žeina Korija - Mana vīra sieva

Džo joprojām skatās uz mani.

– Esmu visu pārdomājis. Man nav vajadzīgs vēl viens DNS tests. Man ir jāiegalvo sev, ka Toms ir mans dēls. Tad es varēšu noturēties. Un neraizējies par mani. Būs tikai pareizi, ja es atgriezīšos cietumā.

– Laiks!

Džo atlaiž manu roku. Uz mirkli mani pārņem zaudējuma sajūta, kam seko visaptverošs brīvības apziņas vilnis.

Tad Džo balss pārvēršas.

– Nenāc vairs šurp, Lilij. – Viņš skatās uz mani tā, it kā vēlētos iegaumēt katru manas sejas vaibstu. – Vairs nekad nenāc mani apciemot. Tas nebūtu godīgi. Ne pret tevi, ne pret mani. Es novēlu tev brīnišķīgu dzīvi. – Viņa melnās acis vēl pēdējo reizi ieskatās man sejā. – Tu esi to pelnījusi.

12. jūlijā klusi apprecējušies Lilija Makdonalda un Ross Edvardss…

– Vai tu esi laimīga? – Ross jautā, kad mēs pēc baznīcas ceremonijas dodamies atpakaļ uz mājām.

Jā – mēs ar Rosu. Tas notika tik dabiski, ka es pat nobrīnījos, kāpēc mēs tā nebijām izdarījuši jau agrāk.

Mamma ir uzvilkusi sārtu zīda kostīmu un izskatās neprātīgi laimīga. Toms ir sadevies rokās ar Alisi (viņi vēl aizvien satiekas). Mans dēls izskatās tieši tāpat kā Eds viņa vecumā, cik nu var spriest no fotogrāfiju albumiem, ko man pēc savas nāves atstājusi mana bijusī vīramāte. Tagad es spēju jau drošāk rūpēties par Tomu. Man vairs nav bail, ka es novedīšu viņu līdz nāvei, tāpat kā tas notika ar Danielu. Tētis uzmana grilu.

Mēs esam gluži parasts pāris, kas pusmūžā apprecējies. Tādu kā mēs ir daudz. Karla nav vienīgā, kura cietumā grasās precēties. Cik var noprast, to pašu grasās darīt arī Džo. Avīzē bija publicēta viņa topošās sievas fotogrāfija. Es tūlīt pat pazīstu savu bijušo sekretāri, kura darbā tik satraukti ziņoja par savu saderināšanos. Viņš ielika gredzenu Ziemassvētku pudiņā! Es to gandrīz noriju.

Tātad viņa bija piegādājusi Džo informāciju! Visu šo laiku, apgalvodams, ka ir kā traks pēc manis, viņš bija viltīgi izmantojis arī šo sievieti. Un viņa acīmredzot bija nolēmusi, ka tomēr šo vīrieti mīl, kaut arī viņš ir slepkava.

Tas nu ir pilnīgi skaidrs apliecinājums, ka man vajag to visu aizmirst. Mani gaida jauna dzīve. Es ik dienu sev apsolu vairs nedomāt par pagātni, un tomēr vainas apziņa reizēm atgriežas, lai mocītu mani kā uzmācīgi murgi. Ja es ziņotu policijai par to, kā Džo bija man pastāstījis par izvilkto nazi, pastāv iespēja, ka ieslodzījuma laiks Karlai tiktu samazināts, taču Džo ir neparedzams. Es to zinu. Un, ja lieta tiks atjaunota, pastāv iespēja, ka Džo varētu pastāstīt tiesai par atslēgu un paziņot, ka es viņu būtībā nolīgu. Tieši tāpat kā viņš bija apgalvojis par Karlu.

Par kaut ko tādu nedrīkst pat domāt. Kā Toms iztiktu bez manis? Kā es iztiktu bez viņa? Un tā nu Karla mana dēla labad joprojām ir cietumā. Ticiet man, to visu ir smagi apzināties. Kopš mēs ar Rosu esam kopā, es daudz domāju. Viņš man ir palīdzējis piedot sev par to, ka agrā jaunībā biju ielaidusies ar Danielu. Tagad man ir skaidrs, ka es rīkojos aplami tāpēc, ka biju jauna. Viegli ievainojama. Tolaik skolā mani izsmēja, jo biju resna, un Daniels lika man sajusties labāk. Ross saudzīgi aizrādīja, ka ironiskā kārtā mans adoptētais brālis arī pats ir bijis varmācīgs.

