Kailā patiesība bija tā, ka viņa patiešām bija greizsirdīga uz Eliksiju. Kļuva vai zaļa no skaudības, kad Lorensa mīlestība uz meitu lika Ellai justies izolētai un izslēgtai no viņa pasaules. Eliksija gribēja paturēt tēvu vienīgi sev, un to pašu vēlējās arī Ella. Viņas bija sāncenses mīlestībā, turklāt visnesaudzīgākajā iespējamā veidā. Ella ienīda Drukni, jo viņš bija piespiedis atzīt tik šokējošu patiesību.

Un tagad, ne no šā ne tā, Eliksija, Ellas ļaunais liktenis, bija piezvanījusi, lai izteiktu vēlēšanos satikties. Meitene atteicās atklāt tam iemeslu, un Ella nosprieda, ka Eliksija atkal tēlo “drāmas karalieni”, tomēr nevēlējās tēlot tai līdzi. Tad pusaudzes balsī ieskanējās teju izmisīgi toņi. – Ella, lūdzu, tas ir svarīgi, man nevar palīdzēt neviens cits.

– Bet tavs tēvs? – Ella zīmīgi atvaicāja.

– Nē!

– Un Tobijs?

– Es neuzdrīkstos viņu traucēt.

– Tādā gadījumā tas nav nekas nopietns.

Atkal ieskanējās lūdzošie toņi. – Esi tik laba, Ella! Lūdzu, izdari to manis dēļ.

Gluži kā neskaitāmas reizes agrāk, Ella atkal piekāpās, pameta Belmontholu un, pagarinot pusdienu pārtraukumu, devās uz Krentsfordu sagaidīt Eliksiju pie skolas.

Tas, ka ar meiteni kaut kas nav kārtībā, kļuva skaidrs tajā pašā brīdī, kad viņa iekāpa auto un izmeta: – Paldies, Ella.

– Pagaidām es neesmu izdarījusi neko pateicības vērtu, tikai zaudēju iespēju ieturēt lenču, – Ella atbildēja.

– Kas noticis?

Ar akmeņaini stingu seju Eliksija teica: – Tev jāaizved mani uz aptieku. Vakar man bija sekss bez izsargāšanās, un es baidos, ka varu būt stāvoklī. Man nepieciešama “avārijas” tablete.

– Skaidrs, – Ella mierīgi noteica.

– Tikai nelasi man morāli, – meitene garlaikotā tonī turpināja. – Es biju ballītē un piedzēros. Pati nesapratu, ko daru. Bla, bla, bla.

– Kāpēc tu sauci mani? Tu varēji ieiet jebkurā Krentsfordas aptiekā un pati atrisināt šo problēmu.

– Neesi tik stulba, Ella! Aptiekai jāatrodas daudzu jūdžu attālumā no šejienes, vietā, kur neviens nepazīst manu tēti.

– Eliksija, – Ella lēni iesāka, – neiedrošinies vēl kādreiz apsaukāt mani par stulbu. Ne jau es piedzēros un ļāvos seksam bez izsargāšanās.

Eliksija pasniedzās pēc durvju roktura. – Labi, ja tā, tu vari neuztraukties. Gan tikšu galā pati. Varbūt es riskēšu, nedarīšu neko un cerēšu, ka tomēr neesmu iekritusi.

– Ak, izbeidz savus teatrālos gājienus! Aizsprādzē drošības jostu un stāsti, kurp lai tevi aizvedu.

Pēc divdesmit minūtēm Ella apturēja auto pie nelielas aptiekas, ko Eliksija atzina par labu esam, bet meitene atteicās izkāpt. Sažņaugusi klēpī plaukstās tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi metās balti, viņa teica: – Vai tu ieiesi iekšā un iznesīsi man tableti?

Tagad būtu tik viegli atgādināt par katra paša atbildību un neapdomīgas rīcības sekām, bet Ella tik zemu nenolaidās. Tālākvirzību garantē vienīgi piedošana. – Ja tu tā vēlies. Atgriezīšos pēc dažām minūtēm.

Tomēr nebija tik vienkārši, kā viņām šķita. Kad Ella bija izteikusi savu vajadzību sievietei aiz letes, tā pasauca farmaceiti, kura iznāca no dziļākās telpas un delikāti piedāvāja Ellai pārvietoties uz kādu klusāku aptiekas stūrīti, kur sāka uzdot jautājumus. – Kad jums bija sekss bez izsargāšanās līdzekļiem? Pirms cik stundām?

