Šī iemesla dēļ viņa tagad bija nākusi aprunāties – sapratusi savu kļūdu, apjautusi, ka nespēj ar varu pasteidzināt notikumu gaitu. Vajadzēja ļaut, lai Ītans pie viņas ierodas pats. Ja atceras Frensīnas dzelžaino tvērienu, bija gluži saprotami, ka Ītans vēlas rīkoties piesardzīgi. Pamanīdama viņa auto piebraucamajā ceļā un zinādama, ka Frensīna devusies projām, Kristīna izmantoja izdevību sastapt Ītanu vienatnē, jo vēlējās atvainoties, aizbildināt savu tāvakara uzvedību ar pārlieku lielu izdzertā vīna daudzumu.

Bet pēkšņi viņa kļuva par liecinieci omulīgajai ainai ar Ītanu un šo Ellu Mūru. Neviens nespētu viņu pārliecināt par notiekošā nevainīgumu. Nevainīgi kopā ieturēts lenčs? Nereāli. Neviens nemēdz nolīgt darbinieku un pēc tam piedāvāt viņam kopīgi ieturēt maltīti. Tas notiek tikai ar slēptu nodomu. Tomēr Ītanu taču nevarēja interesēt tik necila izskata būtne?

Kristīna nodrebinājās, atceroties sievietes nodilušos, krāsu plankumiem izraibinātos džinsus, maisveida džemperi un neglītos zābakus, tad pameta skatienu uz savām Christian Laboutin kurpītēm un nodrebinājās vēlreiz. Ja runā par tās sievietes matiem, pat Eimijas Vainhausas un Helēnas Bonemas Kārteres frizūras, kopā ņemtas, nespēja līdzināties tik briesmīgam ērkulim!

Jo ilgāk Kristīna prātoja, jo skaidrāk apjauta, ka Ītanam nevar iepatikties tik šausmīga sieviete. Drīzāk jau šī Ella Mūra, gluži kā daudzas pirms viņas, ir mēģinājusi tuvoties Ītanam un pierunājusi viņu kopīgi ieturēt lenču, savukārt allaž labsirdīgajam Ītanam nekas cits nav atlicis, kā vien pieklājīgi paklausīt lūgumam.

Ne reizi vien Kristīna bija vērojusi sieviešu tuvināšanās mēģinājumus Ītanam. Pirms dažām nedēļām viņas un Ādama rīkotajās Dāvanu dienas viesībās teju visas bija flirtējušas ar viņu. Kristīna bija ievērojusi, ka dāmas visu vakaru Ītanu teju vai izģērbj ar acīm. Tikpat rūpīgi viņa bija uzmanījusi arī Ītana reakciju. Vienā brīdī viņš notvēra Kristīnas skatienu un žigli novērsās. Vai tāpēc, ka izjuta kārdinājumu, bet bažījās, ka tiks pieķerts?

Un tomēr – lai kādi kārdinājumi trāpījās viņam ceļā, Ītans allaž bija uzvedies nevainojami korekti. Tieši viņa uzticība – ja neņem vērā minēto kājas paslīdēšanu pagātnē – darīja šo vīrieti Kristīnai tik iekārojamu. Viņa vēlējās būt tā vienīgā, kuras dēļ Ītans beigu beigās piekāpsies. Vienīgā, kuras dēļ viņš upurēs visu un visas.

Protams, Frensīna tad vairs nekad nerunās ar draudzeni, bet tas nekas, šāda cena nebija augsta, turklāt šī draudzība Kristīnai nenozīmēja neko daudz. Tā bija tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Satuvinājusies ar Frensīnu, viņa ieguva iespēju būt Ītana tuvumā.

Patiesībā viņa nicināja Frensīnu. “Savā stulbumā iedomājusies, ka drīkst tā izturēties pret Ītanu, viņa cerēja, ka izdosies vīru noturēt. Nudien, īsta muļķe! Bet šī Ella Mūra? Vai viņa apdraud manus plānus? Lai labāk nemēģina!” Kaut arī Kristīna nule bija sev loģiski izskaidrojusi pirmīt “Ceriņos” redzēto, tomēr šī omulīgi intīmā aina, kur abi sēž pie brokastu letes, iedūrās sirdī kā nazis. Viņa nekad nebija izjutusi greizsirdību pret Frensīnu, bet tagad piepeši dega baltās greizsirdības liesmās. “Es pazīstu Ītanu jau pusotru gadu, bet mani viņš nekad nav uzaicinājis kopīgi ieturēt lenču!”

