Viņas apklusa un turpināja malkot kafiju. Tad ierunājās Megija. – Vai drīkstu tev kaut ko jautāt? Runa būs par… par manu draudzeni.

– Protams.

– Ko tu darītu, ja patiešām izskatīgs puisis, ko tu pazīsti pavisam īsu laiciņu, pēkšņi nostātos uz tava sliekšņa un pasniegtu šokolādes kārbu, kam piestiprināta zīmīte ar telefona numuru un lūgumu piezvanīt?

Ella smējās. – Tas atkarīgs no viņa izskatīguma. Vai mēs runājam par kaut ko Klūnijam līdzīgu?

– Ai, viņš ir vēl skaistāks par Džordžu Klūniju!

– Oho, tad gan būtu pavisam aplami, ja tava draudzene nepaklausītu viņa lūgumam, vai nav tiesa? – Ella smaidīdama teica.

– Bet… hmm… ja nu mana draudzene ir… ir precējusies?

“Re kā,” nodomāja Ella. – Jā, šis fakts mazliet saduļķo ūdeņus. Tādā gadījumā tas varētu būt atkarīgs no tā, cik izdevusies… ir tavas draudzenes laulība. Vai viņa ir laimīga?

– Hmm… patiesībā ne.

– Ja viņa nopietni apsver iespēju zvanīt šim vīrietim, vispirms derētu pilnīgi skaidri saprast, kālab to vajadzētu darīt. Varbūt viņa jūtas vientuļa un vēlas patērzēt ar jauku cilvēku? Vai arī viņai… šis vīrietis patīk?

Megija vairs nelūkojās Ellai acīs, viņas skatiens kā pielipis kavējās pie krūzes malas. – Manuprāt, pa daļai gan viens, gan otrs, – viņa klusi teica.

– Es domāju, ka īstais padoms tavai draudzenei būtu šāds… Pirms saistīties ar kādu citu, viņai vajadzētu izprast, kālab viņa nav laimīga savā laulībā.

Vilšanās Megijas sejā bija tik nepārprotama, ka Ellai gribējās, kaut viņa nebūtu sniegusi vecas krustmātes cienīgu garlaicīgi prātīgu padomu. Kurš gan uzklausa saprāta balsi, kad runā sirds? – Vai tas vīrietis, kuru vēl nav lāgā iepazinusi tava draudzene, jau zina, ka viņa ir precējusies? – Ella mēģināja mazināt postu, ko nejauši bija nodarījusi.

– Sarunā tas nav pieminēts, bet viņam tomēr vajadzētu to zināt.

– Tādā gadījumā tavai draudzenei derētu izprast, kādi ir viņa nolūki. Laulības postītāji visumā nav uzskatāmi par krietniem cilvēkiem. Iesaku tavai draudzenei saglabāt apdomību.

– Nešķiet, ka viņš būtu laulības postītājs. Vismaz spriežot pēc draudzenes stāstītā, – Megija steigšus piebilda.

Ella pabeidza dzert kafiju un piegāja pie izlietnes nomazgāt savu un Megijas krūzi. – Diezin vai no maniem padomiem bija kāda jēga, – viņa teica, kamēr Megija slaucīja krūzes, dziļi iegrimusi domās. – Varbūt tu savukārt varētu palīdzēt man, – Ella ierunājās možākā tonī un cerēja, ka spēs atjaunot Megijas līksmo garastāvokli, ja mazliet dalīsies ar viņu savās problēmās. – Vai tu atceries vīrieti, par kuru es stāstīju? To, kura dēļ es atteicos no dzīves Itālijā?

– To, ar kuru tev nekas nesanāca?

– Jā, bet tagad viņš grib, lai es atgriežos pie viņa.

– Kas viņu uz to pamudināja?

– Labs jautājums. Ja es zinātu atbildi, droši vien justos daudz pārliecinātāka par savu izvēli. Viņš apgalvo, ka esot mainījies, ka tagad saprotot savas agrākās kļūdas, bet… – Teikums aprāvās nepabeigts, un viņa raudzījās laukā pa logu uz neglīto strūklaku dārzā. Uz tās bija apmetušās divas vārnas.

– Tomēr tu viņam netici, – secināja Megija. – Vai tur tā vaina?

– Jā, ja atceramies vilku, kas spalvu met, bet tikumu ne. – Ella vēroja aizlidojam vienu vārnu, kam drīz sekoja arī otra. – Man nepieciešami dzelžaini pierādījumi, ka viņš patiešām ir mainījies un viņa meita arī.

