Seksā tas pats – sievietēm bija neskaitāmas prasības, turklāt tās mainījās tikpat bieži kā vēja virzieni. Vienā brīdī viņas alka pēc svecēm, romantiskas mūzikas un mistera Dārsija, bet jau nākamajā pieprasīja, lai viņas piesien pie gultas ņurdošs alu cilvēks. Lai Dievs pasargā, ja vīrietis nespēja izpildīt savu pienākumu un nodrošināt sievietei satricinošu orgasmu! Frensīna jau labu laiku sūrojās, ka viņu seksuālā dzīve esot kļuvusi pliekana.

Viņa pat atstāstīja vīram Ādama lielīšanos, ka pēdējā gada laikā viņu laulības gultā sekss esot tik izcils kā vēl nekad. Laikam jau Frensīna cerēja, ka, salīdzinot savu vīru ar Superērzeli Ādamu, izdosies pamodināt un iekvēlināt sacensībai viņa ego. Tas bija vēl viens piemērs sieviešu iecienītajām spēlītēm – viņas vai nu plānoja savu nākamo gājienu, vai arī analizēja iepriekšējo.

Protams, Frensīna nebija vienīgā, kura pēdējā laikā pamanīja viņa spēju mazināšanos. Sacīsim, tā sieviete Londonā, tad pērnā gada augustā kāda dāma, kas saniknojās ne pa jokam, kad Ītanam neizdevās sasniegt orgasmu; tas tika uztverts visnotaļ personiski, it kā tiktu apšaubīta viņas iekārojamība. Kāda cita uzskatīja to par izaicinājumu un nelaida Ītanu laukā no gultas stundām ilgi, izmēģinot visus sev zināmos trikus, lai piespiestu viņu tikt līdz kulminācijai. Visbeidzot atzinusi savu sakāvi, viņa bija nevērīgi apvaicājusies, vai Ītans esot kādreiz iedomājies, ka varbūt esot homoseksuāls.

Prasības. Jā, par tām viņš zināja visu. Zināja arī to, ka sekss viņam vairs nedod iespēju justies dzīvam un pilnasinīgam, bet dara grūtsirdīgu un vairo neveiksmes apziņu. Ar instinktiem viss bija kārtībā, bet tas arī viss. Sekss bija kļuvis tikai par pliekanu vēlēšanos apmierināt vajadzību. Ītans nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad bija piedzīvojis īstu saplūšanu un saskaņu ar sievieti.

Megija pastiepa uz priekšu iztukšoto glāzi, lai ļautu Džeka Potsa brāļadēlam to vēlreiz piepildīt ar dzirkstošu baltvīnu. Džeks un Outsas kundze baudīja pussaldu šeriju – “Mazliet no tā, kas tev garšo,” Džeks bija teicis un piemiedzis ar aci –, savukārt Derils dzēra bezalkoholisko alu. – Esmu pie stūres, – viņš smaidīdams paskaidroja Megijai, kamēr lēni un rūpīgi lēja šo dzērienu glāzē, nevis taisni mutē, kā to darīja Deivs un Dīns. – Es esmu izvilcis īso sērkociņu.

– Paklausieties vien, – smiedamies sacīja Džeks Potss, – varētu domāt, ka es esmu piespiedis nabadziņu sēsties pie stūres. Es teicu, ka braukšu pats, bet viņš negribēja par to ne dzirdēt.

Piepeši Megija sajuta, ka teju vai nespēj izturēt Derila smaidu. Viņš bija pārāk skaists. Viscaur seksīgs. Apburošs! Viņas sapņu vīrietis, kas lika visiem grāmatu varoņiem kļūt tikpat iekārojamiem kā Leiboristu partijas politiķis Gordons Brauns. Šis vīrietis bija no miesas un asinīm, sešas pēdas garš un ar trenētiem muskuļiem. Un viņš atradās Outsas kundzes dzīvojamā istabā, savu seksīgo pēcpusi atbalstījis pret paroci dīvānam, kurā kā divi mīļi balodīši bija iekārtojušies viņa tēvocis un vecā kundze.

Pat vīrieša vārds izklausījās nevainojami.

Derils Deleinijs.

Vai pasaulē varēja būt vēl ideālāks vārds? Jo ilgāk Megija to klusībā atkārtoja, jo lielāka auga vēlēšanās izteikt šo vārdu skaļi. Viņa uzvedās kā absolūta idiote, bet tas nešķita svarīgi. Ja tā zaudē galvu, Megijai pret to nekas nebija iebilstams!

