Pagaidām Ella bija pārmijusi ar šo klientu tikai nedaudzus vārdus, bet torīt viņš staigāja pakaļ kā ēna, grozījās tuvumā, kamēr viņa gatavojās darbam un jau divas reizes bija piedāvājis uz sava prīmusa uzvārīt viņai kafiju. Vajadzēja vien atzīt, ka puisim piemīt kaut kas mīļi valdzinošs. Tobrīd gan Ella vēlējās turpināt darbu, bet jutās apgrūtināta, ja katrai kustībai seko vērotāja skatiens. Visražīgāk viņa strādāja vienatnē. Būtu labi pieklājīgā kārtā tikt no viņa vaļā. – Morena kungs, viņa iesāka, – man netīk domāt, ka atrauju jūs no darba.

– Lūdzu, sauciet mani par Helu. Patlaban man nav nekas īpašs darāms. Jums nu gan piemīt neticama pacietība!

“Tur nu tev taisnība,” Ella nodomāja, tad piecēlās un pārbīdīja ceļgalu paliktni pie nākamajām durvīm. – Kas liek jums tā domāt? – Viņa iemērca otu krāsas spainītī. Virtuves mēbeles būs gaiši pelēkas, mazliet tumšāks tonis izcels salu virtuves centrā. Zilganpelēkmelnas grīdas flīzes, melnas granīta darba virsmas, hromēti un nerūsējošā tērauda aksesuāri, kā arī visas prestižam nepieciešamās ierīces – drīz virtuve izskatīsies kā īsts mākslas darbs.

– Es esmu pārliecināts, ka man nekas nesanāktu, – Hels atzina.

– Kas attiecas uz mani, tas ir tikai apsveicami. – Ella aprauti iesmējās. – Jo mazāk profesionāli spēcīgu konkurentu, jo labāk. Palieciet vien pie tā, ko darāt jūs. Un kas tas īsti būtu? – Viņa izmantoja iespēju apmierināt savu ziņkāri.

– Nekas pasauli satricinošs tas nav, – puisis atbildēja.

– Manuprāt, jūs esat pārāk pieticīgs.

– Neesmu vis. – Ella iemērca otu krāsā un gaidīja. Viņš turpināja. – Ja vien jūs neesat īpaši ieinteresēta, varu derēt, ka jūsu skatienu drīz aizmiglos garlaicība. Vai esat dzirdējusi par datorspēli “Četri Zoas”?

– Piedošanu, šajās lietās es patiešām esmu gaužām aprobežota. Kas tā ir par spēli?

– Tā balstīta uz astoņpadsmitā gadsimta angļu dzejnieka un mākslinieka Viljama Bleika nepabeigto poēmu “Vala vai četri Zoas”. Tie četri ir Urtona, Jurizens, Luva un Tarmass. Es jau garlaikoju jūs, vai ne? Redzu, ka jūsu skatiens ir aizmiglojies.

– Nepavisam, stāstiet tālāk.

– Poēmai ir daļas, ko Bleiks dēvē par “Deviņām naktīm”, un, balstoties uz tām, es uzprogrammēju deviņu datorspēļu sēriju. Man vajadzēja izņemt vairākas radošās brīvības licences, notušēt satura seksuālo pusi, bet izcelt greizsirdības un ieslodzījuma aspektus, gudrības un atjaunotnes dabu, kā arī cilvēka ierobežotību. Šo darbu es aizsāku jau universitātē.

– Izklausās iespaidīgi. Jādomā, ka šīs spēles nesa jums veiksmi.

Hels pamāja ar galvu. – Milzīgu veiksmi.

– Cik tieši milzīgu?

Viņš sabāza rokas džinsu kabatās. – Spēle izplatījās visā pasaulē.

Ella smaidīja. – Man bija taisnība, kad teicu, ka jūs esat pārāk pieticīgs, vai ne? Man ļoti žēl, ka es nekad neesmu dzirdējusi par šo spēli.

– Tas ir normāli. Ja tādas lietas neinteresē, tad arī neinteresē.

– Vai šobrīd jūs veidojat kaut ko jaunu?

– Pagaidām tikai niekojos. Rotaļājos ar dažām idejām.

