– Es salaidu visu grīstē, vai ne? – Lorenss čukstēja. – Visu laiku es uzskatīju sevi par labu tēvu. Turklāt tu mani brīdināji. Teici, ka es pārāk izdabājot meitai, bet es jau neklausījos. – Viņš sabruka tuvākajā krēslā, nolieca galvu un paslēpa seju rokās.

Pēc tāda emociju uzplūda Ellas sirds atmaiga, un viņa piegāja vīrietim klāt, lai uzliktu roku uz pleca. Bija jūtams, ka Lorensa ķermenis trīs. – Paklau, es zinu, ka Eliksija tev nozīmē visu, tomēr būtu labi, ja tu sāktu izturēties pret viņu kā pret normālu cilvēku, kam piemīt savi trūkumi un vājības.

– Saproti, es pūlējos aizstāt meitai visu. Viņa bija zaudējusi māti, un es domāju… – Lorenss sāka raudāt.

Ella spēcīgāk saspieda vīrieša plecu. – Es saprotu, – viņa klusi ierunājās, – tu uzskatīji, ka rīkojies pareizi. Visi labie vecāki tam tic.

– Bet tu nupat apgalvoji, ka es tāds neesmu bijis.

– Tā es neteicu vis. Vienā ziņā tu biji lielisks tēvs, bet citā… – Ella aprāvās, lai nepateiktu vairāk, jo tā būtu cietsirdība.

Viņš nolaida plaukstas un pavērās augšup gaužām drūmu izteiksmi sejā. – Turpini vien, pabeidz, ko iesāki teikt.

– Tu pats visu zini un saproti, man nav nekādas vajadzības to atkārtot. Varbūt tagad tu tomēr gribēsi dzērienu, ko pirms brīža tev piedāvāju? – Viņš pamāja ar galvu. – Kafiju vai kaut ko stiprāku?

– Kafiju, – Lorenss atbildēja, tad palūdza, – vai es… vai es drīkstu izmantot tualeti?

– Protams. Gaitenī pirmās durvis pa kreisi.

Kamēr viņš bija prom, Ella izsaiņoja un novietoja sapirktos produktus, tad pagatavoja kannu kafijas. Viss bija kārtībā, kad atgriezās Lorenss. Spriežot pēc nošļakstītā krekla, viņš bija nomazgājis seju, un tagad neveikli ieslīga tajā pašā krēslā, kur bija sēdējis pirms tam. – Piedod, – viņš ierunājās, kad Ella nolika viņam priekšā kafijas krūzi. – Man ļoti žēl, ka es uzrīkoju tev tādu skandālu.

– Ir jau labi. Kam tad bijušās draudzenes domātas, ja ne tvaika novadīšanai?

Lorenss redzami saviebās. – Ella, tu biji kaut kas vairāk par vienkārši draudzeni.

– Tiešām? Palaikam es par to nebiju droša.

– Tādā gadījumā atvaino arī par to.

– Kas bijis, izbijis, – Ella attrauca. – Nav jēgas par to runāt. – Viņa iedzēra malciņu kafijas. – Kā tu uzzināji par Eliksiju?

– Es… – Lorenss saberzēja acis. – Es izlasīju viņas dienasgrāmatu.

– Ko?

– Zinu jau, zinu. Es esmu pārkāpis robežu.

– Un tev pietika nekaunības apgalvot, ka nepiedodami esmu rīkojusies es? Kas pamudināja tevi uz tādu soli?

– Bija redzams, ka ar meiteni kaut kas nav labi; lai kā es nopūlējos panākt viņas atklātību, Eliksija turpināja apgalvot, ka es nez ko iedomājoties un viss esot kārtībā. Tomēr es zināju, ka viņa kaut ko slēpj, un bažījos, ka runa ir par narkotikām. Tas ir visu vecāku ļaunākais murgs. Man vajadzēja uzzināt patiesību. Vai tad tā nepieklājas rīkoties labiem vecākiem?

– Nudien nezinu. – Ella pakasīja pakausi. – Te uz spēles likts kaut kas tik svarīgs kā visdažādākie uzticēšanās aspekti. Vai Eliksija zina, ko tu esi izdarījis?

Lorenss neveikli sagrozījās krēslā. – Izlasījis dienasgrāmatu, es taisnā ceļā braucu šurp.

– Vai tu grasies to pastāstīt meitai?

– Vai man tas būtu jādara?