Cik ļoti viņa priecājās, ka bija izlēmusi pārskriet pāri ielai un tādējādi ielauzusies savas kaimiņienes improvizētajās viesībās! Acīmredzot Džeks bija vēlējies iepazīstināt Outsas kundzi ar savu brāļadēlu un palūdzis atļauju tovakar atvest viņu līdzi. Abi vīrieši nebija ieradušies tukšām rokām, tā vecā kundze pavēstīja Megijai. Viņi bija atnesuši šokolādes kārbu, puķes un piedevām paķēruši alkohola tirgotavā dažas pudeles, lai vakars izdotos līksmāks. Nav brīnums, ka Outsas kundze izskatījās tik laimīga. Kura sieviete gan nesmaida līdz ausīm, ja viņu aplido tik izsmalcināti?

– Vai jūs vienmēr esat tik klusa un domīga?

Megija pacēla skatienu. Derils bija pametis to dīvāna galu, kur dūdoja abi balodīši, un piesēda uz Megijas krēsla paroča. Tik ciešs tuvums un viņa smarža, kas sadzina mutē siekalas, šķita teju vai par daudz. “Ja viņš pielieksies vēl mazliet tuvāk, es vai nu noģībšu, vai uzliesmošu. Varbūt notiks kā viens, tā otrs. Jādomā, ka viņš ieradies ar veselības iestāžu izdotu brīdinājumu. Droši vien eksistē likumi, kas aizsargā nevainīgus aculieciniekus no šādas grēcīgi neatvairāmas testosterona pārbagātības.” Megija ar lielām pūlēm panāca mēles un smadzeņu saikni, lai spētu atbildēt. Tas aizņēma krietnu laiku, tomēr visbeidzot viņa teica: – Es gluži vienkārši esmu misis Klusā un Domīgā.

Vīrietis pasmaidīja. – Labāk tā, citādi viens otrs nekādi nespēj savienot mēli ar smadzenēm. Es neciešu tādus cilvēkus. Par ko jūs prātojāt?

– Ak, neko īpašu. Gluži vienkārši pasapņoju vaļā acīm. To es daru bieži.

– Sapņošana nav nekas aplams, – viņš atzina. – Vai tas nav atkarīgs no tā, kādi ir šie sapņi?

– Noteikti. Par ko jūs galvenokārt sapņojat?

Pietvīkusi Megija iedzēra vēl malciņu dzirkstošā vīna. “Es nekādā gadījumā neteikšu, par ko nemitīgi sapņoju, kur nu vēl atzīšos, ka tagad tieši Derils šajos sapņos ieņem galveno lomu. Piedod, Migel, bet tu un tavs putekļainais rančo jau ir vēsture!”

– Varbūt man pastāstīt, par ko sapņoju es? – Derils vaicāja. Viņš runāja ar burvīgu akcentu. Ar mīlīgu Jorkšīras akcentu. Vismaz Megija tā domāja.

Megija saņēma visus spēkus un uzdrošinājās ielūkoties vīrieša zilajās acīs. Pār muguru pārskrēja drebuļi. – Dariet to, – viņa nočukstēja.

– Vai apsolāt, ka nesmiesieties?

– Es mēģināšu nesmieties, – viņa bezrūpīgi izmeta, jo atcerējās, ka Outsas kundze nesen bija lūgusi to pašu.

– Es sapņoju, ka vienā jaukā dienā…

“Tu sastapsi Megiju, neprātīgi iemīlēsies viņā un izrausi savu mīļoto no viņas garlaicīgās bezmīlas eksistences,” Megijai gribējās ierosināt.

– Es… – viņš turpināja, bet tālāk netika. Kādā viņa nevainojamā auguma vietā nepārprotami ietrillinājās mobilais telefons. – Piedodiet. – Vīrietis piecēlās un sameklēja kabatā aparātu. Ielūkojies ekrānā, viņš atvainodamies paraustīja plecus. – Piedodiet, man jāatbild uz šo zvanu. Es iziešu laukā. – Steidzoties ārā no istabas, sava tēvoča nosodošā skatiena pavadīts, viņš sāka runāt: – Sveika, mīļā, protams, ka tu neiztraucēji. Es taču piekodināju, lai tu zvanītu man, kad vien vēlies.

– Manuprāt, mobilos telefonus vajadzētu aizliegt, – Džeks teica. – Tie allaž izmaitā labu sarunu.

