Viņš iegriezās Ceriņu avēnijā, pabrauca garām Pekstonu mājai – tās logos dega gaisma –, tad iestūrēja savā piebraucamajā ceļā. Tur novietotais tumšzilais automobilis lika viņam sastingt pārdomās. Ītanam šī auto īpašniece vairs nebija anonīmā Pūķu Kāvēja, tagad viņa bija Ella, reāls cilvēks ar miesu un asinīm, sieviete, par kuru viņš domāja bieži un daudz. “Varbūt vēlreiz izdosies ieraudzīt viņu dejojam? Jācer. Nenāktu par ļaunu atsvaidzināt atmiņas, kas joprojām izraisīja tīkami grēcīgas iedomu ainas.”

Ītans iegāja mājā un klusi virzījās uz ēdamistabas pusi, bet šoreiz viņam nelaimējās. Vēsture neatkārtojās. Ella stāvēja ap vidu sastatņu kāpnēm, klausījās mūziku austiņās, rokā turēja otu, piere bija savilkta grumbās, lūpas pavērtas, un starp tām vīdēja mēles galiņš. Ievilkdams nāsīs linsēklu eļļas smaržu, Ītans nodomāja, ka nekad nav redzējis tik dziļā koncentrācijā iegrimušu cilvēku; tas radīja vēlmi turpināt vērošanu. Tomēr šis prieks viņam gāja secen, jo Ella mazliet pagrieza galvu un pamanīja namatēvu. Viņa jūtami satrūkās un piespieda roku pie krūtīm.

– Piedodiet, – viņš atvainojās, kad Ella norāva austiņas. – Kā šķiet, man piemīt paradums pārsteigt jūs negaidot. Jūs taču zināt, cik ir pulkstenis, vai ne?

Viņa atbīdīja svītera piedurkni. – Ai, ir vēlāks, nekā man šķita. Tūlīt es savākšu mantas un došos projām.

– Nevajag steigties. Vismaz manis dēļ ne.

Viņa piesardzīgi pavērās pretī. – Jūs vēlaties, lai es turpinu darbu?

– Nē. – Ītans smaidīdams papurināja galvu. – Savāciet mantas, bet steigties projām nevajag. Kāpēc mēs nevarētu kopā iedzert pa glāzei?

Vēl viens piesardzīgs skatiens. Šoreiz papildināts ar nedaudz sarauktu pieri, kas pauda nosodījumu. – Kad atgriezīsies jūsu meita? – viņa jautāja.

– Šovakar tas nenotiks. Viņa nakšņos pie draudzenes… Ahā, es sapratu! Jūsuprāt, tiek piedāvāts kaut kas vairāk par dzēriena glāzi?

– Protams, ka ne. – Ella mulsumā novērsās.

– Patiesībā jums taisnība. – Ītans nespēja noturēties, nepaķircinājis viņu.

Ītans vēroja Ellu, kura izvilka no kabatas notraipītu lupatiņu un izslaucīja otu. Sievietes lūpas bija cieši sakniebtas, viņa raudzījās visur, tikai ne uz Ītanu. Viņas acīmredzamā neērtības sajūta piepeši lika Ītanam apjaust, cik briesmīgs muļķis viņš bijis. – Piedodiet, tas tikai pierāda, kāds stulbenis es spēju būt, bet patiesībā es gribēju teikt, ka ir jau vēls un es labprāt piedāvātu jums kaut ko ēdamu. Protams, ja vien jums nav ieplānots nekas cits.

Ella aizsprauda otu aiz auss un noglabāja lupatiņu kabatā. – Es tiešām nezinu, kāpēc tā notiek, bet savā darbā man patiešām iznāk sastapt visai daudz stulbeņu. Ja viņi tā uzvestos savā darba vietā, acumirklī tiktu apsūdzēti par seksuālu uzmākšanos.

– Diez kas nav.

– Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināta, ka nedaru neko, lai šādus tipus iedrošinātu.

– Varbūt mazliet makaronu?

– Tāpēc es ļoti ceru, ka esam vienojušies par pamatnoteikumiem, kamēr strādāju jūsu mājās.

– Ko jūs sakāt par spageti ar karbonāras mērci? Un glāzi nevainojami atvēsināta Chardonnay piedevām?

Ella ieplestām acīm uzlūkoja viņu. – Jūs dzirdējāt, ko es teicu, vai ne?

