“Ja vīrietim ir tik uzpūtīgi augstprātīga sieva un meita ar tik kliedzoši nejaukām manierēm, kāds tad izrādīsies pats Edvardsa kungs? Vai vēl drausmīgāks? Īsts briesmonis? Vai arī absolūts bezrakstura radījums, kas pakļuvis zem sievas tupeles?” Megija uzskatīja viņu par krietnu cilvēku, raksturoja kā “normālu” puisi. “Bet – kuram normālam vīrietim gan būtu šāda ģimene?” Ella prātoja.

Ella mēģināja atcerēties attēlu, ko bija redzējusi uz bufetes sava pirmā apmeklējuma laikā. Tagad ēdamistaba bija izvākta, arī nekur citur nemanīja nevienu ģimenes fotogrāfiju. Atlika vienīgi paļauties uz savu atmiņu, kas diemžēl izrādījās visai neuzticama sabiedrotā. Prātā bija palicis vienīgi sārtais krekls un vīrieša uzkrītošais izskatīgums. “Varbūt aitas ādā slēpjas vilks? Viņam vajadzētu kaunēties, ka uzaudzinājis tādu meitu kā šī Valentīna.”

Kamēr turpinājās viņas attiecības ar Lorensu, Ellai ne reizi vien bija iešāvusies prātā līdzīga doma, un vēl joprojām izraisīja izbrīnu tas, ka viņš tā arī nebija spējis saskatīt savas meitas patieso būtību. Ella bija izlasījusi milzum daudz ģimenes un bērnu psiholoģijas jautājumiem veltītu grāmatu, jo cerēja, ka tas palīdzēs izprast Eliksijas uzvedību un atrisināt sasāpējušo situāciju. Līdz ar to radās secinājums, ka Lorensa kļūda bija pastāvīga izdabāšana meitai, pakļaušanās viņas kaprīzēm un samierināšanās ar dusmu lēkmēm, allaž aizbildinot viņas izturēšanos, jo bērns tik agri zaudējis māti. Viņš ne reizi neaprāja Eliksiju, pat tajā reizē ne, kad meitene tika pieķerta iztukšojam izlietnē pudelīti ar Ellas iecienītajām smaržām, ko dāvinājis Lorenss. Un arī tad ne, kad Ella zem Eliksijas gultas atrada paslēptu fotogrāfiju albumu – atklājās, ka meitene bija metodiski izgriezusi Ellu no visām fotogrāfijām, kas bija uzņemtas nesenajās ģimenes brīvdienās Kornvolā. Iztēlojoties vien Eliksiju, kura sēž savā istabā un mērķtiecīgi darbojas ar šķērēm, Ellai pārskrēja auksti drebuļi. Ja viņa nemīlētu gan Lorensu, gan Tobiju, droši vien jau tad uz vietas būtu aizbēgusi. Atskatoties pagātnē, kļuva skaidrs, ka tas būtu bijis vispareizāk, bet tobrīd bija aizritējis tikai gads, kopš viņa dzīvoja Meifīldā. Tas bija tikai pats sākums, un Ella aplamā kārtā cerēja, ka beigu beigās uzvarēs un iekaros Eliksijas uzticību.

Malkojot jau piekto kafijas tasi tajā rītā, Ītans bija gaužām nelāgā omā, jo secināja, ka dzīvē ir pārāk daudz kaitinoša. Tobrīd piecas viskaitinošākās lietas tika sarindotas šādā secībā:

1. Kaitinoši kaimiņi. Ādams un Kristīna Pekstoni. Komentāri lieki.

2. Slikti laika apstākļi. Un atkal bez komentāriem. Sniegam nav nekādas vainas, ja tas ir svaigs un sauss kā pūderis un virs tā plešas skaidras, zilas debesis kā Alpu kūrortā. Toties viņš mīļuprāt iztiktu vispār bez sniega, ja ar to domātas netīras, apledojušas lēkšķes, kas to vien gaida, lai nogāztu neuzmanīgos. Torīt Ītans bija paslīdējis un teju vai ieskrējis stabā, kad devās pie zobārsta. Un pēdējais saistījās ar nākamo dziļa aizkaitinājuma iemeslu.

