Itin kā atbildot uz pēkšņo niknumu, pakrūti caururba griezīga sāpe. Ītans atkal apsēdās pie galda, kur bija pametis dokumentu mapi. Kamēr sāpes turpināja dedzināt kuņģi, viņš izlikās šķirstām papīrus. Uzgriezis muguru pārējiem – bija dzirdams, ka viņi sačukstas savā starpā, – viņš pavēlēja sāpēm pāriet. Visbeidzot tās paklausīja. Bet tikai pēc tam, kad Ītans nosprieda, ka vislabākais visu problēmu atrisinājums būtu nogāzties zemē beigtam. Tajā pašā brīdī Šērlijas un Elana mirdzoši jaunajā virtuvē galva triektos pret dārgo kaļķakmens grīdu, un asinis pašķīstu uz visām pusēm. “Būtu nudien patīkami zināt, ka mans asiņu traips paliktu šeit mūžīgi. Gluži kā neizdzēšams atgādinājums, ka šeit nomira Ītans Edvardss.”

Atvēris acis, viņš konstatēja, ka palicis divatā ar Mīļo Papucīti. “Nolādēts, kas tad nu? Vai gaidāma tēvišķīgi aizbildnieciska saruna? Lai nu vecais velns piesargās!” Ītans negrasījās piekāpties ne par collu. – Elan, – viņš devās uzbrukumā pirmais, – jums jau nu vajadzētu zināt, ka man nav naudas otrai mājai. Smieklīgi pat iedomāties kaut ko tamlīdzīgu. Neviens grāmatvedis, kam visi pieci mājās, neatbalstīs tik riskantu finansiālu soli!

Elans pamāja ar galvu. – Tev pilnīga taisnība. Tieši tāpēc es palūdzu meitenes aiziet, lai mēs parunātu divatā kā vīrs ar vīru. Nudien, tev nebija nekādas vajadzības uzvesties tik pārspīlēti dramatiski.

Lai cik šerminoši tas šķita, Mīļais Papucītis patiešām dēvēja savu veceni par meiteni. – Nedomāju vis, ka acīmredzamu lietu saukšana īstajā vārdā uzskatāma par lieku dramatismu. – Ītans visiem spēkiem mēģināja apvaldīt dusmas.

– Vienalga, – Elans nevērīgi attrauca. – Tagad, kad esam vieni, ir svarīgi, lai tu mani uzklausītu. Protams, šajā ekonomiskajā situācijā tu nevari atļauties pirkt vēl vienu īpašumu, bet nav iemesla uztraukt Frensīnu ar tādām runām. Tu labi zini, ka es par savas brīnišķīgi izdevušās laulības ķīlu vienmēr esmu uzskatījis to, ka slēpju no sievas visu, kas varētu kaitēt viņas mieram un labsajūtai. Jau agrāk es esmu tev sacījis, ka, atšķirībā no vīriešiem, sievietēm piemīt tieksme raizēties pārāk daudz, bet laba vīra pienākums ir parūpēties, lai sieva ir laimīga un brīva no jebkādām raizēm. Tieši tāpēc es nekad nestāstu Šērlijai par naudas lietām, jo tās ir vienīgi mans pienākums un atbildība. Savukārt tavs pienākums ir gādāt, lai mana meita būtu laimīga. Savulaik tu viņu darīji ļoti nelaimīgu, un es nevēlos, lai šāda situācija atkārtotos. Tagad klausies, ko es ierosinu… Tu aizņemsies no manis naudu, lai nopirktu Selbiju īpašumu, bet parādu atdosi tad, kad ekonomika atkal ieies sliedēs.

Te beidzās Mīļā Papucīša pirmā mācība.

– Un ja nu es nevēlos aizņemties naudu no tevis vai jebkura cita? – Ītans iebilda. – Tā vienkāršā iemesla pēc, ka es negribu uzkārt sev kaklā vēl vienu dzirnakmeni otras mājas izskatā?

Elans atkāsējās un piemiedza savas tēraudzilās acis, lai demonstrētu, viņaprāt, nepielūdzami nelokāmu nostāju. Ītanu tas nespēja iebiedēt, gluži otrādi, viņam gribējās ielikt baltu, pūkainu kaķi sievastēva rokās un iztēloties viņu sakām: “Tātad beidzot esam satikušies, mister Bond.” Kaut arī Elans nespēja viņu iebiedēt, Ītans zināja, ka būtu kļūda novērtēt pretinieku par zemu. Lielāko daļu savas karjeras Elans Konolijs bija vecākais partneris prestižā Mančestras grāmatvežu firmā, bet tagad, septiņdesmit viena gada vecumā, atgādināja tipisku vecu kara zirgu, kam vislabāk tīk izrādīt savu pārākumu nabaga muļķiem, ko viņš saminis zem pakaviem savas karjeras ziedu laikos.

