– Kas?

– Vai jūs mēdzat paklausīt labiem padomiem?

Mirkli domājusi, viņa papurināja galvu. – Ne pārāk bieži.

– Vai zināt ko? Tas mani nepārsteidz. – Ītans novilka un pārmeta pār roku mēteli. – Es atgriezos mājās pastrādāt. Vai jūs neiebilstat?

Viņa sarauca pieri. – Kāpēc lai es iebilstu? Šī taču ir jūsu māja.

– Man negribētos jums traucēt. Ja nu jums atkal sagribēsies dejot? – Arī šoreiz ķircināšanos atalgoja tīkami tumšs tvīkums sievietes sejā.

– Lūdzu, varbūt jūs varētu uz visiem laikiem aizmirst, ka esat to redzējis?

– Baidos, ka ne. Tas kļūs par manu šīs nedēļas spilgtāko iespaidu.

– Nezobojieties par mani. Es to paciešu visai nelabprāt. Un tieši tikpat nelabprāt samierinos ar to, ka dīvaini vīrieši uzmeklē par mani ziņas internetā.

– Ahā, tātad jūs saņēmāt puķes. Bet… kā gan citādi es būtu varējis patencināt savu personisko Pūķu Kāvēju?

– Jūs pateicāties pietiekami tajā pašā vakarā, kad es jums palīdzēju, – viņa strupi attrauca.

Ītanam gribējās skaļi iesmieties. Cik burvīgi piesardzīga un atturīga bija sievietes izturēšanās! Tas rosināja vēlēšanos paķircināt viņu vēlreiz. Tikai mazdrusciņ. – Vai tad ziedi jums nepatika?

– Ziedi bija ļoti jauki, – mirkli pavilcinājusies, viņa atbildēja. – Man nepatika tas, kādi paņēmieni lietoti, lai tie nonāktu pie manis. Jau teicu, ka es jūtos neomulīgi, ja kāds rakņājas internetā, lai sadzītu man pēdas.

– Tātad tas atgadās bieži? Tā ir rīkojušies arī citi vīrieši?

Viņa sarauca pieri. – Jūs esat pirmais un, cerams, arī pēdējais.

– Varbūt jums būtu labāk paticis saņemt šokolādes kārbu? Varbūt ar puķēm es esmu nošāvis greizi? – Ītanam uzmestais skatiens spētu detonēt spridzekli. – Es jokoju, – viņš atzinās. – Man ļoti žēl, ka esmu pārkāpis robežu, vēlēdamies jums pienācīgi pateikties. Apsolu, ka tas vairs neatkārtosies. – Vēlreiz pārlaidis ēdamistabai skatienu, viņš piebilda: – Labs ir, tagad likšu jūs mierā.

Ella pārliecinājās, vai viņš patiešām ir aizgājis, tad pavēra muti bezskaņas kliedzienā un izlikās, ka sit pieri pret sienu. “Tāds kauns! Briesmīgs pazemojums! Pieķerta dejojam savu Viva La Vida deju!” Vēl lielāku neveiklību, mulsumu un neaizsargātību nebūtu iespējams izjust pat tad, ja šis sasodītais vīrietis būtu nofilmējis viņu dušā un ielicis video YouTube vietnē. Skaidrs, šī bija pēdējā reize, kad viņa atļāvās atslābināt savus smeldzošos plecus un dejot, jo ir noticējusi, ka mājā atrodas viena.

“Cik ilgi viņš vērojis mani?” Ella nodrebēja no galvas līdz kājām. “Brīnums, ka man izdevies šā tā izmocīties cauri sarunai ar šo vīrieti. Ko gan viņš tagad domā par mani?”

Vīrietis šķita ļoti pašpārliecināts, un viņu nepavisam nešokēja šī sastapšanās. Varbūt tāpēc, ka viņš atradās izdevīgākā situācijā – ne tikai vēroja, kā viņa pataisa sevi par idioti, bet arī redzēja viņas auto pie mājas. Nesmalkjūtīgajam numuru plāksnīšu lietpratējam droši vien tūdaļ viss kļuva skaidrs. Turklāt Ellas atsūtītā darbu izcenojuma un rēķina apakšmalā vīdēja viņas vārds, kaut arī iedrukāts ar ļoti sīkiem burtiņiem. “Vai Edvardss jau no paša sākuma zināja, ka es veicu darbus viņa mājā? Bet varbūt sieva tur visus papīrus tālāk no vīra acīm? Nē, viņš bija izmetis piezīmi, ka es neesmu no lētajām. Kas tiesa, tas tiesa, draudziņ!”