Ītans pamāja ar galvu. – Man nav nodoma jums uzmākties ne seksuāli, ne arī kā citādi. Es gluži vienkārši piedāvāju jums vakariņas apmaiņā pret sakarīgu un inteliģentu sarunu.

– Kas ļauj domāt, ka es spēšu jums tādu nodrošināt?

– Tas, ka jūs spējat radīt kaut ko tik neparastu. – Ītans pārlaida skatienu ēdamistabas sienām.

– Man žēl, ka likšu jums vilties, bet jebkurš daudzmaz apdāvināts mākslas koledžas students paveiktu to pašu.

Ītans iesmējās. – Lēnāk pār tiltu, citādi dabūsiet par darbu mazāku samaksu. – Viņš piegāja pie sienas, kur Ella nule bija strādājusi. – Vai zināt ko? Man tas viss patīk vairāk, nekā es vispār spēju iedomāties. Man nav ne jausmas, kālab sievai tik briesmīgi savajadzējās šo gleznojumu… Ja nu vienīgi tāpēc, ka tāda ēdamistaba esot kaut kādai aktrisītei, par kuru es nekad neesmu dzirdējis, tomēr te jaušams kaut kas… man tā īsti neizdodas atrast vārdu. Šķiet, gleznojumam piemīt tāds kā atbruņojošs nevainīgums. Kaut kas sapnim līdzīgs.

– Tas tāpēc, ka pēc konteksta šī ir Utopija.

– Tieši tā. Ideāla zeme. – Viņš paraustīja plecus. Diemžēl nesasniedzama zeme.

– Cilvēka gars alkst pēc perfektas pasaules. Mēs visi par to sapņojam.

– Rau šī bija pirmā prātīgā domu apmaiņa šodien. – Ītans pagriezās, lai uzlūkotu Ellu. – Nē, nav tiesa, pirmā šīs nedēļas laikā. Vai paliksiet uz vakariņām? Bez jebkādiem slēptiem nolūkiem no manas puses. Dodu savu goda vārdu.

Viņa iepirkās vakariņām, pagatavoja tās, paēda, nomazgāja traukus. Ir nu gan dzīve! Gluži kā ik vakaru, ne paldies nepateikuši, Deivs un Dīns laimīgi un priecīgi aizdevās uz “Kroni” iedzert. Kāds tēvs, tāds dēls. Līdzīgi kā divas ūdens lāses. Nepateicīgie niekkalbji!

Tomēr šo spēlīti prot arī citi. Megija tāpat varēja kaut kur aiziet. Viņa apciemos Outsas kundzi, lai uzzinātu pēdējos jaunumus par viņas draugu džentlmeni, kā vecā dāma mēdza izteikties.

Šķērsojot ielu, kuras pretējā pusē atradās divdesmit sestais numurs, viņa pamanīja pie Outsas kundzes mājas novietotu auto. Vecā kundze bija stāstījusi, ka Džeks Potss braucot ar nevainojami koptu tumšzaļu Vauxhall Corsa, tātad šis nebija viņa spēkrats. – Viņš uztur to ļoti glītu, – Outsas kundze bija lepni stāstījusi. – Bez neviena traipiņa. Teju vai iespējams spoguļoties. – Megija bija iztēlojusies Džeku Potsu uzrotītām piedurknēm rūpīgi spodrinām auto ārpusi un salonu pirms došanās tajā vizināt Outsas kundzi. Muļķīga doma, jo bija taču ziema, neviens cilvēks Džeka Potsa vecumā neiet ārā vienā kreklā. Protams, viņš uzvilks arī bikses, zeķes un kurpes. Tikai puloveru ne. Spriežot pēc vecās kundzes stāstītā, viņam diezin kā nepatīkot puloveri, drīzāk viņš izvēlas adītas jakas.

Automašīna pie divdesmit sestā numura bija melns BMW ar nolaižamu jumtu, īpaša sakausējuma riteņu diskiem un divām lielām izplūdes caurulēm. Ielas laternas gaismā Megija pamanīja, ka logu stikli ir tonēti un auto mirdzoši nopulēts. Tā vien izskatījās, ka spēkrats īpašniekam ir prieks un acuraugs. Lai kam piederētu tāds auto, Megijai nešķita, ka šī persona varētu viesoties pie Outsas kundzes. Drīzāk tas būs ciemiņš pie viņas kaimiņiem.

Viņa piezvanīja pie durvīm, kuras pēc dažām minūtēm atvēra kāds svešinieks.

Ļoti pievilcīgs svešinieks.