– Dzīve ir pilna ar izvēlēm, – Megija vārgā balsī atzina.

– Un neviena no tām nav viegli izdarāma, – Ella pasmaidīdama noteica. – Labs ir, iešu strādāt tālāk, es jau tā esmu iekļuvusi Edvardsas kundzes melnajā sarakstā par šī rīta nokavēšanos.

Megija brīnījās par sevi. Viņa nebija grasījusies uzticēt savas šaubas Ellai, bet piepeši jutās tik nelāgi, it kā būtu gatava vai pārplīst, ja neizdotos ar kādu aprunāties. Tikai nekādā gadījumā ne ar Lū, kura jau bija atgriezusies no Polijas, bet negāja cilvēkos, kamēr sadzīs rētas un noies zilumi. Megija nemēdza pārrunāt ar māti nopietnus jautājumus. Ja Lū bija izturējusies tik pārmetoši, kad Megija dzērumā atklāti izteicās par Deivu, viņa būtu pēdējais cilvēks, kam uzticēties, lai tūdaļ nesaceltos liels tracis. Megija bija prātojusi, ka varbūt derētu aprunāties ar Outsas kundzi, tomēr izlēma to nedarīt. “Ja tā apdomā, ir tiešām nožēlojami, ka bez vecās dāmas man nav nevienas īstas draudzenes.”

Kaut vai piesardzīga dalīšanās savās šaubās un nedrošībā bija nākusi tikai par labu. Megiju neuztrauca tas, vai Ella nojauš, kura ir šī stāsta galvenā varone. Par laimi, Ella nebija nekāda tenku vācele, tāpēc nebija jāraizējas, ka viņa to varētu stāstīt tālāk. “Tomēr man būtu vēl tik daudz sakāmā! Kopš tā paša brīža, kad Derils piezvanīja pie durvīm, bija radusies sajūta, ka es planēju desmit collas virs zemes. Gribējās pastāstīt, ka cilvēku neuztrauc itin nekas, ja dvēseli piepilda silta kvēle.”

Vai tā jūtas cilvēks, kas atrodas narkotiku iespaidā? Mo pērn internetā bija iegādājusies kaut kādas antidepresantu tabletes un stāstīja, ka tās padarot viņas noskaņojumu sapņainu, domas gaišas un uztveri tādu kā izpludinātu. Par sevi Megija to nevarēja teikt, gluži otrādi, viņa visu uztvēra īpaši saasināti. Pasaulē viss bija kļuvis skaidrāks un intensīvāks.

Ikviena radio dzirdēta mīlestības dziesma šķita sacerēta īpaši viņai, ikviena banālā teksta rindiņa izteica viņas jūtas pret Derilu. Megija bija sākusi dziedāt līdzi, tiesa, tikai tādā gadījumā, ja bija viena pati. Viņa bija zaudējusi svaru, jo zuda ēstgriba; viņas vēderā plivinājās ne vairs trausli tauriņi, bet šaudījās mājas strazdu bariņš. Viņa bija sākusi lasīt savus horoskopus, kas nekad agrāk nebija noticis. Lai kuru avīzi vai žurnālu viņa ņemtu rokā, visur zvaigznes solīja mīlestību un pārmaiņas dzīvē.

Itin viss atgādināja viņai par Derilu. Melnas automašīnas lika atcerēties viņu, tāpat gaiši zili džinsi. Jebkura zīmola pēcskūšanās losjona smarža. Ja lija, iztēlē Megija redzēja, ka viņi kaut kur slēpjas no negaisa un Derila žakete atrodas abiem virs galvas. Ja pūta spēcīgs vējš, Megija iztēlojās, ka Derils viņu cieši apskauj, lai vējš neaizrauj projām.

Turklāt viņa visu laiku smaidīja. Deivs iepriekšējā vakarā bija to pamanījis, kad pilnām mutēm ēda Derila šokolādi – viņa bija samelojusi, ka šo kārbu uzdāvinājusi Outsas kundze, lai pateiktos par palīdzību šādos tādos mājas darbos.

– Kas tev noticis? – vīrs jautāja, it kā smaidīšana būtu nez kāds nodarījums. Pats par sevi saprotams, ka viņam nepatika Megijas jaunā frizūra. – Kas tad bija vainas vecajai? – Deivs gribēja zināt.