Joprojām saglabādams nepielūdzami sīksta vīra skatienu, Elans turpināja: – Ītan, viss, ko es jebkad esmu vēlējies, ir nodrošināt, lai mana vienīgā meita būtu laimīga. Mana vienīgā mazmeita tāpat. Dabūjušas brīvdienu māju Ebersohā mūsu mājokļa tuvumā, abas noteikti būs ļoti laimīgas. Kālab gan tu nevarētu nākt pie prāta un pieņemt manu piedāvājumu? Pašreizējos apstākļos tu varētu izrādīt kādu nieku pateicības par to, ko mūsu ģimene jau darījusi un turpina darīt tavā labā.

Un te saskaņā ar Mīļā Papucīša evaņģēliju beidzās otrā mācība. Proti, ar visai neslēptu mājienu uz Ītana pagātnes grēku, kas nekad netaps piedots un aizmirsts. Grēku, kas mūžam dursies kā ērkšķis Ītana sānos, kamēr vien ilgs viņa laulība ar Frensīnu.

Vai jābrīnās, ka viņš meklē glābiņu seksā ar citām sievietēm?

Kāds gan tur brīnums, ka čūla izdedzinājusi viņa kuņģī caurumu Lielā Kanjona izmērā?

16. nodaļa

Kamēr Edvardsas kundze dāļāja pavēles un rīkojumus par to, kas paveicams viņas prombūtnes laikā, mājā valdīja pamatīga jezga. Tiklīdz šī ragana bija laimīgi projām, Megija ieminējās, ka pienācis īstais brīdis vieglām brokastīm.

– Es zinu, ka man neklājas kritizēt, – viņa teica, ienesusi divas dzēriena krūzes ēdamistabā. Ella noņēma austiņas, kurās pastāvīgi kaut ko klausījās. – Bet ikviens nodomātu, ka Edvardsas kundze aizbrauc vismaz uz mēnesi. Vai tu pamanīji, cik daudz bagāžas viņa paņēma līdzi? Tur pietiktu mantu pasaules apceļošanai, nevis pāris dienām Ebersohā. Tiesa, ko tad es zinu, neesmu taču apceļojusi pasauli un diezin vai apceļošu. Ja par to runājam, es neesmu bijusi pat Ebersohā. Ella, vai tu esi daudz ceļojusi pa pasauli? – Auklēdama plaukstās karstā dzēriena krūzi, Megija prātoja par atkritumu tvertnē izsviestajām ceļojumu aģentūru brošūrām. Deivs bija teicis, ka negrasoties braukt uz svešām zemēm, kur cilvēki nerunā normālā valodā, tātad sieva lai izmet no galvas šīs muļķības!

– Pēdējā laikā ne īpaši daudz, – atbildēja Ella, – bet pirms vairākiem gadiem gan. Kādu laiku es dzīvoju Itālijā.

– Kā tev tur patika? Vai vīrieši… vai itālieši ir tādi kā… – Megija aprāvās pēkšņā mulsumā. Viņas iecienītajos romānos itālieši gultā vienmēr bija eksplozīvi kā dinamīts. Romantiski arī.

Ella smējās. – Proti, kā apsēsti ar seksu un rūpējas tikai par to, lai attaisnotu viņiem piedēvēto ērzeļu reputāciju?

– Kaut kā tamlīdzīgi. – Megija paslēpa pietvīkumu aiz kafijas tases.

– Vairāk vai mazāk. Ja viņi nemīlējas, tad runā par mīlēšanos. Ja nerunā par to, tad vismaz iztēlojas mīlēšanos. Sekss viņiem ir pilna laika nodarbošanās. Taisni brīnums, ka viņi tomēr paspēj paveikt kādu citu darbu arī.

Megija pasmaidīja. – Droši vien tev tur gadījās ne viena vien dēka, vai ne?

– Viena vai divas.

– Kāpēc tu pameti Itāliju?

– Vīrieša dēļ. Angļu vīrieša dēļ.

Megija nesaprata, kāpēc gan kāda sieviete vēlētos pamest zemi, kuras vīrieši šķiet daudz pievilcīgāki par jebko, kas tai tiktu piedāvāts saltā, mitrā un nožēlojamā Lielbritānijā. Ja seksīgs itālietis sniegtu Megijai kaislīgu mīlestību, tam nebūtu nekāda salīdzinājuma ar to, ko viņa pēdējā laikā guvusi no Deiva. Pliekana pabakstīšanās vienreiz divās nedēļās bija viss, ko spēja viņas vīrs. Tiesa, atklāti runājot, Megija jutās pateicīga, ka pārējā laikā Deivs liek viņu mierā.