To Ella nebija gaidījusi. Viņai šķita, ka samaksās, paņems tableti un dosies projām. – Zāles nav nepieciešamas man, bet gan… manai draudzenei, – viņa paskaidroja.

– Tādā gadījumā jūsu draudzenei vajadzēs ienākt šeit un atbildēt uz dažiem jautājumiem.

– Varbūt es drīkstu atbildēt viņas vietā?

– Piedodiet, tā tas nenotiek. Turklāt jūsu draudzenei tablete jāiedzer manā klātbūtnē.

Patencinājusi farmaceiti, Ella izgāja laukā.

– Vai dabūji? – tincināja Eliksija aizkustinoši atvieglotā balsī.

Ella izskaidroja situāciju. – Vai tu vēlies iet iekšā viena? Varbūt gribi, lai es eju līdzi?

– Nāc man līdzi. – Piepeši Eliksija atgādināja nobijušos bērnu.

Formastērps liecināja, ka viņa ir skolniece, bet farmaceite ne aci nepamirkšķināja. Vispirms Eliksijai vajadzēja aizpildīt aptaujas anketu, tad farmaceite izpalīdzīgi ieteica nākamajā reizē lietot prezervatīvus un tikai pēc tam iedeva tableti un papīra glāzīti ar ūdeni.

Kad tas bija nokārtots, viņas atgriezās pie auto. – Man šķiet, ka tagad mēs abas esam pelnījušas ieturēt lenču, vai ne? – Ella ierosināja.

– Tu taču neizmantosi šo laiku, lai lasītu man morāli? Ja tā, tad labāk nobeidz mani uz vietas.

Nobijies bērns pagaisa, tā vietā atkal uzradās labi pazīstamais briesmonītis. Tas šķita gandrīz vai atvieglojums, jo Eliksija Briesmone Ellai nebija nekas jauns. – Ja tev pašai piemīt kaut kripata veselā saprāta, iztiksim bez morāles sprediķiem. Gluži vienkārši nākamreiz stingri pieprasi, lai puisis lieto prezervatīvu. Braucam pameklēt kaut ko ēdamu.

Pēc Eliksijas pamudinājuma viņas apstājās pie cepto kartupeļu stenda un nopirka divus maisiņus ar frī kartupeļiem, kas bija apkaisīti ar sāli un aplaistīti ar etiķi, kā arī divas polistirola glāzes ar tēju. Nobraukusi nelielu gabaliņu, Ella apstādināja auto pilsētiņas nomalē pie šosejas. Piecas minūtes abas neteica ne vārda, garām brāzās automašīnas un kravas furgoni, bet salonā valdošo klusumu paspilgtināja vienmērīgā auto sildītāja dūkoņa.

Visbeidzot klusumu pārtrauca Eliksija. – Paldies tev, – viņa rāmi noteica.

Ella turpināja košļāt kartupeļa gabaliņu un rūpīgi apsvēra savu atbildi. – Es priecājos, ka tu lūdzi palīdzību man, Eliksija, tomēr esmu pārliecināta, ka tavs tēvs būtu visu nokārtojis tikpat veiksmīgi.

Meitene sparīgi papurināja galvu. – Tētis domā, ka es joprojām spēlējos ar Bārbijām.

– Nez vai. – Ella atcerējās vienu no Eliksijas lellēm, kam tika norauta galva un visi locekļi.

– Tu saproti, ko es ar to domāju. Pati zini, kā viņš izturas, tiklīdz tiek pieminēts sekss. Tētis gluži vienkārši nespēj par to runāt.

– Man labi palicis atmiņā, kā izturējies tu, – Ella nenoturējās neatcirtusi. – Tev visādā ziņā bija ļoti daudz sakāmā par šo dzīves jomu.

Eliksija pagriezās un uzlūkoja Ellu. – Tolaik es biju vēl bērns.

“Interesanti, kas tu esi tagad?” Ella nodomāja. “Pieredzējusi sešpadsmitgadniece ar “avārijas” tableti kuņģī?”

– Saki, ko gribi, bet sekss ir domāts jauniešiem, – Eliksija turpināja. – Veciem ļaudīm būtu jāprotas un jāzina laiks, kad pielikt punktu.

– Paklau, tieši jaunieši seksā ir galīgi neprašas! Un iegaumē, ka es vēl ilgi negrasos atteikties no šiem priekiem.

