Frensīna pastiepa roku pēc žurnāla. – Es joprojām uzskatu, ka jūs esat traki, ja grasāties pirkt īpašumu tik tālu no šejienes, it īpaši gadījumā, ja plānojat tur pavadīt vienīgi nedēļas nogales. Ebersoha ir daudz izdevīgāka un ērtāka.

– Ak, tu jau zini, kāds ir Ādams! Ja kaut ko ieņem galvā, tad grib visu vai neko. Ko tu domā par dzīvokli ar apaļo balto virtuvi? – Kristīna uzmanīgi vēroja emociju izpausmes otras sievietes sejā. Tiesa, lielais botoksa daudzums Frensīnai patiesībā neļāva pat saraukt pieri. “Paldies Dievam, ka, atšķirībā no Frensīnas, mana seja nav šaura un tai nepiemīt izteikta tieksme uz agrīnām krunkām. Laimīgā kārtā daba ir paglābusi mani no šāda likteņa un apbalvojusi ar lieliskiem, no mātes mantotiem gēniem un augstiem vaigu kauliem. Mana āda ir gluda un tāda saglabāsies vēl vairākus gadus.”

– Tādai cenai dzīvoklītis tā kā par mazu, vai ne? – ierunājās Frensīna. – Tikai divas guļamistabas.

“Turklāt apartaments ir tavām finansiālām iespējām tik nesasniedzams, ka tu no skaudības kļūsti tikpat zaļa kā šī pretīgā dzira,” Kristīna nodomāja un pūlējās apvaldīt vīpsnu. Sasniegusi mērķi pakaitināt draudzeni, viņa pagriezās, lai caur logu palūkotos uz baseinu. Ketija un Valentīna atradās tur, bet Kristīnu kaitināja tas, ka meita nevis peldēja, bet laiskojās džakuzi un tenkoja ar Valentīnu, kura drīkstēja atļauties slinkot. Ketija ne, viņai bija liekais svars, tātad steigšus vajadzēja kaut ko darīt.

Lai cik reižu Kristīna brīdināja meitu, dumiķe turpināja negausīgi mieloties ar kraukšķiem, šokolādi un saldinātajiem dzērieniem. Dievs vien zina, ko viņa ēda ārpus mājas. Visticamāk, picas, ceptus kartupeļus un citus pusaudžu iecienītus kārumus. Varēja uzskatīt teju vai par brīnumu to, ka viņas āda vēl ir tik labā stāvoklī. Meitai trūka pacietības un izturības, un tā bija īsta neraža. Viņa gan sāka ievērot Kristīnas rūpīgi piemeklētu diētu, bet divas dienas vēlāk ļāvās ogļhidrātu pārpilnībai. Ketija taisnojās, ka izsalkumu izraisot stress, jo skolā viņa esot pakļauta pārmērīgam spiedienam. Spiedienam! “Skuķis vispār neapjēdz šī vārda nozīmi.”

Kristīna tā arī nespēja izlemt, vai meitai šī draudzība ar Valentīnu nāk par labu. Prātā atkal un atkal pazibēja doma, ka patiesībā Ketija tiek izmantota un atrodas līdzās tikai tāpēc, lai tēlotu ne tik pievilcīgas draudzenes lomu un izceltu Valentīnas spozmi. Un Valentīna nudien bija īsta zvaigzne. Kājas kā krievu tenisistei, nevainojami plakans vēders un krūtis, kas jau piecpadsmit gadu vecumā ļāva nojaust, ka saglabāsies nevainojami tvirtas vismaz vairākas desmitgades. Turpretī Ketijas figūru varētu pieklājīgi raksturot kā piemīlīgu. Krūtis bija daudz lielākas nekā Valentīnai, turklāt jau mazliet noļukušas. “Ketijai derētu vairāk sēdēt pie grāmatām – skaidrs, ka ar izskatu vien viņa tālu netiks.”

Tas nebija nekas jauns, ka skaistule draudzējas ar neglīteni, lai tādējādi glaimotu savam ego, bet, godīgi jāatzīst, ka Kristīnas meita nebūt nebija neglīta – viņas izskats likās samērā ikdienišķs. Tiesa, meitene pati nedomāja piepūlēties un kaut ko darīt lietas labā. “Marš uz tredbānu!” Kristīnai gribējās kliegt, kad vien viņas spa centrā ieradās kopā. “Nokrati tās dažas mārciņas, kas velk tavu ķermeni pie zemes!” Pietika tikai pieminēt salātus, lai Ketija acumirklī sāktu sūroties un apvainotu māti, ka tā grib padarīt viņu par anorektiķi. “Tas diez vai būtu iespējams!”