3. Zobārsti. Kālab gan viņi allaž ir tik sasodīti pašapmierināti un tracinoši jautri? Kad Ītans nesen gulēja krēslā – mute plati vaļā, acis ciet – un jutās tik neaizsargāts kā ceļmalā pamests kucēns, zobārsts bija izsaucies: “Paskat, paskat, kas mums te ir!” It kā būtu no bērna aizauss izvilcis mirdzošu monētu. “Kas mums te ir” izrādījās nepieciešamība no jauna veikt kāda zoba kanāla pildīšanu. Pēc pusstundas Ītans iznāca no kabineta ar daļēji nejutīgu muti un pārciestu nežēlīgu uzbrukumu savam naudas makam.

4. Sievas vecāki. Mīļais Dievs debesīs, ar ko te sākt? Grūti iztēloties vēl postošāku un nāvējoši indīgāku pāri. Tomēr tas daudz ko izskaidroja, ja runa bija par Frensīnu. Ābols no ābeles tālu nekrīt, ar to viss izteikts. Taisnību sakot, par šo tematu Ītans varētu runāt vēl daudz un ilgi, bet šis nebija īstais brīdis. Rīt viss vakars būs jāpavada viņu sabiedrībā. Prieks, kur tu rodies!

5. Datori. Tobrīd tie izraisīja visdziļāko netīksmi. Sasodītajām ietaisēm jau nebija nekādas vainas, ja tās darbojās paredzētajā kārtībā, bet pietika uz sekundes simtdaļu uzgriezt muguru, lai tās padarītu cilvēku vai traku. Tieši tas bija atgadījies torīt. Kamēr Ītans apmeklēja zobārstu, bija radušās problēmas ar biroja datorsistēmu, tāpēc neko prātīgu nebija iespējams izdarīt. Vismaz ierastā veidā ne. Pasūtījumus nācās apstrādāt vecmodīgi – lietojot papīru, pildspalvu, kalkulatoru. Juceklis garantēts. Juceklis, kas izmaksās viņam pārāk dārgi. Aplami apstrādāts pasūtījums darījumam par labu nenāks, it īpaši tad, ja klients izmanto ikvienu izdevību dabūt preci par vēl zemāku cenu. Nemākulība un neuzticamība bija iemesli, kuru dēļ pasūtītāji novilcināja samaksu vai pat mēģināja nokaulēt vēl kādu procentu nost no iepriekš apstiprinātās summas. Ītans labprāt iztiktu bez tā visa.

Lielākoties Ītans spēja sevi pārliecināt, ka turas kopsolī ar laikmeta jaunākajām tehnoloģijām, bet datori bija tik izmanīgi viltnieki, ka parasts mirstīgais nespēja neko līdzēt, ja tie sabojājās. Šī iemesla pēc Ītans maksāja Vorenam tik apaļu summu. Vorens bija ārštata tehniskais konsultants, kurš bija apsolījis ierasties divu stundu laikā. Divdesmit četrus gadus vecais puisis par datoriem zināja visu un palīdzēja Ītanam sameklēt Pūķu Kāvējas mājas adresi. – Nekādu problēmu, – viņš apgalvoja, kad Ītans piezvanīja un izteica savu lūgumu. Nepagāja ne stunda, kad Vorens paziņoja visu vajadzīgo. Ītans nevaicāja, vai informācija iegūta stingri likumīgā ceļā – varbūt Vorens prata piekļūt CSDD datubāzei –, bet nevienam taču nebija nodarīts nekāds ļaunums, vai ne?

Kad Vorens piezvanīja un brīdināja, ka vēl stundu aizkavēsies, Ītans izlēma pastrādāt pie datora mājās. Vēl labāk – visa māja būs viņa rīcībā, jo Frensīna devusies uz kārtējo “Dāmu lenča” saietu. Nebija skaidrs, kā viņa to panāk, bet Frensīnai krājumā bija neizsīkstošs ielūgumu klāsts uz neskaitāmiem saietiem. Ītanam atlika vienīgi cerēt, ka todien nav paredzēts viens no tiem smalkajiem labdarības pasākumiem ar izsoli, kas pamudinātu Frensīnu piedalīties un iegūt kādu viņiem gluži nevajadzīgu dārgu luksusa lietu. – Tur jau tā jēga, – viņa apgalvoja tajā reizē, kad atgriezās kā izsoles uzvarētāja ar divām biļetēm, kas deva iespēju vakariņot jaunatvērtā restorānā, kam vēl tikai vajadzēja iekarot vārdu. – Greznība nozīmē ļaušanos.