– Dažreiz to ir grūti saprast, – viņš laipni paskaidroja. – It īpaši tad, ja mēs kādu mīlam. Arī viņa grūtā bērnība pirms adopcijas noteikti nebija nākusi viņam par labu.

Tā ir pilnīga taisnība. Dažreiz cilvēki mēdz būt citādi neatkarīgi no tā, vai viņiem ir vai nav piekārta Aspergera sindroma birka.

Ross man ir palīdzējis samierināties ar to, ko es izdarīju tovakar, kad biju uzvarējusi Džo lietā.

– Tu biji noreibusi no panākumiem, – viņš teica. – Tu domāji, ka ar Edu tevi vairs nekas nesaista. Džo tev šķita līdzīgs Danielam.

Ross ir labs cilvēks. Viņš citos vienmēr saskata tikai vislabāko. Tomēr es vēl aizvien nespēju pastāstīt viņam par Džo pēdējo atzīšanos. Par to, ka Karla viņu nemaz nebija noalgojusi. Par to, ka Džo bija izvilcis nazi, lai Eds noasiņotu līdz nāvei. Man ir aizdomas, ka Ross pateiks: mans morālais pienākums ir par to ziņot, lai kādas arī būtu šādas rīcības sekas.

Kad man rodas vajadzība attaisnot savu rīcību (un tas notiek ļoti bieži), es sev atgādinu padomu, ko savulaik saņēmu no kādas savas pasniedzējas. ”Ticiet vai ne, taču daži noziedznieki tiks cauri sveikā. Daži nonāks cietumā par noziegumiem, ko nav izdarījuši, un zināma daļa šķietami nevainīgo cilvēku jau senāk būs tikuši attaisnoti par saviem noziegumiem. Tāpēc varētu sacīt, ka beigu beigās iestājas zināms līdzsvars.”

Var jau būt, ka viņai ir taisnība. Džo būtu vajadzējis tikt sodītam par Sāras slepkavību, taču viņš tur ir nonācis par nodarījumu Karlai un Edam. Karlai nevajadzētu uzvelt visu vainu par Eda nāvi. Iespējams, viņa ir saņēmusi sodu par manas laulības nonāvēšanu. Par to, ka bija iekārojusi kaut ko tādu, kas nepiederēja viņai.

Lai nu kā, pastāv iespēja, ka viņai vajadzēs izciest visu mūža ieslodzījumu, bet, kā gluži pareizi aizrādīja viņas advokāts, mūsdienās to vis nevar tik droši zināt. Karla tiks atbrīvota, pirms vēl būs pienācis vecums. Toties es savu sodu izcietīšu līdz pat savai nāves dienai. Tāpēc, ka es esmu cilvēks, kurš vēlas būt labs, taču tas ne vienmēr izdodas.

– Vai esi gatava? – Ross jautā un galanti paceļ mani, lai pārnestu pāri slieksnim. Mamma un tētis savā īpašumā ir nesen pārbūvējuši saimniecības ēku, lai mums būtu pašiem savs mājoklis.

Kamēr visi apmētā mūs ar konfeti un skaļi vēl mums laimi, es klusībā sev apzvēru, ka, pateicoties Rosam, mana dzīve turpmāk būs citāda.

– Es mīlu tevi, – viņš saka un maigi noskūpsta mani.

Es arī viņu mīlu. Savādi, tomēr klusībā es vēl aizvien nedaudz ilgojos pēc Eda. Manā prātā palikuši dažādi nieki. Edam patika dzert vāju tēju, un viņš tikai nedaudz apmērcēja tējas maisiņu ūdenī. Viņš zināja, ka man garšo rīsu brokastu pārslas bez piena. Šādi gadu gaitā krājušies sapratnes krikumi veido nesaraujamu saikni. Un tad, protams, mūs saistīja arī Toms. Tas nekas, ka es neveicu paternitātes testu, jo nebiju pārliecināta, vai spētu sadzīvot ar tā rezultātiem. Vai nu tas ir pareizi, vai arī ne, taču man ir vieglāk nezināt, vai mana mīļotā dēla tēvs ir Eds vai Džo. Eds uzaudzināja Tomu kā savu dēlu (un viņam nebija nekāda iemesla uzskatīt citādi). Un tagad arī Ross ir nosolījies darīt tāpat. ”Es vienmēr būšu viņam līdzās, Lilij. Un arī tev.”