Pēc piecām minūtēm Helu aizsauca projām elektriķis Melkolms, kurš vēlējās kaut ko noskaidrot. Prātodama, ka Hels ir viens no viņas visu laiku jaukākajiem un interesantākajiem klientiem, Ella atsāka darbu. Bija tik atsvaidzinoši pārmaiņas pēc strādāt šādam pasūtītājam. Pārāk bieži trāpījās vai nu dīvaini, vai pat gaužām netīkami cilvēki. Vienreiz Ellai uzmācās kāds īpaši pretīgs tips, kam šķita, ka kopīga nedēļas nogale Ezeru apgabalā ir visu laiku labākais piedāvājums, ko viņa jebkad saņēmusi. Ella toreiz aizrādīja, ka viņa sieva varētu būt gluži citās domās. Cits klients bija pieprasījis, lai Ella ik rītu, ieradusies darbā, viņu noskūpsta. Gluži vai jābrīnās, kur tādi rodas.

Virtuves otrā galā atstātā mobilā telefona zvans piespieda Ellu uzslieties kājās. Stīviem ceļgaliem viņa aizkliboja līdz savai somai. Displejā vīdēja vārds, kas lika viņai atbildēt visai piesardzīgā tonī.

Pat ļoti piesardzīgā. Jo zvanītāja bija Eliksija.

14. nodaļa

Ilgstošajos un izmisīgajos mēģinājumos nodibināt ģimenisku saprašanos Meifīldā, Ella reiz bija meklējusi profesionālu palīdzību.

Patiesībā šādu padomu deva Lorenss, bet viņa tam ilgi pretojās, jo tā būtu savas neveiksmes atzīšana. Šāds jēdziens neietilpa Ellas vārdu krājumā, viņa gluži vienkārši nepieļāva neveiksmes savā dzīvē. Tomēr beigu beigās pēc kārtējā “incidenta” kļuva skaidrs, ka izvēles nav, un viņa ir spiesta vērsties pie profesionāla speciālista.

“Incidents” bija Eliksijas uzrīkota teatrāla histērijas lēkme – viņa, raugi, nevarot aizmigt, kad no tēva guļamistabas atskanot pretīgi trokšņi. Vienmēr tika runāts tikai par tēva, nevis Lorensa un Ellas guļamistabu. Kaut arī viņi allaž pūlējās mīlēties pēc iespējas klusāk un neļāvās ekstāzē aizmirsties tiktāl, lai gultas gals skaļi sistos pret sienu, kādu nakti Eliksija iebrāzās pie viņiem visnepiemērotākajā brīdī. “Izbeidziet! Izbeidziet!” viņa bija kliegusi un pēc tam veselu pusstundu kā sajukusi asarainā niknumā histēriski lūgusies tēvu, lai vairs nekad nedara kaut ko tik briesmīgi pretīgu. Lorenss, kurā bija teju vai iedzīts priekšstats, ka savu bērnu priekšā jājūtas neveikli par itin visu, kas skar seksu, nekādi nespēja tikt galā ar meitu. Pēc tam vairākus mēnešus viņi nemīlējās vispār, un Ella beigu beigās padevās tiktāl, lai atzītu, ka šī nu ir problēma, ko nav iespējams atrisināt saviem spēkiem, tāpēc piekāpās un uzgrieza tālruņa numuru, ko tālredzīgi bija pagādājis Lorenss.

Tā saucamais ģimenes problēmu konsultants bija tukls, briļļains vīrs ar paretiem matiem un tik dzelžaini nopietns, ka Ellai gribējās viņu iedunkāt. Pirmajā konsultācijā piedalījās Ella un Lorenss, nākamā bija domāta tikai viņai, bet trešajā pēc nedēļas tika uzaicināta visa ģimene, ieskaitot Tobiju un Eliksiju. Ellai būtu gribējies visas reizes apmeklēt speciālistu vienatnē, lai netraucēti ļautu vaļu savām smacējošajām dusmām un nomāktībai, bet tas viņai tika liegts.

Lai cik sirsnīgas attiecības Ellai bija ar pašas ģimeni, tuviniekiem un draugiem, lepnums liedza sūroties par savām nelaimēm, jo savulaik viņa nebija uzklausījusi nedz padomus, nedz brīdinājumus. Raugi, Ella pat tiem, kurus mīl, lāgā nespēja atzīties, ka ir kļūdījusies.