No dzīvojamās istabas atplūdusī putekļsūcēja dūkoņa atgādināja Kristīnai to, kas noteikti jāpasaka Megijai, proti, pagājušajā reizē apkopēja nebija pienācīgi iztīrījusi kāpņu laukumiņu. Uz grīdlīstēm bija palikuši putekļi. Turklāt viņa slinkuma pēc nebija uzkārusi vietā Ketijas drēbes un pametusi tās gultas galā.

Ļaudis jokoja, ka mūsdienās vairs nav iespējams atrast kalpotājus. Tas bija tiesa. “Tomēr Megijai nopietni jāsasparojas, citādi viņai nāksies pameklēt citu vientiesi, kas dos tādai nevīžai darbu,” Kristīna prātoja.

“Mani apsūdz par pavirši veiktu darbu! Neticami!”

Megijai gribētos gan redzēt, ka Pekstones kundze to izdara labāk. Diezin vai viņa māk noskrūvēt korķīti no spodrināmā līdzekļa pudeles, kur nu vēl iztukšot putekļsūcēja tvertni. Ja nevajadzētu naudu, Megija gan šai dāmai pateiktu, kur lai iebāž šo pretīgo darbu. “Diemžēl vajadzība piespiež klusēt.”

Darba diena bija beigusies, Megija brauca uz mājām, un domas par naudu aizņēma visus viņas prātus. Viņa bija izlēmusi uz sava vārda atvērt krājaizdevu sabiedrības kontu, kurā katru nedēļu iemaksās nelielu daļu nopelnītā. Tā būs viņas nauda. Misters Blobijs par to neko nezinās. Tas būs Megijas ļoti slepenais fonds. Iekrājums nebaltai dienai. Kāpēc viņa nebija ieprātojusies par šādu iespēju jau agrāk? Kad vien domas pievērsās šai idejai, krūtīs ikreiz uzvirmoja silta kvēle.

Siltā kvēle tobrīd bija īsti laikā. Auto sildītājs nedarbojās, bet laukā atkal piesala. Grasīdamās doties projām no Pekstoniem, Megija pārmija dažus vārdus ar Ellu, kura bija beigusi darbu “Ceriņos” un lika automašīnā savus amatrīkus. Arī Edvardsa kungs bija iznācis laukā, lai palīdzētu Ellai sakravāties. Ne visi ir tik izpalīdzīgi, bet viņš jau bija ļoti labs cilvēks. Iejūtīgs. Edvardsa kungs bija piekodinājis, lai abas sievietes uzmanās uz ceļa, jo atkal solot sniegu. Megijai aukstums jau bija apnicis.

Kaut nu ziema pasteigtos un tai drīzāk pienāktu gals!

Tiklīdz Megija pārradās mājās, misters Blobijs ņēmās sūroties, ka ledusskapī neesot cīsiņu vakariņām. Kārdama mēteli skapī zem kāpnēm, Megija atteica, ka cīsiņus parasti liekot galdā ceturtdienās.

Vīrs paraudzījās tik savādi, it kā viņai piepeši būtu izaugusi otra galva. – Megsa, ir taču ceturtdiena, – viņš teica un muļķīgi izvalbīja acis, – tātad cīsiņu un kartupeļu biezeņa diena. Kāpēc ledusskapī nekā nav?

– Tāpēc, ka ir trešdiena. Es braukšu iepirkties rīt pēc darba, kā jau vienmēr.

– Bet ir taču ceturtdiena.

– Deiv, šodien ir trešdiena, – viņa pagurusi atkārtoja.

– Tātad aknu plācenīšu un kartupeļu biezeņa diena.

– Tev nav visi mājās, Megsa.

“Ak man neesot visi mājās? Tūlīt redzēsim.” Megija paķēra no virtuves galda avīzi, atšķirtu sporta sadaļā, un pacietīgi parādīja datumu, vēlēdamās, kaut spētu izrauties no striktajiem ierobežojumiem un aizliegumiem gatavot to vai citu ēdienu. Ārzemju mēsli galdā nedrīkstēja parādīties, un Dievs pasargā, ja viņai jebkad ienāktu prātā izmēģināt kaut ko jaunu.

Viņš īgni noņurdēja: – Labi jau labi, es esmu aizsteidzies laikam priekšā. Tāda kļūda katram var gadīties.