Tas, ka tagad Ella veic pasūtījuma darbu viņa mājā, šķita teju pārdabiska sagadīšanās. Cilvēks nekad nezina, kādi pārsteigumi viņu gaida vai uz katra soļa. Tagad vismaz bija skaidrs, kālab tovakar auto novietnē paglābtais vīrietis viņai šķita tik dīvaini pazīstams. Raugi, tajā pašā dienā viņa bija aplūkojusi fotogrāfiju, tikai jutās pilnīgi pārliecināta, ka tur vīrieša acis neslēpa brilles. Droši vien tieši tas neļāva viņu uzreiz pazīt, bet viens gan likās skaidrs – viņš ir neticami glīts. Tovakar vājā apgaismojuma un asiņojošās auss dēļ vīrieša izskatīgums nešķita tik uzkrītošs, toties tagad tas atklājās pilnā mērā. Bet viņam derētu pietaupīt savu valdzinājumu un nešķiest to velti Ellas priekšā.

Tomēr viņa atļausies palikt pie sava, proti, tik pievilcīgs vīrietis nozīmē vienas vienīgas nepatikšanas. Jādomā, ka viņš vienmēr ir pieradis panākt sev vēlamo. Lai gan – gods kam gods, atšķirībā no savas sievas, viņš nepavisam neizturējās rupji un augstprātīgi. Turklāt vēlēšanās pateikties par palīdzību nešķita tēlota, tālab viņa varbūt mazliet pārsteidzās, tik strikti nosodīdama paņēmienus, kas bija izmantoti, lai sameklētu Pūķu Kāvējas adresi. “Varbūt derētu atvainoties par savu nepateicību? Ja vien es neesmu kaut ko pārpratusi, tieši viņš būs tas, kurš maksās par manu darbu šajā namā, tātad nav nekādas jēgas kost barotāja rokā.”

Nosūtījis, saņēmis un apstrādājis virkni elektroniskā pasta ziņu, Ītans pārbaudīja ienākošo dokumentu un mājsaimniecības rēķinu kastīti. Drīz vien meklētais bija rokā.

Iepriekš viņš nebija pievērsis uzmanību tam, ka sīkā drukā zem izcenojuma un rēķina atrodas Ellas Mūras vārds. Pirms tam viņa uzmanību bija piesaistījusi vienīgi šerminoši iespaidīgā cena par ēdamistabas izdaiļošanu, priekšapmaksas summa un firmas nosaukums “Pēdējais slīpējums”. Ītans atcerējās, ka nosaukums viņam bija šķitis trāpīgs. Īss un prātā paliekošs. Tam biznesā ir liela nozīme. Viņa paša firmas nosaukums –”Lemonts Devrē” – tika izraudzīts ar kāda pieredzējuša nozares eksperta ieteikumu, proti, sameklēt divus vārdus, kas izklausītos dižciltīgi un itin kā atstātu ēnā citus konkurentus. Pēc ilgām pārdomām Ītans bija izvēlējies savas vecāsmātes pirmslaulību uzvārdu Lemonta, kam pievienoja pa radio dzirdēto vārdu Devrē. Viņaprāt, kopā tie izklausījās ideāli.

Dīvaini gan, ka viņš nebija dokumentā pamanījis Ellas Mūras vārdu. Tādējādi viņš neatskārta, ka viņa un Pūķu Kāvēja ir viena un tā pati persona. Protams, kopā ar adresi Vorens bija paziņojis arī sievietes vārdu, tomēr Ītans tam nepievērsa īpašu uzmanību, jo viņam drosminiece bija un palika Pūķu Kāvēja.

Atlaidies krēslā, viņš noņēma brilles un saberzēja acis, tad iztēlē vēlreiz skatīja šo sievieti dejojam tik izteiksmīgā atbrīvotībā. Viņš pats to nekad nespētu. Ītanam bija pat ne divas, bet trīs kreisās kājas. “Tomēr būtu vērts pamēģināt, kaut vai tāpēc, lai pavērotu šausmu izteiksmi Frensīnas sejā.”

Viņš pasmaidīja. Pūķu Kāvējas seja bija paudusi teju neaprakstāmas izjūtas, kad viņa apjauta, ka nav viena. Jāšaubās, vai viņš vispār jebkad redzējis tik dziļu apmulsumu. Toties cik aši mainījās sievietes noskaņojums, kad viņa pazina ienācēju! Itin kā tiktu nospiests slēdzis, kas pārvērš viņu par gluži citu personu, ko varētu salīdzināt ar īdzīga rakstura terjeru. Tomēr cilvēki bieži dodas pretuzbrukumā, ja viņu uzceltie aizsargvaļņi ir sagruvuši. Tas bija tikai dabiski. Ītans nebija gaidījis, ka saņems nopēlumu par ziedu nosūtīšanu. Tas bija pārsteigums. Nē, drīzāk vilšanās. Vai tiešām viņš būtu zaudējis ķērienu un iemaņas?