– Vai tu patiešām gribi dzirdēt manas domas?

Viņš pamāja ar galvu. – Es vairs nezinu, ko iesākt, Ella. Šķiet, ka ir nokavēts runāt ar Eliksiju par drošu seksu un brīdināt par briesmām, ko rada alkohols. Šajā ziņā no manis nav lielas jēgas. Man likās, ka tas viss tiks izskaidrots skolā.

Ella atsauca atmiņā gan pirmo, gan neskaitāmas citas reizes, kad bija ierosinājusi, ka vienam no viņiem, varbūt pat abiem, vajadzētu aprunāties ar Eliksiju par šiem īpašajiem tematiem. Nebija aizmirsies arī tas, ka Lorenss bija atkal un atkal atkārtoja, ka Eliksija vēl esot par mazu un neesot gatava tādām sarunām. Tomēr pagaidām nebija jēgas to atgādināt. – Manuprāt, lai tas tā arī paliek. Ja Eliksija uzzinās, ka tu esi lasījis viņas dienasgrāmatu, tad uz visiem laikiem pārstās tev uzticēties.

– Es nedomāju, ka viņa man tagad uzticas, citādi taču būtu meklējusi manu palīdzību.

– Es jau iepriekš minēju, ka te uz spēles likti visdažādākie uzticēšanās aspekti, bet padomā pats… Vai daudzas meitas lūgtu saviem tēviem palīdzību, kad nepieciešama “avārijas” tablete?

– Es priecājos, ka viņa piezvanīja tev. Paldies, ka neatteici viņai.

– Man patiešām nebija izvēles, lai gan atzīšos, ka izbrīnījos, kad viņa lūdza palīgā mani.

– Es domāju, ka meitenei tevis pietrūkst.

Ella smaidīja. – Tik daudz viņa man pateica arī pati.

Es iebildu, ka viņai pietrūkst cilvēka, ar kuru plēsties.

– Nenoniecini sevi. Tu paveici ļoti daudz tajos apstākļos, kādi nu tie bija.

– Žēl gan, ka tu man to nepateici agrāk.

Lorenss nopūtās. – Ak, Ella, kā gan mums abiem viss varēja noiet tik greizi?

– Es uzdrošināšos apgalvot, ka tu zini atbildi.

20. nodaļa

Divas stundas pēc tam, kad bija izpildījusi uzvarētājas deju, Megija joprojām nespēja aptvert, ka ieguvusi lielo laimestu – piecus tūkstošus mārciņu.

Ja Pegija Garkāje nebūtu uzmanījusi viņas bingo kartīti, Megijai laimests būtu aizgājis secen, jo viņa atkal sapņoja vaļā acīm, proti, iztēlojās, ka gaismas ir izslēgtas un Derils viņu bez steigas izģērbj… Bet piepeši Pegija iekliedza tieši ausī: – Tu esi laimējusi! Sasodīts, tu esi laimējusi! – Savukārt Mo Džo neprātīgi vēcināja laimējušo kartīti un spiedza visā galvā.

Apdullusi no neveiklības, ka spiesta izpildīt lielā laimesta ieguvējas deju, Megija atcerējās savu iepriekšējo laimētājas pieredzi, kad Britu leģiona loterijā ieguva burku ar marinētiem sīpoliem, kam derīguma termiņš beidzies pirms sešiem mēnešiem.

Lai nosvinētu lielo laimestu, viņa un Jautrās Māsas vakariņoja indiešu restorānā “Tadžmahals”; maltīti visām izmaksāja Megija. Lū un pārējās sapņodamas tērēja viņas naudu tik strauji, ka drīz tā būs cauri. Protams, nebija runa par kariju un popadomu pankūciņām; viņas pļāpāja par jaunām drēbēm un izskata uzlabošanu Megijai.

– Cālīt, tev jābrauc kopā ar mums uz Poliju, – Mo ierosināja.

– Pareizi, – piebalsoja Lū. – Tur tu varēsi novākt tos maisiņus zem acīm.

– Mīļš paldies, mammīt!

– Neesi tik jūtīga. Pa druskai nost, pa druskai klāt gan šeit, gan tur… Varbūt tas palīdzēs iedvest jaunu elpu tavā kopdzīvē ar Deivu.

Megija strauji pagrieza galvu, lai uzlūkotu māti. – Kāpēc tu tā saki?