Megijai atlika vienīgi no visas sirds piekrist. – Šķiet, man laiks doties uz mājām, – viņa teica.

18. nodaļa

Dziedi vai raudi, bet iepriekšējā vakarā Ella bija pataisījusi sevi par īstu muļķi.

“Nemūžam nevajadzēja piekrist vakariņām ar Ītanu! Un nekādā gadījumā es nedrīkstēju apsūdzēt viņu vēlmē iegūt kaut ko vairāk par galda un sarunas biedri. Kas man bija uznācis?” Ella ne reizi vien bija sastapusi Ītanam Edvardsam līdzīgus vīriešus, un nebija nekādas vajadzības reaģēt tik saasināti. Arī tad, ja viņš bija parasts brunču mednieks, tas vēl nenozīmēja, ka Ellai tūdaļ jāizspēlē seksuālas uzmākšanās kārts.

Un kas par to, ja modušās aizdomas, ka šis vīrietis rotaļājas ar Ellu?

Kas par to, ja modušās aizdomas, ka Edvardss pieder pie tiem, kas ne īpaši nopietni uztver laulību solījumus?

Kas par to, ka viegli iespējams iztēloties šo vīrieti altāra priekšā laulību ceremonijas laikā aiz muguras sakrustojam pirkstus, kamēr viņš apsola mīlēt, cienīt un visu to, ko viens otram apsola divi cilvēki, kuri plāno kopā pavadīt visu dzīvi? Tomēr kurš zina, kas viņiem tajā brīdī ir prātā? Tikai, Dieva dēļ, ko Ītans saskatījis šajā Edvardsa kundzē? Bet varbūt tad viņa bijusi maiga un nevainīga meitene? Smaržīgs un mīlošs ziediņš, kas dievina pat zemi zem mīļotā kājām?

Attiecības bija savāda padarīšana. Ella neuzskatīja, ka spēj iztēloties vai nojaust to, kas liek diviem cilvēkiem ieinteresēties vienam par otru, lai pēc tam satuvinātos, vai arī izprast, kas abus notur kopā ilgāku laiku. Vai patiešām mūžīgas mīlestības solījumiem piemīt tik liels spēks? Ella par to nebija tik pārliecināta. Mīlestība ir kaprīza un nepastāvīga, tā svārstās atbilstoši apstākļiem un spiedienam, kam tiek pakļautas divu cilvēku attiecības. Apjautusi, ka domas aizklīdušas citos ceļos, viņa apņēmīgi novirzīja tās atpakaļ pie Ītana Edvardsa un viņas nepatikas īstā iemesla. Vakarā, atgriezusies mājās, iegājusi gultā un vēlreiz pārcilājusi prātā visu notikušo, Ella piedzīvoja izjūtas, no kurām ar lielāko prieku būtu gribējusi izvairīties. Tomēr tās bija ne tikai iedoma, bet gan patiesa un draudīga realitāte. Raugi, ķermenis pievīla Ellu ar pirmajām, bet nepārprotamajām pazīmēm, ka Ītans viņai nav vienaldzīgs. Vēl ļaunāk – naktī viņa bija sapņojusi par šo vīrieti. Un redzējusi nevis kaut kādu parastu sapni, bet gan nepārprotami erotisku sapni, kas līdz šim nekad ar viņu nebija atgadījies. Pamostoties Ella nesaprata, kas izraisa lielāku šoku – fakts, ka zemapziņa savērpusi šādu redzējumu, vai arī pašas vēlme nekavējoties atkal laisties miegā cerībā, ka sapnis atkārtosies.

Pulksten pusdeviņos iestūrējot “Ceriņu” piebraucamajā ceļā, Ella sev nosolījās, ka vairs nepieļaus, lai atkārtotos naktī piedzīvotais trakums. Viņa nenovēlēs šim – sauksim īstajā vārdā – valdzinošajam brunču medniekam to prieku nojaust, ka viņam izdevies panākt vēlamo reakciju. Nekādā gadījumā. Iedod tikai velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku.

Apņēmīga un sagatavojusies, Ella nospieda zvana pogu. Ītans bija teicis, ka sagaidīs viņu un tikai pēc tam dosies uz darbu. Būtu bijis vieglāk un vienkāršāk, ja viņš gluži vienkārši iepriekšējā vakarā iedotu Ellai rezerves atslēgu. Šī doma acumirklī lika aprāt sevi. “Kas īsti notiek? Vai tiešām es vairs neuzticos sev un baidos, ka Ītana klātbūtnē katrā ziņā izdarīšu kaut ko muļķīgu? Ella Mūra, saņemies taču!”