Un vienlaikus lielus izdevumus; tieši tas bija sakāms par šīm vakariņām. Saņēmis kredītkartes atskaiti, viņš atklāja, ka Frensīna samaksājusi gandrīz trīs simtus mārciņu par apšaubāmo privilēģiju vakariņot restorānā, kas tika slēgts pēc nepilna pusgada standartam neatbilstoša ēdiena un apmeklētāju trūkuma dēļ. Ītans zināja gan, kālab Frensīna sola lielas summas par viņiem nevajadzīgām lietām, proti viņa vēlējās nostiprināt savu stāvokli “Dāmu lenča” neoficiālajā hierarhijā, vēlējās tikt vērtēta kā “Bišu māte”, kas bauda nedalītu pārējo dalībnieču cieņu. Viņasprāt, nebija jēgas būt tranam, ja viņa turklāt bija precējusies ar tranu.

Ar šīm nomācošajām domām galvā un antacīda tableti zem mēles Ītans pa apledojušām ielām lēni pieveica piecu jūdžu garo mājupceļu. Jācer, ka Frensīna arī brauks prātīgi, jo pēdējais piliens būtu saņemt servisa rēķinu par viņas BMW automobilim novērstu bojājumu.

Piebraucamajā ceļā atradās svešs auto, tāpēc kļuva skaidrs, ka mājā viņš nebūs viens. Ītans bija aizmirsis par sievieti, kas apglezno ēdamistabas sienas. Tiesa, viņš nebija aizmirsis astronomisko summu, ko viņa pieprasīja par savu darbu. Diezin vai iespējams aizmirst kaut ko tādu, kas vēl vairāk pietuvina Ītana finansiālo krahu.

Juzdamies piekrāpts, jo bija ilgojies kādu laiciņu izbaudīt vienatni, viņš ievietoja atslēgu ārdurvju slēdzenē un tad pavilcinājies atskatījās uz svešo automašīnu. Toyota Rav. Tumši zila. Skatiens pievērsās numura plāksnītei.

Ītana smadzenēm piemita tā savādā īpašība, ka viņš reizēm nespēja atcerēties vārdu sievietei, ar kuru nule bija pārgulējis, toties nemaldīgi iegaumēja skaitļus, ko jebkurā brīdī spēja atkal atsaukt atmiņā. Viņš nepiederēja pie matemātikas ģēnijiem, kas galvā reizina divus septiņciparu skaitļus, rezultātu dala ar pirmskaitli, iegūtos rezultātus kāpina kvadrātā un tā tālāk, toties iedodiet Ītanam bilanci, un viņš tiks ar to galā pat miegā. Skaitļu iegaumēšana bija kļuvusi par otro dabu; Ītans zināja no galvas savu kredītkaršu datus un bez pierakstīšanas atcerējās telefona numurus. Skolas laikā ballītēs tas bija viņa lielais trumpis, kas palaikam noderēja vēl tagad.

Ītana sejā ievijās laisks smaids. “Tātad mēs satiksimies atkal, turklāt gluži citā situācijā,” viņš secināja. “Kas to būtu domājis?”

Pa ceļam noņemdams šalli un atpogādams mēteli, viņš tūdaļ devās uz ēdamistabu, lai negaidot pārsteigtu Pūķu Kāvēju. Tomēr pārsteigums tika viņam pašam. Atbalstījies pret aplodu un sakrustojis rokas pār krūtīm, Ītans noraudzījās ainā, kas pavērās skatienam. Diena piepeši vairs nešķita tik nelāga, un kļuva skaidrs, ka viņam visādā ziņā bija vērts pārrasties mājās.

11. nodaļa

Sievietes deja pauda tādu kā priekpilnu atbrīvotību, aizmiršanos savā pasaulē vai arī tajā pasaulē, ko rada mūzika, kas skan austiņās. Augumā jautās dabiskums un lokanība.

Par spīti maisveidīgajam, neglītajam apģērbam, ikviena viņas kustība šķita apbrīnojami plūstoša, pat jutekliska, kaut arī dejā nebija nekā īpaši erotiska, patiesībā ne miņas no seksualitātes. Un tomēr… tomēr bija kaut kas valdzinoši intīms tajā, kā šī sieviete dejoja par prieku un patikšanu vienīgi sev pašai.

Kamēr viņa lēni, graciozi un atbrīvoti griezās riņķī – acis aizvērtas, rokas paceltas virs galvas, sejā dziļa apmierinājuma pilns smaids –, Ītanu savādi aizkustināja tas, ko viņš spēja nodēvēt vienīgi par šīs sievietes sevišķo starojumu. Radās iespaids, ka dejotāju nenomāc ne mazākās rūpes. Cik apskaužami! Ītans pieķēra sevi prātojam, ko izjustu, ja šie slaidie, graciozie locekļi apvītos viņa augumam.