– Vai tev ir jauns draugs?

Ella rūgti iesmējās. – Nav, toties es dzirdēju, ka tava tēva dzīvē kopš manas aiziešanas paviesojusies vesela rinda citu sieviešu.

– Labāk nerunā! – Eliksija izteiksmīgi izvalbīja acis. – Viena par otru sliktāka. Tētis padara sevi par muļķi.

Es mēģināju aprunāties ar viņu, bet viņš neklausās.

– Jocīgi gan, bet es skaidri spēju iztēloties šīs jūsu sarunas, – Ella izmeta.

Eliksija neteica neko. Pabeigusi mieloties ar ceptajiem kartupeļiem, viņa savīstīja taukaino papīru pikucī, ko nometa uz grīdas, un pasniedzās pēc tējas, iedzēra vienu malku, tad nākamo. – Vai tu mani ļoti ienīsti, Ella? – viņa visbeidzot pajautāja.

Ella turēja prātā savu Jaunā gada apņemšanos. – Es neatrastos šeit, ja tā būtu.

– Tomēr tu mani ienīdi, vai ne?

– Uz šo jautājumu es neatbildēšu.

– Ir jau labi, ar mani tu vari runāt bez aplinkiem. Tevi es ienīdu jau kopš tā brīža, kad tētis pirmo reizi ieminējās par tavu eksistenci. Kad viņš tevi atveda mājās, es ienīdu tevi vēl vairāk.

– Ļauj minēt… Šis ienaids aizvien padziļinājās un kļuva nekontrolējams, vai ne?

– Kaut kas tamlīdzīgs.

– Vai tu mani joprojām ienīsti?

– Es patiešām nezinu. Savā ziņā man tevis pietrūkst. – Man gan šķiet, ka drīzāk tev pietrūkst cilvēka, ar kuru plēsties.

Eliksija aprauti iesmējās. – Iespējams, tikai tu nebiji ne tuvu tik slikta kā tās sievietes, ko tētis tagad ved mājās.

“Un tu vari vainot vienīgi sevi, mīļo meitēn,” Ella nodomāja. – Labs ir, – viņa apņēmīgi ierunājās, – tev laiks atgriezties skolā.

– Tas neder, mani sāks izprašņāt. Labāk es neiešu uz atlikušajām stundām. Lai tētis uzraksta zīmīti, ka es nejutos labi. Vai tu aizvedīsi mani uz mājām?

Pa ceļam uz Krentsfordu Ella prātoja par Eliksijas uzvedībā pamanītajām pārmaiņām. Tikai pirms dažām nedēļām, kad Ella aizveda uz mājām Tobiju, meitenes ierasti manipulatīvā izturēšanās nešķita pārgrozījusies, bet tagad viņa atstāja gluži citādu iespaidu. Viņā bija parādījies atklāts un atsvaidzinošs godīgums.

“Vai tiešām mēs būtu pārvarējušas tik sen ilgušās nesaskaņas?” Ella prātoja. “Bet kas par to, ja arī tas tā būtu? Kāds no tā labums, ja es vairs neesmu kopā ar Lorensu? Tomēr interesanti, ka tagad, kad es vairs neapdraudu Eliksiju, vairs nelaupu viņai tēva uzmanību, meitenes izturēšanās un attieksme ir mainījusies. Vajadzības brīdī viņa pat bija uzskatījusi mani par potenciālu sabiedroto, nevis ienaidnieci. Interesanti, ko par to sacītu Druknis? Droši vien visai daudz.”

15. nodaļa

Ja Ītans kādreiz piemirstu, ka sieva pirms daudziem gadiem zvērējusi viņu sodīt par neuzticību, viņam atliktu tikai iztēloties sievas vecākus, lai atcerētos, ka viņas zvērests nav tukši vārdi. Viena vienīga smadzenes gandējoša stunda viņu sabiedrībā jau bija pietiekams sods. Nedēļu vēlāk par ieplānoto laiku, jo sniegs bija nospiedis visu valsti uz salā sastingušajiem ceļgaliem, viņš atradās Šērlijas un Elana Konoliju mājās un visu vakaru pavadīs viņu muļķīgajā sabiedrībā. “Vai sods atbilda nodarījuma smagumam? Vai es patiešām esmu tik slikts cilvēks? Diezin vai. Vai pēdējā laikā es neesmu kļuvis gluži citāds? Izņemot to vienīgo kājas paslīdēšanu pašā gada sākumā, es vairs neesmu spēris it nevienu sānsoli. Tagad es faktiski esmu īsts svētais! Nu labi, tas būtu pārspīlējums, bet, citējot kādu pazīstamu golferi, pat grēcīgas domas man nebija prātā nākušas. Nu labi, arī tas ir pārspīlējums. Pēdējā laikā man prātā drūzmējās daudz grēcīgu domu, un tās gan pārsteidza, gan uzjautrināja, tomēr teorētiska grēkošana skaitījās nekaitīga, jo tur tāpat nekas nevarēja iznākt.”