Neviens nenāca, un viņa piezvanīja vēlreiz.

“Ak Dievs, šis vīrietis tā rīkojas ar nolūku,” Ella nodomāja, kad durvis beidzot atvērās.

“Sasodīts,” klusībā nošķendējās Ītans, atvēris durvis. “Viņa nospriedīs, ka esmu tā rīkojies ar nolūku.”

Tikko iznācis no dušas, viņš pieturēja steigā ap vidukli apmesto dvieli un skaidroja: – Piedodiet, es aizgulējos, jo aizmirsu uzstādīt modinātāju mobilajā telefonā. Pat nespēju atcerēties, kad tas atgadījās iepriekšējo reizi. Ja labi padomā, es pat nespēju atcerēties, kad būtu gulējis tik ciešā miegā.

Viņš runāja pārāk daudz. Buldurēja kā idiots, bet nespēja sievieti pārliecināt, ja spriež pēc viņas sejas izteiksmes un skatiena, kas bija pievērsts Ītana basajām, mitrajām pēdām, ap kurām tagad ložņāja salts caurvējš. – Jūtieties kā mājās. – Viņš aizvēra ārdurvis un pagriezās uz kāpņu pusi. – Ja vēlaties pagatavot sev kaut ko dzeramu, visu vajadzīgo viegli atradīsiet virtuvē.

Augšstāvā Ītans rekordātrā tempā noskuvās un uzrāva pirmās pa rokai trāpījušās drēbes. Pogājot kreklu, viņš prātoja, kālab gan tā uztraucas, ka Ella nodomās kaut ko sliktu. “Kas tad tur liels? “Šoks, izbīlis, zvans policijai, vīrietis pieķerts, atverot ārdurvis tikai ar dvieli ap vidu!” Šāds virsraksts diezin vai greznotu avīžu pirmās lappuses.”

Viņš nokāpa lejā. Virtuvē nebija nedz Ellas, nedz verdošas tējkannas. Viņa atradās ēdamistabā, bija novilkusi virsdrēbes un jau izspieda uz paletes krāsas tūbiņu.

– Vai viss kārtībā? – viņš apvaicājās.

– Viss kārtībā, – viņa apliecināja, bet nepacēla skatienu.

– Jūs nepagatavojāt sev dzērienu. – Ak, kas var būt labāks par acīmredzamā konstatējumu!

– Nē.

Varbūt tikai vienzilbīgas atbildes. – Vai vēlaties, lai to izdaru es?

– Nē, pateicos.

Tas jau bija solis uz priekšu no vienzilbīgas atbildes uz diviem vārdiem vienā teikumā. – Man ļoti žēl par savu nepiedienīgo izskatu iepriekš, – Ītans atvainojās. Patiesībā viņam noteikti nebija žēl. Viņam bija visas tiesības atvērt sava nama durvis jebkādā ietērpā. Nākamreiz viņš apvilks gorillas ādu un apsveicināsies ar Ellu, spēlēdams bandžo. Tad paraudzīsimies, ko viņa par to nodomās!

Atbildes nebija, un tas pastiprināja Ītana vēlēšanos izspiest no šīs sievietes kaut ko vairāk – gluži tāpat kā viņa tobrīd spieda no patukšas tūbiņas pretīgi violetas krāsas paliekas. “Kāpēc tāds saltums? Kas mainījies kopš vakarvakara, kad viņa bija sirsnīga un ieinteresēta? Tagad Ella ir noslēgta un vienaldzīga.” Ja Ītanam sagribētos izbaudīt šādu apiešanos, viņš tikpat labi varēja piebiedroties savai sievai Ebersohā. – Labi, strādājiet vien. – Viņš pagriezās promiešanai, tomēr nespēja atteikties no vēl viena mēģinājuma salauzt ledu. Par varītēm gribējās izvilināt no viņas kaut ko vairāk, sacīsim, pussmaidu. Vai tas būtu par daudz prasīts? Viņš pagriezās atpakaļ. – Mani iepriecināja jūsu sabiedrībā pavadītais vakars, jūs darījāt gaišākas tās dažas stundas.

Beidzot Ella pacēla skatienu no tā, kam nodevās tik cītīgi. Uz sekundes simtdaļu sejai nokrita maska, un šķita, ka viņa nespēj rast piemērotus atbildes vārdus. – Pateicos, – viņa visbeidzot sacīja. – Arī man tas sagādāja prieku.