Bažīdamās, ka uzdevusi pārāk personiskus jautājumus, viņa piegāja pie sienas, kuru Ella bija sākusi apgleznot. Telpa tagad smaržoja pēc krāsas – nevis parastās, bet gluži citādi. Ella jau arī bija gluži citāda krāsotāja.

Megija pirmā atzītu, ka par mākslu zina tikpat maz kā par ceļošanu, tomēr Ellas veikums viņai patika. Gleznojumam piemita savādi sapņaina, pat maģiska noskaņa. Radās sajūta, ka, ilgi vērojot mežus un pakalnus, kas pamazām iznira uz sienas, viņa tiks ievilkta gleznā un pagaisīs citā pasaulē. Labākā pasaulē.

Megija atcerējās pretīgās tapetes savā mājā un prātoja, ko gan Deivs sacītu, ja viņa pēkšņi paziņotu, ka vēlas kādu sienu apgleznotu. Skaidrs, ka vīrs atkal šķendētos par viņas muļķīgajām iedomām, un varbūt viņam būtu taisnība. Pēdējā laikā Megijai bija daudz tādu iedomu. Pat mamma bija pamanījusi meitas pastāvīgo aizsapņošanos. Varbūt viņa lasīja pārāk daudz un pārmērīgi ļāvās iztēlei, gluži kā tobrīd, kad bija iztēlojusies izgaišanu Ellas gleznojumā. “Un tomēr, cik labi būtu brīvi skraidīt starp kokiem un puķēm, kad neviens neko no manis neprasa, un ik rītu pamosties laimīgai!” Viņa negribīgi uzgrieza sienai muguru. – Cerams, ka tu neuzskati mani par pārāk ziņkārīgu, – viņa teica.

Ella veltīja viņai smaidu. – Nepavisam. Patiesībā es pametu Itāliju, lai būtu kopā ar vīrieti, jo ticēju, ka tieši viņš būs tas, ar kuru kopā pavadīšu visu atlikušo mūžu. Diemžēl tas nepiepildījās.

– Man ļoti žēl.

– Man arī. Bet dzīve rit tālāk. Un tu? Vai esi precējusies?

– Jā. Un… gluži kā tu nupat teici, dzīve rit tālāk.

Vienu mirkli Megijai radās kārdinājums atklāt šai gandrīz svešajai sievietei savas slēptākās domas. “Tikai… kālab gan Ella, tik gudra un pašpārliecināta, interesētos par manu nenozīmīgo dzīvīti?” Viņa sadusmojās uz sevi. – Labi, es nu iešu. Piedod, ka aizkavēju tevi ar savu nesakarīgo pļāpāšanu.

– Nekā tamlīdzīga. Un man parunāšanās ar sievieti ir patīkama pārmaiņa. Parasti man darbā valda drīzāk būvlaukuma atmosfēra, un apkārt ir vīrieši, kas mēģina cits citu pārspēt, šokējot vai mulsinot mani ar saviem neķītrajiem jokiem.

– Arī man parunāšanās ar jauku cilvēku ir patīkama pārmaiņa, – Megija pabikli atzinās, tad pastiepa roku.

– Vai krūze tukša?

Ap četriem Megija aizbrauca, apkrāvusies ar Edvardsu apģērbiem, kas bija jānodod ķīmiskajā tīrītavā, un māja palika vienīgi Ellas rīcībā. “Šī sieviete nepavisam nav laimīga,” viņa izklaidīgi prātoja, kad bija pakāpusies atpakaļ, lai kritisku aci pavērotu savu veikumu. Šis tas Megijas sacītajā ļāva noprast, ka viņa vēlas no dzīves kaut ko vairāk. Tiesa, šādi varētu raksturot gandrīz visus planētas iedzīvotājus. Ja par to runājam, kurš gan jūtas simtprocentīgi apmierināts ar to, kas viņam ir?

Ella paapļoja galvu, mēģinādama atbrīvot no sasprindzinājuma kaklu un plecus, tad uzlika austiņas un pameklēja savā viedtālrunī uzmundrinošu mūziku, kas palīdzētu izturēt vēl dažas darba stundas. Viņa bija nolēmusi izmantot izdevību un pastrādāt ilgāk, ja reiz neviena nav mājās. Edvardsas kundze bija teikusi, ka viņas vīrs aizbraucis biznesa darīšanās, bet meita pēc skolas kopā ar draudzeni no kaimiņu mājas braukšot uz koncertu vai citu līdzīgu izklaidi Mančestrā.