Ādams iebilda, ka sieva izturoties pārāk stingri, jo meita nespēj pārveidot gēnus, ar kādiem piedzimusi. Citiem vārdiem sakot, Ādama apšaubāmos smagnējas pēcpuses gēnus, tomēr Kristīna atļāvās tam nepiekrist. Ja piedzimst ar putnubiedēkļa gēniem, jāpapūlas cītīgāk, lai saglabātu pievilcīgu izskatu. Jebkurā gadījumā, viņa nedarīja neko tādu, ko bērnībā nebūtu piedzīvojusi no savas mātes. Nudien žēl, ka Ādama māte nebija izturējusies stingrāk. Ja viņa būtu iemācījusi dēlam mērenību ēšanā un dzeršanā, varbūt Ādama ķermenis vairāk līdzinātos Ītana augumam.

“Ai, Ītans…”

Lai cik rūpīgi Kristīna novēroja visus, kas nāca un gāja “Ceriņu” mājās, nekas neliecināja, ka Ītana un Ellas Mūras attiecības turpinātu attīstīties, tiesa, Frensīna bija stāstījusi, ka vīrs labu laiciņu bijis projām. Kristīna nebija manījusi, ka viņa auto stāvētu pie mājas agrā pēcpusdienā, un gluži tāpat Ellas Toyota vairs ne reizes neizstūrēja no “Ceriņu” piebraucamā ceļa vēlu vakarā. Tomēr varēja gadīties, ka viņi satiekas citur, varbūt pat Ellas mājās.

Kristīna bija apņēmusies nemocīt sevi ar iztēles ainām, ko Ītans dara vai nedara. Tā vietā viņa piespieda sevi gaidīt un vērot. Viņa izdarīs savu gājienu tikai tad, kad būs absolūti pārliecināta, ka pienācis īstais brīdis.

Lorenss bija Ellai teicis, ka Meifīlda bez viņas vairs neesot tāda kā agrāk, ka viņa esot piederīga šai vietai.

Ella necieta, ja kāds izteica tamlīdzīgus spriedumus par to, kur viņa piederas vai nepiederas; kad Lorenss bija beidzis savu atzīšanos, sevi lika manīt tāds kā sīks aizkaitinājums. Viņa saprata, ka ierosinājums ir labi domāts, tomēr nevarēja noliegt, ka izjūt vieglu neveiklību. Saruna bija notikusi pirms trim dienām, bet atbildei viņa nebija tikusi tuvāk ne par matu kā tajā brīdī, kad abi sēdēja pie virtuves galda un pulkstenis rādīja visagrāko rīta stundu. Lorenss bija gaidījis no viņas ļoti daudz, proti, acumirklī un uz vietas pieņemtu pozitīvu lēmumu. “Vai Lorenss iedomājas, ka es spēju tik viegli pārkāpt visam bijušajam?”

– Man nepieciešams apdomāties, – Ella teica, un vīrieša seja acumirklī sadrūma. Droši vien viņš bija tik ļoti saņēmies, lai tiktu galā ar savu uzdevumu, ka nebija pat ieprātojies, ka var saņemt negatīvu vai nenoteiktu atbildi. – Es nesaku nē, – Ella tūdaļ piebilda, – tikai uzreiz netieku skaidrībā ar savām izjūtām.

– Es saprotu, – Lorenss atbildēja.

Tagad savā darbnīcā, klājot uz Luija Piecpadsmitā stila krēsla lapiņu zeltu, Ella šaubījās, vai viņš patiešām saprata. Nākamajā dienā Lorenss bija atsūtījis puķes ar zīmīti, kas vēstīja: “Nesteidzies, domā, cik ilgi gribi.”

Vai viņa bija pārāk jūtīga, ja manīja zīmītes tekstā tādu kā nepacietību? Vēlreiz prātā sarosījās sīks aizkaitinājums.

