Un tomēr āriene mēdz būt mānīga. Daži no maniem audzēkņiem vienas nakts laikā tika pārvesti uz citu cietumu, ja tika pieķerti kādā aizliegtā nodarbē, piemēram, narkotiku vai mobilo telefonu glabāšanā. Vīri varēja nodarīt cits citam pāri (kamēr es tur strādāju, viens ieslodzītais nogalināja kādu citu). Un vēl es dzirdēju arī savādas baumas par kādreizējām attiecībām starp cietuma darbiniecēm un ieslodzītajiem.

Sākot strādāt, man šķita, ka es vēlēšos uzzināt, kādus noziegumus mani vīri bija izdarījuši. Tad es noskaidroju, ka cietumā nav pieņemts par to jautāt. Un tomēr dažreiz mani audzēkņi vēlējās to pastāstīt. Viens atzinās, ka ir izvarotājs. Kāds cits nosauca sevi par slepkavu. Cik žēl, ka viņi to visu nepaturēja pie sevis. Būtu daudz labāk uztvert viņus vienkārši kā cilvēkus, kuri vēlas rakstīt. Galu galā ar vārdiem var lieliski visu nolīdzināt.

Tas viss – un daudz kas cits – iedvesmoja mani uzrakstīt grāmatu ”Mana vīra sieva”.

Ceru, ka jums patika to lasīt.