Garš, slaids vīrietis zilos džinsos un pieguļošā baltā kreklā. Arī džinsi bija pieguļoši, pat ļoti, bet krekls augšā atpogāts, zem tā saskatāma daļa krūškurvja. Gluda krūškurvja bez apmatojuma. Mati tumši, īsi apgriezti un… Viņš smaržoja apbrīnojami patīkami. Neko tamlīdzīgu viņa līdz šim nebija izjutusi. Vīrieša smarža izraisīja vēlēšanos aizvērt acis un aizmirsties šajā aromātā.

Tomēr acis palika atvērtas, un viņa manīja, ka vīrieša lūpas sakustas. Viņš uzsmaidīja Megijai. Svētais Mozu, kas tas bija par smaidu!

– Jā? – vīrietis jautāja.

– Hmm… – Tajā brīdī viņa ielūkojās vīrieša acīs. Caururbjoši zilās acīs. Reibinoši skaistās acīs, kuru skatiens lika sirdij izkust. Tādās acīs, kas vienā acumirklī spētu izkausēt veselu leduskalnu.

Vīrietis paliecās uz priekšu. Viņa tuvums lika Megijai teju vai krist ģībonī.

– Jā? – viņš atkārtoja. – Vai varu jums palīdzēt?

“Jā, lūdzu,” viņai gribējās teikt. “Ak jā, lūdzu!”

– Vai jūs vēlaties sastapt Mēriju? – vīrietis pavaicāja. Balss skanēja apbrīnojami mierīgi. Viņš joprojām smaidīja, kaut arī droši vien uzskatīja, ka sastapis šī rajona pamuļķīti. Megija mēmi pamāja ar galvu. – Tādā gadījumā ienāciet. Viņa patlaban sasit lupatās mani un manu tēvoci Scrabble spēlē.

Kristīna pavērās laukā pa guļamistabas logu un neticēja savām acīm. Pa ielu aizslīdēja projām tumši zils Toyota Rav. Auto, kam nebija tiesības atrasties uz šīs ielas tik vēlā vakara stundā.

Kristīnu pārņēma plosoša greizsirdība. “Kā Ītans spēj tik briesmīgi nodarīt man pāri? Kā viņš drīkst piekrāpt mani ar tādu sievieti kā Ella Mūra?”

17. nodaļa

Kad Ella bija projām, Ītans ielēja sev vēl glāzi vīna un devās uz ēdamistabu. Tomēr viņu neinteresēja aizsāktais gleznojums, drīzāk viņš vēlējās izprast sievieti, kuras veikums mainīja šo telpu un pie kuras atkal un atkal atgriezās viņa domas.

Ītana sasniegumi attiecībās ar daiļo dzimumu visnotaļ skaidri liecināja, ka Ella Mūra nepieder pie tām sievietēm, kas spētu saistīt viņa interesi. Viņa gluži vienkārši neatbilda viņa gaumei – ģērbusies nepietiekami sievišķīgi, turklāt bija pārāk gara. Taču viņā bija kaut kas tāds, kas Ītanam patika. Kaut arī viņš lāgā nespēja ietērpt vārdos savas izjūtas, šīs sievietes sabiedrība bija sagādājusi viņam prieku.

Pilnīgi visām, ar kurām viņš bija pārgulējis, piemita kaut kas kopīgs, proti, visas bija pieredzējušas sievietes, kas zināja noteikumus un prata spēlēt ārlaulības seksa spēli. Zelta likums skanēja šādi: “Vienas nakts sekss nenozīmē attiecību veidošanu.” Vienu vienīgu reizi Ītans bija pieļāvis kļūdu, pārāk aizrāvies ar kādu sievieti un ielaidies ilgstošā mīlas dēkā. Paraug vien, kādās nepatikšanās tas bija viņu iegrūdis!

Sievietes, ar kurām viņš bija gulējis, varēja raksturot ar vārdu “gribošas”, tomēr savu vēlēšanos tās nemēdza izpaust pārlieku atklāti. Ītans cītīgi izvairījās no dāmām, kas uzkrītoši kārās viņam kaklā; nekas nevarēja būt apnicīgāks par Kristīnai Pekstonei līdzīgām būtnēm. Protams, viņš nepazina Ellu pietiekami ilgi, lai būtu pilnībā izpratis viņas raksturu, tomēr bija jāšaubās, vai viņa jelkad ir kārusies kādam vīrietim kaklā. Radās iespaids, ka Ella pieder pie tām sievietēm, kas nemetas attiecībās pa galvu pa kaklu.