“Kas viņš tāds bija, lai uzstādītu noteikumus vai dotu atļauju, cik ilgi es drīkstu apsvērt tik būtiski svarīgu jautājumu kā pašas nākotne? Vai varbūt es izturos gluži kā ietiepīgs bērns, kas nedēļām ilgi dīcis pēc rotaļlietas, bet, saņemot kāroto, nepateicīgi nosviež to malā? Vai es esmu nepateicīga? Vai tad es neilgojos tieši pēc šāda iznākuma? Bet tagad, kad man tiek piedāvāta otrā iespēja, turklāt ar acīmredzamu garantiju, ka Lorenss un Eliksija ir mainījušies, kālab es jūtos tik nervoza un nepārliecināta?”

Ella mēģināja atbrīvoties no šaubām, atgādinot sev, cik daudz viņai bija nozīmējis šis vīrietis. Prātā nāca abu kopīgie sapņi, ka vienā jaukā dienā viņi Toskānā nopirks īpašumu ar zemi, lai Lorenss varētu īstenot savu ieceri un pats iekopt vīnadārzu.

Viņa kavējās šajās atmiņās, iztēlojās sevi un Lorensu Itālijas saulē. Nervozitāte mazinājās, toties pārliecība pieauga. “Vai mēs patiešām iespēsim atgūt pazaudēto un atkal lolosim kopīgus sapņus?”

Telefona zvans lika viņai satrūkties, un tas nebija nekas labs tādā brīdī, kad jādarbojas ar tik trauslu un dārgu materiālu. Ella vispirms rūpīgi novietoja atpakaļ nule no aizsargpapīra izņemto zelta plāksnīti un piegāja pie darbgalda, kur starp krāsām, lupatām, zīmējumiem un mākslas grāmatām atradās arī telefons.

– Sveiks, Tobij, sen neesi dzirdēts, – viņa teica, pazinusi mundro balsi līnijas otrā galā.

– Jā, piedod, biju ļoti aizņemts.

– Cerams, ka aizņemts ar cītīgām studijām.

Puisis iesmējās. – Sacīsim, ka pietiekami cītīgām, un pieliksim tematam punktu. Es nupat uzzināju jaunumus par tevi un tēti. Cik brīnišķīgi, ka viņš beidzot ir nācis pie prāta!

Ella pavilcinājās. – Hmm… un tieši kādus jaunumus tu uzzināji?

– Ka jūs ar tēti atkal esat kopā.

– Vai to tev pateica tētis?

– Nē, Eliksija. Viņa man piezvanīja pirms brīža.

– Un pavēstīja, ka mēs ar Lorensu patiešām atkal esam kopā?

– Tieši tādiem vārdiem. Kāpēc tu jautā? Vai tas nav tiesa? Ak, sasodīts, tikai nesaki, ka tās ir manas ķertās māsas kārtējās iedomas!

– Eliksija ir mazliet pārsteigusies, – viņa paskaidroja. – Tas gan tiesa, ka mēs ar tavu tēvu tagad saprotamies labāk un viņš uzaicināja mani atkal pārcelties uz Meifīldu, bet…

– Bet tu neesi pārliecināta, neesi vēl izlēmusi, vai ne?

– Tieši tā.

– Vai es kaut kā varu palīdzēt, lai pārliecinātu tevi?

– Tobij, ja vien tas būtu tik vienkārši! – Ella nopūtās.

– Tas varētu būt vienkārši.

Puiša saspringtajā balsī Ella saklausīja cerību, un viņai sagribējās cieši apskaut Tobiju. Zinot, cik laimīgu tas viņu darītu, gandrīz vai radās kārdinājums noslāpēt savas bažas. Tomēr, tikpat labi kā jebkurš dzīves viļņos izdzīvojušais, arī Ella zināja, ka tā ir vienīgi jaunības priekšrocība – nelokāmi ticēt, ka dzīve var būt tik vienkārša. Bēdīgā kārtā gadi un pieredze cilvēkam iemāca kaut ko citu.

23. nodaļa

Pēc nedēļas tika piegādāts vēl viens ziedu pušķis, un tas notika tieši tajā brīdī, kad Ella devās uz darbu.

Viņa steigšus stūrēja laukā no sava piebraucamā ceļa, jo pamatīgi kavējās. Jauna kliente bija ilgi aizkavējusi Ellu telefonsarunā, lai sīki apspriestu dekupāžas tehnikā atjaunojamu tualetes galdiņu, tāpēc viņa tikai paķēra pušķi no kurjeres rokām un nevērīgi nosvieda uz pasažiera sēdekļa, bet nepūlējās izlasīt klāt pielikto zīmīti, jo tāpat bija skaidrs, ka šis Lorensa žests nozīmē pamudinājumu visbeidzot pieņemt lēmumu.