Tā nu viņai nekas cits neatlika, kā vien uzticēties tuklajam konsultantam. Tiesa, sākumā bija grūti uztvert šo ģimenes problēmu ekspertu nopietni; Lorensa skatiens liecināja, ka arī viņš izjūt ko līdzīgu un gluži tāpat īsti neuzticas šim speciālistam. Tas mazināja Ellas bažīgumu. Pēc konsultācijas viņi brauca uz tuvāko krodziņu, lai baudītu tik nepieciešamo alkohola devu – vismaz Ella juta, ka bez tā neiztikt, – un abi apsprieda pārrunāto. Lorenss uzskatīja, ka nekas neatrisināsies vienā acumirklī, tāpēc jāsaglabā pacietība. Tieši to pašu viņš skandināja, kopš Ella dzīvoja Meifīldā. “Pamazām, palēnām,” bija Lorensa atbilde uz itin visu. “Ja rīkosimies vēl mazliet lēnāk,” Ellai gribējās kliegt pretī, “vairs nemainīsies nekad un nekas, mūžam turpināsies nejaukais murgs, kur mazā mis Ļaunprātība drīkst runāt un darīt visu, kas tai ienāk prātā.”

– Sakiet, cik skaļi jums ir gribējies kliegt? – druknis bija vaicājis nākamajā reizē, kad Ella stāstīja par savām depresīvajām izjūtām. “Skaļāk, nekā tu vispār spēj iztēloties,” viņa bija klusībā nodomājusi. – Mērogā no viens līdz desmit, cik skaļi jūs būtu vēlējusies paust savu nelaimīgumu? – konsultants uzstāja.

– Tas nav izmērāms, – Ella atzinās. – Es kliegtu tik skaļi, lai mājā saplīst visi stikli, spoguļi un logu rūtis.

Druknis pierakstīja. – Jūs vēlaties izpostīt to, kas jums pieder? – viņa balss skanēja neticami neitrāli.

– Nē, es gluži vienkārši vēlos pārmaiņas, – viņa skaidroja. – Pārmaiņas uz labu.

– Uz labu, – viņš domīgi atkārtoja, – bet tādā veidā, kā tās saskatāt jūs?

– Vai dzīvošanu pagātnē jūs uzskatāt par svētīgu? – Ella dedzīgi atcirta. – Vai jūs domājat, ka Eliksijai nāk par labu glabāt mirušās mātes drēbes un reizēm tās uzvilkt?

– Nav svarīgi, ko domāju es. Pastāstiet man par Eliksiju! Vai viņa ir glīta meitene?

– Ļoti.

– Gudra?

– Ļoti. Tas ir, savam vecumam.

– Un tēvs viņu ļoti mīl.

– Protams.

– Un viņš ļoti mīl arī jūs?

– Es katrā ziņā tā ceru.

– Bet pārliecināta neesat?

– Es… es biju pārliecināta… agrāk… – Te Ellas balss aizlūza. Druknis bez jebkādas izteiksmes vērās viņā caur savām brillēm; viena no lēcām bija tā nospeķota, ka diezin vai bija iespējams redzēt tai cauri.

– Kurā brīdī jūs sākāt apšaubīt viņa mīlestību? – tūdaļ sekoja nākamais jautājums.

– Manuprāt, tas ir skaidrs katram, – Ella atcirta, aizkaitināta, ka viņš uzdod tik pašsaprotamus jautājumus.

– Vai jūs kaitina, ka es jautāju kaut ko tik pašsaprotamu?

– Nē, nekaitina, – viņa meloja.

Druknis atkal pierakstīja. – Parunāsim vēl par Eliksiju. Vai jūs sacītu, ka viņa ir uz panākumiem orientēts bērns?

– Jā. Skolā viņai veicas ļoti labi. Mācībās, sportā, mūzikā. Viņa ir vispusīgi apdāvināta. Dabiski, ka Lorenss… ka mēs abi ļoti lepojamies ar viņu.

– Dabiski, – konsultants piebalsoja. – Tātad, jūsuprāt, meitenei ir liels potenciāls?

– Potenciāls kam?

– Darīt vai kļūt par visu, ko vien viņa vēlētos.

– Es uzskatu, ka viņa panāks savu jebkurā lietā, ko ieņems galvā vai izraudzīsies par savu mērķi. Ja esmu sapratusi jūs pareizi, tad apstiprināšu, ka viņai piemīt lielisks potenciāls.

– Vai jums nekad nav gribējies laist pasaulē savu bērnu?

– Ir gribējies, bet…

– Jā?

– Lorenss negrib. Turklāt viņam ir veikta vazektomija.