Austiņās ieskanējās Hendeļa oratorijas “Mesija” mūzika, tomēr Ella neuzdrošinājās riskēt un vēlreiz atbrīvoties no sasprindzinājuma dejā. Kopš viņa tika pārsteigta, dejojot savu Viva La Vida deju, bija aizritējušas gandrīz divas nedēļas, bet šīs atmiņas joprojām lika netīksmē sarauties. “Interesanti, vai Edvardsa kungs ir pastāstījis šo joku savai sievai?” Tiesa, lāgā nebija iespējams iztēloties, ka viņi varētu stāstīt viens otram smieklīgus atgadījumus. Vēl grūtāk iedomāties, ka Edvardsas kundzei varētu piemist humora izjūta. Nešķita, ka šī sieviete vispār prot smieties. “Tomēr – kas es tāda esmu, lai spriestu par citiem? Šajās dienās mani būtu pagrūti nodēvēt par mis Saulstariņu.”

Tagad prātu aizņēma domas par Eliksiju. Kopš Ella bija meitenei izpalīdzējusi, raižpilnās sajūtas neatkāpās ne mirkli. Vairākas reizes viņa bija mēģinājusi piezvanīt uz Eliksijas mobilo telefonu, tomēr atbildi nesaņēma. Dažkārt viņa apsvēra iespēju runāt ar Lorensu, jo bija pārliecināta, ka viņam jāzina par meitas gaitām. Tomēr ik reizi, kad roka stiepās pēc telefona, viņa brīdināja sevi nedarīt muļķības. “Meifīldā notiekošais vairs nav mana darīšana. Vai tad es neko neesmu iemācījusies kopā ar Lorensu pavadītajos septiņos gados? Lai ko es teiktu vai darītu, viss bija velti. Dziedi vai raudi, bet es neesmu spējusi neko mainīt. Pārmaiņām jānāk no iekšpuses. Ja Meifīldas mājas pārveidošanu varēja uzskatīt par labu zīmi, atlika cerēt, ka Lorenss un Eliksija stāv uz abiem tik nepieciešamo pārmaiņu sliekšņa.”

Pašos grūtākajos viņu kopdzīves brīžos Ella pastāvīgi uzdeva sev jautājumu, uz kuru ilgi baidījās atbildēt: “Vai saglabāt attiecības un cerēt, ka tās mainīsies? Ja nu tas nekad nenotiks?” Šis jautājums zumēja galvā kā nikna lapsene, līdz viņa bija sev atbildējusi un spērusi vienīgo iespējamo soli – aizgājusi. Tomēr bija aizvainojoši uzzināt, ka tēvs un meita tieši tagad varbūt ir apjautuši savas kļūdas un mēģina kaut ko mainīt savā dzīvē.

Par spīti visām pagātnes sirdssāpēm, Ella vēlējās, lai Eliksija atbild uz viņas zvaniem, jo raizējās par meiteni. “Ja nu viņai iestājusies saasināta organisma reakcija uz “avārijas” tableti? Ja nu šis ir viens gadījums no miljona, un Eliksija tagad ir nopietni slima?” Visļaunākais šķita tas, ka Lorenss notikušajā vainos Ellu un nekad nepiedos, ka viņa apdraudējusi mīļās meitiņas dzīvību.

Tad paniskajās domās ielauzās rāma saprāta balss. “Tobijs sazinātos ar mani, ja viņa māsai būtu noticis kaut kas ļauns. Protams, kā gan citādi.”

Darīšanas ar klientu Ītanam izdevās nokārtot daudz ātrāk nekā cerēts, un viņš izlēma doties uz mājām, nevis pārnakšņot uz vietas, kā sākumā domāts. Frensīna ir Ebersohā pie vecākiem, bet Valentīna ar Ketiju Mančestrā, turklāt viņas paliks pa nakti pie draudzenes, tātad laimīgā kārtā Ītans mājās būs viens. Viņš pagatavos sev to, kas pašam garšo, vakariņos dzīvojamā istabā un izvēlēsies sev tīkamu televīzijas programmu. Viņš nebija tik zemu kritis, lai skatītos kādu apnicīgu seriālu vai arī vērotu, kā veca ragana gulstas zem ķirurga naža un diezin kur vēl un piepilda savu sapni izskatīties desmit gadus jaunāka. “Interesanti, vai tā domāju tikai es, ka visas šīs sievietes beigu beigās izskatās pēc transvestītiem? Kāpēc Frensīnai un Valentīnai patika skatīties tādas sēnalas? Vai tas ļāva gan mātei, gan meitai izjust apmierinājumu par savu nevainojamo augumu? Vai vispār eksistē tāds jēdziens kā “nevainojams augums”? Es savā mūžā esmu redzējis tik daudz kailu sieviešu ķermeņu, ka spētu uzrakstīt grāmatu par šī dabas veidojuma neskaitāmajām variācijām. Īstais skaistums ir saistīts ar iekšējo pasauli, tik daudz ir skaidrs.”