Nākamajā rītā lielākā daļa valsts pamodās ieputināta. Londonai bija ticis visvairāk, bet nekāda medusmaize negaidīja arī Kingsmelfordas iedzīvotājus. Pirmo reizi Megija netika uz darbu. Deivs un Dīns tāpat. Kopā ar kaimiņiem viņi mēģināja izrakties laukā, bet sniga tik strauji, ka viņi bija spiesti padoties. Deivs sapīka un, vērdamies laukā pa logu, teica: – Tā vien izskatās, ka man šovakar būs jāpaliek bez cīsiņiem.

– Tu jau vari pamēģināt aizbrist līdz stūra veikalam, – Megija ierosināja.

Viņš izlikās to nedzirdam, notēmēja tālvadības pulti uz televizora pusi un ērti iekārtojās uz dīvāna. – Uzliec tējkannu, ja gadījumā iesi uz virtuvi.

Megija negāja vis, viņai bija citi plāni. Viņa vēlējās pārbaudīt, kā klājas Outsas kundzei, kas dzīvoja divdesmit sestajā numurā pāri ielai, un pārliecināties, vai vecajai kundzei viss kārtībā. Šādā laikā nekad neko nevar zināt, cilvēki reizēm nosalst paši savās mājās.

Outsas kundze bieži lūdza, lai taču uzrunājot viņu vārdā, par Mēriju, bet Megija to nespēja. Viņai izdevās tikai mazliet neoficiālāka uzruna, proti, O kundze. Gandrīz astoņdesmit gadus nodzīvojušās sievietes vīrs bija miris pirms trim gadiem, un pati viņa visai reti izgāja no mājām. Bērnu viņiem nebija, un nebija arī radinieku, kas parūpētos par veco cilvēku. Ik pārnedēļu Megija aizveda Outsas kundzi uz lielveikalu, bet viņa allaž pateicās, uzcepdama Megijai kēksu ar augļiem un riekstiem. Nav pat jāmin, kurš lielāko daļu no šiem kēksiem sabāza savā lielajā, treknajā rīklē!

– Vai drīkstu jums atklāt noslēpumu? – Outsas kundze pavaicāja, kad bija uzlikusi tējkannu uz uguns un parakņājusies vecā, noskrambātā cepumu kārbā, kas atradās līdzās maizes kastei.

– Jūs varat man stāstīt visu, ko vien vēlaties, – Megija atļāva.

– Vai apsolāt nesmieties un neuzskatīt mani par muļķa veceni?

– Jums nepiemīt ne kripatas muļķības, O kundze. Stāstiet, neturiet mani sasprindzinājumā. Kāds ir tas lielais noslēpums?

– Es esmu uzaicināta uz satikšanos. – Vecās dāmas acis piepeši iepletās lielas kā apakštasītes. Megija mēģināja apvaldīt smieklus. – Jūs smejaties! Bet solījāties to nedarīt!

– Es nesmejos, – Megija meloja. – Goda vārds. Nē, patiešām, es nesmejos.

Tad abas sievietes vairs neizturēja un sāka ķiķināt kā muļķa bērni.

– Viņa vārds ir Džeks Potss, – Outsas kundze pavēstīja, kad viņas beidzot bija izsmējušās, tēja gatava un salieta tasēs. – Viņš ir atraitnis. Mēs satikāmies ārsta uzgaidāmajā telpā. Viņš atvēra un pieturēja man durvis, brīdināja, ka tur esot pakāpiens. Viņam ir brīnišķīgas manieres. Es tieku aicināta uz pēcpusdienas tēju “Pagalma kafejnīcā” Krentsfordā. Kā jums šķiet, vai man vajadzētu iet?

– Noteikti, O kundze! Ejiet un izpriecājieties.

Vecā dāma smaidīja. – Laikam tā arī darīšu.

Megijai gribējās, kaut viņa arī varētu doties uz satikšanos, tikai ne jau ar vecu atraitni. Viņai noderētu jauns, izskatīgs puisis labā fiziskā formā. Būtu tik jauki, ja tāds pacienātu Megiju ar tēju un plācenīšiem.

13. nodaļa

Belmontholā Ella izdeva bargu pavēli, ka virtuvē neviens nedrīkst sacelt gaisā ne mazāko puteklīti, jo viņa grasās uzklāt pēdējo krāsas kārtiņu bufetes durvīm. Gan elektriķis Melkolms, gan santehniķis Kārls jau agrāk bija strādājuši kopā ar Ellu un zināja, ka viņas rīkojumus ignorēt nedrīkst. Tomēr Belmonthola bija tik plaša, ka viņiem nenācās grūti atrast kaut ko darāmu attālākās mājas daļās.