“Ceriņus” Ella sasniedza ar pusstundas nokavēšanos, un kundze sagaidīja viņu ar granītcietu seju. – Manuprāt, es pietiekami skaidri piekodināju, ka jums jāierodas deviņos divdesmit, jo man jādodas projām, bet Megija ieradīsies vēlāk, kad būs izņēmusi drēbes no ķīmiskās tīrītavas.

– Piedodiet, mani aizkavēja telefona zvans, – Ella atvainojās.

– Tā nav mana darīšana. Mani interesē tikai tas, lai jūs ierastos noteiktajā laikā un iespējami drīz pabeigtu darbu, par kuru es jums maksāju.

“Varbūt manu darbu apmaksās tavs vīrs?” Ellai gribējās atcirst. – Man ļoti žēl, ka sagādāju jums neērtības. Šodien es pastrādāšu ilgāk, lai atlīdzinātu zaudēto pusstundu, – viņa teica ar tik padevīgu pieklājību, ka pašai kļuva nelabi. Tad viņa nolēma izmēģināt laimi. – Varbūt būtu vienkāršāk, ja jūs iedotu man atslēgu?

– Atslēgu? – namamāte teica tādā balsī, kā varētu runāt nejaukā lēdija Breknela, Vailda lugas personāžs. – Atslēgu? – viņa atkārtoja gadījumam, ja nu Ella nav uztvērusi, cik rupji apvainota kundze jūtas.

– Tā rīkojas daudzi mani klienti, – Ella paskaidroja. – Tas ļauj bez pūlēm izvairīties no šādām situācijām. Man nudien var uzticēties. Es apliecinu, ka atslēga pie manis atradīsies pilnīgā drošībā.

– Par to nevar būt ne runas. Es necietīšu, ka šeit pēc patikas nāk un iet kaut kādi tomi, diki vai hariji. Tagad man patiešām jādodas projām, jau tā es pamatīgi kavējos.

Uz atvadām Ellai tika dots rīkojums ielaist Megiju, kad viņa ierodas. “It kā es būtu tik stulba un pati neiedomātos to izdarīt…” Ella sodījās.

Megija izskatījās citāda – to Ella tūdaļ pamanīja. Viņas pelēcīgie mati bija nevis savilkti ierastajā zirgastē, bet glīti apgriezti frizūrā. Gludās un spīdīgās šķipsnas pie katra galvas pagrieziena mundri nošūpojās gar pleciem. Tomēr izmaiņas pauda ne tikai daudz veiksmīgākais matu griezums. Sievietes sejā staroja līksms gaišums. Viņu gaitas “Ceriņos” nebija krustojušās vairākas nedēļas, tomēr bija skaidrs, ka šajā laikposmā ar Megiju kaut kas bija atgadījies. Tā vairs nebija agrākā rūpju sagrauztā Megija; tā bija laimīgā Megija, kas likās daudz jaunāka.

– Tu izskaties ļoti pacilāta, – Ella atzina, kad abas ierasti, bet neatļauti baudīja kafiju virtuvē.

– Es arī jūtos pacilāta. – Megijas smaids darīja viņas seju vēl gaišāku.

– Ak tā? Vai tam ir kāds īpašs iemesls?

Megija pavilcinājās tikai sekundes simtdaļu. – Kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, es esmu ieguvusi bingo lielo laimestu.

– Paklau, tas ir brīnišķīgi, apsveicu! Vai esi domājusi, kā tērēsi naudu?

– Es jau nopirku sev dažus jaunus apģērba gabalus un aizgāju safrizēties, bet pārējo noguldīšu krājkontā.

– Tas ir prātīgi. Starp citu, ļoti jauka frizūra.

– Tu patiešām tā domā? – Megija bikli pieskārās matiem. – Es biju pie friziera tikai vakar, pati vēl neesmu pieradusi. – Viņa mazliet papurināja galvu, un spīdīgie mati iemirdzējās blāvajā februāra saulē, kas ielūkojās caur logu.

– Tikai nepārproti, bet šī frizūra dara tevi jaunāku.

Megija staroja. Patiešām staroja. Ella savu mūžu nebija redzējusi, ka cilvēks var tā pārvērsties, itin kā viņam iekšpusē degtu spuldze. – Vai tu to nesaki tāpat vien?

– Nē. Goda vārds, tu izskaties lieliski.