Ītans atkal uzlika brilles un ielūkojās pulkstenī. Jau divi, bet viņš vēl nav ēdis lenču. Īstais laiks šo kļūdu labot.

– Lenčs? – pārvaicāja Ella, stāvēdama uz sastatņu kāpnēm.

– Varbūt jūs jau esat ieturējusi maltīti? – Ītans painteresējās.

– Nē.

– Tādā gadījumā uzaicinu jūs man piebiedroties. Es nejutīšos patīkami, vienatnē mielodamies virtuvē, ja jūs tikmēr vergosiet šeit.

– Mēs, vergotāji, parasti nemēdzam ēst kopā ar saviem bosiem. Tas nav pieņemts.

– Tad viss kārtībā, es šeit neesmu boss, to jums apliecinās mana sieva. Nāciet, paēdīsim kopā, jūs droši vien esat izsalkusi.

Ella bija izsalkusi. Kad abi sēdēja virtuvē un priekšā atradās divi šķīvji, kuros saliktas sviestmaizes ar sieru un marinētiem dārzeņiem, viņa pateicīgi sāka mieloties. Rīta steigā nebija sanācis laika iemest somā kaut ko ēdamu. Gatavojot maltīti, viņi bija atstājuši bez ievērības pastēti, maisiņus ar spinātiem, salātiem un jēliem pusfabrikātiem, trauciņus ar humusu un vairākām mērcēm un deva priekšroku sātīgākiem produktiem. – Nekas nevar būt labāks par siera un marinētu dārzeņu sviestmaizi, – Ītans apgalvoja, apziezdams ar sviestu maizes šķēles. Ella viņam piekrita.

– Tas bija ļoti cildeni no jūsu puses, – viņa bilda.

Vīrieša rokas mājiens aizmēza sānis pateicības vārdus. – Es vis to tā nesauktu. Cildeni bija tas, ko jūs manā labā paveicāt viņnedēļ. Turklāt arī drosmīgi. Vai jūs vienmēr izturaties tik impulsīvi?

– Tas atkarīgs no situācijas. Tomēr jā, vismaz vairumā gadījumu.

– Vai man būs taisnība, ja es uzskatīšu jūs par brīva gara cilvēku?

– Vai jūs apsūdzat mani hipijismā?

Ītans smaidīja. – Es neuzdrošinātos jūs apsūdzēt it nevienā lietā.

– Tagad jūs no manis iztaisāt teju vai briesmoni.

– Pirmīt jūs teju vai norāvāt man galvu.

– Man ļoti žēl. Un es jau atzinu, ka puķes bija brīnišķīgas.

– Tomēr jūs esat cilvēks, kas greizsirdīgi sargā savu privātumu, vai ne?

Ella paraustīja plecus. – Varbūt jūsu gadījumā es mazliet pāršāvu pār svītru. Piedodiet.

Ītans vēlreiz atvairīdamies paslēja roku. Viņa pamanīja, ka vīrietis nenēsā laulības gredzenu. – Ar divām atvainošanās reizēm pietiek. Varbūt jūs vēlētos noslēgt maltīti ar tasi tējas vai kafijas?

– Tēja būtu pašā laikā, pateicos. – Ella vēroja viņu piepildām tējkannu un prātoja, vai šis vīrietis vismaz nojauš, kā viņa sieva izturas pret “personālu”. Vai arī par netīksmi, ko viņa tādējādi izraisa pret sevi.

Viņš ieslēdza tējkannu un, joprojām uzgriezis muguru, pavaicāja: – Vai mājās jūs gaida misters Pūķu Kāvējs kopā ar jauno Pūķu Kāvēju paaudzi?

– Nē.

– Pienu pie tējas?

– Jā, lūdzu.

Brīdī, kad viņš atvēra ledusskapi, Ella ieraudzīja aiz stiklotajām pagalma puses durvīm parādāmies kādu sievieti. Nācēja nevērīgi pieklauvēja pie stikla un tūdaļ atvēra durvis. Virtuvē ievirpuļoja ledaina vēsma, bet no ledusskapja puses atskanēja caur zobiem izgrūsts lāsts.