Vienīgais, kurš neuztvēra pavēli tik nopietni, bija šī nama īpašnieks Hels Morens. Par spīti elles aukstumam un pārbūves darbu haosam, viņš sev vien zināmu iemeslu dēļ bija pārcēlies uz Belmontholu jau pagājušajā piektdienā. Pārvākšanās iegadījās visaukstākajā pēdējos gados pieredzētajā nedēļas nogalē, kam sekoja divas dienas teju vai sniegavētrai līdzīgos laikapstākļos. Līdzīgi daudziem citiem, arī Ella tika ieputināta un netika uz darbu, kas gaužām nepatika Edvardsas kundzei.

Ella nesaprata, kā gan Hels Morens izturējis nedēļas nogali bez apkures un karstā ūdens, tomēr cerēja, ka līdz dienas beigām Kārls pabeigs montāžu un sistēmā parādīsies siltums. Ievīstījusies neskaitāmās drēbju kārtās, cepurē, šallē, adītos pirkstaiņos ar nogrieztiem galiņiem, Ella atbrauca, sagatavota aukstumam. Viņu pat varētu noturēt par bezbailīgu Antarktīdas pētnieci.

Pat nerunājot par apkuri, Belmontholā vispār nebija cilvēcīgu apstākļu dzīvošanai – trūka mēbeļu, paklāju un pat kārtīgas gultas. Pagaidām te bija tikai kailas, līdz ķieģeļiem notīrītas sienas, rūpīgi izjauktas grīdas (dēļi bija oriģinālie, pēc restaurēšanas tie atgriezīsies savās vietās), vadu un cauruļu mudžekļi. Ja viss veiksies pēc plāna, vismaz virtuvei rīt vajadzētu būt pilnā lietošanas kārtībā. Helam Morenam par godu jāsaka, ka viņu nepavisam neuztrauca juceklis un ērtību trūkums; augšstāva guļamistabā viņš bija ierīkojis, paša vārdiem runājot, “bāzes nometni” ar saliekamo gultu un prīmusu. Kārtīgs skauts, nudien. Gluži kā mazs zēns, kas vēlas palepoties ar savu marku kolekciju, viņš bija rādījis Ellai savu nometni. Viņu pārsteidza ieraudzītais. Telpā šķita lidināmies skautu kustības dibinātāja Beidena–Pauela gars, bet viss pārējais atgādināja NASA kosmosa misijas vadības centru. Loga nišā bija ievietota visai iespaidīga Bang and Olsen augstas kvalitātes atskaņošanas sistēma, skandas stratēģiski izvietotas pa visu istabu, bet visvairāk vietas aizņēma pakavveidā salikti rakstāmgaldi. Uz tiem atradās prāvs skaits ieslēgtu datoru, visi dūca un mirgoja. – Darbs, – Hels atteica, kad Ella apvaicājās, kas te īsti notiek. Viņš nebija paskaidrojis sīkāk. Patiesībā puisis izskatījās un izklausījās mazliet apmulsis, bet tas atgadījās bieži. Hels Morens un Belmonthola bija visai savāds savienojums. No vietējām baumām Ella zināja, ka šis īpašums bijis izlikts pārdošanā par trīsarpus miljoniem, bet pēc desmit mēnešiem visai vājas potenciālo pircēju intereses dēļ cena noslīdējusi uz divarpus miljoniem. Helam Morenam, kam nevarēja būt vairāk par divdesmit astoņiem gadiem, naudas bija kā spaļu, ja jau viņš varēja atļauties šādu pirkumu, turklāt neskopojās arī ar vērienīgās pārbūves izmaksām.

Protams, Ellai gribējās noskaidrot, kā viņš pelna iztiku. Augšstāva istaba vedināja domāt, ka tam ir kāds sakars ar datoriem, varbūt programmatūru. Viņa to nedomāja ļauni, tomēr puisis bija klasisks pārcentīga skolnieka tips. Vienmēr ģērbies vienādi – džinsi, krekls, pulovers, melnbaltas Converse firmas sporta kurpes, zēniski vientiesīga un rāmi pieticīga izturēšanās, trausls augums un smalki smilškrāsas mati, kuru šķipsnu bieži nācās atmest no acīm, – Belmontholas īpašnieks izskatījās pēc jaunekļa, kurš joprojām dzīvo vecāku paspārnē un studē, gatavojoties iegūt A līmeni visos priekšmetos.