Es zinu. Es neesmu viņu pelnījusi. Vismaz par manu tumšo pusi to var sacīt droši. Un tomēr varbūt visos cilvēkos mājo gan labais, gan sliktais. Gan patiesība, gan meli.

Tagad, kad mēs ar Rosu visu mūsu draugu un ģimenes locekļu klātbūtnē gatavojamies sagriezt kāzu torti un man līdzās stāv Toms, viens nu man ir pilnīgi skaidrs.

Es vairs neesmu Eda Makdonalda kundze.

Es esmu sava jaunā vīra sieva.

Gan priekos, gan bēdās.

Esmu liela parādniece savai aģentei Keitai Hordernai, kura bija sajūsmā par manu grāmatu un deva man saprātīgus padomus. Viņa ir lieliska vadone.

Es svētīju to dienu, kad iepazinos ar Keitiju Loftasu, savu brīnišķīgo redaktori no izdevniecības Penguin, kura vienā mirklī saprata manus varoņus tikpat labi kā es pati. Viņas ieguldījums un prasme ir nenovērtējami.

Trūkst vārdu, lai atklātu, cik sirsnīgi mani ir uzņēmusi visa Penguin ģimene. Viņu ticība, uzmundrinājums, profesionālisms un atbalsts ir apbrīnojami. Ikreiz, ieejot viņu birojā, man pār muguru pārskrien brīnišķīgas satraukuma skudriņas. Šo cilvēku ir pārāk daudz, lai pieminētu katru atsevišķi, tomēr es vēlētos īpaši izcelt Eniju Holendsu, Popiju Nortu, Rozu Pūlu un Stefeniju Nolsu, kā arī absolūti satriecošo autortiesību komandu, kas mani atbalstīja no paša sākuma. Fotogrāfe Džastina Stoderta lietusgāzes laikā lieliski tika galā ar maniem matiem! Kerolaina Pritija, mana literārā redaktore, man ļoti palīdzēja iekļauties visos grafikos.

Īpaši jāpiemin leģendārā Betija Švarca, kura man palīdzēja nostāties uz pirmā rakstniecības pakāpiena un kopš tā laika kopā ar savu sirsnīgo, jautro vīru Roniju ir kļuvusi par mūsu ģimenes draudzeni.

Esmu ļoti centusies pareizi aprakstīt juridiskās prakses jautājumus. Liels paldies Ričardam Gibsam, pensionētam tiesnesim un partnerim spēles laukumā (es runāju par tenisu!). Paldies arī advokātam Īenam Kelsijam no biroja ”Kelsijs un Hols, advokāti”, ar kuru man laipni palīdzēja sazināties Juristu biedrība. Un tomēr šī nav jurisprudences mācību grāmata! Tieslietas te kalpo tikai par drāmas fonu.

Esmu parādā Pīteram Benetam, kas reiz bija priekšnieks tajā cietumā, kurā es trīs gadus nodevos rakstniecībai. Pieklātos aizrādīt, ka Breikvilas cietums nav tā cietuma apraksts, kurā es reiz strādāju, tomēr tur es iemācījos aplūkot visu arī no otras puses. Dzīve cietumā nepiederošām personām šķiet savādi neatvairāma un vienmēr sagādā pārsteigumus.

Vācot materiālus savai grāmatai, nenovērtējamu palīdzību man sniedza Nacionālā autisma biedrība. Ja jums ir nepieciešama papildu informācija, lūdzu, apmeklējiet vietni www.autism.org.uk.

Man pat prātā neienāca, cik grūti ir nogalināt kādu grāmatas varoni, kamēr nebiju parunājusi ar doktori Elizabeti Soijē, patoloģijas speciālisti un vecāko goda lektori medicīnas jomā no Oksfordas universitātes slimnīcas Veselības aizsardzības fonda Oksfordas universitātē, Apvienotajā Karalistē. Paldies jums, Elizabete, par visām mūsu sarunām vēlās naktīs un apcerēm par dažādiem iespējamiem scenārijiem.

Kā autore es apzinos, cik ļoti grūti ir ietilpināt visus darbus vienā dienā, tāpēc esmu ļoti pateicīga tiem rakstniekiem, kuri atlicināja laiku, lai izlasītu ”Mana vīra sievu”.

Daudzi rakstnieki uzskata, ka neviens nespēj domāt tāpat kā viņi, tomēr šo gadu gaitā esmu ar prieku atradusi citus domubiedrus. Es īpaši vēlos pieminēt savas draudzenes Keitu Fērnivelu, Rozannu Lī, Bevu Deivisu un visus no Freelance Media Group, kā arī savu neseno atklājumu – pasakainos Prime Writers. Paldies par sirsnīgo uzņemšanu.