Piepeši apjautis, ka no viņa tiek gaidīta atbilde, Ītans pacēla skatienu no Ieņēmumu dienesta dokumentiem, ko parakstīšanai bija iesniedzis firmas grāmatvedis un vienlaikus arī viņa sievastēvs. Tā nebija nejaušība; kad pēc Ītana neuzticības laulība tika revidēta, to bija strikti pieprasījusi Frensīna. Tikpat labi varētu sacīt, ka šāds manevrs novedis viņu pilnīgi sievas varā, kaut arī viņa pastāvīgi atkārtoja, ka tas darīts viņas finansiālās drošības labad. Tādā kārtā Frensīna paturēja sev gan Ītanu, gan arī pašai vēlamo un pierasto dzīvesveidu. Īsi sakot, tas nozīmēja, ka noslēpt naudu no Frensīnas nav iespējams.

– Vai es kaut ko esmu palaidis gar ausīm? – Ītans apmulsis pajautāja.

Atbildēja viņa meita. – Tēt, tu laikam nemaz neklausies! Vai tad tu nedzirdēji, par ko mēs runājam?

Viņš paklaudzināja ar pildspalvu pa dokumentiem. – Visa mana uzmanība veltīta šiem te. Tu taču zini, cik cītīgi tavs vectēvs raugās, lai viss būtu vajadzīgajā kārtībā. – Tās bija pieklājīgā valodā pārtulkotas viņa patiesās domas: “Tu taču lieliski zini, kāds sasodīts blēdis ir tavs vectēvs un ka es neuzticos viņam ne par naga melnumu!”

– Mēs apspriežam iespēju doties uz Ebersohu, – Frensīna paskaidroja. – Tētis stāsta, ka Selbiji grasās izlikt savu māju pārdošanai, bet, ja mēs pasteigsimies pirmie, nevajadzēs izmantot aģenta pakalpojumus. Tu taču zini, ka Selbiju īpašumu es vienmēr esmu uzskatījusi par vietu, ko būtu iespējams izveidot par īpaši jauku brīvdienu māju. Dārgais, vai tad tev nepatiktu skaista vasarnīca pludmalē, kur patverties no ikdienas stresa?

Ītans neticēja savām ausīm. Ja kādam te būtu jāsaprot, ka šī ir pati sliktākā ideja tukšu iedomu vēsturē, tad tas bija Mīļais Papucītis. Grāmatvedis taču labāk par jebkuru citu zināja, cik tuvu nogrimšanai ir viņa bizness. Ītans uzdrošinājās paraudzīties uz Elanu, kura tēraudcietais skatiens šķita sakām: “Nu ko, dēls, gribi, lai es uzņemos risku?” Patiesībā Ītans to patiešām vēlējās.

– Kaut arī tas izklausās pēc lieliskas iespējas… – Ītans atgrūda krēslu un piecēlās. – Man netīk būt sliktu ziņu nesējam, bet tagad nudien nav īstais brīdis izsviest naudu par brīvdienu māju. – Viņam gribējās pagrūst nule parakstītos dokumentus sievai zem deguna. “Ieskaties šajā nodokļu aprēķinā!” viņam gribējās kliegt. “Ja nomaksāsim tādus nodokļus, tad mums paveiksies, ja makā atliks tik daudz, lai Ebersohā nopirktu pludmales dvieli. Kur nu vēl sapņot par brīvdienu māju! Un kas tajā ciematā tik īpašs? Tikai tas, ka Mammīte un Papucītis tur regulāri atpūšas un uzskata, ka nekur citur nav tik brīnišķīgi, vēl nenozīmē, ka pārējiem arī jāpacieš tā sasodītā vieta.” Ītans bija saniknots!