– Vai, Ītan, atvaino, es nezināju, ka tu neesi viens. – Pārmērīgi saposusies sieviete, kas šķita esam no tādas pašas sugas kā Edvardsas kundze, nekautrējoties nopētīja Ellu no galvas līdz kājām.

– Nekas, viss kārtībā, – viņš atbildēja, kaut arī sejas izteiksme, Ellasprāt, liecināja par pretējo. – Ja gribi satikt Frensīnu, viņas nav mājās.

– Nē, patiesībā es vēlējos aprunāties ar tevi. Ieraudzīju piebraucamajā ceļā tavu auto un izmantoju izdevību. Pietika vēl viena skatiena, lai Ella nepārprotami uztvertu mājienu. Viņa noslīdēja no augstā ķebļa un aiznesa tukšo šķīvi uz izlietni. – Edvardsa kungs, es nu atgriezīšos pie darba. Pateicos par lenču.

– Nav nekur jāsteidzas, – Ītans iebilda. – Ļaujiet iepazīstināt, šī ir mūsu kaimiņiene Kristīna Pekstone, manas sievas labākā draudzene. Kristīna, šī ir Ella Mūra, dekoratīvās glezniecības speciāliste, ko Frensīna nolīgusi ēdamistabas izdaiļošanai. – Kristīna Pekstone pamāja ar galvu, bet pat negrasījās sarokoties.

Ella mīlīgi pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, – viņa meloja. – Es nu iešu. – To viņa teica Edvardsa kungam.

Tikusi laukā pa durvīm, Ella saklausīja kaimiņieni sakām: – Tu cienāji viņu ar lenču? Pasarg Dievs, Ītan, ko gan nodomās Frensīna?

12. nodaļa

Kristīna Pekstone bija iekārojusi Ītanu kopš tās pašas dienas, kad kopā ar vīru un meitu apmetās Ceriņu avēnijā. Vien paskatījusies uz šo cilvēku, viņa nosprieda: “Viņš ir mans.”

No Frensīnas viņa uzzināja, ka nebūt nav pirmā, kas tā nospriež. Frensīna bija izpļāpājusi arī to, ka pirms vairākiem gadiem Ītans noklīdis no īstā ceļa un iepinies mīlas dēkā; sieva to noskaidroja un, viņas pašas vārdiem runājot, piespieda vīru dārgi samaksāt par šo sānsoli. Tikai Frensīna nudien bija muļķe, ja cerēja, ka tādējādi spēs noturēt vīru sev līdzās. Agri vai vēlu Ītans viņu pametīs. Kristīna gluži vienkārši cerēja, ka tas notiks drīz. Cik daudz viņa atdotu, lai apmainītu veco, garlaicīgo Ādamu pret Ītanu! Finansiālā ziņā Ādams bija labs vīrs, viņam piemita tieši tāds godkāres līmenis, ko Kristīna augstu vērtēja stiprā dzimuma pārstāvjos, bet visādi citādi šis cilvēks bija viņai apnicis līdz asarām. Ādams palaidās un pārvērtās pretīgā pusmūža tēvocī. Bija pārāk aptaukojies un zaudējis formu. Bija pārāk noņēmies ar savu nozīmību. Gluži vienkārši bija pārāk neizskatīgs resnītis. Kad vīrs tuvojās viņai gultā, Kristīna izmantoja lielisku pretlīdzekli savai netīksmei, proti, gluži vienkārši aizvēra acis un iztēlojās, ka mīlējas ar Ītanu. Spriežot pēc baumām, sekss ar Ītanu esot tik eksplozīvs, ka sieviete aizmirst visu pārējo uz pasaules. Pēdējā laikā Ādams bija ievērojis, ka viņu seksuālā dzīve kļuvusi daudz aizraujošāka. Viņš vai plīsa no pašapmierinātības, nopelnus par uzplaukumu gultas priekos piedēvēdams vienīgi sev. Nabaga nelga! Ja Ādams zinātu, ka tam nav ne vismazākā sakara ar viņu!

Vienīgā nelaime ar seksuālām fantāzijām bija tā, ka šīs iztēles ainas pastiprināja alkas pēc Ītana. Šī vīrieša tuvumā Kristīna ar pūlēm spēja novaldīt rokas. Iztēlē viņa jau šķita iepazinusi ikvienu šī tik kārotā ķermeņa collu, un abi zināja, kā otram sagādāt baudu. Tovakar, masējot viņa plecus, vēlme bija situsi vēl nepieredzēti augstu vilni, un Kristīnu pārņēma neatvairāma tieksme iegūt šo vīrieti. Varbūt tāpēc viņa bija reaģējusi tik saasināti, kad saņēma tik brutālu atraidījumu.