Visbeidzot es vēlētos atzīmēt mūžseno laulības institūtu. Laulības gredzenu var gan mīlēt, gan ienīst, tomēr tas var novest pie dažām neparastām situācijām…

Tā bija mana pirmā darba diena. Man pakrūtē dunēja nemiers. Par to nebija jābrīnās. Pētīdama dzeloņstiepļu rituļus virs augstās betona sienas, es jutu, ka no satraukuma man kļūst nelabi. Ko, pie joda, es te darīju? Vai biju rīkojusies neprātīgi, piesakoties – un iestājoties – darbā augstas drošības vīriešu cietumā? Kā gan es spēšu divas dienas nedēļā uzturēties starp noziedzniekiem, no kuriem daži bija arī psihopāti? Vai man nekas nedraudēs?

Līdz tai dienai allaž biju uzskatījusi, ka cietumi ir domāti citiem cilvēkiem, kuri ir izdarījuši kaut ko briesmīgu. Man nekad nebija ienācis prātā, ka arī es reiz varētu nokļūt cietumā – vai nu kā noziedzniece, vai kā darbiniece. Taču, kad manai pirmajai laulībai bija pienācis gals, es pamanīju sludinājumu, kurā tika piedāvāts pastāvīgs darbs rakstniecei kādā cietumā netālu no manām kādreizējām mājām. Tolaik tika pielikts punkts arī slejai, ko jau desmit gadus biju rakstījusi kādam sieviešu iknedēļas žurnālam. (Redaktore bija aizgājusi, un darbavietā norisinājās pārmaiņas.) Man vajadzēja meklēt citu nodarbi, un šis darbs bija vienīgais, ko spēju atrast.

Cietumā es atklāju pasauli, ko pat nebūtu spējusi iztēloties, ja pati nebūtu tur nokļuvusi. Tā bija pasaule, kurā neviens nebija tāds, kāds šķita. Pasaule, kurai pamazām iemācījos pielāgoties. Tā man pat sāka likties neatvairāma un – uzdrošinos tā sacīt – iepriecinoša. Tomēr visu laiku tur varēja manīt apslēptas baiļu un nezināmā zemūdens straumes. Cietumā es uzzināju, ka pastāv nebeidzamas pretrunas. Smiekli un tomēr arī asaras. Laipnība un dusmas. Darbinieku vidū es atradu dažus lieliskus draugus, taču daži gluži saprotamā kārtā pret tādu ”labo rakstnieci” izturējās ar aizdomām. Reiz kādam radās aizdomas, ka esmu slepus ienesusi cietumā kartupeļu čipsus, lai ”pielabinātos” ieslodzītajiem. Mani pārmeklēja un atrada vienu paciņu kartupeļu čipsu ar siera un sīpolu garšu – tā bija domāta man pašai. Es pasūdzējos, un turpmāk neviens vairs neapšaubīja manas pusdienu kārbas saturu!

Un vēl es atklāju, ka uzticēšanās ir jānopelna, kaut gan tādēļ varēja būt nepieciešams riskēt. Piemēram, kad vadīju grupu vai pat privātās nodarbības, mani neuzraudzīja neviens darbinieks. Kādu dienu izrādījās, ka esmu palikusi bez nodarbību telpas. Vīri man ieteica vadīt nodarbību augšstāvā netālu no viņu guļamtelpām. Parasti tas bija aizliegts, taču todien cietuma darbinieki atļāva man tā rīkoties, ja vien ”es tā vēlos”. Es nonācu sarežģītā situācijā. Ja ar mani kaut kas notiktu, avīzes būtu pilnas ar stāstiem par rakstnieci, kura pati izrādījusies vainīga, bet, ja es noraidītu šo piedāvājumu, mani vīri nodomātu, ka es viņiem neuzticos. Es uzkāpu augšstāvā, juzdama, ka sirds lec vai pa muti laukā… un viss noritēja lieliski. Nudien, kopumā varētu sacīt, ka vīri izturējās pret mani ļoti pieklājīgi un ar milzīgu sajūsmu rakstīja dzīvesstāstus, romānus, īsos stāstus un dzeju. Man tika apgalvots, ka tas viss spēj vairot pašapziņu, kas savukārt mazina noziegumu atkārtošanas risku.