jauns mākslas skolotājs, kurš nesen bija beidzis koledžu. Apbrīnojami, ko spēj panākt skolotāja atbalsts. It īpaši tad, ja šis skolotājs patiešām saprot bērnus, kam ir (vai nav) Aspergera sindroms.

Šāds talants parasti ir iedzimts. Vismaz tā apgalvo Toma skolotājs.