– Vai tā jums bija liela vilšanās?

– Patiesībā ne. Mums pietiek problēmu ar Eliksiju, lai tīši sarežģītu dzīvi vēl vairāk.

– Ella, cik jums gadu?

Sarunas pavērsiens pārsteidza. Uzruna priekšvārdā arī. – Man ir trīsdesmit četri.

– Tātad tas vecums, kad vairums sieviešu, kam vēl nav bērna, sāk izjust laika nenovēršamo ritējumu.

– Mani nebiedē novecošana, – Ella stīvi izmeta.

“Kurp gan Druknis tagad tēmē?”

– Nereti gadās, ka ļoti veiksmīgu un pievilcīgu meitu mātes izjūt no viņām apdraudējumu. Reizēm viņas moka pat sašutums un aizvainojums.

Aptverot nule dzirdēto, Ellai mute palika vaļā. – Jūs apgalvojat, ka es esmu greizsirdīga uz Eliksiju? Ka es neciešu viņu šī iemesla pēc?

– Vai tad ne?

– Bet es neesmu viņas māte.

– Nē, bet pamāte gan.

– Patiesībā ne, arī oficiāli ne. Neaizmirstiet, ka es neesmu precējusies ar viņas tēvu.

– Vai eksistē kāds īpašs iemesls tam, ka jūs ar Lorensu neesat apprecējušies un jūs neesat kļuvusi par otro Sīmora kundzi?

– Mēs nevēlējāmies neko sasteigt.

– Vai Lorenss nav jūs bildinājis?

– Atklātā tekstā ne.

– Droši vien arī tas vairo gan jūsu nedrošību, gan greizsirdību pret Eliksiju, tiesa?

– Es neesmu greizsirdīga! Un kāpēc lai būtu?

Druknis neatbildēja uzreiz, bet noņēma brilles, izvilka no žaketes kabatas melnu drāniņu un cītīgi ņēmās spodrināt, tad rūpīgi uzlika tās atpakaļ. Taukainais plankums bija pazudis. Visbeidzot, kad Ellai jau šķita, ka nespēs izturēt saspringto klusumu ne mirkli ilgāk, viņš ierunājās. – Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka jūs abas cīnāties par Lorensa mīlestību un, jūsuprāt, šobrīd Eliksija ir izrāvusies priekšgalā. Tēvs uzskata, ka meita nav spējīga uz sliktu un aplamu rīcību, vai ne?

– Pēdējais apgalvojums ir nenoliedzams trāpījums mērķī. Runājot par pārējo… Savu mūžu es neesmu bijusi greizsirdīga ne uz vienu, vismazāk jau nu uz šo iecirtīgo telīti Eliksiju. Man nav bail novecot, mani nemoka šaubas par savām spējām un talantiem. Es nekad neesmu izjutusi apdraudējumu… – Pfff… No viņas šķita izplūstam gara tvaika strūkla.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Ella pārmija ar Drukni. Atgriezusies Meifīldā, viņa pateica Lorensam, ka, viņasprāt, konsultācijas neko nedod, un viņa vairs tās neapmeklēs. Nākamajā nedēļā Lorenss aizveda pie Drukņa Tobiju un Eliksiju. Atgriežoties Tobijs stiepa līdzi četras picu kārbas, bet Eliksijas sejā vīdēja triumfāls prieks.

Nākamajā nedēļā meitene tēva priekšā uzvedās absolūti priekšzīmīgi, bet viņam aiz muguras, paliekot divatā ar Ellu, atsākās visi vecie triki. Kašmira šallē, ko Lorenss bija dāvinājis Ellai dzimšanas dienā, pēkšņi uzradās liels caurums. Ellas tikko nopirkta grāmata bija iemesta taukainā ūdenī virtuves izlietnē. Nokrita un saplīsa Ellas iemīļotā porcelāna tasīte. Pazuda viņas Filofax plānotājs ar visu biznesa informāciju. No automātiskā atbildētāja tika izdzēstas ar Ellas darbu saistītas svarīgas ziņas.

Tas nebija nekas jauns. Tā kā Ella bija sadedzinājusi tiltus, atteikdamās no Drukņa palīdzības, viņai nebija citas izejas – vajadzēja vien samierināties ar visām Eliksijas nejaucībām. Diezin vai viņa drīkstēja žēloties par meiteni, ja sirds dziļumos apzinājās, ka nav uzvedusies labāk par šo bērnu.