Lū paraustīja plecus. – Trāpīts desmitniekā, vai ne? Ar laiku laulības dzīve kļūst pliekana, un abiem nepieciešams uzmundrināties.

Pārējās trīs piekrita.

– Kāpēc? – Megija nesaprata. – Ja laulības dzīve kļuvusi pliekana, vai nebūtu labāk atmest tai ar roku un izmēģināt kaut ko jaunu? Un kāpēc kaut ko mainīt izskatā vajadzētu tieši man? Kāpēc nevarētu kaut ko drusciņ nošņāpt no Deiva? Tieši viņam liekā ir krietni par daudz.

Visas četras platām acīm vērās uz Megiju.

– Vai tu patiesi domā to, ko tu nupat pateici? – gribēja zināt Lū.

Vīna bija dzerts daudz vairāk nekā parasti, un šī bija tā retā reize, kad Megija uzdrīkstējās iebilst mātei. – Es nezinu, mamm. Ko tad es, tavuprāt, tādu pateicu?

– Lai kas tas būtu, – Mo mundri attrauca un nogrieza kumosu pēdējām pankūciņām, – runām nāksies pagaidīt, jo mums nes pamatēdienu. Kā būtu ar vēl vienu vīna pudeli, meitenes? To pašu šķirni?

Kamēr ēdiens no nerūsējošā metāla traukiem pārceļoja uz vakariņotāju šķīvjiem, Megija zaudēja drosmi. Viņas garastāvokli nespēja uzlabot pat Mo slavenais Toma Džonsa atveidojums, tēlojot, ka dziedonis viņai piezvana un uzaicina uz satikšanos.

– Jautājums ir šāds… – Pega palieca dakšiņu pret Mo. – Vai tagad, kad Toms Džonss ir nosirmojis, viņš tev joprojām patīk?

– Tu laikam jokojies! Lai kādā krāsā viņam būtu mati, es esmu beigta un pagalam, tiklīdz ir runa par Tomu. Izspļauj to spināta gabaliņu, Pegija, citādi izskatās, ka tev trūkst viena priekšzoba.

Saruna pievērsās vienam no dāmu iecienītajiem tematiem – “Seksa dievu top desmit”. Kad tas bija izsmelts – kā vienmēr godpilno pirmo vietu ieņēma Džordžs Klūnijs –, Betija otro reizi apmeklēja labierīcības. Atgriezusies viņa pasūdzējās par nepatikšanām ar pūsli, jo pārāk bieži esot jāapmeklē tualete. Pegija izteica līdzjūtību. – Tā nu tas ir, meitenes, tāda nākotne gaida mūs visas. Drīz vien mums vajadzēs sevi pārdēvēt par “Tenas ieliktņu dāmām”.

– Varbūt “četras Tenas”? – iesmējās Mo.

Tukšodama piekto, bet varbūt arī sesto vīna glāzi, Megija saklausīja kādu sakām: – Es viņu nemīlu. Nespēju pat atcerēties, ka būtu viņu jelkad mīlējusi.

Pie galda iestājās klusums.

Visas četras aprima un raudzījās… raudzījās uz viņu. Megija novaidējās. “Dievs žēlīgs, runājusi esmu es! Kā tas bija noticis?” Atbilde, protams, bija meklējama glāzē. Viņa iedzēra vēl malku un cerēja, ka tas pārvērtīsies par milzīgu dīķi, kurā varētu ienirt un pazust no acīm. Megija novaidējās vēlreiz. “Cik piedzērušai jābūt, lai apsvērtu iespēju paslēpties vīna glāzē?” Piepeši sāka reibt galva. Uzmācās tāds kā nelabums. Patiesībā pamatīgs nelabums. “Nudien, nevajadzēja dzert tik daudz.” Megija atgrūda krēslu un piecēlās. – Man vajag uz tualeti. – Vertikālā stāvoklī galva reiba vēl negantāk. Viņa gandrīz apsēdās atkal, tomēr nepieciešamība apmeklēt tualeti pārspēja vajadzību atkal būt sēdus stāvoklī. Aizstreipuļojusi līdz durvīm, ko rotāja ar krinolīnu un muļķīgu aubi rotātas sievietes attēls, viņa paraustīja rokturi. Durvis neatvērās. Viņa paraustīja vēlreiz un nopurpināja: – Stulbās durvis…

– Varbūt es drīkstu palīdzēt? – kāds jautāja. Šoreiz Megija skaidri zināja, ka tā nav viņas balss. Runātājs noteikti bija vīrietis. Viņa pagriezās un konstatēja, ka ir piedzērusies daudz vairāk, nekā pašai licies. Tikai dziļā reibumā ir iespējams ieraudzīt kaut ko tādu.