– Šī atbilst manam jaunajam “es”, – viņa paskaidroja. Izteiksmīgi izvalbītas acis neapšaubāmi pauda viņa neglaimojošās domas, tomēr Megijai tas bija vienalga. Viņa nebija mainījusi frizūru, lai patiktu Deivam.

“Vai tāds ir mīlestības iespaids uz cilvēkiem? Vai es esmu iemīlējusies? Varbūt sajukusi prātā? Lai kas būtu noticis… vai man vajadzētu zvanīt Derilam? Vai būtu jāsper nākamais solis? Ja nu tas tiek izdarīts, bet pēc tam viss aiziet šķērsām?” Megija nevēlējās atgriezties savā agrākajā nožēlojamajā eksistencē. “Varbūt ir labāk tā, kā pašlaik, kad pietiek ar apziņu, ka es Derilam nozīmēju vismaz tik daudz, lai viņš man dāvinātu šokolādi un izteiktu vēlēšanos sagaidīt manu zvanu? Kāpēc neatstāt visu, kā ir? Es savā mūžā esmu pieredzējusi tik maz īstas laimes! Kāpēc aizmest projām to pašu šābrīža mazumiņu? Turklāt – un tas ir nozīmīgs turklāt – es nebūšu izdarījusi neko nosodāmu, ja nepiezvanīšu, un man nevajadzēs justies vainīgai. Bet…” nelikās mierā sīka iekšēja balstiņa. “Zvans Derilam var darīt tevi vēl laimīgāku. Vai tad tu nevēlies kļūt vēl laimīgāka? Vai tas patiešām būtu tik ļoti nepareizi?”

Kamēr Megija “Ceriņos” darbināja putekļsūcēju, slaucīja, berza un spodrināja, viņas lēmums svārstījās starp šīm divām iekšējām balsīm. Tas tika pieņemts, kad viņa vilka mugurā mēteli un atvadījās no Ellas, lai dotos projām. Pareizāk sakot, tieši Ella palīdzēja viņai pieņemt galīgo lēmumu.

– Megija, es prātoju par… tavu draudzeni, – Ella teica no sastatņu kāpņu augšas. – Es uzskatu, ka viņai katrā ziņā jāpiezvana tam vīrietim, kas uzdāvināja šokolādes kārbu. Būtu taču īsta nepieklājība nepatencināt viņu pienācīgi, vai ne?

– Vai tu patiešām tā domā?

– Jā.

Savā auto Megija taustījās pa somu pēc papīra lapiņas ar Derila numuru. Atradusi meklēto, viņa domāja par Ellas sacīto. “Viņa taču skaidri zināja, ka es nebūt nerunāju par draudzeni, vai ne?”

Viņa izņēma mobilo telefonu, aizturēja elpu un stīviem, neveikliem pirkstiem nospieda vajadzīgos taustiņus, pēc tam mirkli vilcinājās un saprata, ka atkāpties ir par vēlu.

Megija skaļi norija siekalas, dziļi ievilka elpu un nospieda zvanīšanas taustiņu.

Pēc dažām sekundēm ieskanējās garie signāli.

Prātā ienāca Derila atbilde tajā vakarā pie Outsas kundzes. “Sveika, mīļā…”

Kas bija šī “mīļā”?

Garie signāli turpinājās.

Vēl viens.

“Mans laimīgais skaitlis ir četri. Es nogaidīšu vēl četrus, tad pārtraukšu zvanu. Viens. Divi. Trīs. Četri. Pieci. Varbūt mans jaunais laimīgais skaitlis ir pieci?”

– Hallo?

“Nē! Viņš atbildēja!”

– Hallo? – vīrietis atkārtoja.

“Kur palikusi balss, kad tā visvairāk vajadzīga?” Megija atkāsējās un mēģināja pateikt kaut ko sakarīgu.

– Hallo?

– Vai zvana tā, kuru es domāju?

Viņa krampjaini norija siekalas. – Tas atkarīgs no tā, kuru tu domā. Kas, tavuprāt, es esmu?

– Manuprāt, zvana sieviete, kuras zvanu es gaidu un jau biju zaudējis cerību sagaidīt. Drošības labad pasaki, vai tu esi gaidītā. Man nepatiktu aplama saruna ar aplamu cilvēku. Vai, precīzāk sakot, pareiza saruna ar aplamu cilvēku.