Vajadzēja vien atzīt, ka viņa ir ieintriģējusi Ītanu, pareizāk sakot, viņu ieintriģēja paša reakcija uz šo sievieti. Vakara gaitā noskaidrojās kaut kas būtisks – Ellas sabiedrībā Ītans baudīja spirdzinoši tīkamu vieglumu. Pārāk bieži viņš slēpās aiz izlikšanās mūra un izlīdzējās ar savu šarmu, turpretī ar Ellu Ītans drīkstēja būt tieši tāds, kāds patiesībā bija. Tas lika apjaust, cik augstprātīgu un seklu nekauņu viņš Ellas priekšā bija tēlojis līdz šim.

Visvairāk pārsteidza tas, ka viņš sāka saskatīt šajā sievietē potenciālu draugu. Draugu, kam iespējams uzticēties. Ītans nebija no tiem, kas iegūst draugus viegli un ātri. Pārlieku bieži viņš citiem bija kļuvis par skaudības objektu, jo uz āru viss izskatījās brīnišķīgi – veiksmīgs bizness, skaista un mīloša sieva. Smieklīgi! Cilvēkiem nebija ne jausmas, kāda patiesībā ir Ītana dzīve un kādam stresam viņš ir pakļauts, lai noturētu biznesu virs ūdens. Tovakar kādā neprāta brīdī viņš bija iztēlojies iespēju būt pilnīgi atklātam pret Ellu, atzīties, ka dzīve “Ceriņos” ir vieni vienīgi nekrietni meli. Tomēr viņš laikus iekoda mēlē, jo pārlieku skaidri saprata, ka tiks uzskatīts par donžuānu, kas skandina vecumveco dziesmu par sievu, kas nabadziņu nesaprot.

Viņš iedzēra malciņu vīna un pievirzījās tuvāk sienai, kuru Ella bija apgleznojusi viņa ierašanās brīdī. Kāda dziļas koncentrēšanās izteiksme bija sievietes sejā! Tas ieintriģēja, un Ītans no sirds apskauda viņas spēju tik atdevīgi nodoties darbam.

Būtu melots, ja viņš apgalvotu, ka vakariņu laikā ne reizi nav ieprātojies, kāds gan būtu sekss ar šo sievieti, tomēr apvaldīja šos impulsus un apmierināja savu ziņkāri citādi, proti, piesardzīgi izprašņāja Ellu, vienlaikus mēģinot panākt, lai viņa justos brīvi un nepiespiesti. Tagad Ītans zināja, ka viņa nekad nav bijusi precējusies, bet septiņus gadus ilgusi viņas kopdzīve ar atraitņos palikušu vīrieti, kas audzina divus bērnus, diemžēl attiecības neesot izdevušās, vismaz viņai ne.

Ītans bija noskaidrojis arī to, ka Ellas muzikālā gaume ir eklektiska, ka viņa ir dzīvojusi Itālijā un ciena itāliešu ēdienus (tīrā veiksme, ka viņš bija piedāvājis pagatavot spageti!), ka necieš realitātes vai māju un sieviešu pārvērtību šovus televīzijā (šī nepatika viņiem bija kopīga), jebkādu ārišķīgu pretenciozitāti (vēl viena kopīga iezīme), ka viņa sapņo kādreiz nākotnē iegādāties un iekārtot atbilstoši savam prātam nelielu īpašumu Itālijā. Ella bija atzinusies, ka viņas prasības pret dzīvi ir pieticīgas: viņu apmierina jumts virs galvas, pietiekami daudz ēdiena un krietns krājums labu grāmatu, ko lasīt, klausoties pietiekami daudz tikpat labas mūzikas.

– Un pēc vīra tu neilgojies? – Ītans bija vaicājis.

– Laikam jau ne, – skanēja viņas atbilde.

Ja Frensīna būtu tik pieticīga…

Ītana pieredze liecināja, ka sievietēm prasības ir ievērojami lielākas nekā vīriešiem. Viņas izdeva likumus visā, kam bija sakars ar mājas dzīvi. Mājas bija sievietes valstība, tālab tieši viņa izlēma, kas nepieciešams un kad tas tiks iegādāts. Savukārt vīram vajadzēja cītīgi strādāt, lai visu vajadzīgo nodrošinātu. Viens gan bija skaidrs – lai cik tu sievietei dotu, diezgan nebūs nekad. Mērķis aizvien tika pārvietots aizvien tālāk un tālāk.