Aizraudamies vērošanā un juzdams, ka laiks šķiet savādi sablīvēts, Ītans manīja uzmācamies neveiklību, it kā darītu kaut ko neatļautu. Šis intīmais brīdis nebija domāts svešām acīm. Viņai nepazīstama vīrieša acīm. Ītans izslējies atrāvās no durvju aplodas. Viņam patiešām nevajadzēja atrasties te. Smieklīgi, jo šī taču ir viņa māja, tomēr Ītans sajutās kā lūriķis.

Viņš spēra soli atpakaļ un grasījās aizlavīties projām, izliekoties, it kā vispār nebūtu te bijis. Bet pietika viņam vēl soli atkāpties, kad sieviete apstājās un atvēra acis. Abi piedzīvoja mokošas neveiklības pilnu brīdi, tomēr bija skaidrs, ka dziļāku mulsumu izjūt viņa.

Sievietes seja vairs nestaroja iekšējā gaismā, bet bija pazemojumā piesarkusi. Norāvusi austiņas, viņa platām acīm raudzījās uz ienācēju. – Jūs!

– Es. – Ītans apjauta, ka viņa piedzīvo divkāršu pārsteigumu.

– Jūs, – viņa atkārtoja.

Ītans pasmaidīja. – Jā, manuprāt, esam vienojušies, ka tas esmu es. Piedodiet, ka iztraucēju. Jūs dejojāt burvīgi. – Ja vien tas vispār iespējams, sievietes seja iekvēlojās vēl tumšākā sārtumā. Viņa neatbildēja. Ītans iegāja istabā. – Ko jūs klausījāties?

– Grupu Coldplay, – viņa nočukstēja.

– Tiešām? – Tas tikai bija pārsteigums. – Tā nu nav grupa, kas saistītos ar priekšstatu par priecīgu mūziku.

– Viva La Vida. Šī dziesma vienmēr izraisa manī vēlēšanos dejot.

– Tādā gadījumā jums to derētu klausīties visu laiku. Savu mūžu es neesmu redzējis nevienu, kas izskatītos tik laimīgs, klausīdamies mūziku. – Viņš iegāja dziļāk telpā un paraudzījās apkārt. – Kā veicas?

Viņa mazliet atguva savaldību. – Veicas labi. Noteikti nedomājiet, ka es šķiežu visu laiku dejodama, tiklīdz jūsu sieva uzgriež muguru.

Šai balsī Ītans saklausīja skarbas intonācijas, kas liecināja par vēlēšanos aizstāvēties. Skarbums atsauca atmiņā viņu iepazīšanās apstākļus. – Es to neesmu teicis, – Ītans uzjautrināts bilda. Lai pavērotu sievietes reakciju, viņš piemetināja: – Jūs neesat no lētajām, vai ne? – Bija redzams, ka viņa tūdaļ sabožas.

– Cerams, ka ne, jo savu darbu es pārzinu un protu ļoti labi.

– Prieks dzirdēt. – Viņš devās tuvāk aplūkot sienu, pie kuras atradās sastatņu kāpnes. Agrāk Ītanu neinteresēja ēdamistabas izdaiļošanas darbi, bet tagad viss bija mainījies. Tagad viņš jutās pat ļoti ieinteresēts.

– Kā jūsu auss? – sieviete ierunājās viņam aiz muguras.

– Piedošanu.

– Es jautāju par jūsu ausi.

Ītans pagriezās un veltīja viņai savu visvaldzinošāko smaidu. Savu izslavēto smaidu. Smaidu, kas allaž nodrošina vēlamo reakciju. Šis bija apzināts gājiens, jo viņš gribēja pavērot, kā reaģēs šī sieviete. – Es pajokoju. – Ītans viegli pieskārās ausij. – Slikts joks, es saprotu. Pateicos par apvaicāšanos, viss kārtībā. Vakar izņēma diegus.

– Tātad jūs paklausījāt manam padomam.

Punkts viņas labā. Ītans klusībā atzīmēja arī to, ka Pūķu Kāvēja ir absolūti ignorējusi viņa slaveno smaidu. – Prātīgiem padomiem es paklausu vienmēr. Kopš tā vakara es nekad tumsā nerunāju pa mobilo. Un kā ir ar jums?