– Tā esmu es, Megija.

– Sveika, Megija. Vai viss ir kārtībā? Izklausās, ka tu esi satraukta.

– Viss ir kārtībā, tikai… nevajadzēja tev zvanīt.

– Vai to aizliedz likums?

– Es esmu precējusies.

– Vai tas nozīmē, ka tu nedrīksti runāt pa telefonu ar citiem cilvēkiem? Tad nu gan tev ir grūta dzīve.

– Tu saproti, ko es ar to gribēju teikt.

Viņš paklusēja. – Jā, saprotu, piedod manu izrunāšanos. Tas tāpēc, ka es jūtos nervozs.

– Tu? Kāpēc tad nervozē tu?

– Tevis dēļ.

– Manis? Kāpēc es lieku tev nervozēt?

– Gluži vienkārši… Es baidos pateikt kaut ko aplamu un iztrūcināt tevi. Kad es varēšu tevi sastapt?

Megija atkal norija siekalas. – Kāpēc tu gribi mani sastapt?

– Manuprāt, tas ir pašsaprotami.

– Diez vai.

– Tāpēc, ka tu man patīc. Man patīk tavs smaids. Es esmu daudz domājis par to, kā tu smaidi. Vai šobrīd arī tu smaidi?

– Patiesībā ne.

– Žēl gan. Manis dēļ taču tu varētu drusciņ pasmaidīt, vai ne?

– Es esmu dzirdējusi par tev līdzīgiem vīriešiem, kas piezvana uz tiem īpašajiem numuriem un liek sievietēm darīt un runāt visu, ko viņi grib.

Derils smējās. – Vari man ticēt, es neesmu no tās sugas. Klau, es nevēlos izturēties uzstājīgi, tomēr patiešām gribu satikties ar tevi. Kad tas varētu notikt? Man visērtāk būtu pa dienu.

– Es… es nezinu, nekad neesmu tā rīkojusies un nesaprotu, vai vispār to spēšu.

– Megija, mēs gluži vienkārši kopā kaut ko iedzersim. To taču tu drīksti, vai ne? Mēs būsim divi draugi, kas kopā iebauda kafiju. Tur nav nekā nosodāma. – Kad Megija neatbildēja, viņš turpināja: – Piedod, es atkal tevi apvārdoju, un tas nav godīgi no manas puses. Diemžēl es gluži vienkārši nespēju nedomāt par tevi.

– Lūdzu, tā nesaki.

– Kāpēc ne?

– Tāpēc, ka es varu noģībt.

Viņš iesmējās. – Tad tā būtu otrā reize divu nedēļu laikā. Vai tu bieži ģībsti?

– Nekad, iekams nebiju sastapusi tevi. Mēs varētu satikties nākamnedēļ manā brīvajā pēcpusdienā.

– Kur?

– Hmm… Kingsmelfordas bibliotēkā.

– Labi. Kurā dienā un cikos?

– Trešdien pulksten divpadsmitos.

– Es būšu. Bet tu sargā sevi! Vairs nekādu ģībšanu, norunāts?

– Es pacentīšos.

– Megija?

– Jā?

– Vai tu varētu man vēlreiz uzsmaidīt, iekāms mēs atvadāmies?

Viņa pasmaidīja, jo nespēja nesmaidīt. – Paliec sveiks, Deril.

– Tu taču smaidi tagad? Tu nemānies?

– Es smaidu, viltniek.

Un visu atlikušo dienas daļu smaids vairs nenozuda no viņas sejas.

24. nodaļa

Pustrijos Ella pārtrauca darbu, lai ieturētu lenču.

Todien maltīte sastāvēja no šķīstošās zupas un ābola. Pagatavojusi zupu, viņa ar krūzi rokās atgriezās ēdamistabā un izdzirdēja, ka atveras ārdurvis. Tūdaļ prātā ienāca nodevīgā zīme, ka viņa neatļauti izmantojusi virtuvi – tvaiks no nesen uzvārītās tējkannas –, tāpēc atlika vienīgi cerēt, ka no savām dienas gaitām nav negaidīti agri atgriezusies Edvardsas kundze.

– Tikai es! – uzsauca vīrietis. Soļi aizvien tuvojās. Paldies Dievam, tas bija Ītans Edvardss. Viņš apstājās durvīs. – Mmm… – Viņš paošņāja gaisu. – Kaut kas labi smaržo, un tā nav krāsa.