Tikai dažu collu attālumā no viņas atradās Derils Iekārojamais Deleinijs. Viņas neskaitāmo fantāziju varonis. Vīrietis, kas smaržoja pēc debesīm un paradīzes vienlaikus. “Ak, cik brīnišķīgi ir piedzerties! Jo kļūst iespējams itin viss, kad esi piedzērusies kā mārks un iztēlojies, ko vien vēlies, piemēram, savu sapņu vīrieti, kas uzjautrināts veras pretī. Tad ir iespējams sacīt un darīt to, ko cilvēks normālā stāvoklī vis nedarītu.” Megija pacēla iedomātu glāzi. – Prozīt, un ardievu mans skaidrais prāts, – viņa teica, grīļīgi atsliedamās pret tualetes durvīm. – Es dzeru uz tavu veselību un to, ka es, runājot Mo Džo vārdiem, esmu beigta un pagalam, ja ir runa par tevi. – Megija iesmējās un piepeši apjauta, ka pavada laiku tik brīnišķīgi kā vēl nekad mūžā, kaut arī grīda un sienas šūpojas drusciņ vairāk, nekā būtu vēlams. Stingrāk atbalstījusies pret durvīm, Megija turpināja: – Vai piedevām es vēl drīkstētu sacīt, ka tu izskaties iekārojams un man gribētos tevi nolaizīt no galvas līdz kājām? Mmmmm!

Nākamajā mirklī viņa attapās, ka guļ uz muguras un viņai sāp galva. Zem ķermeņa bija jūtams kaut kas ciets. Ciets un auksts. Megija mazliet pagrieza galvu un konstatēja, ka guļ uz grīdas. “Cerams, ka grīda ir tīra un tas, kurš par to atbild, savu darbu ir paveicis pienācīgi.”

Dažas pēdas tālāk bija saskatāms bālzaļš papīra dvielis un pusizlietots tualetes papīra rullītis. Ja piemiedza vienu aci, bija iespējams palūkoties cauri kartona caurulītei, gluži kā bērnībā, kad viņa tādējādi izlikās, ka caur teleskopu raugās zvaigznēs.

“Tualetes papīrs,” Megija nodomāja. “Vai tas nozīmē, ka es guļu tualetē uz grīdas? Kāpēc?” Megija pacēla galvu un ielūkojās tieši Derilam Deleinijam acīs. “Ko viņš te dara? Ko nepārspējami seksīgais Derils Deleinijs te dara? Es sapņoju. Lūk, tāda ir atbilde. Sapņoju, ka guļu uz tualetes grīdas un viņš atrodas līdzās. Nu labi, tas noteikti nav ierastais nomoda sapnis par viņu, bet var iztikt. Diemžēl Derils raugās uz mani visai savādi.” Megija pamēģināja prātot, kālab tā, un tad saprata, ka vīrieša skatiens pauda bažas. Derils pieliecās tuvāk, un Megijai uzvēdīja viņa seksīgā ķermeņa aromāts. “Vai sapnī ir iespējams sajust smaržu?” Megija to spēja, sapņos nekas nebija liegts. Varbūt pat izstiept rokas un apskaut viņa tik pievilcīgos plecus! Šajā sapnī tikai viena lieta šķita gauži aplama, proti nežēlīgi sāpēja galva. “Kāpēc man nevarētu būt nevainojams sapnis? Kāpēc visam, kas attiecas uz mani, jābūt sabojātam? Tas būtu īsti Megijas stilā, ja skaistais Derils kuru katru mirkli pārvērstos par misteru Blobiju un mans sapnis kļūtu par murgu.”

– Vai tu jūties labi?

Balss šķita atplūstam no liela tāluma, it kā tā skanētu telefonā, kad līnijā ir traucējumi. Megija piespieda sevi pasmaidīt. – Viss kārtībā.

Vīrietis sarauca pieri. – Tiešām?

– Nekad es neesmu jutusies labāk.

– Šaubos gan. Tu nokriti ļoti smagi un ar galvu atsities pret grīdu. Vai spēsi piecelties sēdus?

– Es varu pat stepu uzdejot, ja tu tā gribēsi.